Nākošajā pēcpusdienā notika kaut kas neparasts; Hagedorns iemīlējās! Viņš to izdarīja viesnīcas autobusā, kas veda jaunus viesus no stacijas. Atgriezdamies no kāda klejojuma, Hagedorns pa ceļam iekāpa tanī. Viens no pasažieriem bija jauna, sirsnīga meitene. Viņa prata skatīties uz cilvēkiem sevišķi taisnlīnīgi. (Ar to gan nav vēl nekas teikts par to, vai viņa šķielē vai nē.) Blakus viņai sēdēja resna, samulsusi, labsirdīga sieviete, kuru meitene dēvēja par «krustmāti Jūliņu».
Hagedorns būtu varējis krustmātes Jūliņas brāļameitu uzlūkot stundām. Bez tam viņam bija tāda sajūta, ka viņš jauno meiteni jau reiz redzējis. Krustmāte Jūliņa bija diezgan klīrīga. Viņas iekšējo būtni ļoti dzīvi nodarbināja tas apstāklis, ka koferi bija tikuši uzbāzti uz autobusa jumta. Pie katra pagrieziena viņa ķēra pie sirds un bailēs vaimanāja. Bez tam neviens kalns viņai nebija par zemu, visiem viņa gribēja zināt vārdu un uzvārdu. Hagedorns labprāt pakalpoja un sameloja kaut ko, kas nu ienāca prātā. Daži braucēji, kas no agrākiem laikiem šķita pazīstam apkārtni, viņu neuzticīgi pētīja. Tie ņēma viņam mazliet ļaunā brīvi improvizēto ģeogrāfiju.
Turpretim krustmāte Jūliņa teica: «Ļoti pateicos, mans kungs. Citādi ir tāda sajūta, it kā tu, cilvēks, naktī būtu svešā pilsētā. Katrai ielai citāds nosaukums, bet uzrakstus nevar izlasīt. Pie tam es vēl nekad neesmu bijusi Alpos.»
Jaunā meitene uzlūkoja Hagedornu, kā saudzību lūgdama, un šis skats viņu galīgi satricināja. Viņš muļķīgi smaidīja, tā ka varētu pats sevi iepļaukāt, un pārlika, vai nepiecelties un vienkārši neizlēkt ārā.
Protams, viņš palika sēžam.
Pie viesnīcas viņš abām palīdzēja izkāpt. Un, tā kā krustmāte Jūliņa stingri parraudzīja koferu nopakošanu, tad sagadījās, ka viņš un jaunā meitene pēkšņi bija vieni.
«Cik tas ir skaists sniegavīrs!» viņa izsaucās.
«Vai jums tas patīk?» viņš lepni vaicāja. «To uzcēlām mēs ar Eduardu. Un vēl kāds paziņa, kam pieder liela kuģniecības līnija. Eduards ir mans draugs.»
«Tā,» viņa noteica.
«Diemžēl kopš vakardienas viņš ir kļuvis vājāks.»
«Kuģniecības līnijas īpašnieks vai jūsu draugs Eduards?»
«Sniegavīrs,» viņš atteica. «Tāpēc, ka saule spīdēja tik ļoti.»
Viņi aplūkoja sniegavīru un samulsuši klusēja.
«Mēs viņu nokrustījām par Kazimiru,» viņš vēl paskaidroja. «Viņam ir olveidīga galva, un tādā gadījumā ir patiesi laime saukties par Kazimiru.»
Viņa saprotot pamāja un rādīja uz abiem lācīšiem, kas tupēja pie Kazimira. «Tie ir kļuvuši par ledus lāčiem. Pilnīgi balti. Kā gan to sauc?»
«Par mimikriju,» viņš atbildēja.
«Es esmu tik aizmāršīga,» viņa teica. «Izglītības ziņā.»
«Vai jūs ilgi šeit paliksiet?» viņš vaicāja.
Viņa papurināja galvu. «Man drīz jāatgriežas Berlīnē.»
«Es arī esmu no Berlīnes,» viņš teica. «Kāda sagadīšanās.»
Slepenpadomnieks Toblers atdusējās augšā, piektajā stāvā, pēcpusdienas snaudienā. Patiesībā viņš bija gribējis Brukbeirā atradināties no šī paraduma, aiz cieņas pret dabas jaukumiem. Bet viņš nebija vairs no jaunajiem. Un tā nu viņš bija iedarbinājis Jāņa sildāmo aparātu un iegū- lies gultā.
Tad kāds atrāva durvis. Viņš atmodās un saīdzis atvēra acis. Viņa priekšā stāvēja Hagedorns, kas apsēdās uz gultas un teica: «Kur tad tu, Eduard, ņēmi šo sildāmo aparātu?»
«Tas ir ziedojums,» Sulcs samiegojies teica. «Ja tu esi ieradies, lai man to jautātu, tad sauksimies atkal uz jūs.»
«Cilvēk! Sulc!» izsaucās Hagedorns. «Man tas tev tūlīt jāstāsta. Es esmu pazudis. Es tikko iemīlējos!»
«Liec man mieru ar saviem apdauzītiem sievišķiem,» pavēlēja Eduards un pagriezās pret sienu. «Ar labu nakti, manu zēn!»
«Viņa nav apdauzīts sievišķis,» stingri noteica Fricis. «Viņa ir ārkārtīgi glīta un saprātīga! Un viņai ir humors. Un es domāju, ka es arī viņai patīku.»
«Tev ir lieluma mānija!» murmināja Sulcs. «Kura tad tā ir? Mallebrē vai Circe no Brēmenes?»
«Stājies taču reiz ar tām!» Hagedorns izmisis sauca. «Tā taču ir pavisam cita! Viņa taču nav precējusies! Tāda viņa būs tikai tad, kad es būšu viņas vīrs! Krustmāte ar! viņai ir līdzi. Tā klausa, pasaukta par Jūliņu.»
Sulcs tagad bija atmodies. «Tu esi mežonis!» viņš teica. «Pagaidi ar precēšanos, mazākais, līdz rītam! Tu taču galu galā neieskatīsies kādā zosī, kas ar krustmāti, vārdā Jūliņu, devusies vīra medībās! Gan mēs tev atradīsim kādu citu!»
Hagedorns piecēlās. «Eduard, es tev aizliedzu tādā tonī runāt par manu nākamo sievu! Viņa nav zoss. Un viņa neķer vīriešus. Vai tad es izskatos kā laba partija?»
«Dievs pasarg'!» teica Sulcs. «Bet viņa taču, protams, būs dzirdējusi, ka tu esi Albānijas troņmantnieks!»
«Tās blēņas viņa nevar būt dzirdējusi,» atteica jaunais cilvēks. «Viņa taču tikko ieradās no Berlīnes.»
«Un es to vienkārši neatļauju,» Sulcs kategoriski paskaidroja. «Es tev esmu mātes vietā. Es tev to aizliedzu. Ar to diezgan. Gan jau es tev kādā jaukā dienā atradīšu īsto sievu.»
«Mīļais Eduard,» teica Fricis. «Vispirms apskati viņu. Kad tu viņu ieraudzīsi, tev elpa aizrausies!»
Hagedorns atsēdās hallē un novēroja liftu un kāpnes. Tanī laikā, kad viņš nepacietīgi gaidīja jauno meiteni un nākotni, viņa pirmā sajūsma vērtās dziļās skumjās. Viņam pēkšņi bija ienācis prātā, ka, lai precētos, ir vajadzīga nauda un ka viņam tās nav. Senāk, kad viņš pelnīja, viņš bija saticies ar citādām jaunkundzēm. Un tagad, kad viņš mīlēja krustmātes Jūliņas brāļameitu, viņš bija bez darba un tika uzskatīts par Albānijas troņmantnieku.
«Jūs izskatāties tā, it kā gribētu iet klosterī,» kāds viņam teica.
Viņš sarāvās. Tā bija krustmātes Jūliņas brāļameita. Viņa atsēdās un jautāja: «Kas tad jums noticis^»
Hagedorns viņu uzlūkoja tik ilgi, kamēr viņa pievēra plakstus. Viņš nokāsējās un teica: «Izņemot Keselhūta kungu un Eduardu, viesnīcā to vēl neviens cilvēks nezina. Jums man tomēr tas ir jāsaka. Mani uzskata par miljonāru vai, kā Eduards apgalvo, par Albānijas troņmantnieku. Kāpēc, to es nezinu. Patiesībā es esmu akadēmiķis bez nodarbošanās.»
«Kādēļ tad jūs šo pārpratumu nenoskaidrojat?» viņa jautāja.
«Vai ne?» viņš teica. «Man to vajadzēja darīt. Es jau arī to gribēju! Ak, es gan esmu ēzelis! Vai jūs to ņemat man ļaunā? Eduarda uzskats bija, ka labāk, ja pārpratums paliek nenoskaidrots. Galvenais, triju Siāmas kaķēnu dēļ. Tādēļ, ka viņš ļoti mīl ar tiem rotaļāties.»
«Kas tad galu galā ir šis Eduards?» viņa jautāja.
«Mēs ar Eduardu uzvarējām kādā sacensībā. Par to mūs šeit par brīvu baro.»
«Par sacensību esmu lasījusi laikrakstā,» viņa teica. «To rīkoja Toblera fabrikas, vai ne?»
Viņš piekrītoši pamāja.
«Tad jūs esat doktors Hageštolcs?»
«Hagedorns,» viņš pārlaboja. «Mans priekšvārds ir Fricis.»
Un nu viņi klusēja. Tad viņa stipri piesarka. «Mani sauc Hildegardi.»
«Ļoti patīkami,» viņš atbildēja. «Skaistākais priekšvārds, kādu es jebkad esmu dzirdējis.»
«Nē,» viņa noteikti atteica. «Fricis man patīk labāk.»
«Es domāju sieviešu vārdus.»
Viņa smaidīja. «Tad jau mēs esam vienās domās.»
Viņš satvēra meitenes roku, samulsis atkal to atlaida un teica: «Tas būtu brīnišķīgi.»
Beidzot no lifta izkāpa Sulcs. Hagedorns jau pa gabalu viņam māja un teica krustmātes Jūliņas brāļameitai: «Tagad nāk Eduards!»
Viņa nepagriezās.
Jaunais cilvēks gāja draugam pretim un čukstēja: «Tā Ir viņa.»
«Ko tu gan neteiksi!» zobgalīgi atbildēja Sulcs. «Es domāju, ka tā jau ir nākošā.» Viņš piegāja pie galda. Jaunā meitene pacēla galvu, uzsmaidīja viņam un teica: «Tas, protams, ir jūsu draugs Eduards, doktora kungs. Tādu es viņu biju iedomājusies.»
Hagedorns jautri pamāja. «Jā. Tas ir Eduards. Zelta sirds parupjā čaulā. Un tā ir Hildegardes jaunkundze.»
Sulcs palika kā uz galvas kritis un domāja, ka redz halucinācijas. Meitene uzaicināja viņu atsēsties. Pilnīgi apmāts, viņš sekoja aicinājumam, pie tam gandrīz nosēdās krēslam blakus.
Hagedorns smējās.
«Neesi tik aušīgs, Frici!» rūca Sulcs.
Bet Fricis smējās tālāk. «Kas tev noticis, Eduard? Tu izskaties kā mēnessērdzīgais, kas skaļi nosaukts vārdā.»
«Patiešām labs salīdzinājums,» piekrītoši teica jaunā meitene.
Viņa iemantoja no Sulca iznīcinošu skatienu.
Hagedorns sabijās un domāja: «Tas var kļūt jautri!» Viņš sāka gandrīz bez elpas atņemšanas stāstīt par kostīmu balli un kāpēc Sulcs neieguva pirmo godalgu, par Keselhūta pirmo slēpošanas stundu, par Berlīni no vienas puses un dabu no otras un ka viņa māte esot rakstījusi, vai Brukbeirā esot lavīnas, un …
«Esi tik laipns, manu zēn,» lūdza Eduards. «Atnes no manas istabas pudeli ar baldriāna pilieniem! Jā? Tā atrodas uz mazgājamā galda. Man sāp vēders.»
Hagedorns uzlēca kājās, pamāja lifta bojām un uzbrauca augšā.
«Jums ir vēdergraizes?» vaicāja krustmātes Jūliņas brāļameita.
«Turi knābi!» saniknots pavēlēja slepenpadomnieks. «Vai tu pēkšņi esi sajukusi? Ko tu te gribi?»
«Es tikai gribēju paskatīties, kā tev klājas, mīļais tēvs,» teica Hildegardes jaunkundze.
Slepenpadomnieks bungoja ar pirkstiem pa galdu. «Tava uzvešanās ir neiespējama! Vispirms slepeni informē viesnīcas vadību, pēc četrām dienām atripo pati!»
«Bet, tēvs,» atteica meita, «zvanīšana jau nekā nelīdzēja. Par miljonāru taču uzskata Hagedorna kungu!»
«No kurienes tu to zini?»
«Viņš man to tikko pastāstīja.»
«Un tāpēc tu aizvakar aizbrauci no Berlīnes, ka viņš tev to nupat pastāstīja?»
«Tas patiesi skan augstākā mērā neticami,» viņa domīgi teica.
«Un kopš kura laika tev ir krustmāte, vārdā Jūliņa?»
«Kopš šā rīta, mīļais tēvs. Vai tu gribi ar viņu iepazīties? Tur jau viņa nāk!»
Toblers apgriezās. Savā otrajā pēc labuma kleitā Kunkela kundze kāpa lejup, resna un sirsnīga. Viņa acīm meklēja Hildu un atrada. Tad viņa ieraudzīja violeti tērpto vīrieti blakus savai brāļameitai, nobāla, apgriezās un stūrēja steidzīgi atpakaļ uz kāpnēm.
«Atgādā uz vietas man to idiotisko personu šurp!» rūca slepenpadomnieks.
Hilda panāca Kunkelieni uz pirmajiem pakāpieniem un pievilka viņu pie galda. «Vai drīkstu jūs sapazīstināt?» uzjautrināta vaicāja jaunā meitene. «Sulca kungs — krustmāte Jūliņa.»
Ievērojot ziņkārīgi lūrošo durvju sargu, Tobleram bija jāpieceļas. Kunkeliene sniedza viņam roku, reizē bailīga un laimīga. Viņš stīvi paklanījās, atkal atsēdās un vaicāja: «Jums visas skrūves pazudušas? Ko?»
«Tikai man, slepenpadomnieka kungs,» atbildēja krustmāte Jūliņa. «Paldies Dievam, jūs vēl esat dzīvs! Bet labi jūs neizskatāties. Nav jau arī nekāds brīnums.»
«Klusu!» pavēlēja Hilda.
Bet Kunkela kundze jau pārplūda. «Rāpties pa kāpnēm, tīrīt slidotavu, mizot kartupeļus, gulēt krāmu pažobelē …»
«Kartupeļus es neesmu mizojis,» piezīmēja Toblers. «Vēl ne.»
Kunkeliene vairs nebija savaldāma. «Kāpnes berzt, šķības sienas arī jums ir, un istabā nav krāsns, es jau to paredzēju! Ja jums tagad būtu abpusējs plaušu karsonis, mēs varbūt jau būtu ieradušās par vēlu, jo jūs jau būtu miris! Sirds kāpj pa muti ārā. Bet, ka mēs pa to laiku sēžam Berlīnē un katru minūti gaidām zibens spērienu, tas jums, protams, ir vienalga. Bet mums nē, slepenpadomnieka kungs! Mums nē! To nevarētu turēt par iespējamu. Tāds vīrs kā jūs tēlo šeit dumjo Augustu!» Viņai acis bija īstas asaras. «Vai es jums lai uzlieku kompresi? Vai jums ir kaut kur sāpes, slepenpadomnieka kungs? Es varētu šo viesnīcu aizdedzināt! Ak!» Viņa apklusa un skaļi slaucīja degunu.
Toblers nelaipni uzlūkoja krustmāti Jūliņu. «Tad tā tas ir,» viņš teica un nikni pakratīja galvu. «Keselhūta kungs ir pļāpājis. Ar mani jau jūs visu atļaujaties.»
Meita paskatījās uz viņu. «Tēvs,» viņa klusu teica. «Mēs bijām tik ļoti norūpējušās par tevi. Tu to nedrīksti mums ņemt ļaunā. Mums mājā nebija ne minūtes miera. Vai tad tu to nesaproti? Kunkeliene un Jānis, un pat es — mēs taču tevi mīlam.»
Kunkelienei notecēja no katras acs pa asarai uz sarkanajiem vaidziņiem. Viņa iešņukstējās.
Slepenpadomniekam Tobleram bija neērta sajūta. «Beidziet šo dumjo kaukšanu!» viņš rūca. «Jūs taču uzveda- ties vēl bērnišķīgāk nekā es!»
«Prātīgs vārds,» apgalvoja viņa meita.
«īsi un skaidri,» teica Toblers. «Jūs še visu sabojājat. Tas taču jums jāsaprot. Esmu atradis sev draugu. Tas vīrietim ir nepieciešami! Un tagad jūs ierodaties. Viņš mani iepazīstina ar paša meitu! īsi pirms tam viņš manā istabā paskaidroja, ka viņš šo meiteni katrā ziņā precēšot!»
«Kādu meiteni?» jautāja Hilda.
«Tevi!» teica tēvs. «Kā nu lai mēs zēnam izskaidrojam, cik stipri mēs viņu esam šmaukuši? Kad viņš uzzinās, kas krustmāte Jūliņa un tās brāļameita, un kuģniecības līnijas īpašnieks Keselhūts un viņa draugs Sulcs ir īstenībā, viņš taču mums vairs virsū neskatīsies!»
«Kas grib Hildas jaunkundzi precēt?» jautāja Kunkeliene. Viņas asaras bija izsīkušas.
«Fricis,» steidzīgi atteica Hilda. «Tas ir, jaunais cilvēks, kurš autobusā jums uzskaitīja kalnu nosaukumus.»
«Tā,» atteica krustmāte Jūliņa. «Apburošs cilvēks. Bet naudas viņam nav.»