Kad atgriezās Hagedorns ar baldriāna pilieniem, visi trīs sēdēja saticīgi kopā. Viņus vienoja bažas par iespēju, ka jaunais cilvēks varētu uzzināt viņu noslēpumu.
«Krustmāte Jūliņa arī ieradusies!» iepriecināts viņš teica. «Vai koferi izkrauti? Un kā jums patīk mans draugs Eduards?»
«Ļoti labi!» viņa atbildēja no dvēseles dziļumiem.
«Eduard, šeit ir pilieni,» teica Hagedorns.
«Kādi pilieni?» jautāja Sulcs.
«Baldriāna pilieni, protams,» paskaidroja Fricis. «Cilvēka bērns, es domāju, ka tev ir vēdergraizes?»
«Jā, pareizi,» atbildēja otrais, un tad viņam gribot negribot bija jādzer baldriāna pilieni. Ar kafijas karoti. Hagedorns uz to pastāvēja.
Hilda priecājās par tēva sejas izteiksmi. Krustmāte Jūliņa, nesaprazdama, ka lieta grozās ap izgudrotām vēdergraizēm, bija šausmīgi uztraukusies un gribēja slimniekam taisīt karstus apliekamos. Sulcs zvērēja, ka viņam jau ir daudz labāk.
«To mēs pazīstam!» neuzticīgi teica krustmāte Jūliņa. «Tā jūs vienmēr darāt!»
Slepenpadomnieks un viņa meita šausmās sarāvās.
«Tā jūs, vīrieši, vienmēr darāt!» atjautīgi turpināja krustmāte Jūliņa. «Jūs nekad neatzīstaties, ka jums kas sāp.»
Stāvoklis bija glābts. Kunkela kundzes seja izpauda lieluma māniju. Tik veikli viņa nekad vēl nebija izlīdusi no sprukām.
Jā, un tad atgriezās Keselhūta kungs no ceturtās slēpošanas stundas. Viņš kliboja no visa spēka, tāpēc ka vingrinājumu laukumā viņš aiz pārskatīšanās bija iebraucis Grasvanderu Tonijā. Tad viņi abi kā neatraisāms mezgls bija iebraukuši kalnupītē.
Sirmo slēpošanas skolnieku sevišķi dziļi bija iespaidojuši bezgalīgi daudzie rupjie izteicieni, ar kuriem pēc tam viņu apbalvoja Antons Grasvandera kungs.
Tēvocis Polters līdzjūtīgi apjautājās, kā nelaimes gadījums noticis, un ieteica kādu firmu, kas varētu salabot saplēsto sporta uzvalku.
Keselhūts meklējoši paskatījās apkārt.
«Doktors Hagedorna kungs sēž hallē,» teica durvju sargs.
Keselhūts kliboja tālāk. Viņš ieraudzīja galdu, pie kura sēdēja Sulcs un Hagedorns. Kad viņš nedaudzu soļu atstatumā pazina abas sievietes, viņam sāka klabēt zobi. Viņš šausmās pārbrauca ar roku acīm. Tas taču nebija iespējams! Viņš vēlreiz paskatījās. Tad viņam sametās nelabi. Viņš vismīļāk būtu iegrimis zemē. Taču nekur nebija bedres. Viņš piekliboja klāt. Krustmāte Jūliņa smīnēja ļaunā priekā.
«Kas tad jums noticis?» jautāja Šulcs.
«Nekas sevišķi bīstams,» atteica Keselhūts. «Cietu sadursmē. Tas ir viss. Man gan ir tāda sajūta, ka es ar sportu vairāk nenodarbošos.»
Krustmāte Jūliņa hipnotiski uzlūkoja Hagedorna kungu. «Vai jūs mūs neiepazīstinātu?»
Jaunais cilvēks iepazīstināja. Apmainījās ar roku spiedieniem. Viss norisinājās ļoti formāli. Keselhūts neiedrošinājās runāt. Katra piezīme varēja būt pilnīgi aplama.
«Jūs katrā ziņā esat tas kungs, kam pieder kuģniecības līnija?» jautāja Hilda.
«Tā ir,» apmulsis teica Keselhūts.
«Kas viņam pieder?» jautāja krustmāte Jūliņa un turēja roku pie auss, it kā būtu pakurla.
«Kuģniecības līnija,» bargi noteica S"ulca kungs. «Pat ļoti liela līnija, vai ne?»
Keselhūts bija nemierīgs. «Man jāpārģērbjas. Citādi dabūšu vēl iesnas.» Viņš trīs reizes nošķaudījās. «Vai drīkstu lūgt klātesošos pēc vakariņām bārā būt maniem viesiem?»
«Pieņemts,» teica Šulcs. «Redzēsim, cik krustmāte Jūliņa var panest.»
Viņa sāka lielīties. «Es jūs visus padzeršu zem galda. Kad manai māsai 1905. gadā bija kāzas, es gluži viena pati izdzēru divas pudeles jāņogu vīna.»
«Cerams, ka šoreiz jūs žvinguli dabūsiet drusku ātrāk,» domāja Keselhūts. «Citādi man tas joks iznāks par dārgu.» Tad viņš kliboja uz kāpņu pusi. Viņš līdzinājās sakautai armijai.
Pa to laiku Hagedorns acīm aprija Hildu. Pēkšņi viņš iesmējās. «Tas gan ir nesvarīgi — bet es vēl līdz šim nezinu jūsu uzvārdu.»
«Nē?» viņa jautāja. «Savādi, vai ne? Iedomājieties: mani sauc tieši tā kā jūsu draugu Eduardu!»
«Eduard,» teica jaunais cilvēks. «Kā tevi sauc? Ak tā, atvaino, es domāju, ka man šodien viena skrūvīte ir vaļīgāka. Jūsu uzvārds ir Sulcs?»
«No kura laika tad mēs atkal esam uz jūs?» jautāja Eduards.
«Viņš taču domā mani,» paskaidroja Hilda. «Tā ir, doktora kungs. Mani sauc taisni tā kā jūsu draugu.»
«Tāda sagadīšanās!» izsaucās Hagedorns.
«Šulcs ir ļoti izplatīts uzvārds,» piezīmēja Eduards un sadusmots uzlūkoja Hildu.
«Tomēr, tomēr,» sajūsmināts teica Fricis. «Sī sagadīšanās mani savādi aizkustina. Man liekas, ka tas ir liktenis. Varbūt jūs esat viens otram rada un' nemaz to nezināt?»
šinī sarunas vietā krustmāte Jūliņa dabūja noslāpšanas lēkmi un Hildas jaunkundzei vajadzēja viņu steidzami transportēt uz savu istabu. Kāpnēs viņa pārguruši teicas «To jau ne zirgs nevar izturēt! Vai tad jūs nevarējāt izmeklēt kādu citu uzvārdu?»
Hilda enerģiski papurināja galvu. «Es nevarēju viņam melot. Tā jau ir patiesība, ka mani sauc taisni tā kā Eduardu.»
«Ja tikai tas labi beigtos,» teica Kunkeliene.
«Vai tā nav brīnišķīga meitene?» vaicāja Fricis.
«Protams,» noņurdēja Eduards.
«Vai tu redzēji, ka viņai smejoties ir vaigā viena bedrīte?»
«Jā.»
«Un acs redzoklī viņai ir mirdzoši zelta punktiņi.»
«To es pie viņas vēl nekad neesmu ievērojis,» teica Sulcs. _
«Kā tu doma, cik viņa var but veca?»
«Augustā paliks divdesmit viens.»
Fricis smējās. «Beidz savus jokus, Eduard! Apmēram tā jau gan būs. Vai tu arī nedomā, ka man viņa jāprecē?»
«Nu jā,» teica Sulcs. «Manis dēļ, var arī.» Beidzot viņš manīja, ka pļāpā par daudz, un saņēmās. «Varbūt viņai nav ne feniņa naudas,» viņš ieteicās.
«Pat ļoti iespējams,» teica Hagedorns. «Man jau ar! nav! Es viņai rītu vaicāšu, vai viņa grib kļūt mana sieva. Tad mēs varēsim saderināties. Un, tikko es atradīšu nodarbošanos, tad mēs precēsimies. Vai tu gribi būt mans laulību liecinieks?»
«Tas jau pats par sevi saprotams!» teica Sulcs.
Hagedorns sāka jūsmot. «Esmu kā par jaunu piedzimis. Cilvēka bērns, kā es tagad plīšos virsū Berlīnes firmām! Visus ģenerāldirektorus es aizpļāpāšu. Viņiem pat prātā nenāks mani izsviest.»
«Varbūt tev veiksies ar Toblera fabrikām.»
«Kas zina,» skeptiski noteica Fricis. «Ar ieteikšanām man vēl nekad nav laimējies. Nē, to mēs darīsim citādi. Kad būsim Berlīnē, ķersimies vecajam Tobleram cekulā. Vai tev ir jausma, kur viņš dzīvo?»
«Kaut kur Grunevaldē.»
«Adresi jau mēs uzzināsim. Aiziesim vienkārši turp, piezvanīsim, pastumsim istabeni sānis, nosēdīsimies viņa zālē un ātrāk neiesim prom, kamēr viņš mums nedod darbu. Ļaunākā gadījumā varam tur arī pārnakšņot. Pāris sviestmaižu paņemsim līdzi. Vai tu domā, ka tā ies?»
«Grandioza ideja,» teica Sulcs. «Es jau tagad priecājos par Toblera seju. Mēs abi tam vecajam zēnam parādīsim, ko?»
«Uz to viņš var paļauties!» sajūsmināts iesaucās Hagedorns. «Slepenpadomnieka kungs» — mēs teiksim — «jums gan pieder daudz miljonu, un katru gadu jūs vēl piepelnāt kādu pāri klāt, un tā jums varētu likties lieki, ka divi tik apdāvināti reklāmas lietpratēji kā mēs nākam tieši pie jums. Mums gan labāk vajadzētu strādāt tām fabrikām, kurām iet slikti, lai tās atkal tiktu uz pekām.
Bet, slepenpadomnieka kungs, neviena reklāma nav tik laba, ka nebūtu saistīta ar izdevumiem. Mēs, propagandētāji, esam karavadoņi; mūsu armijas guļ, kārtīgi saliktas jūsu naudas skapī. Bez karapulkiem labākais stratēģis kaujā nevar uzvarēt. Un reklāma ir karš! Jāiekaro miljonu cilvēku galvas. Sīs galvas jāpadara par iekarotu zemi, slepenpadomnieka Toblera kungs! Konkurence ir jāuzvar ne tikai tirgū, bet jau to cilvēku domās, kuri rītu pirks. Mēs, reklāmas speciālisti, jebkuru pārdodamo preci, kas padota brīvajai konkurencei, ar psiholoģijas palīdzību protam pataisīt par monopolpreci! Dodiet mums kustības brīvību, ser!» Hagedorns atņēma elpu.
«Lieliski!» teica SulcS. «Bravo, bravo! Ja Toblers mūs vēl tad nepieņems darbā, tad viņš vispār nav pelnījis savu laimi.»
«Tu to saki,» patētiski paskaidroja Fricis. «Bet viņš jau tik traks nebūs.»
Sulcs sarāvās.
«Varbūt es jau šovakar viņai vaicāšu,» noteikti teica Fricis.
«Kam?»
«Hildai.»
«Ko?»
«Vai viņa grib kļūt mana sieva.»
«Un kad viņa negribēs?»
«Tāda doma man pat prātā nebija ienākusi,» teica Hagedorns. Viņš bija patiesi nobijies. «Nesabaidi mani, Eduard!»
«Un kad vecāki negribētu?»
«Varbūt viņai vairs nav vecāku. Tas būtu tas ērtākais.»
«Neesi tik rupjš, Frici! Nu, un kad līgavainis negribētu? Ko tad?»
Hagedorns kļuva bāls. «Tu esi ķerts. Manai Hildai nav nekāda līgavaiņa!»
«Es tevi nesaprotu,» teica Sulcs. «Kāpēc lai tādai glītai, jautrai, saprātīgai meitenei, kam ir bedrīte un zelta punktiņi acs redzoklītī, — kāpēc lai viņai nebūtu līgavaiņa? Vai tu domā, ka viņa tevi jau kopš gadiem paredzējusi?»
Fricis uzlēca kājās. «Es tevi nogalināšu! Bet iepriekš es došos uz viņas istabu. Paliec sēdot, Eduard! Ja tev būs bijusi taisnība, tad es tevi vēlāk uzstiepšu uz riteņa. Pagādā, lūdzu, pa to laiku sev piemērotu riteni.» Tad doktors Hagedorns uzdrāzās pa kāpnēm.
Slepenpadomnieks Toblers smaidot nolūkojās viņam pakaļ.
Dažas minūtes vēlāk hallē atgriezās Jānis Keselhūta kungs. Viņš bija jau tērpies smokingā. Viņš vēl kliboja mazliet. «Vai jūs ļoti dusmojaties uz mani, slepenpadomnieka kungs?» viņš norūpējies vaicāja. «Es Hildas jaunkundzei biju apsolījis katru dienu ziņot par mūsu dzīvi. Kas tad to varēja nojaust, ka viņas šeit ieradīsies? Pie tā vainīga ir tikai šī tūļa Kunkeliene.»
«Būs jau labi, Jāni,» teica Toblers. «Tur neko vairs nevar grozīt. Vai jūs jau zināt jaunāko?»
«Vai tas ir sakarā ar saimniecisko krīzi?»
«Netieši, Jāni. Drīzākā laikā notiks viena saderināšanās.»
«Vai jūs gribat atkal apprecēties, slepenpadomnieka
kungs?»
«Nē, jūs vecais ēzeli! Saderināsies doktors Hagedorna kungs!»
«Ar ko tad, ja drīkstu jautāt?»
«Ar Hildu Sulca jaunkundzi!»
Jānis sāka starot kā uzlecoša saule. «Tas būs labi,» viņš teica. «Tad mēs drīz kļūsim par vectētiņu.»
Pēc ilgākas meklēšanas Hagedorns atrada krustmātes Jūliņas un tās brāļameitas istabas.
«Cienītai jaunkundzei ir astoņdesmit pirmā,» teica istabene un kniksēja.
Viņš klauvēja.
Viņš dzirdēja soļus. «Kas tur ir?»
«Man ar jums steidzami jārunā,» viņš uztraukti teica.
«Tas neiet,» atbildēja Hildas balss. «Es pašreiz pārģērbjos.»
«Tad spēlēsim trīs jautājumus aiz durvīm,» viņš teica.
«Tad sāciet, doktora kungs!» Viņa pielika ausi pie durvīm, bet dzirdēja tikai savas sirds skaļos, uztrauktos puk- stienus. «Kā skan pirmais jautājums?»,
«Tāpat kā otrais,» viņš teica.
«Un kāds ir otrais jautājums?»
«Tāds pats kā trešais,» viņš teica.
«Un kāds būtu trešais jautājums?»
^vfņš saņēmās. «Vai jums jau ir līgavainis, Hilda?»
Viņa ilgi klusēja. Viņš pievēra acis. Šķita, ka mūžība bija pagājusi, un tad viņš izdzirda trīs vārdus* «Vēl ne, Frici!»
«Urrā!» viņš iesaucās, ka koridors noskanēja. Tad viņš aizskrēja.
Blakus istabas durvis lēni atvērās. Krustmāte Jūliņa paglūnēja pa spraugu un norūca: «Ak, šie jaunie ļaudis!»