Runādama par savu izturību dzeršanā, Kunkela kundze bija maldījusies. Viņa nekā nevarēja panest, varbūt tāpēc, ka kopš savas māsas kāzām 1905. gadā viņa vairs nebija vingrinājusies. Fakts bija tāds, ka viņa otrā dienā pēc ierašanās Brukbeirā atmodās ar katastrofālām galvas sāpēm. Viņa nevarēja nekā atcerēties un brokastīs iebaudīja tikai piramidonu.
«Kas īsti notika pagājušā naktī?» viņa jautāja. «Vai es daudz muldēju?»
«Tas nebūtu bijis ļaunākais,» teica Hilda. «Bet jūs sākāt runāt patiesību! Tāpēc man bija nepārtraukti jādejo ar doktoru Hagedornu!»
«Nabadzīte!»
«Tāpēc nu gan nē. Tikai manas baltās tupelītes šausmīgi spieda, un es to nedrīkstēju rādīt, jo citādi viņš negribētu vairāk dejot, un tad būtu aklājušies daži mūsu noslēpumi.»
«Kādreiz, taču tomēr viņam tie būs jāuzzina!»
«Protams, cienītā, bet ne tūlīt pirmajā vakarā un pie tam vēl no manas iereibušās krustmātes, kas īstenībā nemaz nav mana krustmāte.»
Kunkela kundze sarauca pieri. Viņa jutās aizskarta. «Un kas tad notika?» viņa sapīkusi jautāja.
«Tad Jānis jūs nolika gulēt.»
«Dieva dēļ!» izsaucās krusmāte Jūliņa. «Tā tikai vēl trūka!»
«To pašu Jānis arī teica. Tam tomēr bija jānotiek. Jūs uzlūdzāt visus kungus pēc kārtas dejot. Vispirms jūs dejojāt ar kādu Gleivicas fabrikantu Spalteholca kungu; tad ar kādu angļu kojoniju virsnieku Sullivanu; tad ar Ķelnes mākslas priekšmetu tirgotāju Lencu; beidzot jūs uziūdzāt pat virssulaini, un tad mums likās pienācis pēdējais laiks jūs nogādāt projām.»
Kunkela kundze bija kļuvusi uguns sarkana. «Vai es dejoju vāji?» viņa klusu vaicāja.
«Taisni otrādi. Jūs bravūrīgi mētājāt kungus apkārt. Visi bija sajūsmināti par jums.»
Vecā, resnā dāma atelpoja. «Un vai doktors izskaidrojās?»
«Vai jūs neizteiktos saprotamāk?» vaicāja Hilda.
«Vai viņš uzstādīja ceturto jautājumu aiz durvīm?»
«Ak tā! Jūs vakar pēcpusdienā noklausījāties? Nē, ceturto jautājumu viņš neuzstādīja.»
«Kāpēc tad nē?»
«Varbūt tāpēc, ka nebija durvju,» teica Toblera jaunkundze. «Bez tam mēs taču ne brīdi nebijām vieni.»
Kunkela kundze teica: «Es jūs pilnīgi nesaprotu, Hildas jaunkundze.»
«Pēc manām domām, to neviens arī neprasa.»
«Tāds doktors bez nodarbošanās taču nav jums piemērots vīrs. Kādas partijas gan jūs nevarētu taisīt!»
«Jūs esat jocīga!» teica Hilda. «Partiju taisīt! Laulības taču nav nekāds izbraukums!» Viņa piecēlās, uzvilka norvēģu jaku un devās uz durvīm. «Nāciet! Lai notiek jūsu prāts! Mēs taisīsim partiju!»
Krustmāte Jūliņa devās Hildai pakaļ. Kāpnēs viņai bija jāatgriežas, jo viņa bija aizmirsusi somiņu. Kad viņa beidzot ieradās hallē, pārējie jau gaidīja viesnīcas durvju priekšā un apmētāja skaisto Kazimiru sniega pikām.
Viņa iznāca laukā un jautāja: «Uz kurieni tad mēs ceļosim?»
Sulca kungs rādīja uz kalniem, un Hagedorns teicas «Uz Volkenšteinu!»
Krustmāte Jūliņa nodrebēja. «Ejiet pa priekšu!» viņa lūdza. «Es tūlīt jūs panākšu. Esmu aizmirsusi cimdus.»
Keselhūta kungs atriebīgi smaidīja un teicas «Palieciet vien. Es jums aizdošu savējos.»
Kad Kunkela kundze ieraudzīja virvju dzelzceļa piestātni, viņa izrāvās. Vīriešiem vajadzēja viņu atkal saķert. Viņa kārpījās un vaimanāja, kad viņu iebīdīja vagonā. Pārējie braucēji viņu izzoboja.
«Man jābrauc tur augšā?» viņa izsaucās. «Un ja nu virve pārtrūkst?»
«Tādam gadījumam ir divas rezerves virves,» paskaidroja konduktors.
«Un ja nu arī rezerves virves pārtrūkst?»
«Tad mums jākāpj laukā,» apgalvoja Hagedorns.
Viņa tomēr vēl pretojās, kamēr beidzot Hilda teica: «Mīļā krustmāt, vai tad tu gribi, lai mēs nogāžamies bez tevis?»
Kunkela kundze acumirkli apklusa, uzticīgi uzlūkoja savu brāļameitu un Sulca kungu un pakratīja galvu. «Nē,» viņa teica maigi kā jērs, «tad es arī vairāk negribu dzīvot.»
Vagons pacēlās un izslīdēja no halles. Pirmo desmit minūšu laikā krustmāte Jūliņa turēja acis cieši aizvērtas. Katru reizi, kad vagons kratīdamies un šūpodamies pabrauca gar kādu no stabiem, viņa neskanīgi kustināja lūpas.
Viņi bija apmēram pusceļā. Krustmāte Jūliņa uzmanīgi atvēra acis un paskatījās ārā pa logu. Pašreiz viņi lidinājās augstu pāri klinšu smaiļu, ledus pīlāru un sasalušu kalnu strautu izrotātam bezdibenim. Pārējie braucēji godbijīgi raudzījās grandiozajā dziļumā. Krustmāte Jūliņa iestenējās; viņai sāka klabēt zobi.
«Jūs gan esat zaķapastala!» Sulcs sadusmots teica.
Viņa bija sašutusi. «Es varu baidīties, cik man patīk! Kādēļ tad lai es esmu drošsirdīga? Kā lai es tāda kļūstu? Drosme ir garšas lieta. Vai ne, mani kungi? Ja es būtu ģenerālis, nu — tad manis pēc! Tā ir cita lieta. Bet tā? Kad mana māsa un es vēl bijām bērni — mana māsa ir ieprecējusies Hallē pie Sāles, ļoti labi, pie tam vēl ar pasta virsinspektoru, bērni arī viņiem ir, divi gabali, tie gan skolu sen kā beiguši — ko tad es gribēju teikt? — pareizi, es jau zinu — toreiz mēs vasaras brīvlaikā bijām kādā muižā, kas piederēja mūsu .tēva attālam krusttēvam, patiesību sakot, viņi bija tikai jaunības draugi, ne radinieki, bet mēs, meitenes, viņu saucām par krusttēvu; vēlāk viņam muiža bija jāpārdod, tāpēc ka lauciniekiem iet ļoti grūti, bet to jau jūs visi zināt! Varbūt viņš tagad jau ir miris; pat ļoti domājams, jo man tagad ir jau — protams, viņš būs jau miris, jo simt divdesmit gadu vecs taču neviens cilvēks nekļūst. Protams, ir arī izņēmumi, sevišķi Turcijā, kā esmu lasījusi. Ak, mana galva! Man nevajadzēja vakar naktī tik daudz dzert, jo es neesmu pie tā pieradusi; bez tam es esmu uzlūgusi nepazīstamus kungus dejot! Jūs varat mani nosist, bet man nav vairāk ne jausmas; šausmīgi, kas cilvēkam tadā stāvoklī var notikt …»
Bums! Virvju dzelzceļš apstājās virsotnes piestātnē. Braucēji izkāpa, skaļi smiedamies.
«Vecajai kundzei ir augstumu reibonis,» teica kāds slēpotājs.
«Kur nu,» atteica otrs. «Viņa ir vēl pilnā no vakarējā vakara!»
Krustmāte Jūliņa un abi vecākie kungi ērti atlaidās guļamkrēslos.
«Vai tu, mīļā krustmāt, vispirms negribi apbrīnot panorāmu?» vaicāja Hilda. Viņa stāvēja pie margām blakus Hagedornam un lūkojās apkārt.
«Lieciet man mieru ar saviem kalniem!» noņurdēja krustmāte un sakrustoja rokas pār kostīma jaku. «Man tagad ir ērti,» viņa teica.
«Man liekas, ka mēs traucējam,» čukstēja Hagedorns.
Sulcam bija dzirdīgas ausis. «Taisieties, ka pazūdat!» viņš pavēlēja. «Bet pēc stundas esiet atpakaļ, citādi nebūs labi! Apkārt, marš!» Tad viņam vēl kas iekrita prātā. «Frici, neaizmirsti, ka es tev esmu mātes vietā!»
«Mana atmiņa kopš vakardienas ir ļoti cietusi,» paskaidroja jaunais cilvēks. Tad viņš sekoja Hildai, taču tika vēlreiz aizkavēts. No kāda guļamkrēsla viņam pretim pacēlās sievietes roka. Tā bija Mallebrē. «Servus, doktora kungs!» viņa teica, likdama vibrēt savai skaistajai alta balsij. Viņa rezignēti lūkojās tam acīs. «Vai drīkstu jūs iepazīstināt ar savu vīru? Viņš šorīt ieradās.»
«Kāds priecīgs pārsteigums!» viņš teica un sasveicinājās ar elegantu kungu, kam bija melnas ūsiņas un noguris skatiens.
«Esmu jau par jums dzirdējis,» teica Mallebrē kungs. «Jūs esat šīs sezonas sarunu viela. Visu cieņu!»
Hagedorns steidzīgi atvadījās un sekoja Hildai, kas stāvēja sniegā pie koka kāpnēm un gaidīja. «Jau atkal kāda pielūdzēja?» viņa vaicāja. '
Viņš paraustīja plecus. «Viņa gribēja, lai es viņu glābju,» viņš stāstīja. «Viņa cieš no hroniskas piemērošanās spējas. Tā kā viņas pēdējie mīļākie ir bijuši vairāk vai mazāk pavirša rakstura cilvēki, tad, baidīdamās no savas iekšējās dzīves izpostīšanas, viņa izšķīrās par radikālu ārstēšanos. Viņa gribēja pakļauties kādam vērtīgam cilvēkam, un pēdējam vajadzēja būt man. Bet tagad nu ir ieradies vīrs!»
Viņi krustoja uz piestātni vedošo ceļu. Tikko bija ieradies nākošais vilciens. Visiem braucējiem pa priekšu iz- kūleņoja Kaspariusa kundze. Viņa buršikozi sabāza rokas bikšu kabatās un strauji soļoja uz viesnīcas pusi. Bruņojies ar diviem pāriem slēpju, aiz viņas elsodams steidzās Lenčs no Ķelnes.
Blondā brēmeniete, ieraudzījusi Hagedornu ar Hildu, raidīja niknu skatu un sauca: «Hallo, doktor! Ko dara jūsu mazie kaķēni? Sveiciniet tos no manis!» Milzīgos soļos viņa pazuda viesnīcā.
Hildegarde klusēdama soļoja blakus Hagedornam. Kad viņi aiz kāda ceļa līkuma palika vieni, viņa vaicāja: «Vai šī nekautrīgā persona arī gribēja tikt glābta?»
Hagedorna sirds aulekšoja. «Viņa jau ir greizsirdīga,» viņš aizkustināts nodomāja. Tad viņš teica: «Nē, viņai bija citi plāni. Viņa paskaidroja, ka mēs esam jauni, ziedoši un veseli un tā kaut kas saistot. Platoniski ievadi esot jānorobežo uz īsāko.»
«Un ko viņa gribēja no jūsu kaķiem?»
«Pirms pāris dienām klauvēja pie manām durvīm. Es saucu: «Iekšā!» — jo domāju, ka nāk Eduards, bet tā bija Kaspariusa kundze. Viņa nogūlās uz persiešu paklāja un rotaļājās ar kaķiem. Vēlāk atnāca Eduards, un tad viņa atkal aizgāja. Viņu sauc par Hortenzi.»
«Tas tik ir jauki!» teica Hildegarde. «Es domāju, dok tora kungs, ka kādam jūs būtu jāuzrauga, citādi jūs da rāt par daudz muļķību.»
Viņš izmisis pamāja. «Tā tas nevar iet tālāk! Eduards jau gan mani uzrauga.»
«Eduards?» viņa zobojoši jautāja. «Viņš nav pietiekoši stingrs. Vispār, tas nav vīrietim veicams uzdevums!»
«Cik jūs pareizi sakāt!» viņš izsaucās. «Bet kas tad cits lai to darītu?»
«Pamēģiniet reiz ar sludinājumu laikrakstā,» viņa lika priekšā. «Kāds meklē bērnumeitu!»
«Jaunkundzi pie bērna,» viņš rūpīgi pārlaboja. «Uzturs un dzīvoklis brīvs. Garantēta mīlīga apiešanas.»
«Tā gan,» viņa saīgusi teica. «Mazākais, sešdesmit gadu veca! Priekšnoteikums — ieroču atļauja!» Viņa nogāja no ceļa un steidzīgi soļoja, pie sevis lamādamās, pāri ziedbaltam sniega laukam.
Viņam bija grūti tikt līdzi.
Vienreiz viņa apgriezās. «Neuzdrošinieties smieties!» viņa nikni izsaucās. «Jūs — mežonis!» Tad viņa kā vajāta skrēja tālāk.
«Uz vietas apstājieties!» viņš pavēlēja.
Tanī pašā acumirklī viņa iebruka sniegā līdz gurniem. Viņa ar izbijušos seju sāka mežonīgi ķepuroties, bet grima arvien dziļāk. Izskatījās, it kā viņa pilnīgi nogrims.
Hagedorns steidzās palīgā. «Saņemiet manu roku!» viņš norūpējies sauca. «Es jūs izvilkšu ārā.»
Viņa noliedzoši kratīja galvu. «Neuzdrošinieties! Es neesmu no tām, kuras ļaujas glābties!» Viņai acīs bija asaras.
Nu viņš vairs nespēja savaldīties. Viņš pieliecās, sagrāba viņu un izvilka no sniega kupenas, tad apkampa abām rokām un noskūpstīja uz lūpām.
Pēc brīža viņa teica: «Tu krāpnieks! Tu nelietis! Tu blēdis! Tu meiteņu tirgotājs!» Tad viņa deva skūpstu atpakaļ, sākumā dauzīdama ar savām mazajām dūrītēm pa viņa pleciem. Vēlāk dūres atslāba, bet pamazām aizvērās viņas acis. Garajās, tumšajās skropstās vēl karājās mazas asaru lāses.
«Nu, kā bija?» jautāja Sulcs, kad viņi atgriezās.
«To ir grūti aprakstīt,» teica Hagedorns.
«Jā, jā,» saprotoši fioteica Keselhūta kungs. «Visapkārt šie glečeri un sniega lauki! Tur var aptrūkt vārdi!»
«Sevišķi tie sniega lauki!» apgalvoja jaunais cilvēks. Hilda viņu bargi uzlūkoja.
Atmodās krustmāte Jūliņa. Tai bija iedegusi sarkana seja. Viņa žāvājās un berzēja acis.
Hilda apsēdās un teica: «Nāc šurpu, Frici! Man blakus ir viena brīva vieta.»
Krustmāte sarāvās kā elektrizēta. «Kas tad nu ir noticis?»
«Nekas neparasts,» atteica jaunā meitene.
«Bet tu taču viņu uzrunā ar «tu»!» izsaucās vecā sieviete.
«Es to jūsu brāļameitai neņemu ļaunā,» apgalvoja Hagedorns.
«Viņš jau man arī saka «tu»!» teica Hilda.
«Tā nu ir,» paskaidroja Fricis. «Hilda un es — mēs esam nolēmuši nākošajos piecdesmit gados viens otru uzrunāt ar «tu».»
«Un pēc tam?» jautāja krustmāte Jūliņa.
«Tad mēs šķirsimies,» apgalvoja brāļameita.
«Mani sirsnīgākie laimes vēlējumi!» iepriecināts izsaucās Keselhūta kungs.
Pa to laiku, kaņiēr krustmāte vēl vienmēr nevareja atgūt elpu, Sulcs vaicājat «Mīļā jaunkundze, vai jums gadījumā ņav kādi piederīgie?»
«Ēsijiū samērā neatkarīga,» paskaidroja jaunā meitene. «Man gan ir tēvs.»
Hagedorns domāja, ka atbilde ļoti labi izdevusies. «Vai vlņŠ vismaz ir jauks?» viņš vaicāja.
«Var iztikt,» atteica Hilda. «Viņam laimīgā kārtā ir daudz kļūdu. Tās pilnīgi sagrāvušas viņa tēvišķīgo autoritāti.»
«Un ja nu viņš mani absolūti nevar ciest?» norūpējies jautāja jaunais cilvēks. «Varbūt viņš grib, lai tu precē kādu bankas direktoru. Vai kādu kaimiņos dzīvojošu lop- ārstu. Vai arī kādu studiju padomnieku, kas viņam katru rītu sēž pretim ielu dzelzceļa vagoņā. T|das lietas jau ir gadījušās. Un, kad viņš vēl dzirdēš, ka man nav pat nodarbošanās!»
«Gan jau tu kādu atradīsi,» mierjjiāļ^ Hilda. «Un, ja viņam vēl tad kas būs pretim, tad nesveicināsim viņu uz ielas. To viņš šausmīgi necieš.»
«Vai ari padarīsim viņu, cik ātri vien iespējams, par desmitkārtīgu vectētiņu,» teica Fricis. «Un tad iebāzīsim visus desmit bērnus viņam vēstuļu kastītē. Tas vienmēr atstāj iespaidu.»
Krustmāte Jūliņa atpleta muti un turēja ciet ausis.
Sulcs teica: «Tā ir pareizi! Gan jau jūs to vecīti padarīsiet maziņu!»
Keselhūta kungs noraidoši pacēla roku. «Jums nevajadzētu, Sulca kungs, tik nelabvēlīgi runāt par Sulca kungu!»
Krustmātei Jūliņai sāka mesties par traku. Viņa piecēlās un gribēja doties atpakaļ uz Brukbeiru. «Bet ar virvju dzelzceļu es nebraukšu!»
«Kājām tas gabals ir daudz bīstamāks,» teica Hagedorns. «Bez tam tas velkas četras stundas!»
«Tad es palikšu šeit augšā un gaidīšu pavasari,» kategoriski paskaidroja krustmāte.
«Bet es jau esmu nopircis kartes atpakaļbraucienam!» teica Keselhūta kungs. «Vai tad jūsu karte lai aizietu bojā?»
Krustmāte Jūliņa cīnījās ar sevi. Tas bija aizkustinošs skats. Beidzot Viņa teica: «Tad, protams, ir cita lieta!» — un kā pirmā aizsoļoja uz piestātni. Taupība rada varoņus.