Agrā pēcpusdienā, kamēr vecākie ļaudis mazliet nosnaudās, Hildegarde un Fricis devās uz mežu. Viņi saķērās rokās un laiku pa laikam smaidot viens otru uzlūkoja. Dažreiz viņi apstājās, skūpstījās un maigi glāstīja viens otram galvu. Dažu brīdi viņi spēlēja sunīšus; lielāko daļu viņi klusēja un jutās tā, it kā gribētu apkampt katru egli. Laime gūlās viņiem uz pleciem kā daudz centneru konfekšu.
Fricis domīgi teica: «Patiesībā mēs esam divas diezgan saprātīgas dzīvbūtnes. Es katrā ziņā esmu tanīs domās. Kā tad tas nāk, ka mēs uzvedamies tikpat muļķīgi kā citi mīlas pāri? Mēs sadodamies rociņās, klupdami maldāmies rokrokā pa pliko dabu. Vismīļāk mēs nokostu viens otram degungalu. Vai tas nav idiotiski? Jaunkundze, lūdzu, izsakiet savus uzskatus šinī lietā!»
Hilda sakrustoja rokas uz krūtīm, trīsreiz paklanījās un teica: «Ļoti cēlais sultān, atļauj savai necienīgajai kalponei piezīmēt, ka tautu mīlas koncertā gudrība nekad nav spēlējusi pirmo vijoli.»
«Piecelieties, dārgā grāfiene!» viņš patētiski iesaucās, kaut gan viņa nemaz nebija ceļos. «Celieties augšā! Ja kāds ir tik gudrs, ka apzinās gudrības robežas, tad tāds jāatalgo. Ar šo es jūs ieceļu par savu kambarjumpravu, ā la suiteh
Viņa pataisīja galma reveransu. «Es tūlīt no aizkustinājuma raudāšu un lūdzu, majestāte, atļaut man peldēties pašas asarās.»
«Lai notiek!» viņš ķēnišķīgi atļāva. «Tikai nesaauk- stēj ieties!»
«Nekādā ziņā, meistar!» viņa teica. «Manu asaru temperatūra mēdz allaž svārstīties starp divdesmit sešiem un divdesmit astoņiem grādiem Celsija.»
«Labi!» viņš sauca. «Un kad jūs iestāsieties dienestā manā galmā?»
«Tikko tu gribēsi,» viņa paskaidroja. Tad viņa, neskatoties uz naglu zābakiem, sāka dejot. «Lieta grozās ap mirstošo gulbi,» viņa paskaidrojoši piemetināja. «Es lūdzu sevišķi pievērst uzmanību manam garajam kaklam.»
«Dejojiet vien tālāk,» viņš teica. «Vakarā es jums atnākšu pakaļ.»
Viņš devās tālāk. Skaļi kliegdama, viņa skrēja pakaļ un paskaidroja, ka viņai esot bailes. Viņš paņēma viņu pie rokas un teica: «Muļķīgais bērns!»
«Gulbis taču nomira,» viņa steidzīgi paskaidroja. «Un ar tik lielu beigtu putnu vienai mežā — hu, hu, hu!»
Viņš iepliķēja viņu, un tad viņi abi kopā devās tālāk. Pēc kāda laika viņš kļuva nopietns. «Cik man būtu jāpelna, lai mēs varētu precēties? Vai tev ir lielas prasības? Cik maksā gredzens, kas tev pirkstā?»
«Divi tūkstoši marku.»
«Ak debesstētīt!» viņš izsaucās.
«Tas taču ir jauki,» viņa teica. «To mēs varam ieķīlāt!»
«Es tevi tūlīt pārlikšu pār celi! Mēs nedzīvosim no tā, ko tu ieķīlā, bet no tā, ko es pelnīšu.»
Viņa atbalstīja rokas gurnos. «Tā? Tas man patīk! Tu pretīgais egoists! Visi vīrieši ir egoisti! Es to lasīju kādā grāmatā. Tā saucās «Saimniecības nauda un monogā- mija». Jūs esat viltīgs, mazisks dzimums, brrr!» Viņa drebinājās kā slapjš pūdelis. «Četrus mēnešus mēs varētu no tā gredzena dzīvot! Trīsistabu dzīvoklī ar netiešo apgaismošanu! Ieskaitot centrālo apkuri un liftu! Un svētdienās mēs abi varētu skatīties ārā pa logu! Bet nē! Tu mani labāk iebāzīsi konservu kārbā, kā svaigas dārza saknes. Kamēr man uzaugs sirma bārda. Bet es neesmu svaigs dārzājs!»
«Tomēr,» viņš iedrošinājās piezīmēt.
«Es iesviedīšu to muļķīgo gredzenu sniegā!» viņa izsaucās un tiešām tā arī izdarīja. Tad viņi meklēdami līda četrrāpus pa mežu. Beidzot viņš gredzenu atrada.
«Lūk!» viņa teica. «Tagad tas pieder tev!»
Viņš to uzvilka viņai pirkstā un teica: «Līdz vēlākam es tev to aizdodu.» Pēc brīža viņš jautāja: «Tātad tu domā, ka mums pietiktu pieci simti marku mēnesī?»
«Skaidrs.»
«Un ja es pelnīšu mazāk?»
«Arī tad mēs iztiksim,» pārliecināti viņa teica. «Nauda nav tik svarīga, Frici. Kad visi striķi trūks, mēs varēsim aizņemties no mana tēva. Lai viņš jūt, kādam nolūkam viņš ir pasaulē.»
«Tu esi traka,» viņš teica. «Tu nekā nesaproti no naudas, bet no vīriešiem vēl mazāk. Tavs tēvs varētu būt Per- sijas šahs — es neņemtu no viņa ne feniņa dāvināta.»
Viņa pacēlās pirkstgalos un čukstēja viņam ausī: «Mīlulīt, mans tēvs taču nemaz nav Persijas ( šahs!»
«Te nu bija,» viņš teica. «Te nu tu atkal reiz redzi, ka man vienmēr taisnība.»
«Tu esi tiepša,» viņa atbildēja. «Par sodu mazā Hildegarde kritīs dziļā ģībonī.» Sasprindzinātiem locekļiem viņa ievēlās tā izplestajās rokās, uzmanīgi palūrēja caur pievērtajiem plakstiem un izstiepa lūpas. (Protams, ne lai svilpotu.)
Pa to laiku vecākie ļaudis bija beiguši pēcpusdienas atdusu. Jānis uzkāpa pa kalpotāju kāpnēm piektajā stāvā, nesdams puķes, kasti cigāru, jaunus bārdas asmeņus, kā arī slepenpadomnieka Toblera violetās bikses, kuras viņš bija iepresējis.
Slepenpadomnieks stāvēja savā elektriski apkurinātā jumta istabiņā bez biksēm un teica: «Tāpēc es meklēju kā dulns! Es jau pašreiz gribēju doties apakšbiksēs uz pēcpusdienas tēju.»
«Pa to laiku, kamēr jūs gulējāt, es izņēmu bikses no jūsu istabas. Tās jau izskatījās skandalozas.»
«Galvenais, ka tās jums tagad patīk,» teica Toblers, tās apvilkdams. Jānis nobirstēja viņam svārkus un kurpes, un tad viņi gāja, pa ceļam pieklauvēdami pie Kunkela kundzes durvīm. Krustmāte Jūliņa impozanti izslīdēja koridorā. .
«Jūs jau esat nokrāsojusies,» teica Jānis.
«Mazliet,» viņa atbildēja. «Citādi izskatās pilnīgi nepiemēroti apkārtnei. Mēs taču nevaram visi skraidīt kā klaidoņi! Slepenpadomnieka kungs, esmu paņēmusi līdzi dažus jūsu uzvalkus. Vai jūs beidzot nepārģērbtos? Šorīt tanī augstajā kalnā ļaudis izteica riebīgas piezīmes.»
«Turiet muti, Kunkel!» pavēlēja Toblers. «Tas viss nav no svara!»
«Kāds kungs ar raga acenēm teica: kad to tipu noliktu labības laukā, visi putni aizbēgtu! Un kāda veca dāma…»
«Jums vajadzēja turēt muti!» rūca Jānis.
«Tā dāma teica: kaut ko tādu satiksmes apvienībai vajadzētu narkotizēt un sūtīt atpakaļ mājās!»
«Rupjš sievišķis!» teica slepenpadomnieks. «Bet tādi nu reiz ir cilvēki!»
Tad viņi dzēra hallē kafiju. Kunkela kundze ēda torti un nolūkojās dejotājos. Abi vīrieši lasīja laikrakstus un smēķēja melnus cigārus.
Pēkšņi pie galda pienāca bojs un teica: «Sulca kungs, atnāciet pie durvju sarga!»
Toblers, domās nogrimis, lasīja laikrakstu un teicas «Paskatieties, Jāni, ko viņš grib!»
«Ļoti labprāt,» čukstēja Keselhūta kungs, «bet tā taču nevar!»
Slepenpadomnieks nolika laikrakstu. «Tā tiešām nevar!» Viņš uzlūkoja boju. «Pasveiciniet un sakiet, ka es lasu laikrakstu. Ja durvju sarga kungs no manis ko grib, tad lai viņš atnāk šurp.»
Zēns muļķīgi savieba seju un pazuda. Slepenpadomnieks ķērās no jauna pie laikraksta. Kunkela kundze un Jānis sasprindzināti lūkojās uz durvju sarga ložu.
Drīz ieradās tēvocis Polters. «Kā es dzirdu, tad jūs esat ļoti aizņemts,» viņš saīdzis teica
Toblers vienaldzīgs pamāja apstiprinoši galvu un lasīja tālāk.
«Cik ilgi tas var vilkties?» durvju sargs piesarkstot vaicāja.
«Grūti noteikt,» paskaidroja Toblers. «Esmu tikai pie ievadraksta.»
Durvju sargs jau svīda. «Viesnīcas vadība gribēja izlūgties no jums mazu laipnību.»
«Tā?» Vai es beidzot drīkstēšu slaucīt skursteni?»
«Jums pāris stundu jāuzrauga slēpošanas halle. Zeps ir citur aizkavēts.»
«Vai viņam ir masalas?» vaicāja Sulcs. «Vai viņu nebūs aplipinājis izsūtāmās bērns?»
Durvju sargs grieza zobus. «Iemesli nekrīt svarā. Vai varam uz jums cerēt?»
Sulca kungs kratīja galvu. Likās, ka viņam ļoti žēl atteikt. «Es šodien negribu. Varbūt citreiz.»
Apkārt sēdošie ieinteresēti klausījās. Pie viena no blakus galdiem sēdošā Kaspariusa kundze staipīja kaklu.
Tēvocis Polters pazemināja balsi. «Vai tas ir jūsu pēdējais vārds?»
«Pilnīgi,» apgalvoja Sulcs. «Jūs zināt, cik labprāt es izlīdzu jūsu acīm redzamajam personāla trūkumam, bet šodien es neesmu attiecīgā omā. Es domāju, ka barometrs krīt, un es esmu jūtīgs cilvēks. Ar labvakaru!»
Durvju sargs pienāca vēl tuvāk. «Sekojiet man, beidzot!» Viņš uzlika labo roku Sulcam uz pleca. «Mazliet ātrāk, lūdzu!»
Te nu Sulcs apgriezās un enerģiski uzsita durvju sargam pa pirkstiem. «Uz vietas noņemiet roku no mana uzvalka!» viņš draudoši piemetināja. «Gribētu vērst jūsu uzmanību uz to, ka esmu ātras dabas.»
Durvju sargam savilkās dūres un aizrāvās elpa.
Viņš atgādināja kafijas mašīnu, kas sasniegusi vārīšanās punktu. «Mēs vēl runāsim!» viņš noteica un gāja. Pie blakus galdiem uztraukti sačukstējās. Brēmenes blondīnei indīgi mirgoja acis.
«Jūs gan viņam varējāt reiz iekraut,» teica krustmāte Jūliņa. «Vecā lieta, slepenpadomnieka kungs! Jūs esat par daudz labsirdīgs!»
«Klusu!» čukstēja Toblers. «Bērni nāk!»
Doktors Hagedorns patlaban pārģērbās vakariņām, kad lifta bojs viņam atnesa ierakstītu vēstuli ar sveicieniem un pāris ārzemju pastmarkām no durvju sarga. Fricis parakstījās par saņemšanu un atvēra aploksni. Kas viņam varēja sūtīt uz Brukbeiru ierakstītu vēstuli? Lasot viņš klupa pār paklāju un nokrita uz dīvāna, kur rotaļājās trīs kaķēni. Kā hipnotizēts viņš uzlūkoja rakstu, tad apgrieza apkārt aploksni. Izripoja papīra gabals — čeks par pieci simti markām! Uztraucies viņš izbrauca ar roku pa matiem.
Viens no kaķēniem uzrāpās viņam uz pleca, berzēja galviņu pie viņa auss un ņurdēja. Viņš piecēlās, turēdamies pie galda, tāpēc ka viņam reiba, un piegāja pie loga. Viņa priekšā izpletās piesnigušais parks, slidotavas spogulis un slēpošanas halle ar balto jumtu, pāris aizmirstu guļamkrēslu. Taču Hagedorns nekā no visa tā neredzēja.
Kaķēns bailīgi ieķērās zilajos svārkos un uzmeta kupri. Hagedorns skraidīja pa istabu. Kaķēns šausmīgi ņurdēja. Hagedorns noņēma to no pleca, uzlika uz smēķējamā galdiņa un soļoja tālāk. Tad viņš pieliecās, pacēla čeku un vēstuli un sacīja piemērotāko, kas viņam ienāca prātā: «Tagad bārda ir nost!»
Pēkšņi viņš izdrāzās no istabas. Koridorā viņš satika istabeni, kas smaidīdama uzlūkoja viņu, novēlēja labva- karu un teica: «Vai doktora kungs ar nodomu neapsēja kaklasaiti?»
Viņš apstājās. «Kā, lūdzu? Ak tā. Nē. Pateicos.» Viņš atgriezās savās istabās un sāka svilpot. Mazliet vēlāk viņš, atstājis durvis plaši atvērtas, devās lejā pie durvju sarga un pieprasīja telegrammas formulāru.
«Atvainojiet, doktora kungs, vai jūs ar nodomu neapsējāt kaklasaiti?»
«Kā tā?» jautāja Hagedorns. «Taisni tādēļ taču es jau reiz atgriezos uz savu istabu!» Viņš saķēra krekla apkakli un pakratīja galvu. «Patiesi! Nu, vispirms es tomēr depešēšu.» Viņš pārliecās formulāram un adresēja sekosi: «Gaļas tirgotavā Kuhenbuhs, Sarlotenburgā, Momzena ielā 7.» Tad viņš rakstīja: «Zvanīšu otrdien pulksten 10 stop lūdzu māti pie telefona stop sagatavojiet priecīgam ziņojumam Fricis Hagedorns.»
Viņš pasniedza formulāru pāri galdam. «Kad mana māte saņemtu telegrammu, viņa domātu, ka mani apbērusi kāda lavīna, tāpēc es telegrafēju kaimiņu miesniekam. Tas ir saprātīgs cilvēks.»
Durvju sargs pieklājīgi pamāja, kaut gan pilnīgi nesaprata, kas par lietu.
Hagedorns devās uz ēdamzāli. Pārējie jau bija pie galda. Viņš teica: «Labu apetīti!» — un atsēdās.
«Vai jūs ar nolūku neapsējāt kravati?» vaicāja krustmāte Jūliņa.
«Lūdzu, atvainojiet,» viņš teica. «Man šodien galvā nav viss kārtībā!»
«No kā tad, manu zēn?» apjautājās Sulcs.
Hagedorns pieskandināja ar karoti glāzei. «Vai jūs zināt, kas noticis? Esmu dabūjis nodarbošanos! No nākošā pirmā jau būšu darbā! Atalgojums — astoņi simti marku mēnesī! Tur var prātā sajukt! Eduard, vai tu vēl neesi saņēmis vēstuli? Nē? Tad tu vēl saņemsi! Esi drošs par to! Man raksta, ka mums abiem nākotnē būs kopējas darīšanas. Vai tu priecājies, veco zēn? Dzīve ir skaista!» Viņš uzlūkoja kuģniecības līnijas īpašnieku Jāni Keselhūtu. «Saņemiet manu sirsnīgāko pateicību! Esmu tik laimīgs!» Aizkustināts viņš spieda vecā, rūpīgi koptā kunga roku. «Eduard, pateicies tu arī!»
Sulcs smējās. «To es gandrīz aizmirsu! Pateicos, mans kungs!»
Keselhūts samulsis grozījās uz krēsla šurp un turp. Krustmāte Jūliņa nesaprašanā raudzījās no viena uz otru.
Hagedorns izņēma no kabatas čeku par pieci simti markām un nolika to blakus Hildas šķīvim. «Speciāla gratifikācija! Bērni, tā tik ir smalka firma! Pieci simti marku, pirms tu, cilvēks, neesi pakustinājis ne mazo pirkstiņu! Nodaļas vadītājs raksta, lai es uzņēmuma labā pamatīgi atpūšos! Ko jūs uz to sakāt?»
«Smalki, smalki!» teica Hilda. «Tu rītu tūlīt varēsi savai mātei ko aizsūtīt, vai ne?»
Viņš piekrītoši pamāja. «Protams! Divi simti marku! Bez tam viņa rīt no rīta aizies pie Kuhenbuhiem, kur es visu izstāstīšu telefoniski.»
«Pie Kuhenbuhiem?» jautāja Eduards.
«Tas ir miesnieks, pie kura mēs iepērkamies. Es viņam nupat aizsūtīju telegrammu, lai saudzīgi sagatavo manu māti uz sarunu, citādi viņa nobīsies līdz nāvei.»
Hilda teica: «Es no visas sirds tevi apsveicu ar jauno vietu.»
«Es tevi arī,» viņš jautri atbildēja. «Nu tu beidzot dabūsi vīru.»
«Ko?» jautāja krustmāte Jūliņa. «Ak tā, es jau zinu. Man gan jums jāsaka, doktora kungs, ka neesmu sevišķi sajūsmināta par to.»
«Man ļoti žēl,» viņš teica. «Diemžēl es nekādā gadījumā nevaru rēķināties ar Hildas krustmātēm. Tas aizvestu par tālu. Mīlulīt, vai tavs tēvs būs ar mieru? Astoņi simti marku taču ir labs žūksnis naudas.»
Kunkela kundze necienīgi smējās.
«Klausies!» teica Hilda. «Mēs pat ietaupīsim. Mums kalpones nevajag; trīsreiz nedēļā es likšu nākt apkopējai.>
«Bet, kad zēns būs klāt, tad ņemsim kalponi,» norūpējies teica Hagedorns.
«Kāds zēns?» jautāja krustmāte.
«Mūsu zēns!» lepni teica Hilda.
«Mēs viņu sauksim par Eduardu,» teica nākošais tēvs. «Aiz cieņas pret manu draugu.»
«Un ja nu būs meitene?» norūpējies jautāja Sulcs.
«Tādā gadījumā es gribētu likt priekšā Eduardīni,» teica Keselhūta kungs.
«Jūs gan esat atjautīgs,» atzinīgi teica Sulcs.
«Noteikti būs zēns,» apgalvoja Hagedorns.
Hilda teica: «Man ari is tāda sajūta.» Tad viņa nosarka līdz ausu galiņiem.
Krustmāte Jūliņa drudžaini meklēja jaunu sarunas vielu. Viņa jautāja: «Kāda firma tad jūs ir pieņēmusi?»
Hagedorns lepni atbildēja; «Jūs brīnīsieties, krustmā- miņ! Toblera fabrika!»
Krustmāte Jūliņa tiešām brīnījās. Viņa brīnīiās tik stipri, ka aizrijās ar vistas kauliņu. Acu āboli viņai izspiedās no dobumiem. Viņa klepoja no dvēseles dziļumiem. Viņai iepildīja ūdeni rīklē un pacēla rokas augšā. Viņa izrāvās, uzmeta Sulca kungam pārmetošu skatu un aizbēga.
«Vai viņai tas bieži uznāk?» vaicāja Fricis, kad krustmāte bija projām.
«Kopš viņa ir mana krustmāte,» patiesībā gribēja teikt Hilda, bet viņa redzēja uz sevi vērstos tēva un sulaiņa Jāņa skatus un paskaidroja: «Viņu būs uzveicis prieks.»
Tanī pašā vakarā stundu vēlāk notika saruna, kurai nebija lemts palikt bez sekām. Pie tēvoča Poltera, kas sēdēja aiz letes un pārskatīja kādu angļu laikrakstu, ieradās Kaspariusa kundze. «Man ar jums jārunā,» viņa paskaidroja.
Viņš lēnām piecēlās. Viņam sāpēja kājas.
«Mēs pazīstamies jau piecus gadus, vai ne?»
«Jā gan, cienītā kundze. Kad jūs biiāt pie mums pirmoreiz, tad viesnīcā dzīvoja akadēmiskie slēpotāji.» Tas skanēja mazliet divdomīgi.
Viņa smaidot tvēra savā brokāta somiņā un pasniedza durvju sargam banknošu sainīti.. «Tur ir pieci simti marku,» viņa nevīžīgi teica. «Man šī summa taisni lieka.»
Viņš paņēma naudu. «Cienītā kundze, esmu jūsu rīcībā!»
Viņa izņēma no zelta etvijas cigareti. Viņš pasniedza uguni. Viņa smēķēja un pārbaudoši viņu uzlūkoja. «Vai vēl neviens viesis nav žēlojies par Sulca kungu?»
«Protams, jā,» viņš atbildēja. «Vairākkārtīgi ir apjautājušies, kā tik noplīsis cilvēks dzīvo taisni mūsu viesnīcā. Turklāt šis cilvēks uzvedas augstākā mērā bezkaunīgi. Man pašam bija starpgadījums ar viņu šo pēcpus-, dienu; to pat grūti aprakstīt.»
«Aprakstīšana arī būtu lieka,» viņa paskaidroja. «Es sēdēju pie blakus galda. Tas bija skandalozi! Jums nevajadzēja pieļaut šādu bezkaunību. Tas bojā jūsu viesnīcas labo slavu.»
Durvju sargs paraustīja plecus. «Ko es tur varu darīt, cienītā kundze? Viesis paliek viesis.»
«Uzklausieties! Man ir no svara, lai Sulca kungs nekavējoties pazūd. Iemesli jums nav jāzina.»
Viņas sejas izteiksme nemainījās.
«Jūs esat inteliģents cilvēks,» viņa teica. «Iespaidojiet viesnīcas vadību! Pārspīlējiet sūdzības par Sulcu! Piemetiniet vēl, ka es nekad vairs nebraukšu šurp, ja neko neuzsāks pret viņu. Starp citu, arī Lenca kungs ir vienos uzskatos ar mani.»
«Un kas būtu darāms praktiski?»
«Rīt Kīnes kungam vajadzētu Sulcam likt priekšā aizbraukt, viesu un viesnīcas labā. Acīmredzot šis cilvēks ir ļoti trūcīgs. Piedāvājiet viņam atlīdzību naudā! Summas lielums man nekrīt svarā. Dodiet viņam trīssimt marku. Tas viņam būtu vesels kapitāls.»
«Es saprotu,» teica durvju sargs.
«Jo labāk,» viņa augstprātīgi teica. «Pārpalikums no tām pieci simti markām, protams, paliek jums.»
Viņš pateikdamies paklanījās. «Es darīšu visu, kas būs manos spēkos, cienītā kundze.»
«Vēl kaut kas,» viņa teica. «Ja šis Sulca kungs rīt pēcpusdienā vēl nebūs nozudis, es ar vakara vilcienu došos uz San-Moricu. Ziņojiet, lūdzu, arī to savam direktoram!» Viņa nevīžīgi pamāja ar galvu un iegāja bārā. Vakara kleita tā čaukstēja, it kā nepārtraukti čukstētu savu cenu.