Nākošā rītā īsi pēc astoņiem zvanīja pie Hagedorna kundzes Momzena ielā. Vecā dāma atvēra durvis.
Arā stāvēja miesnieka Kuhenbuha māceklis, kas bija divi metri garš un saucās Kārlītis. «Mans meistars liek jūs sveicināt,» teica Kārlītis. «Ap desmitiem zvanīšot doktors Hagedorns no Alpiem, bet lai jūs nesabīstaties, viņš liek sacīt.»
«Tur lai cilvēks nesabīstas?» jautāja vecā dāma.
«Nē. Viņš mums vakar vakarā telegrafēja, lai mēs jūs sagatavojam uz ko priecīgu.»
«Tas pēc viņa izskatās,» teica māte. «Kas priecīgs?
Varu jau iedomāties. Acumirklī, atnesīšu jums kādu feniņu par nākšanu.» Viņa pazuda un atgriezās ar pieciem feniņiem, kurus iedeva Kārlītim, kas pateikdamies nodrā- zās pa kāpnēm.
Tieši pulksten deviņos Hagedorna kundze ieradās Ku« henbuhu veikalā.
«Kārlītis jums būs sastāstījis atkal blēņas,» teica mies« nieka sieva. «Jūs nākat stundu par agru.»
«Es zinu,» teica Hagedorna māte. «Bet man mājās nav miera. Varbūt viņš telefonē agrāk. Es jūs nemaz netraucēšu.»
Kuhenbuha kundze labsirdīgi smējās. Par traucēšanu nevarot būt ne runas. Viņa iedeva vecajai dāmai telegrammu un uzaicināja atsēsties.
«Kā viņš uzvedas,» aizskarta teica Hagedorna kundze. «Viņš rīkojas tā, it kā es būtu no stikla. Tik ātri es patiešām nesabīstos.»
«Ko viņš īsti varētu gribēt?» jautāja miesnieka sieva.
«Esmu šausmīgi uztraukusies,» teica vecā dāma. Tad nāca pircēji, un viņai bija jāklusē. Viņa katru minūti reizes trīs skatījās pulkstenī, kas karājās pār? gaļas izstrādājumiem. Veikalā bija auksts, akmens pliens mitrs, un ārā slapjdraņķis.
Kad īsi pēc desmitiem atskanēja telefona zvans, viņas pacietība jau arī bija izbeigusies. Drebēdama viņa aizskrēja aiz veikala letes, aizspraucās aiz skaldāmā bluķa, krampjaini piespieda klausuli pie auss un teica Kuhenbuha kundzei: «Cerams, ka es skaidri dzirdēšu. Viņš taču ir tik tālu prom!» Tad viņa klusēja un sasprindzināti klausījās. Pēkšņi viņas seja sāka starot, kā svinību telpa, kas nupat vēl bijusi tumsā. «Jā?» viņa gaišā balsī sauca. «Seit Hagedorne! Frici, vai tu tas esi? Vai tu esi kāju lauzis? Nē? Tas labi. Varbūt roku? Arī nē? Par to es esmu priecīga, manu zēn. Vai tu esi pilnīgi vesels? Kā? Ko tu saki? Lai es mierīgi klausos? Frici, kā tu uzvedies? Tā taču ar māti nerunā. Pat ne telefoniski. Kas noticis?»
Viņa samērā ilgi klusēja un uzmanīgi klausījās.
«Zēn, zēn! Tu nejoko? Astoņi simti marku mēnesī? Seit Berlīnē? Tas ir skaisti. Iedomājies, ja tev būtu jābrauc uz Kēnigsbergu vai Ķelni un es sēdētu viena Momzena ielā un ķertu mušas. Ko lai es daru? Runā skaļāk, Frici! Veikalā ir cilvēki. Ak tā, lai es pieturos kaut kur? Labprāt, manu zēn. Kādēļ tad? Ko tu izdarīji? Tu saderinājies? Šausmas, atkāpieties! Hildegarde Sulce? Nepazīstu. Kādēļ
tad tūlīt saderināties? Vispirms taču vajag tuvāk iepazīties. Nerunā preti, to es labāk linu. Es gan biju saderinājusies, kad tevis vēl nemaz nebija pasaulē! Kā tā, tu to ceri? Ak tā!»
Viņa smējās.
«Nu, gan jau es to jaunkundzi izpētīšu. Ja vfņa man nepatiks, tad es neatjaušu. Nogaidīt un dzert tēju. Tēju dzert, es teicu. Ielūdz viņu pie mums vakariņās! Vai viņa ir izlutināta? Nē? Tava laime! Ko tu nosūtīji? Divi simti marku? Man taču nekā nevajag. Tātad labi. Es nopirkšu pāris virskreklu un vēl šo to, ko tev vajag. Vai mums nav jābeidz, Frici? Iznāks par dārgu. Ko es vēl gribēju vaicāt: vai tev pietiek veļas? Vai tur ir labs laiks? Tur arī kūst? Tas ir žēl. Sveicini to meiteni no manis. Neaizmirsti! Un savu draugu. Klausies, to taču ari sauc Sulcu! Tā gan laikam ir viņa meita! Pat nav radinieki? Tā, tā.»
Tagad vecā dāma atkal ilgāku laiku klausījās. Tad viņa turpināja: «Tātad, mīļo zēn, uz priecīgu atkalredzēšanos! Paliec sveiks un vesels! Nepaskrien zem tramvaja Zinu jau. Tanī govju ciematā tādu nemaz nav.» Viņa smējās. «Man iet lieliski. Pateicos par piezvanīšanu, tas bija ļoti mīļi no tevis. Vai tu jau zini, vai tev būs izdevīga braukšana uz biroju? Vēl nezini? Tā. Kā tad sauc to firmu? Toblera fabrikas? Tās pašas, no kurām tu dabūji godalgu? Frankes kungs gan priecāsies. Protams, pasveicināšu Pats par sevi saprotams. Tā, tagad beigsim. Citādi jāmaksā dubulti. Uz redzēšanos, manu zēn. Jā. Protams. Jā, jā. Jā! Uz redzēšanos!»
«Tās gan bija labas ziņas,» atzinīgi teica Kuhenbuha kundze.
«Astoņi simti marku mēnesī,» teica vecā dāma. «Un pirms tam gadiem ilgi bez feniņa!»
«Astoņi simti marku un līgava!»
Hagedorna kundze apstiprinoši pamāja. «Mazliet par daudz vienā reizē, vai ne? Bet galu galā bērni jau ir tādēļ, lai reiz paši kļūtu vecāki.»
«Un mēs vecāku vecāki.»
«To es gan ceru,» teica vecā dāma. Viņa aplūkoja vei- | kala leti.
«Dodiet man, lūdzu, ceturtdaļmārciņu ribu. Pāris kaulu arī klāt. Un astotdaļu vārīta šķiņķa. Sī diena jānosvin.»
Frici bija jau agri no rīta bankā un iekasēja čeku. Tad viņš bija pieteicis pasta kantorī telefonisku sarunu ar Berlīni un pa savienojuma gaidīšanas laiku iemaksājis divi simti marku nosūtīšanai savai mātei.
Tagad pēc sarunas viņš labā omā klejoja pa senlaicīgo sādžu un iepirkās. Pēc tam, kad gadiem ilgi katrs feniņš bijis desmit reizes jāapgroza, iepirkšanās ir sajūsminoša izprieca. Gadiem ilgi bija jāsakož zobi. Tagad, kad laime iespērusi kā zibens, viņam vislabāk gribējās kliegt. Nu, diezgan par tol
Savam labvēlim Keselhūta kungam viņš pagādāja kasti dārgu Havannas cigāru. Eduardam viņš nopirka mazajā antikvariātā senlaicīgu alvas krūzi. Hildai viņš paņēma īpatnējus, vīnogu ķekariem līdzīgus jada auskarus ar nespodru zeltu un pusdārgakmeņiem. Beidzot puķu veikalā viņš pasūtīja krustmātei Jūliņai impozantu puķu pušķi un lūdza pārdevēju dāvanas nosūtīt uz viesnīcu.
Pats sev viņš nekā nedāvināja.
Sādžā viņš uzkavējās pusotras stundas. Kad viņš atgriezās, nesalīdzināmais sniegavīrs Kazimirs gulēja pēdējos elpas vilcienos. Olveidīgā galva bija izkususi. Kazimira cepure — ievārījuma spainis — balstījās uz pleciem. Acis, deguns, mute un ūsas mīļajam Kazimiram bija novēlušās uz varonīgās krūts. Viņš tomēr vēl stāvēja. Un stāvot viņš arī mira, kā kareivim pienākas.
«Laimīgu ceļu, dārgais Kazimiri» teica Hagedorns. «Bez galvas neviens nevar skatīties pa logu.» Tad viņš devās iekšā Grandhotelī, kur pa šo laiku bija notikušas dažādas lietas.
Posts bija sācies pavisam nevainīgi, kad slepenpadomnieks Toblers, viņa meita, Kunkeliene un Jānis brokastoja.
Viņi sēdēja verandā, ēda maizītes un pārrunāja par atkusni. «Ja mums būtu līdzi auto,» teica Hilda, «tad mēs varētu aizbraukt uz Minheni.»
«Neaizmirsti, ka esmu nabaga vīrs,» teica viņas tēvs. «Iesim vienu stundu bumbotavā, tas nomierina nervus. Kur tad palicis mans znots?»
«Bankā un pastā,» ziņoja Hilda. «Kā jūs gulējāt, Kun- kel?»
«Nožēlojami,» teica krustmāte Jūliņa. «Es šausmīgi sapņoju. To jūs gan nedrīkstējāt ar mani darīt!»
«Ko tad?» prasīja Jānis.
«Kad doktors Hagedorns stāstīja, ka viņu pieņēmusi Toblera fabrika un Sulca kungu arīl Vistas kauls bija tik ass; man istabā bija jādzer riebīgā eļļa, lai dabūtu to ārā.»
«Kad mums nākošo reizi būs jums kāds pārsteigums,» teica Jānis, «tad jums pasniegs auzu tumi.»
«Tam nav nekādas nozīmes,» paskaidroja slepenpadom- nieks. «Tad viņa noris karoti.»
«Karoti varēs pieķēdēt,» teica Hilda.
Kunkela kundze atkal jutās apbēdināta.
Daudz laika viņai tomēr tam neiznāca, jo durvju sargs un direktors Kīne svinīgi iesoļoja zālē un tuvojās viņu galdam.
«Tie abi izskatās kā sekundanti, kas paziņo uzaicinājumu divkaujai,» apgalvoja slepenpadomnieks.
Jānis paspēja nomurmināt: «Biezs gaiss!» Tad jau ari Kārlis Drošais paklanījās un teica: «Sulca kungs, mēs vēlētos ar jums runāt kādu minūti.»
Sulcs teica: «Kādu minūti? Manis pēc.»
«Mēs jūs gaidīsim rakstāmistabā,» paskaidroja durvju sargs.
«Tur jūs varat ilgi gaidīt,» apgalvoja Sulcs.
Hilda paskatījās savā rokas pulkstenī. «Minūte tūlīt būs pagājusi.»
Kīnes kungs un tēvocis Polters apmainījās skatieniem. Tad direktors atzinās, ka lieta grozās ap delikātu jautājumu.
«Lieliska sagadīšanās,» teica krustmāte Jūliņa. «Es jūsmoju par kaut ko tādu. Hildegard, turi ausis ciet!»
«Kā jūs vēlaties,» teica direktors. «Es gribēju Sulca kungam aiztaupīt liecinieku klātbūtni. īsi un skaidri, viesnīcu sabiedrība, kuras šejienes direktors esmu es, lūdz jūs atstāt šo māju. Dažiem no mūsu pastāvīgajiem viesiem jūsu atrašanās šeit ir nepatīkama. Kopš vakardienas sūdzību ir stipri daudz. Kāds viesis, kurš, saprotams, negrib tikt minēts vārdā, ir nodevis ievērojamu summu. Cik tur bija?»
«Divi simti marku,» labvēlīgi teica tēvocis Polters.
«Sīs divi simti markas,» teica direktors, «jums izsniegs, tiklīdz jūs aiziesiet. Es pieņemu, ka jums šī nauda būs noderīga.»
«Kāpēc tad mani sviež ārā?» jautāja Sulcs. Viņš bija kļuvis mazliet bāls. Piedzīvojums viņu aizkustināja.
«Par ārā sviešanu nevar būt runas,» teica Kīnes kungs. «Mēs jūs uzaicinām, mēs lūdzam jūs, ja gribat. Mums ir svarīgi apmierināt pārējos viesus.»
«Es esmu kauna traips, vai net1 » vaicāja Sulcs.
«Nepareizs tonis,» atbildēja durvju sargs.
Slepenpadomnieks Toblers, viens no bagātākajiem Eiropas vīriem, aizkustināts teica: «Nabadzība tātad ir negods.»
Bet tēvocis Polters izpostīja šo ilūziju. «Jūs to visu nepareizi uztverat,» viņš paskaidroja. «Ja kāds miljonārs ievilktos nabagmājā ar milzumu koferu un visu laiku skraidītu apkārt frakā, tad bagātība būtu negodsl Viss atkarājas no viedokļa.»
«Visam savs laiks un sava vieta,» apstiprināja Kines kungs.
«Un jūs neesat īstā vietā,» teica tēvocis Polters.
Te nu krustmāte Jūliņa piecēlās, piegāja tēvocim Pol- teram tuvu klāt, nepārprotami svaidīja roku un sacījai «Taisieties, ka pazūdat, citādi te kaut kas plaukšķēsi»
«Lieciet durvju sargu mierāl» pavēlēja Sulcs. Viņš piecēlās. «Tātad labi. Es braucu. Keselhūta kungs, vai jūs būtu tik laipni un pasūtītu auto? Es braucu pēc divdesmit minūtēm.»
«Es, protams, braucu līdzi,» teica Keselhūta kungs. «Manu rēķinu, bet uz vietas!» Viņš aizskrēja.
«Mans kungs!» sauca direktors. «Kāpēc jūs gribat mūs atstāt?»
Krustmāte Jūliņa nikni smējās. «Jūs tiešām esat lielākais muļķis, kāds vispār jebkad bijis! Cerams, ka tas ar laiku mainīsies. Rēķinu manai brāļameitai un man! Bet uz vietas!» Tad viņa aiztraucās, klupdama pār slieksni.
Direktors murmināja: «Vienkārši zvēriski!»
«Kur ir tās divi simti markas?» bargi prasīja Sulcs.
«Tūlīt,» murmināja durvju sargs, izņēma naudas maku un nolika uz galda divas naudas zīmes.
Sulcs paņēma un, piesaucis pie durvīm stāvošo viesmīli, nodeva tās viņam. «Pusi no tā saņem Zeps, ar kuru kopā es tīrīju slidotavu,» viņš teica. «Vai jūs to neaiz- mirsīsiet?»
Viesmīlis bija zaudējis valodu. Viņš spēja tikai pamāt ar galvu.
«Tā būs labi,» Sulcs teica. Tad viņš auksti uzlūkoja direktoru un durvju sargu. «Prom!»
Abi paklausīja kā skolnieki. Slepenpadomnieks Toblers un Hilda palika vieni.
Viņš nolūkojās paka] pazūdošajiem stāviem un teica! «Rīt es nopirkšu šo viesnīcu. Parit šie abi izlidos.r>
«Un kas būs ar Frici?» raudoša balsī jautāja Hilda.
«To nokārtosim Berlīnē,» paskaidroja slepenpadom- nieks. «Tici man, tas būs labākais atrisinājums. Kā mēs varam viņam šinī neiespējamajā situācijā stāstīt, kas mēs patiesībā esam?» i
Pēc divdesmit minūtēm piebrauca liels limuzīns. Ta« piederēja Lehneru Leopoldam no Brukbeiras, un viņš pat;- sēdēja pie stūres. Kalpotāji iznesa no viesnīcas blakus durvīm vairākus koferus un piestiprināja tos pie bagāžnieka.
Direktors un durvju sargs stāvēja viesnīcas priekša pilnīgi samulsuši.
«Vienkārši zvēriski,» teica Kīnes kungs. «Tas cilvēks izsviež divi simti marku pa logu. Viņš neizlieto savu brīvkarti, bet brauc ar auto uz Minheni. Trīs viesi, kurus viņ* pazīst tikai pāris dienas, viņam pievienojas. Es baidos, ka tik mēs neesam ievārījuši karstu viru.»
«Un viss tas dēļ tās vīriešu kārās Kaspariusas!» teica tēvocis Polters. «Viņa Sulcu grib dabūt prom tikai tādēļ, lai labāk varētu tikt klāt mazajam miljonāram.»
«Kāpēc tad jūs man to agrāk neteicāt?» sašutis jautāja Kārlis Drošais.
Durvju sargs atcerējās trīssimt markas, kuras viņš šini gadījumā bija ievilcis, un pievienoja tām šo pārmetumu.
Ieradās krustmāte Jūliņa ar savu brāļameitu. Viņas bija apkrāvušās ar cepuru kārbām, lietussargiem un somām. Direktors gribēja viņām palīdzēt. «Pirkstus nost!» pavēlēja krustmāte. «Es šeit biju tikai divas dienas, bet man pietika. Es jūs visur ieteikšu, kur tikai varēšu!»
«Esmu izmisis,» paskaidroja Kīnes kungs.
«Mana līdzjūtība,» teica krustmāte.
Durvju sargs jautāja: «Manas dāmas, kāpēc jūs tik pēkšņi mūs atstājat?»
«Viņš ir galīgi stulbs,» teica krustmāte Jūliņa.
«Seit ir vēstule doktoram Hagedornam,» teica Hilda. Tēvocis Polters to godbijīgi saņēma. Jaunā meitene griezās pie direktora. «Ka neaizmirstu — mēs pirms sešām dienām sarunājāmies pa telefonu.»
«Es tiešām neatceros, cienītā jaunkundze!»
«Es jūs toreiz sagatavoju uz kāda pārģērbta miljonāra ierašanos.»
«Jūs tā bijāt?» vaicāja durvju sargs. «Un tagad jūs atstājat doktoru Hagedorna kungu vienu?»
«Kā gan vienā pašā cilvēkā spēj salīst tik daudz muļķības?» noteica krustmāte Jūliņa, kratīdama galvu.
Hilda teica: «Krustmārniņ, tagad nekādas izskaidrošanās! Sveicināti, kungi. Es domāju, ka jūs vēl ilgi atcerēsieties šodien izdarīto kļūdu.» Ar to abafe dāmas iekāpa Leh- nera limuzīnā.
Drīz ieradās arī Sulcs un Keselhūts. Sulcs nolika uz letes vēstuli Fricim.
Direktors un tēvocis Polters paklanījās. Viņus neviens neievēroja. Auto pildījās. Jānis turēja klēpī sildāmo aparātu. Koferos tam vairs nebija vietas.
Lehneru Leopolds jau gribēja braukt, kad pieskrēja slēpošanas halles sargs Zeps. Viņš izdeva guturālas aizkustinājuma skaņas, saķēra Sulca roku un acīmredzami bija nolēmis to noraut.
«Ir jau labi, Zep,» teica Sulcs. «Es to darīju labprāt, jo jūs bijāt laipns pret mani, kad tīrījām slidotavu.»
Keselhūts rādīja uz kūstošā sniegavira nožēlojamām atliekām. «Skaistais Kazimirs beigts.»
Sulcs pasmaidīja. Viņš atcerējās zvaigžņoto nakti, kad Kazimirs nāca pasaulē. «Tomēr bija skaisti,» viņš norūca.
Tad auto aizbrauca. Sniega peļķes šķīda uz visām pusēm.
Kad Hagedorns atgriezās viesnīcā, durvju sargs viņam nodeva divas vēstules. «Nu, nu,» noteica Fricis un, atsēdies hallē, atplēsa aploksnes.
Pirmā vēstule skanēja šādi:
«Mīļo zēn! Man negaidot un tūlit jāatgriežas Berlīnē. Man ļoti žēl. Uz drīzu atkalredzēšanos. Sirsnīgi sveicieni. Tavs draugs Eduards.»
Otrā bija rakstīts sekoši:
«Manu mīlulīt, kad Tu lasīsi šis rindas, tava līgavas jaunkundze būs aizmukusi. Viņa noteikti nekad vairs tā nedarīs. Tiklīdz Tu viņu būsi atradis, Tu drīkstēsi viņu tik ilgi vilkt aiz ausim, kamēr tās taisnleņķigi atkarāsies no galvas. Varbūt tas man piestāvēs. Lūdzu, brauc drīz uz Berlīni, kur Tevi gaida ne tikai manas ausis, bet arī Tavas nākamās sievas Hildegardes Hagedornes lūpas.»
Fricis izgrūda briesmīgu lāstu un skrēja pie durvju sarga. «Ko tas nozīmē?» viņš galīgā nesaprašanā jautāja. Sulcs aizbraucis! Mana līgava aizbraukusi! Un krustmāte Jūliņa?»
«Aizbraukusi!» teica durvju sargs.
«Un Keselhūta kungs?»
«Aizbraucis,» čukstēja durvju sargs.
Hagedorns pētīja tēvoča Poltera grēcinieka seju. «Te taču kaut kas nav kārtībā! Kāpēc šie četri aizbrauca? Nestāstiet man pasaciņas! Citādi es varu kļūt nikns!»
Durvju sargs teica: «Kāpēc abas dāmas un Keselhūta kungs aizbrauca, to es nezinu.»
«Un Sulca kungs?»
«Daži viesi sūdzējās, ka viņš traucējot saskaņu. Direkcija viņu lūdza aizbraukt, ko viņš tūlīt ievēroja. Ka galu galā aizbrauks četras personas, to mēs nebijām sagaidījuši.»
«Tikai četras?» jautāja doktors Hagedorns un, piegājis pie vilcienu saraksta, kurš karājās pie sienas, teica: «Es arī, protams, braukšu. Pēc vienas stundas iet mans vilciens.» Viņš skriešus devās uz kāpnēm. Durvju sargs bija tuvu sabrukumam. Viņš aizvilkās līdz birojam, iegrima kādā krēslā un ziņoja Kārlim Drošajam jaunāko nelaimi
«Hagedorna aizbraukšana ir jānovērš!» teica direktors. «Tāds sadusmojies miljonārs var mums sagādāt tik nelabu slavu, ka mums nākamā sezonā nāksies aiztaisīt visu bodīti.»
Viņi uzkāpa pirmajā stāvā un klauvēja pie septītā apartamenta, bet Hagedorns neatbildēja. Kīnes kungs nospieda rokturi. Durvis bija aizslēgtas. Viņi pat koridorā dzirdēja, ka istabā atrauj atvilktnes un dauza skapju durvis.
«Viņš saiņo ļoti skaļi,» durvju sargs nospiests teica. Viņi bēdīgi devās lejup hallē un gaidīja parādāmies jauno cilvēku.
Viņš parādījās. «Koferi lai aiznes kalpotājs uz staciju. Es iešu kājām.»
Abi skrēja viņam pakaļ. «Doktora kungs,» lūdzās Kārlis Drošais, «to jūs mums nedrīkstat nodarīt.»
«Nepūlieties veltīgi!» teica Hagedorns.
Durvīs viņš sadūrās ar puķu veikala pārdevēju. Tā nesa dāvanas, kuras viņš pirms nepilnām divi stundām bija pircis. «Esmu mazliet aizkavējusies,» viņa teica.
«Patiesi vārdi,» viņš atbildēja.
«Par to atkal buķete izdevusies ļoti skaista,» viņa apgalvoja.
Viņš dusmīgi iesmējās. To jūs varat sev iespraust pogcaurumā! Paturiet savus dārzājus!»
Viņa izbrīnījusies kniksēja un steidzīgi attālinājās.
Tagad Fricis atradās ar alvas krūzi, kasti cigāru un savdabīgajiem auskariem viens pats Brukbeirā!
Direktors teica: «Vai mēs, mazākais, drīkstam lūgt noklusēt jūsu aprindās šo bēdīgo starpgadījumu?»
«Manās aprindās?» izbrīnījies teica Hagedorns. «Jā, pareizi! Esmu jums parādā vēl vienu paskaidrojumu! Jūs taču mani uzskatāt par miljonāru, vai ne? Tās ir blēņas. No manām aprindām Brukbeirā var būt mūžīgi droša. Es līdz vakardienai biju bezdarbnieks. Jūs brīnāties? Kāds jūs ir izjokojis. Sveiki, mani kungi!» Durvis aiz viņa aizvērās.
«Viņš nemaz nav miljonārs?» piesmacis vaicāja direktors. «Tam cilvēkam ir laime, Polter! Cilvēka bērns, j-aunā meitene mūs būs piešmaukusi! Paldies Dievam! Mēs bijām tie muļķi? Vienkārši zvēriski!»
Durvju sargs uztraukti plātījās. Pēkšņi viņš iesita sev pa pieri. Viņš izskatījās tā, it kā gribētu nogalināt kādu vērsi. «Šausmīgi! Briesmīgi!!» viņš kliedza. «Labākais būs, ja izdarīsim pašnāvību!»
«Labprāt,» paskaidroja direktors vēl īsti pacilātā omā. «Bet kāpēc, laipni lūdzu? Daži viesi priekšlaikus aizbraukuši. Nu, un? Viena jauna meitene mūs piezobojusi? To es varu pārdzīvot!»
«Sī lieta mums lauzīs kaklu,» teica durvju sargs. «Mēs bijām absolūti idioti!»
«Nu, nu,» teica Kārlis Drošais. «Jūs esat netaisns pret mani.»
Tēvocis Polters pamācoši pacēla rādāmo pirkstu. «Hagedorns nebija miljonārs, bet jaunā meitene nav melojusi. Seit bija pārģērbies miljonārs! Ak, tas ir briesmīgi! Mēs esam nošauti!»
«Tagad man kļūst par raibu!» nervozi izsaucās direktors. «Izsakieties taču beidzot skaidrāk!»
«Pārģērbto miljonāru mēs pirms vienas stundas izsviedām ārā,» durvju sargs teica aizkapa balsī. «Viņu sauca par Sulcu!»
Kīnes kungs klusēja.
Durvju sargs acT m redzami sabruka. «Un šim cilvēkam es liku tīrīt slidotavu! Ar somu viņam bija jāiet lejā
uz sādžu, tāpēc ka izsūtāmās bērnam bija masalas! Hel- tajs viņam lika rāpot augšā pa kāpnēm! Ak!»
«Vienkārši zvēriski!» murmināja viesnīcas direktors. «Jāatguļas, citādi trieka mani ķers stāvot.»
Pēcpusdienā Kīnes kungu gultā traucēja bojs.
«Ziņojums no durvju sarga kunga,» teica zēns. «Man jums esot jāpateic, ka Kaspariusa kundze brauc ar vakara vilcienu.»
Direktors stenēja.
«Viņa nekad vairs nebraukšot uz Brukbeiru, durvju sargs liek teikt. Ak tā, Lenca kungs no Ķelnes arī brauc prom.»
Direktors stenēdams apgriezās un iekodās spilvenā.