Minhenē doktoram Hagedornam bija pilnas sešas stundas laika. Viņš nodeva glabāšanā savu vulkānfibra koferi un tad gāja pa Kaufingera ielu, iegriezās pa kreisi un nostājās pretim teatīniešu baznīcai. Ar to sākās katrs viņa Minhenes apmeklējums. Sīs baznīcas fasādi viņš bija iemīļojis jau no studiju laikiem. *
Šodien viņš šeit stāvēja kā govs pie jauniem vārtiem un nepārtraukti domāja par Hildu. Protams, arī par Eduardu. Baznīcas skats iespiedās tikai līdz tīklenei.
Viņš sabāza rokas nonēsātajā mētelītī, skrēja atpakaļ uz pilsētu un, pirms pats to apzinājās, sēdēja pasta kantorī un šķirstīja Berlīnes adrešu grāmatu. Viņš studēja nodaļu «Sulcs». Viņam blakus bija piezīmju bloks un zīmulis.
Reklāmas lietpratēja Sulca vispār nebija. Varbūt Eduards bija reģistrējies kā «tirgotājs»? Attiecībā uz Hildegardi lieta bija vēl sarežģītāka. Kāds priekšvārds varēja būt viņa nākamajam sievastēvam? Un kāda nodarbošanās? Neiespējami taču bija skriet pie visiem Berlīnes Sul- ciem un vaicāt: «Vai jums, pirmkārt, ir meita un, otrkārt, vai viņa ir mana līgava?» Tas būtu vesela mūža uzdevums!
Vēlāk Hagedorns noskatījās kādu joku lugu filmā. Cik bieži viņš smējās, tite^arī dusmojās. Laimīgā kārtā filma
sniedza maz izdevības smieties, citādi jaunajā cilvēkā būtu radies iekšējs konflikts.
Pēc tam viņš ēda kādā virtuvē desiņas ar saknēm Tad viņš devās atpakaļ uz piestātni un uzgaidāmajā telpa kvernēja pie pauleāņu alus. Viņš bija nolēmis atrast pārdrošas idejas nākamajiem reklāmu kariem. Bet viņam neienāca prātā ne mazākā. Viņš nepārtraukti domāja par Hildu. Un ja nu viņš nevar to atrast? Un ja viņa nekā neziņo? Ko tad?
Vilcienā bija maz braucēju. Fricis bija viens savā nodaļā. Līdz Landshūtei viņš skraidīja kupejā kā krātiņā šurp un turp. Tad viņš atlaidās, tūlīt iemiga un sapņoja mežonīgas lietas. Viens no sapņiem norisinājās Berlīnes iedzīvotāju pieteikšanas iestādē.
Pie durvīm stāvēja alfabētiskā kārtībā visi iespējamie uzvārdi. Hagedorns apstājās pie durvīm ar uzrakstu: «Šnabels līdz Šutce», pieklauvēja un iegāja.
Aiz barjeras sēdēja sniegavīrs Kazimirs ar kārtībnieka cepuri galvā. Viņš jautāja: «Jūs vēlaties?» Pie tam viņš noglauda ūsiņas un vispār izskatījās ļoti stingrs.
«Vai jums Šulci ir atsevišķi izdalīti?» vaicāja Fricis.
«Visi Šulči!» teica Kazimirs.
«Kāpēc jūs lietojat šādu daudzskaitli?» jautāja Fricis.
«Prezidija rīkojums,» Kazimirs paskaidroja.
«Atvainojiet,» Fricis teica. «Es meklēju Hildegardi Sulca jaunkundzi. Smejoties viņai vienā vaigā rodas bedrītes, ne abos, kā citām meitenēm. Un acu redzokļos viņai ir zelta punktiņi.»
Kazimirs kārtīgi izšķirstīja dažas kartotēkas kastītes. Tad viņš piekrītoši pamāja. «Tā ir. Viņa agrāk dzīvoja uz radiotorņa. Tad viņa devusies uz Alpiem.»
«Viņai tagad jābūt Berlīnē,» apgalvoja Fricis.
«Radiotornim nekas par to nav zināms,» teica sniegavīrs. «Liekas, ka viņa vispār nekur nedzīvo. Varbūt viņa nodota šeit. Sekojiet man neuzkrītoši!»
Viņi nokāpa pagrabā. Te garās rindās stāvēja daudz skapju. Kazimirs atslēdza vienu pēc otra. Katrā iedalījumā stāvēja pa cilvēkam. Tie bija tādi ļaudis, kas nebija policijā pieteikti, un arī tādi, kas bija pilnīgi aizmirsuši, kur viņi dzīvo. Un visbeidzot bērni, kas vairs nezināja, kā viņus sauc.
«Tas tik ir traki,» nobijies teica Hagedorns.
Pieaugušie stāvēja savos nodalījumos saniknoti vai ari nogrimuši pārdomās. Bērni raudāja. Tas bija bēdīgs skats.
Kādā nodalījumā stāvēja vecs zinātnieks, vēsturnieks, starp citu, viņš sevi uzskatīja par aizmirstu lietussargu un pieprasīja Kazimiram, lai taču beidzot viņu aiztaisa ciet. Tā viņš stāvēja, izpletis rokas, un vienmēr sacīja: «Vairs taču nelīsti»
Fricis aizsita durvis.
Viņi bija skatījušies jau gandrīz visos skapjos, bet Hildegardi vēl vienmēr nebija atraduši.
Pēkšņi Fricis pielika roku pie auss. «Pēdējā skapī kauc kāda jaunkundze!»
Sniegavīrs atslēdza durvis. Vistālākajā kaktā ar muguru pret skatītājiem stāvēja kāda jauna meitene un stipri raudāja.
Hagedorns izgrūda prieka kliedzienu; tad viņš aizkustināts teica: «Tā ir viņa.»
«Viņa stāv ačgārni,» rūca Kazimirs. «Es neredzu bedrītes.»
«Hilda!» sauca Fricis. «Lūdzu, uzskati mūsl Citādi tev jāpaliek šeit!»
Hilda apgriezās. Mazā, jaukā sejiņa bija pilnigi saraudāta. «Es neredzu bedrītes,» teica sniegavīrs. «Es slēgšu atkal ciet.»
«Hildiņ!» sauca Fricis. «Pasmejies taču! Sis krusttēvs negrib ticēt, ka tev ir viena bedrīte. Nodejo viņam priekšā mirstošo gulbi! Piecelieties, dārgā grāfiene! Rīt mēs ieķīlāsim tavu gredzenu un brauksim par diviem tūkstošiem marku vizināties! Smejies taču! Smejies!»
Viss bija velti. Hilda viņu nepazina. Viņa nesmējās. Viņa stāvēja kaktā un raudāja.
Kazimirs iebāza atslēgu. Fricis ķērās viņam pie rokas. Sniegavīrs saķēra jauno cilvēku pie krāgas un kratīja. «Neatļaujieties sev tā kaut ko!» nikni kliedza Hagedorns.
«Nu, nu,» kāds teica. «Atmostieties!»
Viņš atmodās. Viņa priekšā stāvēja konduktors, «l ūdzu, uzrādiet biļeti!» Ārā ausa rīts.
Pie Hagedorna kundzes Momzena ielā zvanīja no rīta. Vecā dāma atvēra durvis. Ārā stāvēja miesniekmeistara Kuhenbuha māceklis Kārlītis.
«Hallo!» viņa teica. «Vai mans dēls jau atkal telefonēs?»
Kārlītis noraidoši pakratīja galvu. «Sveiciens no mana meistara; šodien pārsteigums būšot vēl lielāks nekā aizvakar. Un jūs, lūdzu, nesabistieties. Jums būs apmeklējums.»
«Apmeklējums?» vaicāja vecā dāma. «No apmeklējuma taču neviens nesabīstas! Kas tad nāks?»
No kāpnēm kāds sauca: «Kukū! Kukū!»
Hagedorna māte sasita rokas. Viņa izskrēja kāpņu telpā un paskatījās ap stūri. Stāvu zemāk uz kapnem sēdēja viņas zēns un māja.
«Tas nu ir par daudz!» viņa teica. «Ko tu, palaidni, gribi Berlīnē? Tev taču jābūt Brukbeirā? Piecelies, Frici! Pakāpieni ir auksti.»
«Vai man tūlīt jābrauc atpakaļ?» viņš vaicāja. Vai ari es vispirms dabūšu tasi kafijas?»
«Marš, iekšā!» viņa pavēlēja.
Viņš lēnām uzkāpa augšā un aizlīda ar savu koferi viņai garām, it kā būtu ļoti nobijies.
Kārlītis aizgāja, naivi smiedamies.
Māte un dēls zem rokas pastaigājās dzīvoklī. Pie bro- kasta Fricis sīki izstāstīja iepriekšējās dienas notikumus. Tad viņš nolasīja abas atvadu vēstules.
«Tur kaut kas nav kārtībā, manu nabaga zēn,» māte dziļdomīgi noteica. «Tu ar savu uzticēšanos atkal būsi iekritis. Negribi saderēt?»
«Nē,» viņš atbildēja.
«Tu vienmēr iedomājies, ka no pirmā acumirkļa var spriest par cilvēku,» viņa teica. «Ja tev būtu taisnība, tad pasaulei vajadzētu izskatīties drusku savādāk. Ja visi godīgie cilvēki izskatītos godīgi un blēži blēdīgi, tad jau mēs dzīvotu smiedamies. Viņi tev sabojājuši skaisto ceļojumu. Tu esi atgriezies nedēļu agrāk. Tur būtu jāsāk spārdīties!»
«Tieši tādēļ taču Eduards no manis neatvadījās!» viņš izsaucās. «Viņš baidījās, ka es arī braukšu līdzi, un gribēja, lai es palieku Brukbeirā! Viņš taču nezināja, ka es dabūšu zināt, cik riebīgi ar viņu ir apgājušies.»
«Tad viņš, mazākais, varēja pierakstīt klāt savu Berlīnes adresi,» viņa teica. «Cilvēks ar sirdi to būtu darījis. Tur tu vari sacīt, ko gribi. Un kāpēc tā jaunkundze no tevis neatvadījās? Un kāpēc viņa neuzdeva adresi? No meitenes, kuru tu gribi precēt, mēs to varam prasīti Visu, kas pienākas!»
«Tu tos abus nepazīsti,» viņš teica. «Citādi to visu tikpat maz saprastu kā es. Var jau maldīties cilvēkos, bet tik stipri nav iespējams.» 9.t
«Un kas nu būs?» viņa jautāja. «Ko darīsi?»
Viņš piecēlās, paņēma cepuri un mēteli un sacījai iMeklēšu abus!»
Viņa nolūkojās pa logu viņam pakaj. Viņš gāja pāri ielai.
«Viņš iet salīcis,» viņa domāja. «Kad viņš iet salīcis, tad viņš ir bēdīgs.»
'Nākošajās piecās stundās doktoram Hagedornam bija nogurdinošs darbs. Viņš apmeklēja visus, kas saucās par Eduardu Sulcu. Tā bija pilnīgi muļķīga nodarbošanās. Ja vēl pats ģimenes galva atvēra durvis, tad lieta nebija tik ļauna. Tad, mazākais, Fricis tūlīt zināja, ka viņam jāgriežas apkārt. Viņam bija tikai vēl jāpavaicā, vai ģimenē ir meita, vārdā Hildegarde.
Lieta bija daudz ļaunāka, ja parādījās kāda Sulca kundze. Nevarēja taču vienkārši vaicāt: «Vai jūsu vīra kungs bija līdz vakardienai Brukbeirā? Vai jums ir meita? Jā? Saucas Hilda? Nē? Sveiki!»
Viņš izmēģinājās dažādi. Neskatoties uz pūlēm, viņam radās iespaids, ka viņu uzskata par traku.
Sevišķi ļauni bija Prāgas ielā un Mazuru alejā.
Prāgas ielā Sulca kundze sašutusi izsaucās: «Tātad Brukbeirā bija tas nelietis? Man viņš stāsta, ka nākot no Magdeburgas. Vai viņam kāds sievišķis bija līdzi? Resna, sarkanblonda?»
«Nē,» teica Fricis. «Tas nemaz nebija jūsu vīrs. Jūs darāt viņam pāri.»
«Un kāpēc tad jūs nākat šurp? Nē, nē, mans mīļais! Jūs paliksiet šeit un gaidīsiet, kamēr mans Eduards pārnāk mājās! Tam es parādīšu!»
Hagedornam ar visu spēku bija jāizraujas. Viņš bēga. Viņa lamājās, tā ka dārdēja kāpņu telpa.
Jā, pie Sulciem Mazuru alejā eksistēja meita, vārdā Hildegarde! Viņas gan nebija mājās. Toties tēvs bija. Viņš lūdza Frici ienākt salonā.
«Jūs pazīstat manu meitu?» vaicāja tēvs.
«Es īsti nezinu,» samulsis teica Fricis. «Varbūt tā ir viņa, varbūt arī nē. Varbūt jums ir pie rokas kāda jaunās dāmas fotogrāfija?»
Šulca kungs draudoši smējās. «Es negribu cerēt, ka jūs manu meitu mēdzat satikt tikai tumsā!»
«Nekādā ziņā,» pa'skaidroja Fricis. «Es tikai gribētu konstatēt, vai jūsu meitas jaunkundze un mana Hilda ir identiskas.»
«Jums taču ir nopietni nodomi?» Sulca kungs bargi jautāja. Jaunais cilvēks apstiprinoši pamāja.
«Tas mani iepriecina,» teica tēvs. «Vai jums ir labi ienākumi? Vai jūs dzerat?»
«Nē,» atbildēja Fricis. «Tas ir, es neesmu dzērājs. Alga ir pieklājīga. Lūdzu, parādiet man kādu fotogrāfijut»
Sulca kungs piecēlās. «Neņemiet ļaunā, bet man liekas, ka jums viss nav mājās.» Viņš piegāja pie klavierēm, paņēma ģīmetni un teica: «Seit!»
Hagedorns ieraudzīja vāju, neglītu meiteni. Tas bija kāds uzņēmums no masku balles. Hilda Sulca bija ģērbusies kā Pjero un koķeti smaidīja. Ka viņa šķielē, varēja būt fotogrāfa vaina; bet, ka viņai līkas kājas, pie tā nu fotogrāfs vainīgs nebija. «Visuvarenais!» viņš čukstēja. «Seit noticis pārpratums! Atvainojiet par traucējumu!» Viņš izdrāzās koridorā, iekļuva kāpņu vietā guļamistabā, apgriezās, ieraudzīja tuvojamies Sulca kungu kā atriebēju eņģeli, laimīgi atvēra pareizās durvis un noskrēja lejā.
Pēc šī pārdzīvojuma viņš brauca ielu dzelzceļā mājup. Viņš bija apmeklējis divdesmit trīs Sulcus.
Viņam bija darbs vēl kādām piecām dienām.
Māte uztraukta nāca pretim: «Kā tu domā, kas šeit bija?»
Viņš kļuva mundrs. «Hilda?» viņš vaicāja. «Vai arī Eduards?» — «Kur nu,» viņa atteica.
«Es eju gulēt,» viņš noguris teica. «Vēlākais pēc trim dienām es pieņemšu detektīvu.»
«Dari gan to, manu zēn. Bet šovakar mēs iesim viesos. Mēs esam uzlūgti. Pagādāju tev ļoti skaistu virskreklu; un kaklasaiti — zilu ar sarkanām strīpām.»
«Pateicos,» viņš teica un atlaidās krēslā. «Pie kā tad mēs esam ielūgti?»
Viņa saķēra tā roku. «Pie slepenpadomnieka Toblera.»
Viņš sarāvās.
«Vai tas nav lieliski?» viņa sajūsmināti vaicāja. «Paklausies, kā tas bija! Zvanīja trīsreiz. Es izeju ārā. Kas tur stāv? Kāds šoferis livrejā. Viņš prasa, kad tu atgriezīšoties no Brukbeiras. Mans dēls ir jau atpakaļ, es saku. Viņš paklanās un saka: «Slepenpadomnieks Toblers lūdz jūs un jūsu dēla kungu būt šovgkar viņa viesiem. Būs vienkāršas vakariņas. Slepenpadomnieka kungs gribētu iepazīties ar savu jauno līdzstrādnieku.» Tad viņš vēl mazliet pagrozījās un teica: «Nenāciet, lūdzu, lielā tualetē. Slepenpadomnieka kungs to sevišķi nemīl. Vai jums pulksten astoņos vakarā būtu ērti?» Apburošs cilvēks. Viņš gribēja pulksten astoņos mums atbraukt pakaļ ar limuzīnu, bet es teicu, ka mēs labāk brauksim ar ielu dzelzceļu. 176. un 76. pietur tuvumā. Un lielas tualetes, es teicu, mums nemaz nav. Par to jums nemaz nav jābaidās.» Viņa uzlūkoja cerību pilnām acīm savu dēlu.
«Tur nu mums būtu gan jāaiziet,» viņš teica.
Hagedorna kundze neticēja savām ausīm.
«Es saprotu tavas rūpes, manu zēn,» viņa tad teica. «Bet tev patiešām vajadzētu mazliet saņemties!» Viņa maigi noglāstīja tā matus. «Galvu augšā, Frici! Šodien mēs ejam pie Tobleriem! Es domāju, tas ir ļoti laipni no viņa. Patiesību sakot, viņam tas taču nemaz nav vajadzīgs, vai ne? Multimiljonārs, kam pieder koncerns un kāds tūkstotis kalpotāju. Ja viņš ar visiem tiem gribētu vakariņot! Tas galu galā ir pagodinājums. Šodien nokārtosim veikala lietas. Es ģērbšu melno zīda. Vecai sievietei nav jāskrien apkārt diez cik modernai. Ja es viņam nebūšu pietiekoši smalka, tad es tur nekā nevaru palīdzēt.»
«Protams, māmiņ,» viņš teica.
«Redzi nu,» viņa teica. «Nelauzi galvu, manu zēn, par taviem Sulciem! Rīt ar vēl ir diena.»
Viņš noraizējies pasmaidīja. «Un kāda vēl,» viņš teica. Tad viņš izgāja no istabas.