Fricis Hagedorns ar savu māti sekoja kalpotājam, kas viņiem bija atvēris vārtus. Vienmērīgos attālumos starp kailiem kokiem mirdzēja lieli kandelabri. Kāpnēs māte čukstēja: «Tā jau ir gatavā pils!»
Hallē sulainis noņēma viņiem mēteļus un cepures. Tas gribēja arī vecajai dāmai palīdzēt novilkt botes, bet viņa nosēdās, iespieda tam rokās savu lietussargu un teica? «Tā tikai vēl trūka!»
Viņi uzkāpa pirmajā stāvā. Kādā kāpņu nišā atradās romiešu karotājs bronzā. Hagedorna māte teica, uz to rādīdama) «Uzrauga, lai nekas nepazūd!»
Sulainis atvēra durvis. Viņi iegāja iekšā. Durvis bez trokšņa aizvērās, un viņi atradās mazā bīdermeijerīgā salonā. Pie loga sēdēja kāds kungs. Tagad viņš piecēlās.
«Eduard!» iesaucās Fricis un metās viņam klāt. «Paldies Dievam, ka tu esi šeit! Vecais Toblers tevi ari ielūdzis! Tas ir lieliski! Māte, tas viņš ir! Tas ir mans draugs Sulcs. Un tā ir mana māte!»
Abi sasveicinājās. Fricis bija no prieka kā sajucis. «Es tevi meklēju kā kniepadatu! Saki, vai tu vispār neesi adrešu grāmatā? Un vai tu zini, kur dzīvo Hilda? Vai tu nemaz nekaunies, ka mani atstāji sēžam Brukbeirā? Un kāpēc Hilda un krustmāte Jūliņa brauca līdzi? Un Keselhūta kungs arī? Tev ir skaists uzvalks! Uz cerībām vai uz nomaksu?» Jaunais cilvēks sajūsmināts uzsita savam vecajam draugam uz pleca.
Eduards netika pie vārda! Viņš nedroši smaidīja, jo viņa nodoms bija izpostīts. Fricis vēl vienmēr viņu uzskatīja par Sulcu! Tas bija kas traks!
Hagedorna māte atsēdās un novilka vienu puszābaku. «Laiks ir grozījies,» viņa teica. «Sulca kungs, es priecājos ar jums iepazīties. Viens tātad, manu zēn, mums jau būtu. Gan jau mēs atradīsim arī līgavas jaunkundzi.»
Klauvēja. Ienāca sulainis. «Toblera jaunkundze liek vaicāt, vai cienītā kundze nevēlētos mazliet patērzēt ar viņu pirms ēšanas.»
«Kāda cienītā kundze?» apjautājās vecā dāma.
«Laikam gan domāta esat jūs,» teica Eduards.
«To nu es negribētu ievest,» viņa noņurdēja. «Es esmu Hagedorna kundze. Tas skan pietiekoši smalki. Nu labi, iesim patērzēt. Galu galā viņa taču ir jūsu šefa meita.» Viņa apvilka atkal kurpi, mazliet savieba seju un tad apmierināti pamāja abiem vīriešiem un sekoja sulainim.
«Kāpēc tad tu jau esi Berlīnē?» jautāja Eduards.
«Atvaino,» Fricis teica apvainots. «Kad man durvju sargs Polters izstāstīja, kas noticis, tad taču Hagedornam vairāk nebija palikšana.»
«Kaspariusa man ar direktoru starpniecību piedāvāja divi simti marku, ja es tūlīt pazūdot.»
«Šausmīgi bezkaunīga sieviete,» teica Fricis. «Viņa nribēja mani pavest, tas ir skaidrs. Tu biji viņas dziņām ce|ā. Cilvēka bērns, tā nu gan būs sataisījusi acis, kad es biju pazudis!» Viņš sirsnīgi uzlūkoja savu draugu. «Tevi nu es būtu sadabūjis! Tagad man vēl trūkst tikai Hildas.
Tad ducis būtu pilns. Kāpēc tad viņa ari aizbrauca? Vai viņa tev iedeva savu adresi?»
Klauvēja. Atvērās durvis uz blakus istabu. Sulainis parādījās un pazuda. Eduards piecēlās un devās turp. Fricis uzmanīgi sekoja.
«Tā!» viņš teica. «Saimnieka darba kabinets. Tad viņš drīz arī pats ieradīsies. Eduard, netaisi jokus! Sēsties tūlīt uz cita krēsla!» Proti, Eduards bija nosēdies pie rakstāmgalda.
Fricis bija pikts. «Ja vecais Toblers nesaprot jokus, tad mēs varam izlidot! Sēsties kaut kur citur! Es taču gribu precēties, Eduard!»
Uzrunātais tomēr palika sēžot aiz rakstāmgalda. «Tagad, lūdzu, uzklausi mani,» viņš lūdza. «Es Brukbeirā tevi mazliet šmaucu. Man tas nemaz nebija patīkami. Es meloju nelabprāt. Ļoti nelabprāt! Bet tanī sasodītā viesnīcā man nebija dūšas izteikt taisnību. Es baidījos, ka tu mani nepārproti.»
«Eduard,» teica jaunais cilvēks. «Nu tu kļūsti jocīgs! Nepūt pīlītes! Runā ārā! Kā tu mani šmauci? Pirms atbildi, atsēsties uz cita krēsla. Tas mani padara nervozu.»
«Lieta ir tāda,» iesāka Eduards. «Tas ir arī sakarā ar šo krēslu. Man ļoti grūti pateikt. Tātad…»
Kāds klauvēja. Ienāca sulainis, teica: «Galds klāts, slepenpadomnieka kungs!» — un tad atkal aizgāja.
«Kas tad tas?» jautāja Hagedorns un piecēlās. «Ko tas sulainis tev teica? Slepenpadomnieks?»
Eduards samulsis paraustīja plecus. «Iedomājies!» viņš teica. «Es tur nevaru nekā darīt, Frici. Nedusmojies, jā? Es esmu vecais Toblers.»
Jaunais cilvēks saķēra galvu. «Tu esi Toblers? Tu biji tas miljonārs, par kuru mani noturēja? Tevis dēļ man istabā bija trīs kaķi un gultā ķieģelis?»
Slepenpadomnieks piekrītoši pamāja. «Tā ir. Mana meita, man nezinot, ir telefonējusi. Un, kad mēs abi ieradāmies, mūs samainīja. Es nevarēju atteikties no sava inkognito. Es sacensībā biju uzvarējis Sulca vārdā! Tu saproti?»
Hagedorns stīvi paklanījās. «Slepenpadomnieka kungs, šādos apstākļos es gribētu lūgt…»
Toblers teica: «Nerunā tālāk, Frici, es tevi lūdzu! Nerunā blēņas, jā? Es tev aizliedzu!» Viņš piegāja pie jaunā cilvēka ar galīgi samulsušo seju. «Kas tev nāk prātā? Vai tev mūsu draudzība ir tik nevērtīga, ka tu viņu vienkārši gribi aizsviest prom? Tikai tāpēc, ka man ir nauda? Tas taču nav negods!» Viņš saķēra jauno cilvēku pie rokas un sāka soļot ar viņu pa istabu. «Mana pārģērbšanās par nabaga vīru bija mazliet vairāk nekā joks. Es reiz gribēju uzturēties cilvēkos bez fatālās miljonāra slavas. Es gribēju piedzīvot, kā cilvēki izturas pret nabaga vīru. Mazais joks tagad izbeigts. Tas, ko es gribēju piedzīvot, ir nieks, salīdzinot ar to, ko piedzīvoju. Esmu atradis draugu, beidzot, manu zēn! Nāc, sniedz vecajam Tobleram roku!» Slepenpadomnieks sniedza Fricim pretim savējo. «Vēlreiz deviņi pērkoni, stūrgalvis tāds! Vai drīz būs?»
Fricis saķēra pasniegto roku, «Būs kārtībā, Eduard,» viņš teica.
Kad viņi iegāja ēdamistabā, slepenpadomnieks teicas «Protams, mēs esam pirmie. Ko tās sievietes gan var pļāpāt!»
«Pareizi,» teica Hagedorns. «Tev ir meita. Cik tad viņa
veca?»
Toblers pasmīnēja. «Precību gados. Kopš dažām dienām saderinājusies.»
«Smalki,» teica Fricis. «Gratulēju. Bet tagad nopietni: vai tu tiešām nezini, kur Hilda dzīvo?»
«Viņa man neuzdeva adresi,» diplomātiski noteica slepenpadomnieks. «Gan jau tu atradīsi Hildu ar visu adresi.»
«Man arī ir tāda sajūta,» teica jaunais cilvēks. «Bet, kad es viņu saķeršu, tad viņa ko piedzīvos! Citādi viņa domās, ka es laulībā dzīvošu zem tupeles. Tas jānostāda pie laika. Kā tu domā?»
Pa durvīm ieripoja bīdāmais galdiņš. Sekoja sirms kalpotājs. Tas ar nokārtu galvu stūma ar traukiem apklāto galdiņu. Beidzot viņš pacēla galvu un sacīja: «Labvakar, doktora kungs!»
«Labvakar,» atbildēja Hagedorns. Tad viņš sarāvās. «Keselhūta kungs!»
Sulainis pamāja. «Pareizi, doktora kungs.»
«Un kuģniecības līnijas?»
«Izrunātas,» paskaidroja slepenpadomnieks. «Jānis ir mans vecais sulainis. Es negribēju braukt uz Brukbeiru viens pats, tāpēc viņam bija jātēlo kuģniecības līnijas īpašnieks. To viņš arī spīdoši nospēlēja.»
«Nebija viegli,» pieticīgi teica Jānis.
Fricis vaicāja: «Vai tas būtu pretrunā ar jūsu arod- uzskaticm, ja es jums sirsnīgi spiestu roku?»
Jānis teica: «Sini gadījumā, man liekas, var taisīt izņēmumu.»
Fricis spieda viņam roku. «Tikai tagad es saprotu, kāpēc jūs bijāt tā izbijies par Eduarda istabu. Jūs mani smalki apvedāt ap stūri!»
Jānis teica: «Tā nebija istaba, bet pārpratums.»
Fricis atkal atsēdās. Vecais, cienījamais kalpotājs uzlika traukus galdā. Jaunais cilvēks smiedamies teica: «Kad es atceros, kā man tevis dēļ bija jāļaujas masēties, tad tāpēc vien man būtu jākļūst nesamierināmam. Starp citu, es tev nopirku senlaicīgu alvas krūzi. Un jums, Jāni, kasti Havannas cigāru. Hildai auskarus. Tos es tagad varu ievērt degunā.»
«Pateicos par cigāriem, doktora kungs.»
Hagedorns uzsita uz galda. «To taču jūs vēl nemaz nezināt! Pirms prombraukšanas es viesnīcas direktoram un durvju sargam paziņoju, ka es nemaz neesmu pārģērbts miljonārs! Tik garus ģīmjus, kādi viņiem palika, reti var redzēt.»
Toblers vaicāja: «Vai ģenerāldirektors Tidemanis jau zvanīja?»
«Vēl ne, slepenpadomnieka kungs.» Kalpotājs griezās pie Hagedorna. «Toblera koncerns šodien vai rīt nopirks Brukbeiras Grandhoteli, un tad abi kungi izlidos.»
«Bet Eduard,» teica Fricis. «Tu taču nedrīksti likt ciest diviem kalpotājiem par viesu augstprātību! Viņi abi jau bija gan riebekļi, bet jāteic, ka arī tava iedoma — apmesties luksusa viesnīcā kā iedomātam nabagam ir diezgan muļķīga.»
«Jāni, vai viņam ir taisnība?» vaicāja slepenpadomnieks.
«Gandrīz,» teica sulainis. «Tikai izteiciens «muļķīga» man liekas par asu.»
Kungi smējās.
Ieradās Hagedorna māte. «Kur smejas, tur nometies mierīgi,» viņa teica. Fricis viņu jautājoši uzlūkoja. «Es jau zinu, manu zēn, Toblera jaunkundze man izstāstīja. Viņa ļoti baidās no tevis, tāpēc ka viņa ir vainīga pie tā, ka tu pāris dienas biji miljonārs. Jums ir apburoša meitene, slepenpadomnieka kungs!»
«Mani sauc Tobleru,» viņš teica. «Citādi es jūs dēvēšu par cienīto kundzi!»
«Apburoša meitene, Toblera kungs!» teica vecā dāma. «Zēl, ka jūs abi jau esat saderinājušies, Frici!»
«Mēs jau varam svinēt dubultkāzas,» ieteica Hagedorns.
«To būs grūti izvest,» teica slepenpadomnieks.
Pēkšņi Friča māte trīsreiz plaukšķināja. Uz to atvērās durvis un ienāca viena jauna meitene un viena veca dāma.
Jaunais cilvēks izgrūda nenoteiktas skaņas, apgāza kādu krēslu, skriešus devās pie jaunkundzes un to apkampa. «Beidzot,» pēc brīža viņš čukstēja.
«Mīlulīt,» teica Hildegarde, «vai tu ļoti dusmojies?»
Viņš piespieda viņu vēl ciešāk.
«Nesabeidziet savu līgavu,» teica blakus stāvošā dāma. «Neviens jau viņu jums neņem nost.»
Viņš atkāpās vienu soli. «Krustmāte Jūliņa? Kā tad jūs šeit gadījāties? Ak tā, Eduards jūs ir ielūdzis, lai man sagādātu pārsteigumu.»
Jaunā meitene viņu uzlūkoja ar savu atklāto skatienu. «Lieta ir citāda, Frici. Vai tu atceries, ko es tev Brukbeirā atbildēju, kad tu jautāji manu uzvārdu?»
«Protams,» viņš teica. «Tu teici, ka tevi sauc par Sulcu.»
«Tu maldies. Es teicu, mani sauc tāpat kā tavu draugu Eduardu.»
«Nu jā! Eduardu taču sauca par Sulcu!»
«Un kā viņu tagad sauc?»
Fricis skatījās no viņas uz slepenpadomnieku. «Tu esi viņa meita? Ak tu, mī]ā stundiņa!»
Viņa piekrītoši pamāja. «Mēs ļoti baiļojāmies; beidzot mēs ar Kunkela kundzi aizbraucām. No Jāņa vēstulēm mēs dabūjām zināt, kā tur pret tēvu izturējās.»
«Tā,» viņš teica. «Krustmāte Jūliņa nemaz nav tava krustmāte?»
«Nē,» teica Kunkeliene. «Es esmu saimniecības vadītāja. Ar to man pietiek.»
«Man arī,» teica Hagedorns. «Neviens nebija tas, par ko izlikās. Un es, nīlzirgs, visam noticēju. Laime, ka es neesmu kļuvis par detektīvu!» Viņš sniedza Kunkelienei roku. «Priecājos, ka jūs neesat krustmāte. No tā ciestu pārskatāmība. Man ir draugs, kurš būs mans sievastēvs. Un mana nākošā sieva ir mana sievastēva meita, nē, mana drauga meita. Bez tam vēl mans draugs ir mans šefs.»
«Neaizmirsti pieprasīt savus darbus atpakaļ,» atgādināja māte.
«Tie jau atrodas viņa birojā,» teica Toblers. «Es tev nevaru līdzēt, manu zēn. Tu tiksi iecelts par mūsu propagandas centrāles direktoru. Vēlāk tev būs jāiestrādājas arī pārējos materiālos. Man ir nepieciešams pēcnācējs un pie tam tāds, kas vairāk interesējas par koncernu, nekā to esmu darījis es. Nākotnē es nodarbošos tikai ar vēstuļu marku krāšanu un pārrunāšu ar tavu māti par bērnubērniem.»
«Tikai bez steigas,» teica Hilda. «Ja tu apprecināsi Frici ar koncernu, tad es iešu klosterī. Ko jūs tad darīsiet!»
«Bērnubērni man ir svarīgāki,» teica Hagedorna māte.
Slepenpadomnieks mierināja veco dāmu. «Vakaros viņam būs laiks.»
Visi apsēdās. Hilda un Fricis sasēdās cieši kopā. Jānis atvēra kūpošo zupas trauku.
«Kas tur ir?» jautāja Toblers.
Kunkeliene sakrustoja rokas pār kleitu un teica: «Nūdeles ar vērša gaļu.»
Kad viņi pēc vakariņām dzēra kafiju ar konjaku, atskanēja telefona zvans. Jānis piegāja pie aparāta. «Ģenerāldirektors Tīdemanis vēlas ar jums runāt, slepenpadomnieka kungs.» Viņš pasniedza Tobleram klausuli. «Droši vien sakarā ar viesnīcas pirkšanu.»
«Eduard!» sauca Fricis. «Esi tik mīļš un neizsvied durvju sargu un direktoru!»
«Kam tad viņš lika pirkt to viesnīcu?» jautāja Kunkela kundze. «Tie tipi lidos. Dots pret dotu.»
Slepenpadomnieks stāvēja pie aparāta. «Labvakar, Tī- deman. Es jau domāju. Viesnīcas dēļ. Nu, un? Kas? īpašnieks negrib pārdot? Ne par kādu cenu?»
Pārējie sēdēja pie galda un vērīgi klausījās.
Slepenpadomniekam bija izbrīnījusies sejas izteiksme. «Tikai man viņš to negrib pārdot? Kāpēc tad nē?» Pēc brīža Toblers sāka skaļi smieties. Viņš nolika klausuli, smiedamies pienāca pie galda, atsēdās un smējās tālāk.
Pārējie bija pilnīgā nezināšanā.
«Runā taču!» lūdza Fricis. «Kāpēc tu nevari nopirkt to viesnīcu?»
Slepenpadomnieks teica: «Tāpēc, ka tā man jau pieder.»
Publicēts pēc 1938. gada izdevuma
Erihs Kestners TRIS VIRI KūRORTā
Nodota salikšanai 31.05.93. Parakstīta Iespiešanai 17.08.93. Licence Nr. 2-0586. Formāts 84x108/32. Augstspiedums. Literatūras garnitūra. 4,5 Iespiedi.) 7,56 uzsk. iespiedi. Pašūt. Nr. 316. Līgumcena. . ■ - ^ , LV 1050 Rīgā, Aspazijas bulvāri 24. iespiesta tipogrāfija «Rota» LV 1011, Blaumaņa ielā 38/40,
[1] daba netaisa lēcienus. (tulk.\
[2] kari der ki5hne — tulkojumā kiihne nozīmē «drošs», der Kūhne — «drošais». (Tulk.)