Neievērojot to, ka miljonāri nav vairs moderni un ka es pat noteikti nezinu; kāpēc tas tā, šīs grāmatas galvenā persona tomēr ir miljonārs. Tā nav mana vaina. Tas notika tā.
Pirms pāris mēnešiem mans draugs Roberts un es braucām uz Bambergu apskatīt tās Jātnieku.
Kāda jauna mākslas vēsturniece Elfrīda bija Robertam paziņojusi, ka viņa precēs tikai tādu vīru, kas redzējis Bambergas Jātnieku.
Uz to es savam draugam devu ļoti labu padomu. Ja viņš to būtu ievērojis, mēs būtu tikuši lētāk cauri. Diemžēl viņš tam pretojās — pirms kāzām nedrīkstot sievu pērt. Novecojies uzskats — tam katrs piekritīs. Viņš tomēr pastāvēja uz to. Galu galā tā jau bija viņa līgava, ne mana.
Tā mēs braucām uz Bambergu. (Sinī vietā gribētu iepriekš pateikt, ka mākslas vēsturniece Elfrīda mūsu prombūtnes laikā saderinājās ar kādu zobārstu. Viņš, starp citu, arī nepazina Bambergas Jātnieku. Tā vietā viņš Elfrīdai iedeva pliķi. Es domāju, to sauc par dvēseles kompensāciju. Tad Elfrīda viņam apkrita ap kaklu. Tādas ir sievietes, toreiz mēs to nezinājām.)
Vagonā mūsu nodalījumā sēdēja kāds vecāks kungs. Viņam bija žultsakmeņi. Redzēt to gan nevarēja, bet viņš mums izstāstīja. Vispārīgi viņš runāja ļoti daudz. Pirms viņš aiz Leipcigas uzcēlās, lai ietu ēdamvagonā iebaudīt tasi kafijas, viņš izsmeļoši izstāstīja to patieso notikumu, kurš veidos šīs grāmatas saturu un kura galvenā persona, tur nekā nevar grozīt, ir kāds miljonārs.
Kad vecais kungs bija izgājis, Roberts teica: «Tā ir laba viela.» <
«Es no tās uztaisīšu romānu,» es atbildēju.
«Tu maldies,» viņš mierīgi teica. «Romānu rakstīšu es.»
Mēs viens otru ne visai maigi uzlūkojām. Tad es pa- vēlnieciski paskaidroju: «Es taisīšu no tās romānu un tu — teātra lugu. Viela piemērota abiem nolūkiem. Bez tam joku luga ir, augstākais, pusi tik liela kā romāns. Tu redzi, ka es vēlu tev labu.»
Nē. Lai es esot tik laipns un rakstot lugu.
Nē. Es nekā nesaprotu no joku lugām.
Tas esot taisnība, bet ne šķērslis
Mēs klusējām. Tad mans draugs Roberts teica: «Metīsim grasi gaisā. Es ņemu ērgli.» Viņš svieda naudas gabalu. Tas nokrita uz sola. «Urrā!» es izsaucos. «Raksts!» Izrādījās, ka mēs bijām aizmirsuši iepriekš norunāt, ka izšķirt. «Atkārtosim eksperimentu,» es liku priekšā. «Kas laimēs, tas rakstīs romānu.»
«Šoreiz es ņemšu rakstu,» Roberts teica. (Viņam ir savas ēnas puses.)
Es uzsviedu grasi. Tas nokrita uz grīdas. «Urrā!» es saucu. «Ērglis!»
Dziļi apbēdināts, Roberts lūkojās ārā pa logu. «Man jāraksta joku luga,» viņš murmināja. Man bija gandrīz viņa žēl.
Atgriezās vecais kungs ar žultsakmeņiem. «Vienu jautājumu, mans kungs,» es teicu. «Vai jūs vēlaties šo stāstu par miljonāru mākslinieciski apstrādāt? Kāda ir jūsu profesija?»
Viņš atbildēja, ka esot putnu tirgotājs un nedomājot nodarboties ar grāmatu vai lugu sacerēšanu. Iespējams, ka viņš pat to nevarot.
Mēs paskaidrojām, ka tādā gadījumā mēs to darīsim yiņa vietā.
Viņš pateicās. Vēlāk viņš jautāja, vai mēs viņam atļautu, tāpat kā līdz šim, notikumu atstāstīt vilcienā.
«Mēs to atļaujam,» es teicu.
Viņš pateicās vēlreiz. Nākošā stacijā viņš izkāpa.
Kad bijām pamatīgi apskatījuši Bambergas Jātnieku, atgriezāmies Berlīnē. Piestātnē stāvēja mākslas vēstur- hiece Elfrīda un iepazīstināja mūs ar savu jauno līgavaini. Roberts bija satriekts. Zobārsts atzina, ka viņam esot jārevanšējas, un ielūdza mūs uz iedzeršanu. Savu līgavu viņš aizsūtīja mājās. Sievietes vieta esot pie pavarda, viņš stingri noteica. Elfrīda piezīmēja kaut ko par stila maiņu laulībā un ciklisko polaritāti. Tad viņa iekāpa autobusā. Un tas bija galvenais. Kad sieviete paklausa, tad viņa drīkst būt pat izglītota.
Mēs, trīs vīrieši, nokāpām kādā pazemes vīna pagrabā un pēc četrām stundām- bijām jau ļoti rožainā garastāvoklī. Atceros vēl tikai tikdaudz, ka mēs zobārstam apsolījām viņa kāzās kaisīt puķes". Tad viņš sāka skali raudāt. Vēlāk kauca Roberts. «Man jāraksta joku luga,» viņš šļupstēja. «Un zobārsts precē Elfrīdu un nav pat ne reizes redzējis Bambergas Jātnieku.»
«Tu esi laimes.luteklis,» zobārsts atjautīgi atteica. Tad mēs aizvedām Robertu mājās. Es sakārtoju papīru un zīmuli, lai nākošā rītā viņš nekavējoties varētu sākt lugu. «Sublimē sāpes, ak Robert, un dzejo!» uzrakstīju uz kādas lapas. Nekā vairāk.
Mums, māksliniekiem, ir auksts, cietsirdīgs raksturs.
Laiks paiet. Zobārsts ir apprecējis Elfrīdu. Roberts ir uzrakstījis lugu, es — romānu.
Mēs labprāt savus darbus būtu veltījuši kungam ar žultsakmeņiem.. Viņam taču mums jāpateicas par vielu. Bet toreiz vilcienā mēs aizmirsām pavaicāt viņa vārdu. Tāpēc:
Ļoti cienītais kungs! Ja jums gadītos redzēt Roberta lugu vai lasīt šo grāmatu, tad atcerieties mūs labvēlīgi! Un, ja jūs atkal kādreiz zināt kādu labu vielu, tad atrakstiet mums vienkārši atklātni! Jā?
īpatnējas iedomas ir retas. Mēs pienākam mājās pakaļ.
N.B. Sūtīšanas izdevumus mēs, protams, jums atlīdzinātu.