Sniga. Pie Licenburgas pasta pieturēja liels, spēcīgs limuzīns.
Divi zēni, kas svieda ar sniega pikām kādai laternai, pārtrauca savu nogurdinošo nodarbošanos.
«Mazākais, divpadsmit cilindru,» teica lielākais.
«Neveikla karosērija,» piezīmēja mazākais. Tad viņi abi nostājās pie automobiļa, it kā lieta grozītos, mazākais, ap Mirstošo gallieti vai Ērkšķa Izvilcēju.
Kažokotais kungs, kas izkāpa no neveiklās karosērijas, līdzinājās turīgam privātzinātniekam, kas kārtīgi piekopis sportu. «Acumirkli, Brandes,» viņš teica šoferim.
Tad viņš iegāja mājā un meklēja lodziņu pēc pieprasījuma sūtījumiem.
Ierēdnis patlaban apkalpoja kādu jaunekli. Viņš izsniedza tam rozā vēstulīti.
Jauneklis staroja, nosarka, gribēja noņemt cepuri, bet neizdarīja to un steidzīgi pazuda.
Kungs kažokā un pasta sekretārs uzsmaidīja viens otram. «Tie gan bija laiki,» teica kungs.
Ierēdnis piekrita. «Un tagad mēs esam palikuši veci ēze]i. Es noteikti.»
Kungs smējās. «Es negribētu sevi izslēgt.»
«Tik vecs jūs nemaz neesat,» teica ierēdnis.
«Bet jau tāds ēzelis!» kungs apmierināti atbildēja. «Vai Eduardam Šulcam ir pienākusi kāda vēstule?»
Sekretārs meklēja. Tad viņš izsniedza biezu vēstuli. Kungs iebāza vēstuli mēteļa kabatā, pateicās, jautri pamāja ar galvu un gāja.
Abi zēni vēl vienmēr stāvēja pie auto. Viņi izklaušināja šoferi. Tas jau svīda. Viņi vaicāja, vai tas esot precējies.
«Tad jau man būtu laulājamais gredzens,» tas pamācoši atteica.
Zēni smējās. «Cilvēk, viņš mūs izzobo,» teica lielākais.
«Tā jūs nedrīkstat ar mums rīkoties,» pārmetoši teica mazākais. «Manam tēvam arī gredzens ir vestes kabatā.»
Kad kungs iznāca no pasta nama, šoferis ātri izkāpa un atvēra durtiņas. «Tādi zeņķi var vecu vīru novest slimnīcā,» viņš samulsis teica.
Sulca kungs aplūkoja puikas. «Vai gribat, lai mēs jūs pavizinām?» Zēni piekrītoši pamāja un klusēja. «Nu, tad kāpiet iekšā!» viņš uzsauca. Tie klusēdami iekāpa.
Brauciens sākās. «Tur nāk Arturs!» lielais teica. Mazais pieklauvēja pie rūts. Abi lepni pamāja. Arturs apstājās, nesaprašanā lūkojās pakaļ biedriem un pavēdināja tikai tad, kad auto bija pazudis aiz stūra.
«Cik kilometru jūsu vāģis jau nobraucis?» vaicāja mazākais.
«Man nav ne jausmas,» teica Sulca kungs.
«Vai tad tas jums nepieder?» prasīja lielākais.
«Pieder gan.»
«Cilvēkam pieder auto, un viņš nezina, cik kilometru tas nobraucis!» galvu kratīdams, brīnījās lielākais.
Mazākais tikai noteica: «Dīvaini!»
Sulca kungs uzvilka bīdāmo lodziņu. «Brandes, cik kilometru mūsu vāģis nobraucis?»
«60 350 kilometru.»
«Un izskatās, it kā nupat būtu ņemts no fabrikas,» lietpratīgi noteica mazais zēns. «Kad es būšu liels, es no pirkšu tieši tādu pašu.»
«Tu nekad nekļūsi liels,» piezīmēja otrais. «Tu vairāk neaugsi.»
«Es izgaušu tik liels kā mans krusttēvs Gotholds. Tas nevar iziet durvīm cauri.»
«Tā tu izskaties! Tu paliksi punduris.»
«Miers!» teica Sulca kungs. «Brandes, pieturiet!»
Kungs iegāja ar abiem zēniem saldumu veikalā. Viņi drīkstēja sev kaut ko izvēlēties. Mazākais dabūja marcipāna atgriezumus, lielākais — konfektes ar augļu garšu.
Pats priekš sevis Sulca kungs nopirka vienu rulli lak- ricas. Pārdevēja sarauca degunu.
Tad Brandess aiztransportēja mazo sabiedrību atpakaļ uz Licenburgas ielu. Abi zēni pateicās par visu saņemto, izkāpa un dziļi paklanījās.
«Vai jūs bieži braucat šeit garām?» prasīja lielākais.
«Tādā gadījumā mēs katru dienu šeit gaidītu,» teica mazākais.
«Tā tikai trūka,» norūca šoferis Brandess un piedeva gāzi.
Abi zēni ilgi noraudzījās pakaļ automobilim. Tad viņi ķērās pie saldumu paciņām.
«Smalks cilvēks,» noteica mazākais, «bet par autorno- > biļiem viņam nav jēgas.»
Ēdiens bija garšojis. Jaunā kalpone Izolde bija novākusi traukus, nepagodinot Kunkela kundzi ne ar vienu vienīgu skatu. Sulainis Jānis atnesa cigārus un pasniedza mājas saimniekam uguni. Toblera meita Hildas jaunkundze uzlika galdā mokā tases.
Saimniecības vadītāja un sulainis gribēja aiziet. Pie durvīm Jānis vaicāja: «Vai būtu vēl kāds uzdevums, slepenpadomnieka kungs?»
«Dzeriet ar mums tasi kafijas! Kunkeliene ari. Un iespraudiet sev mutē vienu cigāru!»
«Jūs taču zināt, ka es nesmēķēju,» teica Kunkela kundze.
Hilda smējās. Jānis paņēma vienu cigāru. Slepenpa- domnieks apsēdās. «Sēdieties, bērni! Man jums kas jāziņo.»
«Noteikti atkal kas īpatnējs,» Hilda piezīmēja.
«Šausmīgi,» vaidēja saimniecības vadītāja. (Viņai piemita iepriekšparedzēšana.)
«Miers!» pavēlēja Toblers. «Vai jus atceraties, ka pirms mēnešiem es rakstīju spodrināmo līdzekļu fabrikām, lai tās sarīko reklāmas sacensības?» Pārējie piekrītoši pamāja.
«Bet to jūs nezināsiet, ka es šinī sacensībā aktīvi piedalījos, kad tā tika izziņota! Un pārsteidzošais notikums, kuru es līdz šai dienai vēl pats nezināju, ir, ka es savas fabrikas sarīkotā sacensībā esmu ieguvis otro vietu!»
«Izslēgts,» teica Kunkeliene. «Otro godalgu ieguvis kāds Sulca kungs. Pie tam vēl pastā uz pieprasījumu. Es lasīju laikrakstā.»
«Tā, tā,» noteica Hilda Toblera jaunkundze.
«Vai jūs to nesajēdzat?» vaicāja Jānis.
«Protams,» teica Kunkeliene. «Slepenpadomnieka kungs mūs māna.»
Tagad Hilda iejaucās. «Tagad klausieties uzmanīgi! Mans tēvs stāsta, ka viņš ieguvis godalgu. Laikrakstā rakstīts, ka godalgotais ir Sulcs. Ko jūs no tā varat secināt?»
«Tādā gadījumā laikraksts melo,» teica Kunkela kundze. «Tas gadoties.»
Citiem kļuva par karstu.
«Ir vēl trešā iespēja,» teica Toblers. «Es varēju piedalīties zem Sulca vārda.»
«Arī tas ir iespējams,» pieļāva Kunkela kundze. «Tā var viegli iegūt godalgu! Kad pats ir īpašnieks!» Viņa kļuva domīga un beidzot pat barga. «Tad jau jūsu direktori j-ums varēja piešķirt pirmo godalgu.»
«Kunkeliene, jūs vajadzētu nošaut!» izsaucās Hilda.
«Un pildīt ar majorānu un āboliem,» papildināja Jānis.
«To es neesmu pelnījusi,» teica vecā, resnā dāma asaru aizsmacētā balsī.
Jānis vēl nezaudēja drosmi.
«Direktori taču piešķīra godalgu viņiem pilnīgi nepazīstamam cilvēkam!»
«Es domāju, ka slepenpadomnieka kungam!»
«Bet to taču viņi nezināja!» Hilda saniknota izsaucās.
«Tie gan ir labi direktori,» teica Kunkela kundze. «Tā kaut ko nezināt!»
«Izbeigt debates!» sauca slepenpadomnieks. «Pretējā gadījumā es uzrāpšos uz priekškara stieņa.»
«Te nu bija,» Kunkeliene teica Jānim. «Tā mocīt nabaga slepenpadomnieka kungu!»
Jānis niknumā aprija lielāku daudzumu cigāru duinu un klepoja. Kunkela kundze ļaunā priekā smaidīja.
«Kāda tad ir otrā godalga?» vaicāja Hilda.
Jānis klepodams deva izziņu. «Desmit dienas uzturēšanās Brukbeiras Grandhotelī. Turp un atpakaļ brauciens otrā klasē.»
«Es jaušu ko šausmīgu,» teica Hilda. «Tu gribi uzdoties par Sulcu.»
Slepenpadomnieks berzēja rokas. «Uzminēts! Šoreiz es neceļošu kā miljonārs Toblers, bet kā nabaga velns, vārdā Sulcs. Beidzot kaut kas savādāks. Beidzot reiz bez parastā cinobera.» Viņš bija sajūsmināts. «Esmu jau gandrīz aizmirsis, kādi cilvēki ir īstenībā. Es gribu sasist stikla māju, kurā es sēžu.»
«Tas var iesprāgt acī,» piezīmēja Jānis.
«Kad tu brauksi?» jautāja Hilda.
«Pēc piecām dienām. Rīt es sākšu izdarīt iepirkumus. Pāris lētu kreklu. Pāris izbalējušu kaklasaišu. Gatavu uzvalku. Darīts!»
«Ja viņi tevi kā klaidoni iesprosto, tad neaizmirsti telegrafēt,» lūdza meita.
Slepenpadomnieks kratīja galvu. «Esi bez bailēm, mans bērns. Jānis taču brauks man līdzi. Viņš tās desmit dienas nodzīvos tanī pašā viesnīcā. Mēs, protams, viens otru nepazīsim un nerunāsim nevienu vārdu, bet viņš katrā laikā būs manā tuvumā.»
Jānis sēdēja savā krēslā, pilnīgi satriekts.
«Rīt mēs jums pasūtīsim pie mana drēbnieka vairākus uzvalkus. Jūs izskatīsieties kā pensionēts lielhercogs.»
«Kādēļ?» prasīja Jānis. «Es nekad neesmu vēlējies būt kaut kas cits kā jūsu sulainis.»
Slepenpadomnieks piecēlās. «Vai jūs labāk gribat palikt šeit?»
«Protams, ka nē,» atbildēja Jānis. «Ja jūs vēlaties, tad es ceļošu kā lielhercogs.»
«Jūs ceļosiet kā pārticis privātcilvēks,» nolēma Toblers. «Kādēļ vienmēr tikai man lai iet labi? Jūs desmit dienas būsiet bagāts.»
«Es nezinu, ko es labāk darītu,» dziļi apbēdināts, teica Jānis. «Un visu laiku es nedrīkstu jūs uzrunāt?»
«Nekādā gadījumā. Ar tik nabadzīgu vīru kā maut kungiem no jūsu aprindām nav nekā kopēja. Tā vietā jūs drīkstat sarunāties ar baroniem un starptautiskām sporta zvaigznēm. Pareizi, slēpju kostīms un piederumi ari jums būs vajadzīgi!»
«Es neprotu slēpot,» atbildēja sulainis.
«Tad jūs iemācīsieties.»
Jānis sabruka. «Vai es, mazākais, drīkstu dažreiz ienākt jūsu istabu uzkopt?»
«Nē.»
«Es katrā ziņā nākšu tikai tad, kad koridorā neviena nebūs.»
«Varbūt,» teica slepenpadomnieks.
Jānis atplauka.
«Esmu bez valodas,» teica Kunkeliene.
«Tiešām?» prasīja Hilda. «Patiesi?»
Toblers noliedzoši papurināja galvu. «Tukši solījumi!»
«Vairāk nekā piecpadsmit gadu esmu šinī mājā,» teica Kunkeliene. «Un nepārtraukti kaut kas notiek. Slepenpadomnieka kungam arvien ir bijis par daudz fantāzijas un par daudz laika. Bet tā kaut kas man tomēr vēl nekad nav noticis! Slepenpadomnieka kungs, jūs esat vecākais bērns, ko ēs pazīstu. Tas gan uz mani neattiecas, bet tomēr mani uztrauc. Pie tam ārsts man ir aizliedzis ikkatru uztraukumu. Kāda tam ir nozīme, ka jūs mani gadu no gada sūtāt sirds vannās, tikko es esmu atgriezusies, teātris sākas no jauna. Tagad man ir, mazākais, simt divdesmit pulsa sitienu minūtē. Un asinsspiediens man kāpj līdz pat galvai. To neviens zirgs nevar izturēt. Kad es, mazākais, tās tabeles varētu ieņemt. Nē, tabletes. Bet es nevaru tās norīt. Viņas ir par lielu. Un ūdenī izkausēt tās nedrīkst, mazākais, es tā domāju, jo tad tās vairs neiedarbojas.» Pārpūlējusies līdz beidzamam, viņa apstājās.
«Man liekas, ka jūs esat novirzījusies no temata,» piezīmēja Hilda.
Slepenpadomnieks labsirdīgi smaidīja. «Saimniecības vadītājas, kas rej, nekož,» viņš teica.