Tanī pašā dienā, apmēram tanī pašā stundā Hagedorna kundze Momzena ielā klauvēja pie sava apakšīrnieka Frankes durvīm. Nav sevišķi patīkami, ja paša dzīvokli jāklauvē pie svešām durvīm, bet vienmēr no tā nevar izvairīties. Vismazāk atraitne ar lielu dēlu un mazu pensiju, kad pie tam vēl pieaugušais dēls neatrod nodarbošanos.
«Iekšā!» sauca Frankes kungs. Viņš sēdēja pie galda un laboja diktāta burtnīcas. «Pagāni!» viņš murmināja. Ar to viņš domāja savus skolniekus. «Liekas, ka tie utubungas reizēm sēž uz ausīm, nevis uz…»
«Uzmanību, uzmanību,» aizrādīja Hagedorna kundze. «Es neesmu dzirdējusi, ko jūs patlaban gribējāt teikt. Vai jūs vēlaties dzert tasi kafijas?»
«Divas tases,» teica Frankes kungs.
«Vai jūs laikrakstu jau lasījāt?» Vecās dāmas vaigi kvēloja.
Franke kratīja galvu.
Viņa nolika laikrakstu uz galda. «Sarkani pasvītrotais,» viņa lepni piezīmēja.
Kad viņa atgriezās ar kafiju, apakšīrnieks teica: «Jūsu dēls ir velna zellis. Jau atkal pirmā godalga! Brukbeirā ir ļoti skaisti. Esmu kādā klejojumā pa Alpiem tur bijis. Kad viņš dosies ce]ā?»
. «Jau pēc piecām dienām. Es ātri izmazgāšu viņam pāris kreklu. Tā droši vien atkal būs eleganta viesnīca, kur katram ir smokings. Tikai manam zēnam jāskrien apkārt zilā uzvalkā. Viņš to valkā jau četrus gadus. Tas spīd kā noviksēts.»
Skolotājs sūca savu kafiju. «Kura sacensība pēc skaita tā jau ir, kurā doktora kungs ieguvis godalgu?»
Hagedorna kundze lēnām nolaidās vienā no saviem izīrētajiem sarkanā plīša sēdekļiem. «Septītā! Vispirms bija pirms trim gadiem lielais Vidusjūras ceļojums. To viņš saņēma par divām rindām ar atskaņām. Nu, un tad divas nedēļas Palasa viesnīcā Sato Neuf. Tas bija īsi pirms jūsu atnākšanas. Tad Ziemeļvācijas peldvietu apceļojums satiksmes apvienību sacensībā. Tad ārstniecības peldes Pistiānā. Pie tam mans zēns ir pilnīgi vesels. Tad lidojums uz Stokholmu. Turp un atpakaļ. Un trīs dienas uzturēšanās šērās. Pagājušā pavasarī četrpadsmit dienas Rivjērā. Tad viņš jums atsūtīja karti no Montekarlo. Un tagad brauciens uz Brukbeiru. Alpi ziemā droši vien ir lieliski. Es tā priecājos viņa dēļ. Dienā jau viņam būs sporta uzvalks. Lai viņam rodas atkal citas domas. Vai jūs varētu viņam aizdot savu biezo puloveru? Viņa mētelis ir mazliet par plānu kalniem.»
Franke piekrita. Vecā sieviete ielika klēpī savas sastrādātās rokas, pie kurām viņa bija uzskaitījusi sava dēla panākumus, un uzsmaidīja. «Vēstuli ar brīvbiļetēm pastnieks jau šorīt agri atnesa.» »
«Tā ir bezgalīga cūcība!» rūca Frankes kungs. «Tik apdāvināts cilvēks nevar atrast nodarbošanosl Tiešām vajadzētu…»
«Uzmanību, uzmanību!» brīdināja Hagedorna kundze. «Šodien viņš aizgāja'jau agri no rīta. Diezin vai viņš jau to zina? Viņš atkal gribēja kaut kur pieteikties.»
«Kāpēc viņš nepalika par skolotāju?» prasīja Franke. «Tad viņš tagad strādātu kādā ģimnāzijā, labotu diktātu burtnīcas un saņemtu noteiktu algu.»
«Reklāma vienmēr bijusi viņa kaislība,» viņa teica. «Viņa doktora darbs arī bija par to. Par reklamēšanas psiholoģiskiem likumiem. Pēc studijām viņš strādāja vairākās vietās. Pēdējā vietā viņš saņēma astoņi simti marku mēnesī, jo viņš bija centīgs. Bet firma bankrotēja.» Hagedorna kundze piecēlās. «Tagad es beidzot gribu iemērkt kreklus.»
«Un es beigšu labot diktātus,» paskaidroja Frankes kungs. «Cerams, ka sarkanās tintes pietiks. Brīžam man ir tāda nospiedoša sajūta, ka tie palaidņi tikai tādēļ ielaiž tik daudz kļūdu, lai mani pirms laika iedzītu vēsā kapā. Rīt es viņiem noturēšu tādu soda sprediķi, lai viņi domā, ka…»
«Uzmanību, uzmanību!» teica vecā dāma, paņēma laikrakstu un iestūrēja virtuvē.
Jau krēsloja, kad doktors Hagedorns atgriezās mājas. Viņš bija noguris un pārsalis. «Labvakar,» viņš teica un noskūpstīja māti.
Viņa stāvēja pie mazgājamās baļļas, ātri noslaucīja rokas un pasniedza viņam spodrināmo līdzekļu fabrikas vēstuli.
«Es jau zinu,» viņš teica. «Lasīju laikrakstā. Kā tev patīk? Vai tur nevar no ādas izsprāgt? Ar vietu atkal nekas neiznāca. Tas vīrs brauc tikai pēc pusgada uz Brazīliju. Vietnieks jau arī viņiem ir — personāla šefa brāļadēls.» Jaunais cilvēks piegāja pie krāsns un sildīja sastingušos pirkstus.
«Galvu augšā, manu zēn!» teica māte. «Vispirms tu tagad brauksi uz ziemas sportu. Tas ir labāk kā nekas.»
Viņš paraustīja plecus. «Es pēcpusdienā biju izbraucis uz spodrināšanas līdzekļu fabrikām. Direktora kungs ārkārtīgi priecājās personīgi iepazīties ar pirmās godalgas ieguvēju un apsveica mani par zīmīgajiem teikumiem, kurus esmu atradis viņu mazgājamam pulverim un ziepju pārslām. Viņi cerot gūt lielus panākumus no tā. Vietas diemžēl nevienas neesot brīvas.»
«Un kādēļ tu vispārīgi turp brauci?» vaicāja māte.
Viņš brīdi klusēja. Tad viņš teica: «Es gāju pie direktora ar kādu priekšlikumu." Es gribēju, lai viņa firma brīvo ceļojumu atvietotu ar mazu atlīdzību ( skaidrā naudā.»
Vecā sieviete pārtrauca mazgāšanu.
«Notika parastais teātris,» viņš turpināja. «Tas neesot iespējams. Darījums esot saistošs. Bez tam Brukbeira esot apburošs zemes stūrītis. Sevišķi ziemā. Viņš vēlot man labu izklaidēšanos. Es satikšot tur labāko internacionālo sabiedrību; lai es viņam atsūtot atklātni. Viņam neesot laika ziemā ceļot. Viņš esot piesiets ķēdē, un es esot apskaužams.»
«Notika parastais teātris?» vaicāja māte. «Vai tu jau agrāk arī to darīji?»
«Es tev nekā par to nestāstīju,» viņš teica. «Tu lauzi galvu dēļ saviem pāris grašiem! Un es nepārtraukti vizinos pa zemeslodi. Bez maksas un par velti tas saucas! Jā, blēņas! Katru reizi, pirms es dodos prom, Hagedorna atraitne aizceļo uz pilsētas krājkasi un noņem piecdesmit marku, jo citādi dēla kungam nav naudas, ko ceļā samaksāt par tasi kafijas vai mazo glāzīti gaišā.»
«Svētki jāsvin, manu zēn, kad tie izgadās!»
«Nestrādāt un neizmist,» viņš teica. «Variācija par vecu tematu.» Viņš iededza gaismu. «Sīs spodrināmo līdzekļu fabrikas pieder Tobleram, vienam no bagātākiem vīriem, ko apspīd mēness. Ka tam vecajam onkulim reiz varētu tikt klāt!»
«Neraudi,» teica māte.
«Vai ka, mazākais, tu varētu braukt ar manu biļeti! Tu visu savu dzīvi neesi bijusi tālāk par Sildkornu un Verderu.»
«Tu melo kā no grāmatas,» teica māte. «Es taču biju pirms trīsdesmit gadiem ar tavu tēvu Svinemindē. Un ar tevi 1910. gadā Harcā. Toreiz tev bija garais klepus. Gaisa maiņas dēļ. Tālāk es tev gribētu paziņot, ka mēs šovakar iesim uz kino. Rāda kalnu filmu. Mēs iesim otrā parketā un iedomāsimies, ka sēžam uz Materhorna.»
«Es ielūgumu ar pateicību pieņemu,» viņš atteica. «Un, ja es kādreiz būšu Anglijas karalis, 56s tev piešķiršu Bikšu
Lentas ordeni. Tas lai ir mans pirmais valdīšanas darbs. Iespējams, ka es tevi paceļu mantojamā augstmaņa kārtā. Tas katrā ziņā atkarājas no tā, kas šovakar būs vakariņās.»
«Receklis ar ceptiem kartupeļiem,» teica māte. «Tā!» iesaucās doktors Hagedorna kungs. «Tad tu būsi pat Kumberlandes hercogiene. Tā ir veca, laba ģimene. Kāds no viņas senčiem ir atklājis angļu mērci.»
«Ļoti pateicos,» teica Hagedorna kundze. «Vai majestāte ņems līdzi savu zilo uzvalku?»
«Protams,» viņš atbildēja. «Tas ir viens no spidošā- kiem uzvalkiem, kādi jebkad ir bijuši.»
Vēlāk māte izvilka no loga spraišļa līdz durvju virai virvi, uz kuras izžāva septiņkārtīgi godalgotā virskreklus. Tad viņi ēda uz virtuves galda pilošo kreklu ēnā recekli ar ceptiem kartupeļiem. Tad vecā dāma ienesa skolotājam Frankem tēju un šķīvi ar nazi un dakšiņu. Un visbeidzot māte un dēls gāja uz kino. Tas atradās kādā piesnigušā sānieliņā un saucās «Victoria Palace».
«Divreiz iebraucēju ložu,» pieprasīja Hagedorns.
«Iebraucēju ložu pie mums diemžēl nav,» teica jaunkundze pie kases.
«Cik muļķīgi, cik muļķīgi!» viņš noteica. «Tas mums ir ļoti nepatīkami! Tas ievērojami maina lietas stāvokli! Kā tu domā, mīļā krustmāt, vai šinīs apstākļos neiesim labāk mājup?»
«Ak nē,» teica māte. «Tagad, kad nu es esmu Berlīnē viesos, es gribu arī ko piedzīvot.» Pa to laiku viņa tam slepeni iespieda rokā vienu marku un piecdesmit feniņu.
Jaunkundze pārdomāja. «Ņemiet taču orķestra vietas.»
«Tas neiet. Mēs esam nemuzikāli,» viņš teica. «Ziniet ko, dodiet mums divreiz otro parketu!»
«Tas ir pašā priekšā,» teica jaunkundze.
«Cerams,» cienīgi piezīmēja vecā dāma. «Perleburgas pilsētas teātrī mēs arī sēžam pirmā rindā. Mēs vienmēr ņemam priekšējās vietas.»
«Mans krusttēvs ir ugunsdzēsēju priekšnieks,» paskaidroja doktors Hagedorns un pamāja jaunkundzei. «Viņš var sev to atļauties.» Tad viņš pasniedza savai mātei roku, un svinīgos soļos viņi iegāja tumšajā skatītāju telpā.
S L .