Sekojošās dienās slepenpadomnieks Toblers atkārtoti lika sevi aizvest ar auto uz Berlīnes ziemeļiem un austrumiem. Viņš apgādāja savas ekspedīcijas piederumus. Aizvēsturiska izskata kaklasaites viņš ieguva Tempelhofā. Kreklus viņš pirka Landsbergas alejā. Tie bija trīs nekautrīgi svītroti flaneļa krekli. Turklāt vēl divi mako krekli, daži stīvināti uzkreklīši, divi pāri aproču un viens pāris niķelētu krekla aproču pogu, no kurām katra attēloja četr- lapainu āboliņa lapu.
Jaunajā Ķēniņa ielā viņš nopirka — veikala likvidācijas dēļ sevišķi lēti — kaudzi vilnas zeķu, Minča ielā — rupjus vēršādas zābakus. Beidzot aizbraukšanas dienā viņš iegādājās uzvalku! Tas notika aiz Slēzijas stacijas Augļu ielā. Veikals atradās pagrabā. Bija jānorāpjas lejā seši pakāpieni.
Veclietu tirgotājs, bārdains vecis, izklāja uz letes dažus no saviem dārgumiem. «Tikpat kā nav nēsāts,» viņš nedroši teica.
Vispirms Toblers ieraudzīja kādu sairušu marengo ke- taveju; viņš gandrīz gribēja paņemt to. Bet patiesībā ke- tavejs gan nebija piemērotākais uzvalks trīsdesmit centimetru augstam sniegam. Tam blakus atradās gaiši brūns žaketuzvalks, ar mazām rūtiņām un lieliem tauku traipiem. Tālāk bija tas uzvalks, kuru Toblers beidzot izvēlējās. Krāsa pirms gadiem bijusi violeta, ar gaišām svītrām visgarām. Bet laiks paiet.
«Riebīgi glīti,» teica Toblers. «Cik maksā šis tērps?»
«Astoņpadsmit marku,» atbildēja vecais. «Tā ir pēdējā cena.»
Slepenpadomnieks noņēma žaketi no pakaramā un uzvilka. Mugura bija par šauru, piedurknes par daudz īsas.
«Ņemiet ketaveju!» ieteica vecais vīrs. «Tas gan maksā divdesmit divas markas, bet tās četras markas starpības atmaksājas. Drēbe ir labāka. Jūs to nenožēlosiet.»
«Vai jums nav spoguļa?» vaicāja Toblers.
«Gala istabā,» teica sirmgalvis. Viņi iegāja gala istabā. Seit oda pēc kāpostiem. Slepenpadomnieks sastindzis skatījās spogulī, beidzot tomēr sevi pazina; viņam bija jāsmejas. «Vai es jums patīku?» viņš prasīja.
Veikala īpašnieks, atbalstu meklēdams, ieķērās bārdi, «Ņemiet ketaveju!»
Toblers bija neatlaidīgs. «Es ņemšu violeto modeli,» viņš teica. «Tas būs pārsteigums.»
«Tur jums taisnība,» noteica vecais.
Toblers apģērbās un samaksāja. Veclietu tirgotājs ievīstīja uzvalku papīrā un pavadīja pircēju līdz durvīm. Atverot durvis, viņš aptaustīja Toblera kažoku, lietpratīgi pa- pūta ūdra apkaklē un teica: «Vai jūs gribat mēteli pārdot? Varbūt es to ņemtu. Par simt divdesmit markām.»
Slepenpadomnieks pakratīja galvu.
«Ketavejs jums bija par dārgu,» turpināja vecais vīrs. «Jums nav naudas. Tas pie bagātiem cilvēkiem atgadās biežāk, nekā nabaga ļaudis to domā. Labi. Simt piecdesmit marku skaidrā naudā! Pārdomājiet to!»
«Tā ir piemiņa,» Toblers laipni teica un gāja.
Veclietu tirgotājs nolūkojās viņam pakaļ un redzēja lielo vāģi un šoferi, kurš pakalpīgi atvēra durtiņas.
Auto aizbrauca. Vecais vīrs pielika ugunij vienu bri- keti un piegāja pie putnu būrīša, kurš karājās pie sienas. «Vai tu to saproti?» viņš prasīja mazam, dzeltenam,kanārijputniņam. «Es nē.»
Toblera darbistabā izskatījās atbaidoši. Blakus jaun- iegādātām lietām gulēja priekšmeti, kurus slepenpadomnieks bija atradis bēniņos pieputējušās lādēs, čīkstošos skapjos. Pāris sarūsējušu slidu. Silts svīteris, kas izskatījās tā, it kā tam būtu mēris. Ar roku adīta koši sarkana pūdeļcepure. Pelēki krustots nemoderns plīša mētelis, mazākais, no krusta karagājiena laikiem. Brūna ceļojuma cepure. Pāris melna samta ausu sildītāju ar bīdāmiem metāla slēdzējiem. Sen nokalpojis skalu grozs. Pāris vilnas aproču, kuras savā laikā sūtīja ierakumos rezerves virsniekam.
Toblers nemaz nevarēja atrauties no šī skata. Beidzot viņš iegāja zaļā stūra istabā, kur Jānis sapīcis pielaikoja uzvalkus, kurus viņam pirms četrām dienām bija piegriezis labākais Berlīnes drēbnieks. Pēdējie mazākie skaistuma trūkumi bija novērsti, un pasaulslavenās firmas veikalvedis, kurš personīgi bija ieradies Grunevaldes mājā, izšķērdīgi bārstīja sajūsminātus starpsaucienus.
Jānis stāvēja pie sTenas spoguļa kā nepatiesi apsūdzētais. Viņš atļāva pielaikot citu pēc cita svārkus, smokingu, slēpju tērpu un fraku, it kā tie būtu spaidu kamzoļi.
Kad beidzot krietnais, sirmais sulainis stāvēja frakā ar platiem pleciem un šaurām gūžām, miljonārs bija aizgrābts. «Jāni,» viņš izsaucās, «jūs līdzināties kādam sūtnim! Es neticu, ka es jebkad sev atļaušos jums likt tīrīt savas kurpes.»
Sulainis apgriezās. «Tas ir grēks, slepenpadomnieka kungs. Jūs sviežat naudu pa logu ārā. Es esmu satriekts.»
Drēbnieks atzinās, ka tā kaut ko, ja atļauts piezīmēt, viņš neesot vēl piedzīvojis.
«Jūs runājat, kā nu jūs to saprotat,» teica sulainis.
To drēbnieka kungs nevarēja apstrīdēt, un viņš atvadījās.
Kad viņš bija prom, Jānis prasīja slepenpadomnie* kam: «Vai Brukbeirā notiek arī karnevāli?»
«Saprotams. Tādās ziemas sporta viesnīcās vienmēr kas notiek.»
Jānis noģērba fraku.
«Vai jūs gribat ģērbt kādu kostīmu?» Toblers pārsteigts vaicāja. «Kādu tad?»
Jānis apvilka livreju un ilgu pilnā balsī teica: «Sulaiņa.»
Pēc vakariņām slepenpadomnieks lūdza pārējos viņam sekot. Viņa meita, Kunkela kundze un Jānis vilcinādamies viņu pavadīja. Viņš atvēra darbistabas durvis un iededza gaismu. Pāris minūšu valdīja klusums. Rakstāmgalda pulkstenis tikšķēja.
Kunkeliene pirmā iedrošinājās ieiet istabā. Lēnām viņa tuvojās kādreizējam violetam uzvalkam no Augļu ielas. Viņa aptaustīja to tik uzmanīgi, it kā baidītos, ka tas var kost. Viņa nodrebinājās un piegriezās svītrotajiem flaneļa krekliem. Viņa pacēla no viena krēsla sastīvinātās manšetes un paskatījās bezdvēseligi uz četrlapīgām aproču pogām.
Stīvinātie uzkreklīši deva pēdējo triecienu. Stenēdama viņa iekrita klubkrēslā, uzsēdās spēcīgi uz tur noliktām slidām, kā vajāta uzšāvās gaisā, galīgi apmulsusi, apskatījās apkārt un teica: «To es nepārdzīvošu!»
«Domājiet, ko jūs gribat!» teica Toblers. «Bet vispirms, lūdzu, iekraujiet dažas lietas skalu grozā!»
Viņa sasita rokas. «Nekad, nekad!»
Viņš gāja uz durvīm. «Tad es pasaukšu kādu no kalponēm.»
Kunkela kundze padevās. Viņa uzrāva grozu uz galda un ievietoja lietas. «Pūdeļcepuri arī?»
Slepenpadomnieks bargi pamāja.
Vairākkārtīgi viņa aiztaisīja uz dažām sekundēm acis, lai nebūtu jāredz tas, ko viņa dara.
Hilda teica: «Parīt tu būsi atkal mājās, miļais tēv.»
«Kā tā?»
«Viņi tevi izsviedīs.»
«Es esmu priecīgs, ka braucu līdzi,» teica Jānis. «Varbūt jāiegādājas revolveris. Tad mēs labāk varētu aizsargāties.»
«Nekļūstiet smieklīgi,» teica Toblers. «Godalgu tikpat labi varēja iegūt tāds cilvēks, kas visu mūžu tā ģērbies, kā es tagad desmit dienas ģērbšos! Kas tad būtu?»
«To viņi arī izsviestu,» teica sulainis. «Bet tas par to nebrīnītos.»
«Tagad jūs mani padarījāt sevišķi ziņkārīgu,» noslēdzot paskaidroja slepenpadomnieks. «Gan jau mēs redzēsim, kam būs taisnība.»
Klauvēja.
Ienāca jaunā kalpone Izolde. «Ģenerāldirektors Tīde- maņa kungs gaida lejā salonā.»
«Tūlīt nākšu,» teica Toblers. «Viņš grib noturēt priekšlasījumu. It kā es dotos pasaules .ceļojumā.»
Izolde gāja.
«Un tu taču jau parīt būsi mājās!» teica Hilda.
Tēvs pie durvīm apstājās. «Vai jūs zināt, ko es darīšu, kad mani izsviedīs?»
Visi ieinteresēti paskatījās uz viņu.
«Tad es nopirkšu viesnīcu un izsviedīšu tos citus ārā!»
Kad Jānis arī bija aizgājis, Hilda ātri pieteica steidzošu sarunu ar Brukbeiru. «Citas izejas nav,» viņa teica Kunkelienei. «Citādi rītvakar pasaule ies bojā.»
«Jūsu tēva kungs diemžēl ir mazliet sajucis,» teica saimniecības vadītāja. «Iespējams, ka tas jau sen noticis, tikai mums tas nav uzkritis. Sitās kaklasaites! Cerēsim, ka tas pāries.»
Hilda paraustīja plecus. «Tikko savienojums būs saņemts, nelaidiet nevienu cilvēku istabā! Tikai pār jūsu līķi.»
«Arī tad nē!» drošsirdīgi apgalvoja Kunkela kundze un iebāza veco, pretīgo plīša mēteli kurvī. Telpa pamazām pieņēma parasto, cēlo izskatu. «No viņa jau daudz kas ir piedzīvots,» teica saimniecības vadītāja. «Vai jūs vēl atceraties, kā viņš pirms divi gadiem operā, kā taču tā saucās, noņēma diriģentam takts zizli? Slepenpadomnieks sēdēja tieši aiz kapelmeistara, kas tik skaisti diriģēja. Uz skatuves gulēja viena slima jaunkundze gultā un draugs atnesa viņai uzroci, tādēļ ka viņai sala rokas, — un prom bija spieķītis! Diriģents pārbijies apgriezās, un skatītāji šausmīgi smējās. Pie tam tā nemaz nebija joku luga! Un viss tas derību dēļ!»
Hilda nepacietīgi lūkojās uz telefonu. «Cerams, ka ģenerāldirektors viņu pietiekoši aizkave's.»
«Telefonējiet taču tad, kad slepenpadomnieka kungs jau būs aizceļojis.»
«Tagad vai nekad,» teica Hilda. «Patiesību sakot, man tur nav nekādas daļas. Mans tēvs ir vecs diezgan. Es sev to pārmetu.»
Kunkeliene savilka groza siksnas. «Viņš ir mazs bērns! Es nezinu, kas tā par lietu! Patiesībā viņš taču ir saprātīgs cilvēks. Vai ne? Un tik jauks un cēls. Bet viņam pēkšņi uznāk trakums. Varbūt viņš par daudz lasa. Tas esot kaitīgi. Te nu bija! Tagad viņš brauc kā nabaga cilvēks uz Alpiem.»
Telefons zvanīja.
Hilda steidzās pie rakstāmgalda. Savienojums ar Bruk- beiru. Atsaucās viesnīcas centrāle. Hilda lūdza direktoru. Pagāja kāds laiks. Tad Hilda teica: «Jūs esat Grand- hoteļa direktors? Ļoti patīkami. Uzklausiet, lūdzu! Rītvakar pie jums ieradīsies kāds spodrināšanas līdzekļu fabrikas rīkoto sacensību godalgas ieguvējs.»
Direktors paskaidroja, ka tas viņam jau zināms, un būšot liels prieks.
«Nepriecājieties par agru,» viņa teica. «Diemžēl šis viesis jums radīs galvassāpes. Viņš uzdosies par nabaga vīru, kaut gan viņš ir miljonārs. Pat multimiljonārs.»
Viesnīcas direktors tūkstošreiz pateicās par aizrādījumu. Tad viņš apvaicājās, kādēļ multimiljonārs uzdodoties par nabaga vīru.
«Viņam ir tāda iedoma,» teica Hilda. «Viņš grib pētīt cilvēkus. Viņš grib iepazīties līdz pamatiem ar viņu morāli. Esmu viņa tuviniece, un man ir svarīgi, lai viņam nedarītu pāri. Viņš ir kā bērns, jūs saprotat? Viņš nekādā ziņā nedrīkst uzzināt, ka jūs zināt to lietu. Viņam jāgūst ļespaids, ka viņu tur par nabaga velnu, un, neskatoties Uz to, ar viņu tomēr apietas tā, kā viņš ir paradis.»
Direktors teica, ka to varēšot nokārtot. Tad viņš vēl apvaicājās, vai noslēpumainajam viesim esot kādas paražas, kuras smalkjūtīgā veidā varētu ievērot.
«Laba ideja,» viņa piekrita. «Tātad uzmaniet! Katru otro dienu viņš masējas. Viņš krāj vēstuju markas. Vakarā viņa gultā jābūt karstam ķieģelim. Vismīļāk viņš ēd nūdeles ar vērša gaļu vai citus vienkāršus ēdienus. Dzērienos viņš ir izsmalcinātāks. Sevišķi viņš ciena franču konjaku. Kas gan vēl?»
«Kaķi!» teica Kunkela kundze, fanātiski apsargājot durvis.
«Vai jums ir Siāmas kaķi?» prasīja Hilda. «Nē? Pagādājiet dažus viņa istabai. Rīt es jums pārsūtīšu tūkstoš marku.»
Viesnīcas direktors domāja, ka viņš visu ir atzīmējis. Par samaksu, protams, nevarot būt ne runas. Viņu viesnīca esot ar plašu vērienu. Bez tam programmas īstenošana esot bērnu spēle, izņemot Siāmas kaķus. Bet arī tos,..
«Slepenpadomnieka kungs nāk,» uztraukti čukstēja Kunkela kundze.
«Sveiki,» teica Hilda un pakāra klausuli.
Brandess viņus aizveda uz Anhaltes staciju. Hilda un Kunkeliene brauca līdzi. Tobleram patika, ka viņam vicina mutautiņus.
«Mīļais Jāni,» teica viņš automobilī, «neaizmirstiet manus rīkojumus. Minhenē mēs pāris stundu uzturēsimies «Regīnā». Rīt ap pusdienas laiku es pārvērtīšos Sulca kungā. Jūs pagādāsiet papes kārbu un aiznesīsiet uzvalku, kas man ir mugurā, veļu, zeķes un apavus uz pastu. No Minhenes viesnīcas es iziešu kažokā. Mēs paņemsim tak- sīti. Tur es uzvilkšu Sulca plīša mēteli un jūs paņemsiet Toblera kažoku kā savējo. No Starnbergas stacijas mēs vairs neesam pazīstami.»
«Vai es, mazākais, drīkstu aiznest jūsu skalu grozu uz vilcienu?» prasīja Jānis.
«To es pats varu,» teica Toblers. «Bez tam, no Minhenes mēs brauksim atsevišķi.»
«Visskaidrākā krimināllieta,» paskaidroja Hilda.
Pēc brīža Kunkela kundze jautāja: «Kā jūs to izturēsiet, slepenpadomnieka kungs? Bez masāžas. Bez siltā ķieģeļa. Bez pilsoniskas virtuves un bez jūsu kaķiem guļamistabā!» Viņa šķelmīgi ieknieba Hildai rokā.
Toblers paskaidroja: «Beidziet reiz ar to! Man šie vecie, mīļie paradumi jau sen apriebušies. Es esmu traki priecīgs, ka vienreiz varu no tiem aizbēgt.»
«Tā, tā,» teica Kunkela kundze un uztaisīja vienu no saviem dumjākiem ģīmjiem.
Uz perona viņi nonāca diezgan vēlu. Bija vēl taisni tikdaudz laika, lai izteiktu dažus liekus aizrādījumus. Jānim pirms iekāpšanas bija Hildai svēti jāapsola, mazā' kais, katru otro dienu sūtīt izsmeļošu ziņojumu. Viņš to apsolīja un ierāpās vilcienā.
Tad vilciens sāka kustēties. Hilda un Kunkela kundze izrāva kabatas drāniņas un vicināja. Slepenpadomnieks apmierināti pamāja. Palicējiem garām jau aizslīdēja nākošie vagoni. Kāda maza, veca sieviete, tipinot blakus vilcienam, uzskrēja Hildai virsū.
«Uzmanies!» izsaucās kāds jauns cilvēks, izliecies pa vilciena logu.
«Atgriezies tikai mājā, manu zēn!» atbildēja vecā sieviete un draudēja viņam ar lietussargu.
«Uz redzēšanos!» viņš vēl nosauca. Hilda un viņš ieskatījās viens otram pavirši sejā.
Tad garām aizripoja ari pēdējais vagons. Berlīnes— Minhenes vilciens devās drebēdams un dārdēdams savā nakts ceļojumā. Atkal sniga. No perona to varēja pavisam skaidri redzēt.