Brukbeiras Grandhotelis ir viesnīca pastāvīgiem viesiem. Ja kāds vēl nav šeit pastāvīgs viesis, tad viņš kļūst par tādu. Citas iespējas gandrīz nevar būt.
Ka kāds vispārīgi nenokļūst Grandhotelī, protams, ir iedomājams. Bet, ka kāds šeit dzīvotu tikai vienu vienīgu reizi un tad nekad vairs, tas ir tikpat kā izslēgts.
Lai cik dažādi arī šie pastāvīgie viesi būtu, naudas viņiem ir visiem. Katrs no viņiem var sev atļauties — atļaujiet man šo pārdrošo gleznu — apvienot Alpus un baltiem podiņiem izliktu vannas istabu. Jau vasaras beigās sākas sarakste starp Berlīni un Londonu, Parīzi un Arn- sterdamu, Romu un Varšavu, Hamburgu un Prāgu. Aprunājas ar iepriekšējā gada bridža partneriem. Norunā satikšanos ar parastiem draugiem no slēpošanas kursiem. Un ziemā tad notiek atkalredzēšanās.
Pastāvīgiem viesiem atbilst ilgstoši pastāvošais personāls. Slēpošanas skolotāji, saprotams, paliek tie paši, jo viņi jau vienmēr dzīvo Brukbeirā. Pēc pamatnodarbošanās tie ir zemnieku dēli vai virpotāji, vai krēslainu veikaliņu īpašnieki, kas pārdod skatu kartes, cigaretes un īpatnējas piemiņas lietiņas.
Tomēr arī apkalpotāji un pavāri, pagrabmeistari un bārmeņi, šoferi un grāmatveži, deju skolotāji un mūziķi, istabmeitas un mājkalpotāji atgriežas ziemas sezonas sākumā Grandhotelī tikpat noteikti kā sniegs. Tikai paša nāves gadījums tiek uzskatīts par zināmā mērā pietiekošu atvainojumu.
Veikalvedis direktors Kīnes kungs ieņem savu vietu jau desmit gadus. Uzturēšanos pie brīvās dabas krūts viņš gan vērtē daudz augstāk nekā nodarbošanos viesnīcā. Vai viņam nav taisnība? Viņš ir priekšzīmīgs slēpotājs. Pēc brokastīm viņš pazūd kalnos un krēslā atgriežas. Vakarā viņš dejo ar dāmām no Berlīnes, Londonas un Parīzes. Viņš ir neprecējies. Pastāvīgie viesi ļoti izjustu viņa trūkumu. Viņš droši vien paliks arī uz priekšu direktors, mazākais, tik ilgi, kamēr viņš var dejot un nebūs precējies.
Neskatoties uz to, viesnīcas darbība norit spīdoši. Tas atkarājas no Poltera, pirmā durvju sarga. Viņš mīl Grand- hoteli kā savu bērnu. Un, kas attiecas uz vecumu, tad viņš tiešām varētu būt tēvs.
Viņam bez bagātīgi tresotā svārka vēl ir baltas ūsas, plašas valodu zināšanas un cienījamas platās pēdas. Viņa augsti attīstītā taisnības sajūta viņam liedz izrādīt pieminēšanas cienīgu izšķirību starp viesiem un kalpotājiem. Pret abiem viņš ir vienādā mērā stingrs.
Tāds ir lietu stāvoklis. — Tikai lifta boji biežāk mainās. Tas nestāv sakarā ar viņu raksturu, bet ar to, ka viņi, no amata viedokļa skatoties, pārāk ātri noveco. Četrdesmitgadīgi lifta boji rada nepiederīgu iespaidu.
Divas lietas ir ziemas sporta viesnīcai pilnīgi nepieciešamas: sniegs un kalni. Bez tiem abiem, jā, pat jau bez viena no tiem doma par ziemas sporta viesnīcu ir absurda. Bez sniega un kalniem šeit piederas, ja arī mazāk nepieciešami, vēl citi priekšmeti. Piemēram, viens vai vairāki glečeri. Aizsalis un pēc iespējas vientuļā vietā esošs kalnu ezers. Vairākas klusas kapellas. Augstas, grūti aizsniedzamas kalnu ganības ar kūts smaku, gujamkrēsliem, krogus koncesiju un vērtīgu apkārtskatu. Klusi, piesniguši eg]u meži, kuros staigātājam dota izdevība, zaram krītot, sabīties. Ledū sastindzis, milzīgai kristāla lustrai līdzīgs ūdenskritums. Dzimteni atgādinošs, labi kurināts pasta kantoris lejā miestiņā. Un, ja tas kādā veidā iespējams, drāšu virvju dzelzceļš, kas dabas draugu aicinātu pāri mākoņiem uz kādu starojošu kalna virsotni.
Tur augšā tad cilvēks pazaudē no skaidrā prieka un panorāmas pēdējo saprāta palieku, piesien sev dēļus pie apaviem un lido cauri putekļu sniegam, pāri ledus pauguriem un aizputinātām ganību sētām, ar lēcieniem, līkumiem, pagriezieniem, kritieniem šāvienskrējienā uz ieleju.
Lejā nonākuši, daži iet uz pēcpusdienas tēju ziemas sporta viesnīcā. Citus aizved pie ārsta, kas ieliek ģipsā lauztos locekļus un liek atnest no viesnīcas slimnieka koferus uz savu saulaino privātklīniku.
Pirmkārt, ārsti ar to nopelna sev uzturu. Otrkārt, atbrīvojas viesnīcas istabas jaunpienākušiem viesiem. Natūra non facit saltus[1]. tie tūristi, kas veseli atgriezušies viesnīcā, pasūta kafiju un kūkas, lasa avīzes, raksta vēstules, spēlē bridžu un dejo. Visu to viņi nokārto, iepriekš nepārģērbušies. Viņi vēl vienmēr ir zilos norvēģu uzvalkos, puloveros, ar šallēm, smagos, apkaltos zābakos. Labi apģērbts ir tikai viesmīlis.
Ja turpretim ienāk viesnīcā vakarā, ēdamlaikā vai vēlāk, tad sākumā vispārīgi nevar orientēties. Viesi vairs nav tie paši. Viņi tikai saucas tāpat kā agrāk.
Kungi pastaigājas frakās un smokingos. Dāmas soļo un lido vakara tualetēs no Berlīnes, Londonas un Parīzes, rāda savu burvību oficiāli pieļauto daļu un valdzinoši smaida. Dažs labs blonds jauneklis, kuru augšā pie Mar- tinskogela varēja redzēt vaskojam slēpes, elektrības gaismā aplūkots, izrādās par uztraucoši skaistu, apbrīnošanas cienīgi tērptu jaunkundzi.
Sī pasakainā maiņa starp dienu un nakti, sportu un bal-parē, starp griezīgo, sniegaino gaisu un maigo parfīmu ir apbrīnojamākais pārdzīvojums, kādu vien ziemas sporta viesnīcas spēj viesim sniegt. Seit ir saskaņa starp dabu, no kuras ilgi ir bijis jāatsakās, un civilizāciju, no kuras uz ilgāku laiku nevar atteikties.
Ir cilvēki, kuriem tas nepatīk. Tā ir gaumes lieta. S
Brukbeiras Grandhotell gaidīja telefoniski pieteikto, noslēpumaino multimiljonāru. Nedaudzās stundās viņš ieradīsies. Direktors Kīnes kungs bija atteicies ijo kāda izbrauciena uz Stīfeļa virsotni. Ārkārtēji apstākļi prasa neparastus upurus. Un Mareki — kāda Bohēmijas ogļu magnāta dēls un meita — bija kopā ar kādu angļu kolonijas virsnieku Sullivanu, kas katru Eiropas ^atvaļinājumu pavadīja Brukbeirā, vieni devušies prom. Bez viņai Bez Kārļa Drošā [2] , kā pastāvīgie viesi viņu sauca! Tas bija šausmīgi!
Durvju sargs Polters nicinoši nolūkgjās, kā Kīne kopš lenča skrēja no viena viesnīcas stūra otrā. Šķita, ka visu centību, kādu viņš viesnīcai bija palicis parādā, viņš grib vienā dienā atkalpot.
Jau agri no rīta viņš bija informējis visu personālu. (Verandas zālē, kur kalpotāji pirms visagrāko viesu piecelšanās ietur brokastis.)
«Uzklausieties labi!» viņš izteicās. «Šovakar ieradīsies samērā smags gadījums. K'āds nabaga vīrs, kurš ieguvis sacensībā godalgu. Par to viņš no mums saņems uzturu un istabu. No otras puses atkal — viņš nemaz nav nabaga vīrs, bet liels miljonārs. Un bez tam liels bērns. Ne bez tam. Viņš pats ir tas bērns. Tādēļ viņš grib mācīties pazīt cilvēkus. Vienkārši zvēriski! Bet mēs viņam sasālīsim viņa bērnišķības. Skaidrs?»
«Nē,» kategoriski paskaidroja pagrabmeistars. Pārējie smējās.
Izmēģināšanas veidā Kārlis Drošais centās izteikties skaidrāk. «Mūsu nabaga miljonāru novietosim septītā apartamentā. Lūdzu to ievērot! Viņš jāapkalpo karaliski. Viņš labprāt ēd nūdeles un vērša gaļu. Viņš tomēr nedrīkst manīt, ka mēs zinām, kas viņš ir. Mēs arī to nezinām. Sapratāt?»
«Nē,» atbildēja Džonnijs.
Direktors kļuva sarkans. «Lai mēs beidzot labāk saprastos, es lieku priekšā sekojošo: kas. niekosies — izlidos!» To teicis, viņš aizgāja. Pēcpusdienā ieradās no kādas dzīvnieku tirgotavas Minhenē Siāmas kaķi. Speciāl- sūtījums ar izsmeļošu lietošanas pamācību. Trīs mazi kaķēni! Tie jautri lēkāja pa septīto apartamentu šurp un turp, maigi stīvējās, tetovēja istabas meitas un jau pēc vienas stundas bija iznīcinājuši divus logu aizkarus un vienu gobelēna sēdekli.
Durvju sargs tēvocis Polters krāja vēstuļu markas. Pastāvīgo viesu plašā vēstuļu apmaiņa šo darbu atviegloja. Viņam atvilktnē bija jau uzkrātas markas no Javas, Gvinejas, Kapštates, Grenlandes, Barbadosas un Man- džuko.
Masieris bija pasūtīts uz nākošo priekšpusdienu. Pudele konjaka, īsts franču ražojums, greznoja naktsgaldiņu. Atrasts bija arī ķieģelis, kurš vakaros silts, ietīts vilnas lakatos, atradīsies gultas kājgalī. Priekšnesums varēja sākties!
Pēcpusdienas tējas laikā viesnīcas hallē Kārlis Drošais uzzināja aizgrābjošu jaunumu: pastāvīgie viesi jau zināja visu! Vispirms direktoru aizturēja valsts sekretāra Stīlge- bauera spēcīgā kundze. Viha gribēja uzzināt nabaga bagātnieka vārdu. Kad Kīne šķērsoja bridža salonu, viņam uzbruka vairāki spēlētāji un izvaicāja par neapjaušamiem sīkumiem. Un beidzot kāpnēs uz pirmo stāvu viņam aizstājās ceļā Mallebrē kundze, kāda panākumu kāra, precējusies vīniete; viņa interesējās par miljonāra vecumu.
Kīne nepieklājīgi apgriezās un skriešus devās pie durvju sarga Poltera, kurš aiz letes pie viesnīcas ieejas pašreiz pārdeva lielāku daudzumu skatu karšu. Direktoram bija jāgaida. Beidzot pienāca viņa rinda. «Vienkārši zvēriski!» viņš izgrūda. «Viesi jau zina! Personāls ir izpļāpājis!»
«Nē, personāls gan nē,» teica tēvocis Polters. «Bet gan barons Kellers.»
«Un no kā barons uzzinājis?»
«No manis, protams,» teica tēvocis Polters. «Es viņu gan noteikti lūdzu to tālāk nestāstīt.»
«Jūs skaidri zināt, ka viņš ir pļāpa,» satrakots teica Kīne.
«Tādēļ jau es viņam to stāstīju,» atbildēja durvju sargs.
Direktors gribēja atbildēt, bet taisni tad ienāca Briāna kungs. Viņš bija pilnīgi apsnidzis, ar lāstekām bārdā un prasīja atslēgu, pastu un laikrakstus. Tēvocis Polters bija vēl tūļīgāks nekā parasti.
Kad Briāns bija prom, Kīne rūca: «Vai jūs esat vājprātīgs?»
«Nē,» atteica durvju sargs un kaut ko rūpīgi piezīmēja savā piezīmju grāmatiņā.
Kārlis Drošais ievilka elpu. «Vai jūs būsiet tik laipns un atbildēsiet?»
Tēvocis Polters izstiepās. Viņš bija lielāks nekā direktors. Tas ir: patiesībā viņš bija mazāks. Bet aiz durvju sarga letes atradās podests. Varbūt tikai tādēļ Polters bija tik stingrs. Varbūt bez podesta viņš būtu kļuvis pavisam cits cilvēks (Tā gan ir tikai varbūtība.) «Pastāvīgie viesi bija jāinformē,» viņš teica. «Tur nav ko strīdēties. Pirmkārt, barometrs krīt, un, kad ļaudis nevar pāris dienu slēpot, tad viņi kļūst īgni. Miljonārs ir lieliska izklaidēšanās. Otrkārt, sūdzības tagad ir kļuvušas neiespējamas. Iedomājieties, ja nu viesi to vīru izēstu, uzskatīdami viņu par kādu nabaga velnu! Viņš varētu mūsu viesnīcu iznīcināt. Naudas viņam ir diezgan.»
Kārlis Drošais apgriezās un iegāja birojā.
Durvju sargs apsveica vidējo slēpotāju kursu. Viņi bija nobraukuši ar Murnu Aloīsu no Pikelšteinas uz fvēto Kiliānu un nokavējuši autobusu, jo marķīze di Fiori bija biz pārskatīšanās uzdrāzusies kādam dzīvžogam. Nekas ļauns gan nebija noticis, bet dāmai uznāca klajā laukā raudu krampji. Un nu viņi ieradās pārsaluši un noguruši: A\urnu Aloīss pamirkšķināja durvju sargam, un tēvocis Polters mazliet pamāja. Viņi bija vienādos uzskatos: šiem ļaudīm bija tikai viens atvainojums.
Viņi bija bagāti.