Minlienes vakara vilciens pieturēja Brukbeirā. Apmēram trīsdesmit personas izkāpa no vilciena un, pilnīgi pārsteigtas, iegrima līdz pat ceļgaliem jaunā sniegā. No bagāžas vagona izgāza lielos koferus. Vilciens brauca tālāk. Kalpotāji, viesnīcu šoferi un māju puiši pārņēma saiņus
un stiepa tos ārā uz stacijas laukumu. Atbraucēji kāpa tiem paka] un apmierināti ierāpās gaidošos autobusos un ragavās.
Jānis Keselhūta kungs no Berlīnes norupejies raudzījās uz nabadzīgi ģērbtu vecāku vīru, kurš vientulīgs stāvēja dziļā sniegā un turēja rokā bojātu skalu grozu.
«Vai jūs dodaties uz Grandhoteli?» vaicāja kāds šoferis.
Vilcinādamies Keselhūta kungs iekapa autobusā. Atskanēja taurēšana un pātagu pliukšķēšana. Drīz vien stacijas laukums atkal bija tukšs.
Tikai nabaga vīrs stāvēja vēl vecā vietā. Viņš palūkojās uz debesīm, bērnišķīgi uzsmaidīja mirgojošām zvaigznēm, dziļi ievilka elpu, uzcēla skalu grozu uz kreisā pleca un soļoja pa ceļu uz ciemu. Nebija ne kājceliņa, ne braucama ceļa — bija tikai sniegs. Sākumā nabaga vīrs mēģināja skriet pa platajām, gludajām auto riepu iespiestajām pēdām. Tas neizdevās, jo bija slidens. Tad viņš iebāza labo kāju sniega kupenā — uzmanīgi, it kā kāptu karstā peldē, un svilpodams soļoja uz priekšu.
Ielu spuldzēm bija augstas, baltas sniega cepures. Dārzu žogi bija aizputināti. Uz kalnāju zemo māju piesnigušajiem jumtiem gulēja lieli akmeņi. Sulca kungam šķita, ka viņš izjūt visapkārt gulošos neredzamos kalnus.
Viņš svilpoja starp citu «Jau maijs ir klātu».
Autobuss bremzēja un mierīgi apstājās. Mājas kalpotāji novilka koferus no autobusa jumta. Lifta bojs atvēra vienu durvju spārnu un salutēja. Vēlie viesi iegāja viesnīcā. Tēvocis Polters un direktors paklanījās un teica: «Sirsnīgi sveicināti!» Halle bija pilna ziņkārīgo. Visi gaidīja vakariņas un savādnieku miljonāru.
Kādu sakšu laulātu pāri — Hemnicas Audumi — un vienu tīrasinīgu dāmu no Polijas, kas bija istabas iepriekš pasūtījuši, viesu pieņēmējs tūlīt pavadīja uz liftu. Jānis Keselhūta kungs un viens jauns cilvēks bēdīgā rudens mētelītī ar nodilušu koferīti vēl palika. Keselhūts gribēja ļaut jaunajam cilvēkam iet pa priekšu.
«Nekādā gadījumā,» teica jaunais cilvēks. «Man ir laika diezgan.»
Keselhūta kungs pateicās un griezās pie durvju sarga. «Es vēlos skaistu, saulainu istabu ar vannu un balkonu.»
Direktors teica, ka izvēle vairs neesot liela. Tēvocis Polters pētīja viesnīcas plānu un līdzinājās ar aknām sirgstošam karavadonim.
«Cena nekrīt svarā,» paskaidroja Keselhūta kungs. Tad viņš kļuva sarkans.
Durvju sargs izlikās piezīmi nedzirdam. «Trīsdesmit pirmā istaba vēl ir brīva. Tā jums noteikti patiks. Esiet, lūdzu, tik laipni un izpildiet pieteikšanās formulāru.»
Keselhūta kungs paņēma piedāvāto tintes zīmuli, atspiedās pie letes un rūpīgi atzīmēja dažādās ziņas.
Tagad visu skati pievērsās tikai jr majam cilvēkam un vērtēja viņa bēdīgo mēteli. Kārlis arošais uztraukumā kāsēja.
«Ar ko varam pakalpot?» vaicāja direktors.
Jaunais cilvēks paraustīja plecus, nenosvērti pasmaidīja un teica: «Ar mani ir šāda lieta. Mans vārds Hagedorns; esmu ieguvis pirmo godalgu spodrināmo līdzekļu fabriku sacensībā. Cerams, ka jums tas jau zināms.»
Direktors no jatina paklanījās. «Mums tas ir jau zināms,» viņš laipni teica. «Esiet sirsnīgi sveicināti mūsu pajumtē! Mums būs liels gods padarīt jūsu uzturēšanos tik patīkamu, cik vien iespējams.»
Hagedorns apjuka. Viņš palūkojās apkārt un manīja, ka vakarīgi tērptie viesi viņu ziņkārīgi apskata. Arī Keselhūta kungs pacēla galvu.
«Kura istaba bija paredzēta Hagedorna kungam?» vaicāja Kīne.
«Es domāju, dosim viņam septīto apartamentu,» teica durvju sargs.
Direktors piekrita. Mājkalpotājs paķēra Hagedorna koferi un prasīja: «Kur ir kunga lielā bagāža?»
«Nekur,» atbildēja jaunais cilvēks. «Tas ir viss.»
Durvju sargs un direktors mīlīgi pasmaidīja. «Jūs tagad droši vien gribēsiet notīrīt ceļojuma putekļus,» teica Kārlis Drošais. «Vai mēs varam jūs pēc tam gaidīt uz vakariņām? Pasniegs nūdeles ar vērša gaļu.»
«Tas vien nebūtu nekāds šķērslis,» teica jaunais cilvēks. «Bet es esmu jau paēdis.»
Keselhūta kungs pacēla skatu no pieteikšanas formulāra un taisīja lielas acis. Mājkalpotājs paņēma atslēgu un gāja ar koferi uz liftu.
«Bet mēs taču jūs vēl vēlāk redzēsim?» lūdzoši teica direktors,
«Protams,» teica Hagedorns. Tad viņš izmeklēja vienu skatu karti, palūdza marku, samaksāja par abām, lai gan durvju sargs apsolījās pierakstīt, un gribēja iet.
«Iekams es neaizmirstu,» steidzīgi teica tēvocis Polters. «Vai jūs interesējaties par vēstuļu markām?» Viņš paņēma aploksni, kurā bija uzglabājis ārzemju markas, un izklāja jaunā cilvēka priekšā raibo bagātību.
Hagedorns aplūkoja vecā durvju sarga seju. Tad viņš pieklājīgi nodevās paviršai marku aplūkošanai. Viņš nekā no tām nesaprata. «Man nav bērnu,» viņš teica. «Bet varbūt kādreiz būs.»
«Tātad es drīkstu arī uz priekšu krāt?» jautāja tēvocis Polters.
Hagedorns paņēma markas. «Dariet vien to,» viņš teica. «Tas nav nekas bīstams.»
Tad viņš devās, starojošā direktora pavadīts, uz liftu. Pastāvīgie viesi, kuru galdiem viņam bija jāiet garām, aprija viņu acīm. Viņš sabāza rokas mēteļa kabatās un savilka spītīgu seju.
Keselhūta kungs, galīgi samulsis, nolika izpildīto pieteikuma formulāru pie malas. «Kāpēc jūs krājat šim kungam vēstuļu markas?» viņš jautāja. «Un kāpēc viņa dēļ pasniedz nūdeles ar vērša gaļu?»
Tēvocis Polters iedeva viņam atslēgu un teica: «Ir pasaulē jocīgi Gilvēki. Sis jaunais cilvēks, piemēram, ir miljonārs. Vai jūs to turētu par iespējamu? Bet tas tomēr tā ir. Viņš tikai nedrīkst zināt, ka mēs to zinām. Tāpēc ka viņš grib uzdoties par nabaga vīru. Viņš cer piedzīvot ļaunas lietas. Tas viņam pie mums neizdosies. Ha, hal Mums telefoniski par viņu ziņoja.»
«Apburošs cilvēks,» teica direktors, atgriezies no lifta. «Ārkārtīgi simpātisks. Un savu . lomu viņš spēlē tiešām veikli. Interesanti, ko viņš teiks par Siāmas kaķiem?»
Keselhūta kungs pieķērās pie letes. «Siāmas kaķi,» viņš čukstēja.
Durvju sargs lepni pamāja. «Trīs gabali. Tas arī mums tika vakar telefoniski ieteikts. Tāpat kā marku krāšana.»
Keselhūta kungs nobālis lūkojās pāri uz durvīm. Vai lai viņš steidzas ārā un mēģina otro nabaga vīru, kurš dodas šurp, pierunāt atgriezties?
Ieradās kāds viesu bars. «Apburošs zēns,» izsaucās Kaspariusa kundze, kāda sparīga brērneniete. Mallebrē kundze uzmeta viņai ļaunu skatu. Dāma no Brēmenes tāpat atbildēja.
«Kā tad viņu īsti sauc?» jautāja Lenca kungs, kāds resns Ķelnes mākslas priekšmetu tirgotājs.
«Doktors Fricis Hagedorns,» automātiski pateica Jānis Keselhūts.
Tad visi klusēja.
«Jūs viņu pazīstat?» sajūsmināti izsaucās KInes kungs. «Tas ir lieliski! Pastāstiet mums kaut ko par viņu!»
«Nē. Es viņu nepazīstu,» teica Jānis Keselhūta kungs.
Citi smējās. Kaspariusa kundze šķelmīgi draudēja ar pirkstu.
Jānis Keselhūts apjuka. Viņš pakampa savu istabas atslēgu un gribēja bēgt. Viņam aizstājās ceļā. Simts jautājumu lidoja gaisā. Viņam stādījās priekšā un kratīja roku. Viņš daudzreiz atkārtoja savu vārdu.
«Mīļais Keselhūta kungs,» beidzot teica resnais Lenca kungs. «Tas nemaz nav jauki no jums, ka jūs mums liekat tā ķepuroties.»
Tad atskanēja gongs. Bars izklīda. Visi bija izsalkuši.
Gluži salauzts, Keselhūts atsēdās pie kāda galda hallē; viņam piere bija sraukta mokpilnās krunkās, un viņš nezināja izejas no šī stāvokļa. Viens bija skaidrs. Hildas jaunkundze un apdauzītā Kunkeliene bija vakar vakarā telefonējušas. Siāmas kaķi Hagedorna istabā! Tas varēja kļūt aizgrābjoši!
Nabaga vīram, kurš, tautasdziesmas svilpodams, stiepa pa sniegu savu skalu grozu, bija aukstas, mitras kājas. Viņš apstājās un nopūzdamies atsēdās uz sava groza. Iepretim uz pakalna pacēlās liela, melna celtne ar neskaitāmiem apgaismotiem logiem. «Tas būs Grandhotelis,» viņš domāja. «Man labāk vajadzēja doties uz kādu mazu, piekvēpušu viesnīciņu, nevis šinī idiotiskā akmens kastē tur augšā.» Tad viņam ienāca prātā, ka viņš taču grib mācīties pazīt cilvēkus. «Tāds neprāts!» viņš teica gluži skaļi. «Tos brāļus taču es sen pazīstu.» Tad viņš pieliecās un samīcīja vienu sniega piku. Viņš ilgi turēja to rokās.
Vai lai sviež to uz kādu laternu? Kā pirms pāris dienām abi palaidņi Līcenburgas ielā? Vai kā viņš pats pirms četrdesmit gadiem? Sulca kungam sala pirksti. Viņš ļāva baltajai, mazajai sniega pikai neizlietotai nokrist. «Es tā kā tā nevarētu vairs mērķī iesviest,» viņš melanholiski nodomāja.
Garām pagāja aizkavējušies slēpotāji. Viņi devās augšā pakalnā. Uz Grandhoteli. Viņš dzirdēja tos smejamies un piecēlās. Vēršādas zābaki spieda. Skalu grozs bija smags. Violetais uzvalks no Augļu ielas knieba padusēs. «Es pats sevi varētu iepļaukāt,» viņš aizkaitināts teica un soļoja tālāk.
Kad viņš ienāca viesnīcā, slēpotāji stavēja pie durvju sarga, pirka avīzes un pārsteigti viņu uzlūkoja. No kada krēsla pacēlās eleganti ģērbts kungs. Ak nē! Tas jau bija Jānis!
Keselhūts nospiests tuvojās. Lūdzoši viņš paskatījas uz nabaga vīru. Bet skati tika atsisti. Sulca kungs nolika skalu grozu, pagrieza viesnīcai muguru un pētīja kādu plakātu, kurā bija rakstīts, ka aiznākošā vakarā Grandhotelī notiks «lupatu balle». «Tur man, mazākais, nebūs jāpārģērbjas',» apmierināti viņš nodomāja.
Slēpotāji klupdami krizdami pazuda liftā. Durvju sargs aplūkoja viņam pievērsto nabaga vīra muguras pusi un teica: «Seit aizliegts piedāvāt preces!» Tad piegriezās Keselhūtam un prasīja pēc viņa vēlēšanām.
Keselhūts teica: «Man no rītdienas jāslēpo. Es nezinu, kā to dara. Vai jūs domājat, ka es to vēl varēšu iemācīties?»
«Protams!» teica tēvocis Polters. «To šeit vēl pavisam citādāki ir iemācījušies. Vislabāk ņemiet privātstundas pie Grasvanderu Tonija. Tad viņš jums vairāk varēs nodoties. Bez tam, ņemot vērā mūžīgo gāšanos apmācībā, tas ir patīkamāk, nekā kad jūs pastāvīgi redz trīsdesmit cilvēku.»
Jānis Keselhūts kļuva domīgs. «Kas gāžas?» viņš vilcinādamies vaicāja.
«Jūs!» durvju sargs paskaidroja. «Visā garumā.»
Viesis piemiedza acis. «Vai tas ir ļoti bīstami?»
«Ne visai,» atteica durvju sargs. «Bez tam Brukbeirā ir pirmklasīgi ārsti! Piemēram, veselības padomnieks doktors Cvīzels ir taisni pasaulslavens ar komplicētu kaulu lūzumu dziedināšanu. Kājas, kas bijušas viņa klīnikā, pēc tam izskatās labāk nekā pirms tam!»
«Es neesmu patmīlīgs,» teica viesis.
Par to nabaga vīram, kurš pa to laiku bija izpētījis vairākus plakātus, bija skaļi jāsmejas.
Durvju sargam, kurš šo tipu bija aizmirsis, pamazām sakāpa žults asinīs. «Mēs nekā nepērkam!»
«Jums nekas ari nav jāpērk,» piezīmēja nabaga vīrs.
«Ko tad jūs šeit gribat?»
Uzbāzīgais cilvēks pienāca tuvāk un saulaini teicaj «Dzīvot!»
Durvju sargs līdzjūtīgi pasmaidīja: «Tas jums būs pāris marku par dārgu. Ejiet atpakaļ uz sādžu, labais cilvēk! Tur ir vienkāršas viesnīcas ar lētām tūristu mītnēm.»
«Ļoti pateicos,» atbildēja otrs. «Es neesmu tūrists. Vai tad es tā izskatos? Bez tam tā istaba, kuru es pie jums apdzīvošu, būs vēl daudz lētāka.»
Durvju sargs uzlūkoja Keselhūta kungu, pakratīja galvu, pieņemdams, ka tas ir vienās domās ar viņu, un, zināmā mērā noslēgdams sarunu, teica: «Labu vakaru!»
«Beidzot!» noteica nabaga vīrs. «Tiešām bija pēdējais laiks mani sveicināt. Es šinī viesnīcā gan biju sagaidījis labāku uzvešanos.»
Tēvocis Polters kļuva tumši sarkans un šņāca: «Ārā! Bet tūlīt! Pretējā gadījumā es likšu jūs izsviest!»
«Tagad man kļūst par raibu!» nosvērti teica nabaga vīrs. «Es esmu Sulcs, sacensības otrās godalgas ieguvējs. Man ir Brukbeiras Grandhotelī desmit dienas brīvs uzturs un uzturēšanās. Seit ir dokumenti!»
Tēvocis Polters sāka, pats to nemanīdams, lēni klanīties. Viņš vairs nesaprata pasauli. Beidzot viņš pienāca pie letes malas, nokāpa no sava podesta un, kļuvis uzkrītoši mazs, murmināja: «Acumirkli, lūdzu!» — un rikšoja uz biroju, lai atvestu direktoru. «Vienkārši zvēriski!» būtu teicis Kīne.
Sulcs un Keselhūts acumirkli bija vieni. Slepenpadomnieka kungs,» runāja Jānis izmisumā, «vai mēs labāk nebrauktu prom?»
Sulcs acīmredzot bija kurls.
«Ir noticis kas šausmīgs,» čukstēja Jānis. «Iedomājieties: kad es nupat atnācu…»
«Vēl vienu vārdu,» teica slepenpadomnieks, «un es jūs ar pliku roku nositīšu!» Tas skanēja pilnīgi pārliecinoši.
«Neskatoties*uz briesmām…» sāka Jānis.
Tad atvērās lifts un iznāca Hagedorns. Viņš devās uz durvju sarga ložu un turēja rokā atklātni.
«Pazūdiet!» čukstēja Sulcs. Keselhūta kungs paklausīja un, lai paliktu tuvumā, atsēdās pie viena no hallē esošiem galdiem. Viņš bija drūms. Tūlīt satiksies miljonārs, kuru šeit uzskata par nabaga velnu, un nabaga virs, kuru tur par miljonāru! Pārpratumi savilkās pār viesnīcu kā negaisa debess!
Jaunais cilvēks pamanīja Sulca kungu un laipni paklanījās. Otrs atbildēja uz mēmo sveicienu. Hagedorns ar meklējošu skatu raudzījās apkārt. «Atvainojiet,»_ viņš tad teica. «Es nupat tikai ierados. Varbūt jūs zināt, kur ir viesnīcas vēstuļu kaste?»
«Arī es nupat ierados,» atbildēja nabaga vīrs. «Un vēstuļu kaste atrodas aiz qtrām stikla durvīm pa kreisi.»
«Patiesi!» izsaucās Hagedorns, izgāja ārā, iemeta atklātni savai mātei, atnāca apmierināts atpakaļ un palika stāvot pie otrā. «Jums vēl nav istabas?»
«Nē,» atbildēja vaicātais. «Šķiet, ka vadība ir neskaidrībā, vai vispār var iedrošināties man piedāvāt patversmi zem šī pieticīgā jumta.»
Hagedorns smaidīja. «Seit viss ir iespējams. Mēs esam, man šķiet, nokļuvuši ļoti komiskā viesnīcā.»
«Ja jūs jēdzienu «komisks» uztverat ļoti plaši, tad jums ir taisnība.»
Jaunais cilvēks ilgi aplūkoja savu sarunu biedru. Tad viņš teica: «Neļaunojieties uz mani, mans kungs! Es ļoti gribētu mēģināt uzminēt jūsu vārdu.»
Otrs labu gabalu atkāpās.
«Ja es uz pirmo reizi neuzminu, tad es atsakos tālāk minēt,» paskaidroja jaunais cilvēks. «Man ir tāda dīvaina nojauta.» Tā kā vecākais neatbildēja, viņš runāja tālāk. «Jūs esat Sulcs! Pareizi?»
Otrais bija pārsteigts. «Pareizi,» viņš teica. «Mans vārds ir Sulcs. Bet kā jūs to zināt?»
«Es zinu vēl vairāk,» apgalvoja jaunais cilvēks. «Jūs esat ieguvuši otro godalgu spodrināmo līdzekļu fabriku sacensībā. Redziet! Es esmu gaišreģis! Un tagad jums jāmin, kā sauc mani.»
Sulcs pārdomāja. Tad viņa seja noskaidrojās. Viņš pilnīgi staroja, saucot: «Es zinu! Jūs esat Hagedorns!»
«Tā ir,» teica jaunākais. «No mums var mācīties.»
Viņi smējās un kratīja viens otram roku.
Sulcs apsēdās uz sava skalu groza un piedāvāja ari Hagedornam vietu. Tā viņi sēdēja un drīz iegrima dziļā sarunā par reklāmu. Un, proti, par īpatnēju formulējumu iedarbības robežu. Bija tā, it kā viņi jau kopš gadiem pazītos.
Jānis Keselhūta kungs, kurš turēja sejai priekšā laikrakstu, lai varētu gar malu lūrēt, ļoti brīnījās. Tad viņš sāka kalt kādu plānu. Beidzot viņš devās ar liftu otrā stāvā, lai vispirms apskatītu savu istabu ar vannu un balkonu, un izkravātu koferus.
Jaunie uzvalki nedrīkstēja saburzīties!
Kad Kīne un Polters pēc plašākas apspriešanās šķērsoja halli, abi godalgotie vēl vienmēr sēdēja uz pilnīgi slapjā, no vecuma nespēcīgā skalu groza un dedzīgi sarunājās. Durvju sargs sastinga sālsstabā un aizturēja direktoru aiz smokinga. «Tur!» viņš izsaucās. «Apskatiet to! Mūsu noslēpumainais miljonārs un Sulca kungs kā piemineklis! Kā Gēte un Sillers!»
«Vienkārši zvēriski!» apgalvoja Kārlis Drošais. «Tā tik mums vēl trūka! Es transportēšu Sulcu neapdzīvotā meitas istabā. Un jūs piezīmēsiet mazajam miljonāram, cik tas mums ir nepatīkami, ka taisni mūsu viesnīcā viņam bija jāiepazīstas ar patiesi nabadzīgu vīru. Ka mēs nevaram Sulcu vienkārši izsviest, to viņš sapratīs. Varbūt tas zellis rīt vai parīt aizies no brīvas gribas. Cerēsim! Citādi viņš baidīs mūsu viesus!»
«Doktors Hagedorna kungs vēl ir bērns,» teica durvju sargs ar zināmu bardzību. «Jaunkundzei, kura no Berlīnes zvanīja, bija taisnība. Aizgādājiet ātri Sulcu prom no redzes apvāršņa, pirms ierodas viesi no ēdamzālēm.» Viņi gāja tālāk.
«Esiet sveicināti!» teica direktors Kīne Sulca kungam. «Vai es drīkstu jums parādīt jūsu istabu?»
Abi godalgotie piecēlās. Sulcs saķēra savu skalu grozu.
Hagedorns draudzīgi uzlūkoja Sulcu. «Mīļais Sulca kungs, es taču, cerams, jūs vēl redzēšu?»
Direktors iejaucās. «Sulca kungs būs no garā ceļojuma noguris,» viņš apgalvoja.
«Tur jūs ļoti maldāties,» teica Sulcs. Un Hagedornam viņš sacīja: «Mīļais Hagedorn, mēs vēl redzēsimies.» Tad viņš sekoja direktoram uz liftu.
Durvju sarga skatā bija daudz tēvišķīgas laipnības, kad viņš jaunajam cilvēkam teica: «Atvainojiet, doktora kungs! Mums ļoti žēl, ka tieši šis viesis ir pirmais, ar kuru jūs iepazināties.»
Hagedorns viņu īsti nesaprata. «Es nemaz to nenožēloju!»
«Sulca kungs neiederas, ja drīkstu tā teikt, šinī apkārtnē.»
«Es ari nē,» paskaidroja jaunais cilvēks.
Tēvocis Polters smīnēja: «Es zinu, es zinu.»
«Vēl kas,» teica Hagedorns. «Vai šeit visās istabās ir dzīvnieki?» Viņš uzlika rokas uz letes. Tās bija saskrāpētas un ar sarkaniem traipiem.
«Dzīvnieki?» Durvju sargs pārakmeņojies skatījās uz abām rokām. «Mūsu viesnīcā dzīvnieki?»
«Jūs mani laikam pārpratāt,» teica Hagedorns. «Es runāju par kaķiem.»
Tēvocis Polters atelpoja. «Vai mēs uzminējām jūsu gaumi?»
«Jā, jā. Mazie zvēriņi ir ļoti jauki. Viņi gan skrāpējas. Bet tas, šķiet, viņiem dara prieku. Un tas ir galvenais. Es domāju -tikai: vai arī pārējiem viesiem ir trīs kaķi istabā?»
«Tas ir pavisam kas cits,» teica durvju sargs un meklēja citu tematu. Viņš vienu atrada. «Rīt no rīta ieradīsies masieris jūsu istabā.»
«Ko viņš tur grib?» jautāja jaunais cilvēks,
«Masēt.»
«Ko?»
«Jūs, doktora kungs.»
«Ļoti liela uzmanība no tā vīra,» teica Hagedorns. «Bet man nav naudas. Sveiciniet viņu no manis.»
Durvju sargs izlikās sāpināts. «Doktora kungs!»
«Vai masāža arī būs bez maksas?» jautāja Hagedorns. «Tad labi. Ja tam katrā ziņā jābūt! Kāds labums no tā tiek?»
Mazais miljonārs tēloja priekšzīmīgi. «Masāža uztur muskulatūru spraigu,» paskaidroja Polters. «Bez tam milzīgi pastiprinās asinsriņķošana ādā.»
«Lūdzu,» teica jaunais cilvēks. «Ja tam nav nekādu ļaunāku seku, tad lai notiek. Vai jums atkal ir vēstuļu markas?»
«Vēl nē,» nožēlodams teica durvju sargs. «Bet rit būs noteikti.»
«Es paļaujos uz to,» nopietni atbildēja Hagedorns un iegāja hallē, lai visā mierā varētu pasmaidīt.
Ceturtajā stāvā Kārlis Drošais un Sulcs izkāpa, tāpēc ka lifts sniedzās tikai līdz šejienei.
Kājām viņi uzkāpa piektajā stāvā un ceļoja pa garu, šauru koridoru. Pašā galā direktors atvēra kādas durvis,
iededza gaismu un teica: «Viesnīca ir pilnīgi pārpildīta.»
«Tad tādē(,» teica Sulcs un lūkojās, sākumā apjucis, no gultas, galda, krēsla, mazgājamā galda un šķībām sienām sastāvošā istabiņā. «Mazākas istabas jums nav?»
«Diemžēl nē,» teica direktors.
Sulcs nolika zemē skalu grozu. «Seit ir brīnišķīgi
auksts!»
«Centrālā apkure sniedzas tikai līdz ceturtajam stāvam. Un krāsnij šeit nav vietas.»
«Tam es ticu,» teica nabaga vīrs. «Laimīgā kārtā man ārsts ir stingri aizliedzis gulēt kurinātā telpā. Es pateicos jums p3,r jūsu gaišredzīgo uzmanību.»
«Laipni lūdzu,» atbildēja Kīne un iekoda apakšlūpā. «Ko mēs varam, to darām.»
«Pārējais laiks man gan pilnīgi būs jāpavada viesu telpās,» teica Sulca kungs. «Jo, protams, es neesmu atbraucis šurp nosalšanai.»
Kārlis Drošais teica: «Tikko atbrīvosies kāda kurināma istaba, mēs jūs pārvietosim!»
«Nav jau nekādas steigas,» samierinoši atteica nabaga vīrs. «Man ļoti patīk šķības sienas. Pieraduma vara, jūs saprotat?»
«Es pilnīgi saprotu,» atbildēja direktors. «Esmu laimīgs, ka man izdevies uzminēt jūsu gaumi.»
«Patiesi,» teica Sulcs. «Tas jums ir izdevies. Uz redzēšanos!» Viņš atvēra durvis. Kamēr direktors kāpa pāri slieksnim, Sulcs pārdomāja, vai nevajadzētu viņam palīdzēt ar labi notēmētu spērienu.
Viņš tomēr savaldījās, aizvēra durvis, atvēra jumta logu un raudzījās uz debesīm. Lielas sniega pārslas grima mazaja istabiņā un saudzīgi nosēdās uz gultas segas.
«Spēriens būtu par agru,» teica slepenpadomnieks Toblers. «Spēriens pagaidām paliks krājamā kārbiņā.»