Pamodies nākamā rītā, bij bruņinieks pārsteigts, ka viņam Undīnes līdzās vairs nav, un viņš, nabags, jau atkal ar bailēm Iesāka domāt, ka viss, kas bij noticis pēdējā laikā, — Vienīgi sapnis un māns, taču tieši tai brīdī pie viņa Iesteidzās Undīne, blakus tam apsēdās gultā un teica: «Biju es lūkot nupat, vai mans tēvocis turējis vārdu. Skatos — jā, turējis gan; beidzot savācis straumi un kļuvis Atkal par nelielu tērci, kas vientuļi burbuļo mežā. Gaisa un ūdeņu gari ir atlaisti mājup, un silā
Iestājies klusums un miers tāds kā sendienās. Tagad mums, mīļais, Šķēršļu nekādu vairs nav, kas aizceļot liegtu.» Bet Gulbrands Klausījās Undīnes vārdos ar nedrošu sirdi, jo viņam
Nebij pa prātam nemaz sievas drūmie un bīstamie radi. Tomēr Undīnes siltais un burvīgais maigums no jauna Lēja tam dvēselē mieru. Un bruņinieks, pārlaidis acis Zaļumā grimstošam krastam, kas, mazgājies pērļainā rasā, Šķita tik jauns un spirgts, un tīrs, tūdaļ iesaucās: «Kālab, Undīne, jāsteidzas mums prom no šejienes? Šaubos, vai citur Lemts vēl izbaudīt būs tik daudz mierīgas laimes kā šajā Klusajā pasaules stūri. Jel paliksim vēl, nav kurp steigties.» — «Notiks, mans mīļotais, tā, kā tu vēlies,» tam Undīne atbild, «Tikai paklausies vēl: maniem vecīšiem abiem jau tagad Grūti būs šķirties, un tomēr tiem sveša vēl Undīne jaunā: Mīlošā, maigā un rātnā; tie raduši domāt, ka viss šis Undīnes maigums un rātnums ir šķietams — kā klusums pirms
vētras;
Cerams, tie aizmirsīs mani kā rudenī aprīļa ziedu,
Pirmā cīruļa lidu vai mākoni baltu; mans mīļais,
Ļauj šai brīdī, kad man no viņiem uz mūžu būs šķirties,
Neatklāt dvēseli savu, ar tevi ko guvusi esmu.
Bet, ja ilgāk mums nāktos te palikt, tad nez vai es spētu
Mūžīgi tēlot, lai viņiem mans noslēpums nekļūtu zināms.»
Bruņinieks teica: «Kas tiesa, tas tiesa!» — un, saposies ceļam,
Sedloja zirgu, bet pāters tam pieteicās biedros, jo arī
Vēlējās pilsētā nokļūt, un abi ar Gulbrandu žigli
Cēla jau Undīni sedlos; bij pienācis šķiršanās brīdis.
Undīne šņukstēja klusi, bet godīgais zvejnieks ar sievu
Raudāja balsi, ar acīm tos izvadot ceļā, šķiet, pēkšņi
Guvuši atskārsmi skaidru, kāds mīļums, kāds neparasts dārgums
Šodien uz mūžu tiek zaudēts. Bet ceļnieki, grimdami skumjās,
Klusējot gāja uz priekšu, līdz sasniedza mežu, un tagad
Jauki bij vērot pret tumšzaļo lapotņu sienu gan jauno
Jātnieci, sēdošu staltā un pušķotā zirgā, gan veco
Pāteru paltrakā baltā no viņas pa labi, gan skaisto
Jaunekli ietērpā greznā, kurš soļoja kreisajā pusē.
Gājiens virzījās lēni caur mežu, jo Gulbrands kā apburts
Lūkojās Undīnei sejā, bet savukārt viņa no mīļā
Nespēja actiņas atraut, aiz sajūsmas valgās; starp abiem
Norisa saruna mēma, kur vārdus, ko cilvēki lieto,
Aizstāja skatieni maigi un nopūtas. Pēkšņi šo laimi
Izjauca savādi čuksti, jo, turoties pāteram līdzās,
Nu jau kāds ceturtais gāja. Un tas tad bij čukstētājs, tērpies
Paltrakā baltā kā pāters; bet svešnieka galvu un seju
Vienlaidus aizsedza auts, kura paplatās krokas kā viļņi
Slīdēja lejup līdz zemei; viņš griezās kā vilciņš, palaikam
Auta stērbeles vilkdams uz augšu un mezdams pār roku.
Paklau, ko čukstēja viņš tajā brīdī, kad jaunieši abi
Aušīgi kļuva: «Ak vai, kur tie laiki, kopš mitu šai mežā, Vezdams, kā cilvēki teic, mūka svēto un bezvainas dzīvi; Tiesa, man nevajag gavēt un kārības apspiest, bet toties Varu pēc patikas klaiņot zem kuplajām lapotnēm, tērpies Ērtajās, baltajās drānās, kas veļas kā viļņi; to krokas Burvīgi laistīties sāk, tiklīdz apmirdz tās saule, bet citreiz, Paslepus lienot caur krūmiem, to priecīgā čaboņa sirdi Ielīksmo …» — «Jūs, kā man šķiet, esat neparasts cilvēks,»
te pāters
Iejaucās, «tālab man gods būtu pazīt jūs tuvāk.» — «Nu, ja jau Jautāt un atbildēt sākam, tad stādies man priekšā,» sauc
svešais. —
«Esmu es Laurencijs, pāters un Marijas klostera brālis.» — «Jauki, bet es, ja var teikt, šī te damakšņa eremlts brīvais, Kuram gan amata nav, vārds man Paisums; bez kunga vai kalpiem Klaiņoju apkārt te brīvs, un tas tad mans amats. Bet tagad Pačukstēt gribu kaut ko jūsu daiļavai zirgā.» To teicis, Gāja pie Undīnes viņš un uzmilzis sirmbalto galvu Piebāza jātnieces ausij, bet nabaga Undīne šausmās Atgrūda viņu no sevis un iesaucās: «Pazūdi ātrāk, Turpmāk nevienu no jums es vairs nevēlos pazīt!» — «Nu, pavei, Pavei, cik tagad pēc kāzām tā kļuvusi spiva, vairs negrib Savējo tēvoci pazīt. Jel, lūdzama, saki — bez manis, Tēvoča Paisuma, kurš gan cits tevi, uzcēlis plecos, Toreiz no zemūdens valsts šajā piekrastē nestu? Vai to tu Aizmirsi, mīļā?» — «Pie dieva visžēlīgā lūdzu, ej projām!» Undīne sauca. «Man bail, ka mans mīļotais draugs sāks no manis Vairīties, tālab ka es ar šādiem te tēvočiem pinos.» — «Neba es piestājies tev kādas izpriecas labad, tik gribu Paieties blakus, jo ceļš šis caur mežu nav drošais. Bet pāters Teica: viņš pazīstot mani, jo redzējis pazibam laivā Toreiz, kad nokļuvis viņš jūras skāvienos. Tiesa kas tiesa, Toreiz ar ūdeņu šalti es iegāzos laivā un, viņu Satvēris, izrāvu ārā un iznesu krastā, lai svētnieks Rastos, kas salaulā jūs.» Bet jaunieši abi, to dzirdot, Pameta skatienu žiglu uz pātera pusi, tik pāters Soļoja kurls un akls pret visu, kas norisa apkārt. «Liekas, jau mežam ir gals,» teica Undīne tēvocim, «nu vairs Palīga nevajag mums, tālab atstājies, aizej ar labu, Zūdi un pazūdi.» Paisums, šķiet, apskaitās; savilka seju Briesmīgā grimasē, acis tam zvēroja. Undīne šausmās Kliedza, bet bruņinieks tvēra pēc zobena sava, lai tūdaļ Pāršķeltu pretīgo viepli, bet ierocis svilpodams šķēla Ūdenskrituma valgmi; un gaisā bij dzirdami klusi Smiekli kā ūdeņu šļaksts, bet Gulbrandu apšļāca putas.
Atjēdzās pāters šai brīdī un iesaucās: «Tas jau bija gaidāms, Ūdenskritums kur šalc mums tik tuvu, kaut likās, ka čukstošs Cilvēks kāds nopakaļ nāk.» Bet Gulbrands no jauna šai brīdī Dzirdēja dvešam pie auss: «Jā, tu, bruņiniek, modrs un drosmīgs, Tomēr es arī, kaut stiprs, kaut ņiprs, kaut grandošs, kaut plandošs, Neturu naidu uz tevi, nedz nievu, tik gribu, lai sievu Jauniņo mīlētu tu kā es ūdeņus savus.» Un pēkšņi Apklusa dīvainie čuksti, kā murdoņa apklust, kad vilnis Krastmalā sašķīdis. Mežu jau tīrumi mija, un priekšā Pacēlās pilsēta, torņi kam laistījās vakara saulē.