Viesi jau sēdēja sen pie galda, bet Bertalda — viņai Svētki šie rīkoti tika — ar ziediem un zeltu, un pērlēm Rotāta, kuras tai draugi kā dāvanas pasniedza, — cēli Ieņēma godpilno vietu starp saimniekiem abiem, un cienasts Tuvojās beigām, jo galdā jau pasniegts bij saldais, kad zālē Saplūda vienkāršie ļaudis no kalpu un dienderu kārtas, Tālab ka paraža senā, no priekštečiem mantotā, teica: Svētkos neviens lai nav lieks un lai līksmo gan kungi, gan kalpi. Ļautiņiem dalīja kausus ar vīnu un uzkodas gardas; Valdīja troksnis un līksme; tik Gulbrands un Bertalda cieši Lūkojās Undīnē, gaidot ar ziņkāri lielu, kad beidzot
Pateikts tiks noslēpums, kuru tā solīja atklāt, bet viņa Klusēja, jebšu bij redzams, cik ļoti tai jāvaldās, turot Lolotos vārdus aiz lūpām, kas trīsēja laimīgā smaidā. Taču kā bērniņš, kas grib gardo kumosu pataupīt beigām, Turējās viņa, cik spēja, un klusēja, vairojot baudu. Bruņinieks sajūsmā acis no Undīnes nespēja novērst; Būdama naiva kā bērns un tik mīļa, tik laba, tā likās Drīzāk eņģelis balts, nevis šīszemes būtne. Te viesiem Iešāvās prātā to lūgt kaut ko padziedāt viņiem. Un tūdaļ Ielija daiļajās acīs jauns debesu mirdzums, kad viņa Satvēra cītaru pirkstos un iesāka paklusām dziedāt: «Vizuļo saule, un jūra tik rāma, gar vientuļo krastu Rotājas vilnīšu raksts. Ak, kas tur tai ziedošā norā Saulstaru apmirdzēts ņirb? Varbūt ziediņš, ko zaļajai pļavai Dāvina debess? Nē, nē, tā ir zilace meitiņa, kura Tekā pa zāli un dej. Kas tu, mazulīt, esi, no kāda Pasaules nostūra nāc, un kā tu šeit radies? Ai, bēda! Dzimtajā krastmalā to pēkšņi sagrāba viltīgā jūra. Ko gan tu, nabadziņ, ceri te, ziedošā klajumā, atrast? Puķes gan smaržo, kad zied, bet pret cilvēka bēdu ir trulas. Nedzird, kad meitiņa sauc, nespēj aizstāt tai māmiņas glāstu. Dzīvē visdārgākais tev, mīļo nabadziņ, agri jau atņemts. Tieši tai brīdī gar jūru brauc hercogs ar svītu, viņš mazo Sērdieni paņem sev līdzi uz pili, bet laulene labā Rūpējas turpmāk par bērnu kā miesīga māte, līdz bērniņš Izaug par jaunavu, kura tiem priecina acis un sirdi. Viņš, kas debesīs mīt, bij tai piešķīris bagātas balvas, Bet vai iedot kāds spēj visudārgāko: māti un tēvu?» Undīne nolaida roku ar cītaru skumīgā smaidā. Visi par dzirdēto dziesmu bij aizgrābti; hercogu pāris Raudāja. «Gadījums līdzīgs,» tad sacīja hercogs, «jau kādreiz, Bertalda, bārenīt mīļā, mums bija, kad debesu valdnieks Deva visžēlīgi tevi, bet taisnība dziesmai: mēs velti Centāmies dāvāt tev to, kas ikvienam visdārgākais dzīvē — īsteno māti un tēvu.» Bet Undīne atsāka dziesmu: «Māmiņa bēdīga iet, sauc vārdā … neatbild bērniņš. Staigā un meklē — nekā, viss velti, māja tai tukša, Vietiņa vecā, kur māmuļa agrāk dienu un nakti Varēja skūpstīt un paijāt, un apmīļot meitiņu savu. Gan jau atmirdzēs vēl pie debess austoša diena, Gan jau atsteigsies atkal smaržīgie ziedoņa rīti. Bet ne austošā diena, ne smaržīgie ziedoņa riti Nespēs remdināt sāpes un žēlabas māmuļas sirdī. Apkārtne sveša un auksta, nav ne vājākā cerību stara, Zudis, pazudis viss tai ar meitiņu mīļo uz mūžu!» —
«Undīne, dieva dēj, teic, ak, jel pasaki žiglāk — tev taču
Zināms, kur vecāki mani? Sī ziņa būs dāvana, kuru
Slepus tu gatavo man? Teic, kur viņi? Vai šeitan? Ak, runā!»
Bertalda mirdzošām acīm bij gatava vecākus meklēt
Labdzimto ciemiņu pulkā ap galdu. Bet tieši tai brīdī
Undīne labā, kam acīs bij asaras, padeva zīmi
Ļaudīm, kas stāvēja durvīs, un iesaucās: «Nāciet jel tuvāk
Jūs, kas vecāki esat te atrastai meitai.» Tad pūlis
Trokšņodams pašķīra ceļu, un tagad iznāca priekšā
Mūsu zvejnieku pāris, kas samulsis Undīnē vērās.
«Skatieties,» iesaucās viņa, uz Bertaldu rādot, «kur jūsu
īstenā meitiņa sēd!» Abi vecīši, asarām ritot,
Piesteidzās Bertaldai klāt, gribot apmīļot. Bertalda, bailēs
Kliegdama, atgrūda tos, un no izbrīna bālajā sejā
Vīdēja šausmas un naids. Jo viņa, ko augstprātes daba
Urdīja slepeni sapņot par augstdzimtiem vecākiem, tagad
Apsmieta, pievilta likās un bezgala satriekta. Tad jau,
Tad jau iznāk, ka šie viņas vecāki — ļautiņi zemi?!
Pēkšņi tai iešāvās prātā, vai Undīne nemāna viņu,
Cenzdamās apkaunot to augsto viesu un Gulbranda priekšā.
«Blēde, tu melo, tāpat kā jūs, kas te uzpirkti,» viņa
Kliedza uz draudzeni savu un vecajiem zvejniekiem naidā. —
«Pasargi, žēlīgais dievs, cik tā neganta kļuvusi,» vecā
Izdvesa čukstošā balsī, «kaut sirds mana nojauš un saka:
Sis ir mans zudušais bērns!» Bet vecītis, salicis rokas,
Lūdza, lai nesoda dievs viņus abus par pēcnieci šādu.
Tikmēr Undīne labā kā eņģelis, debesu durvis
Pēkšņi kam aizcirstas ciet, baiļu mulsumā dreboša, bāla
Lūkojās neziņā apkārt, tad iesaucās: «Bertalda, paklau,
Vai tu maz, Bertalda, apjēdz, ko runā? Kā sirds tev to atļauj?»
Cenzdamās draudzeni saukt pie prāta, bet velti, tā, liekas,
Nespēja valdīt pār sevi un, niknumā svildama, kliedza.
Vecais zvejnieks ar sievu kā izkulti raudāja; viesi,
Kuriem šis notikums šķita tik neparasts, iedegās strīdā
Vieni par Undīnes, citi par Bertaldas taisnību, telpā
Valdīja ellišķa kņada un sajukums briesmīgs, līdz beidzot
Undīne, būdama droša par taisnību savu, ar cēlu,
Nosvērtu mājienu lika, lai ķildnieki apklust. Tad viņiem
Rāmā, bet noteiktā balsī tā sacīja: «Dīvainie ļaudis!
Kas jūs tā satrauc, un kas jums ir darījis pāri? Par ko jūs
Izjaukt un sagandēt gribat šos svētkus, ko svinam? Ak debess,
Jāteic, par ieražām jūsu, kā varā jūs esat, un to, ko
Jūtat un domājat jūs, man ne jausmas nav bijis un nebūs.
Tagad es redzu, cik viss, pēc kā tiecos, ir aplams, bet tālab
Vainot būs vienīgi jūs, nevis mani. Kaut, pavirši spriežot,
Liktos, ka taisnība viņai, bet viss, ko es teicu, ir tiesa, Jebšu man līdzekļa nav, kā to pierādīt. Piesaucot dievu, Apzvērēt varu, ka neesmu blēde, ne mele, bet visu, Ko par Bertaldu teicu, man stāstīja viņš, kurš bij toreiz Ievīlis maziņo viļņos un atnesis neskartu šajā Zaļajā krastā, kur to gluži nejauši atrada hercogs.» — «Tagad jūs dzirdējāt paši,» to Bertalda pārkliedza, «viņa Tiešām ir vellata, kura ar pesteļiem pinas, pat ļaudīm Dzirdot, tai nebija kauns mums to pateikt.» — «Nav tiesa,
nav tiesa,»
Atsaucās Undīne, kurai bij eņģeļa skaidrība acīs. «Kas es par vellatu, ja man nav ļaunuma sirdī?» — «Tai kauna Melot un aprunāt nav. Lai tad pierāda visiem un tūdaļ, Ka šis zvejnieks mans tēvs, bet šī sievele — māte. Jel braucam Ātrāk no šejienes prom un no pilsētas, kurā man nācies Pieredzēt šitādu kaunu.» — «Nē, Bertalda,» pretojās hercogs, «Ātrāk es neeju projām no šejienes, iekam nav šaubas Izdevies izkliedēt mums.» To izdzirdot, večiņa bikli Pienāca hercogam klāt un, to zemīgi sveicinot, teica: «Augstais un cienītais kungs, gudrais hercoga vārds,
ko mums teicāt, Pēkšņi man atklāsmi deva. Ja audzēkne jūsu tik tiešām Mūsu pēcniece ir, tad tai labajā padusē jābūt Dzimuma zīmītēm trim, kuras āboliņlapiņu veido. Labajā kājā tāpat uz pēdas trim zīmītēm jābūt Redzamām. Atļaujiet, kungs, fnan ar viņu uz brītiņu iziet.» Nabaga Bertaldai vaigi bij kļuvuši bāli, bet hercogs Palūdza kundzēni savu, lai dodas kā trešā tām līdzi. Ātri tās atpakaļ bij, un nu hercoga kundzene sauca: «Tiesa kas tiesa, tā ir, tālab visam, ko teikusi mūsu Mielasta saimniece, jātic — šie godīgie ļaudis patiešām Mūsu audzēknei ir, kā nu izrādās, vecāki īstie.» Kad tas pasacīts bij, hercogs kopā ar sievu un arī Bertaldu, vedot sev līdzi pēc hercoga pavēles abus Vecīšus, taisījās iet, viņam sekoja pārējie, kamēr Undīne raudāja rūgti, līdz ieslīga mīļotā skavās.