Dziļi mīlošais Gulbrands uz Undīni lūkojās, domās Teikdams: «Kāds eņģeļa smaids šajā dvēselē ietverts, vienalga, Kāds tai rašanās sākums — caur mani vai citādā veidā.» Un kā uzticams draugs viņš tai norausa asaras, maigi Pārklādams pieri un acis, un vaigus, un muti ar skūpstiem. Hercoga pilsētu, kura tai naidīga likās, viņš tagad Nolēma atstāt jo drīz, tālab nodeva pavēli žigli Sapost un sakārtot visu, kas vajadzīgs ceļam, un, tiklīdz Izausa nākamais rīts, skat, jau stāvēja rati pie durvīm. Gulbranda spriganais zirgs, tāpat aizjūga zirgi, kam mutē Laužņi bij ielikti, zemi ar pakaviem ara, kad saimnieks
Iznāca kopā ar sieviņu jauno uz lieveņa, gatavs Pasniegt tai galanti roku un palīdzēt iekāpt, bet tobrīd Viņiem piesteidzās klāt kāda zivju tirgoņa meita, Nesdama tiklu. «Paldies, tava prece mums neder, mēs braucam,» Iesaucās Gulbrands, bet meičai bij asaras acis, un tagad Pazina viņi, ka tā taču Bertalda; laulātais pāris Tūdaļ to palūdza namā, kur raudošā Bertalda sāka Stāstīt, kā saskaities hercogs, ka viņa tik ļauna un rupja Bijusi vakar, kā licis to aizraidīt projām, gan iepriekš Piešķirdams bagātu pūru, kā zvejnieki vecie, kam ari Dāvanas krietnas viņš devis, pat negaidot izaustam ritu, Steigušies mājup. «Es arī jau gatava biju iet līdzi,» Raudošā Bertalda teica, «bet večukiņš, kuram es esot — Cilvēki apgalvo — meita …» — «Tu, Bertalda, esi tam meita, Esi tam meita, jā gan,» sauca Undīne, «atceries, tonakt Parkā mums pienāca klāt tas, kurš šķita tev strūklaku uzraugs, Pūloties pierādīt man, lai es tevi uz Gulbranda pili Neņemot līdzi, un tā dziļais noslēpums, saistīts ar tevi, Tika man neviļus atklāts…» — «Nu, ja jau es esmu tā meita,» Bertalda teica, «tad viņš, ko man turpmāk būs dēvēt par tēvu, Šķiroties sacīja tā: «Es tev aizliedzu atgriezties, kamēr Dzīvs vēl tavs lepnības gars, bet, ja drosmes tev pietiktu iziet Vienai caur lielmežu drūmo, es noticēt gatavs, ka vēlies Vecāku cienīga kļūt; tikai novelc šo tērpu un atnāc Zvejnieka meitenes drānās . . .» Es nolēmu pakļauties viņam, Ļaujot, lai notiek tā prāts, jo te viena un pamesta jūtos. Labi, es aiziešu turp un kā trūcīga zvejnieku skuķe Paslēpšos būdiņā vecā un tumšā, kur ātri aiz skumjām Aiziešu bojā. Tik bail man no apburtā meža, kur, stāsta, Klaiņojot savvaļā mošķi, jo neesmu drosmīga; tomēr Izejas citas man nav. Bet pie jums es te ierados šorīt Pateikt, ka vainīga biju, un lūgt, lai man piedod un aizmirst Mani, nelaimes putnu; kad atceros tagad, kas biju Vakar no rīta, pat tad, kad vēl vakarā sēdējām visi Priecīgās dzīrēs pie jums, man ir jāraud . . .» Tā paslēpa seju Plaukstās un iesāka raudāt tik gauži, ka asaru lāses Slacīja pirkstus. Un tad labā Undīne ciešanās mēmās Piekļāvās Bertaldai klāt un caur asarām dvesa: «Nē, Bertald, Tagad tu brauksi mums līdzi, lai piepildīts top tas, ko toreiz Trijatā nolēmām mēs, un tu būsi pie manis kā allaž. Nebaidies, saki man «tu», teic kā agrāk. Nu, paskat, cik jauki! Liekas, jau toreiz, kad kāds bij mūs nolēmis samainīt, radās Apslēpta saite starp mums, taču tagad mēs pašas ciešciešā Mezglā sasiesim to, lai neviens, kas šai pasaulē mājo, Nespēj nemūžam mūs šķirt. Un tālab tev tūdaļ, šai stundā,
Jāsēstas ratos un jābrauc mums līdzi; par to, kā mums
turpmāk
Dzīvot Ringštētenas pilī kā miesīgām māsām, būs laika Pārspriest un izdomāt tad, kad mēs nokļūsim galā.» To dzirdot, Bertalda pavērās bikli uz Gulbranda pusi; tam arī Padzītās meičas bij žēl, un viņš roku tai pasniedza,
teikdams:
«Manuprāt, Undīnei sevi jūs uzticēt varat bez rūpēm. Bet pie vecākiem, tiklīdz mēs sasniegsim pili, tiks sūtīts Steidzīgi ziņnesis kāds, kas tiem pateiks, kur turpmāk jūs
meklēt.»
Līdzējis viešņai vispirms ietikt ratos, tad Undīnei, Gulbrands Uzlēca mugurā zirgam un palaida rikšos, tad lēkšos, Sekodams ātrajiem ratiem, un hercoga pilsēta strauji Gaisa no ceļnieku acīm, bet līdzi tai pagaisa visas Nejaukās atmiņas. Ceļš tālāk vijās pa novadu skaistu, Kurā bij cilvēku daudz; tagad atminēt grūti, vai ilgi Brauciens šis vilkās vai ne, līdz tiem vasaras vakarā jaukā Vērās Ringštētenas pils augstie vārti. Tās saimniekam tūdaļ Uzgūla rūpestu slogs, jo tik daudz kas bij kārtojams; tikmēr Jaunā saimniece steidzās ar draudzeni aplūkot pili, Kura bij būvēta augstu virs kraujas ar lielisku skatu Lejup uz Svābijas zemi, tās leknajām druvām. Rokrokā Soļoja draudzenes abas pa cietokšņa valni; te ceļā Nostājās viņām kāds sirms gara auguma cilvēks; tā seja Bertaldai redzēta šķita; kad Undīne nelaipnu vaigu Lika tam pazust un viņš, galvai kratoties, izgaisa krūmā, Bertalda atskārta: jā, šis bij tovakar pilsētas parkā Skatītais strūklaku uzraugs. «Tev, Bertalda, nevajag bīties,» Sacīja Undīne. «Viņš, tavs tā dēvētais strūklaku uzraugs, Tici man, bīstams mums nav.» Un tad Undīne iesāka stāstīt Visu par sevi, par jūru, par tēvoci savu, kas mazo Bertaldu aiznesis toreiz uz citzemes krastu, par to, kā Pati tā iznesta krastā pie zvejniekiem; Bertaldai tirpas Klausoties skrēja pār miesu, un viss, ko tā dzirdēja, likās Bezjēdzīgs murgs, taču drīz viņa juta, ka nesapņo, tikai Brīnījās gauži, ka šī tālās bērnības pasaku būtne Dzīva, kaut turpmāk no tās dvesa dzestrums, un, šķita,
starp abām
Iespraucies netverams rēgs, liekot nodrebēt sirdij. Kad vēlāk Pilī bij atgriezies Gulbrands un apskāva Undīni mīļi, Bertaldai grūti bij aptvert (šai brīdī, kur Undīnes pašas Teiktais vēl skanēja ausīs), kā glāstīt var radību, kurā Nepulsē cilvēka asins, bet viltīgi iemājo citas, Svešādas pasaules rēgs, auksts un cilvēka dvēselei naidīgs.