Labo lasītāj, tagad mums apstāties atļauj un piedod Arī, ja tālāk par visu, kas bija, tik nedaudzos, skopos Vārdos tev pavēstīts tiks, jo es varēju, protams, daudz sīkāk Stāstīt, kā Gulbranda sirds pret Undīni atsala, reizē Sliecoties vairāk un vairāk uz Bertaldas pusi; kā beidzot Arī Bertaldas sirds viņam atbildēt sāka un drīz jau Iedegās apslēpta mīla tās krūtīs ik mirkli jo karstāk Un kā vairīties abi no Undīnes centās, tās tēlā Jauzdami citzemes rēgu, kā Undīne raudāja un kā Bruņinieks pārmeta sev, viņas asaras redzēdams, tomēr Nespējot modināt krūtīs vairs dzisušo mīlu, kā žēlums Teica, ka Undīne jāmīl, bet svešādas bailes no viņas Atgrūda nost, kamēr acis tik Bertaldu meklēja, pašam Tuvu un līdzīgu būtni… to, lasītāj labo, es spētu Secīgi attēlot tev, taču piedod un atļauj, ka labāk Klusēdams paturu šo skumjo stāstu pie sevis. Vai visi
Neesam jutuši mēs to, cik mānīga laime, pat tevi
Kādreiz tā krāpusi būs, un tāds liktenis katram mums nolemts.
Jāteic, ka laimīgs vēl tas, kuram pašam ir jācieš; daudz sliktāk
Viņam, kas sāpina citu; ja pirmais kļūst ciešanās svēts,
Otram šis svētības nav. Bet, ja nu tu, lasītāj, būtu
Kāds no pirmajiem bijis, no cietēju vidus, tad stāsts mans,
Iespējams, atmiņā atsauks reiz pārciesto sāpi un sirdi
Pārņems mazpamazām sēras un skumjas, sen zudušais celsies
Augšā no dvēseles kapa un asaru lāses kā veldze
Rasinās ziedus, kas reiz tavai sirdij un acīm par prieku
Izplauka dārzā, ko kāds vēlāk samina pīšļos. Bet pietiks!
Lasītāj, pietiks mums skumt! Tagad paklausies, tieši to pašu
Nolemts bij redzēt un just mūsu Undīnei — viņai bij jācieš.
Tomēr Bertalda ari ar Gulbrandu nejuta prieka.
Tiklīdz Undīnes griba kaut nedaudz bij citāda nekā
Bertaldas, pēdējai likās, ka nabaga laulātā sieva
Perina naidu pret viņu, un Bertaldas vaigā jo biežāk
Jaušams bij iecirtīgs lepnums un ļaunums, bet Undīne labā
Klusējot pacieta to, kamēr pilskungs bij Bertaldas pusē.
Bet bez nelaimes šīs labo saskaņu pēdējā laikā
Jauca jo vairāk kas cits: tagad pilskungam pašam un arī
Satrauktai Bertaldai sāka ik gaiteni, ejā un kaktā
Aizšķērsot ceļu kāds rēgs, ļauns un uzmācīgs, kuru te agrāk
Manījis nebij neviens, — gara auguma sirmgalvis, tajā
Gulbrands Paisumu juta, bet Bertaldai likās, ka pilī
Iekļuvis strūklaku uzraūgs; viņš vajāja sevišķi nikni
Bertaldu, kura aiz bailēm jau bija kā slima un labprāt
Aizietu projām no pils, ja vien būtu kur piemesties. Zvejnieks,
Saņēmis vēstuli, kurā tam bruņinieks ziņo, ka meita
Bertalda taisoties dzīvot Ringštētenas pilī, tiem šādu
Atbildi sūtījis bij: «Pēc visvarenā lēmuma šobrīd
Būdā es palicis viens, vecs un vientuļš, kopš sieviņas nāves
Atraitņa kārtā, un, kaut mana māja nu tukša, es tomēr
Dzīvošu labāk bez tās mūsu Bertaldas, viņa var palikt
Mierīgi turpmāk pie jums, tikai uzmaniet labi, lai mīļā
Undīne nedabū ciest, jo mans lāsts tad pār vainīgo kritis.»
Tālab Bertaldai šobrīd vairs izvēles nebij, un viņa
Palika pilī. Bet kādreiz, kad pilskunga nebija mājās,
Undīne pasauca ļaudis, kas kalpoja pilī, un viņiem
Nodeva pavēli uzvelt vissmagāko akmeni pāri
Lielajai avota akai pils pagalma vidū. «Mums, kundze,
Turpmāk būs jādodas tālu pēc ūdens,» kāds bilda, bet tūdaļ
Saņēma atbildi šādu no skumīgi smaidošās kundzes:
«Puiši, es pati labprāt ņemtu krūzi un ietu pēc ūdens,
Tikai šo avota aku — jūs varat man ticēt! — mums vajag,
Vajag aizdarīt ciet, lai novērstu nelaimi lielu.» Kalpi, kas raduši bija ar patiku paklausīt savai Labajai saimniecei, tālab bez tālākām izrunām ķērās Smagajam akmenim klāt, turklāt likās, ka milzīgais bluķis Ieveļas rokās tiem pats, slietin slejas uz augšu — drīz uzguls Avota akai kā vāks un to aizdarīs. Tieši tai brīdī Izskrēja ārā no pils un piesteidzās Bertalda, skaļi Saukdama: «Vācieties projām no akas, tās ūdenī allaž Paticis mazgāties man, un es aizliedzu uzlikt tai slogu.» Taču Undīne, kurai bij paradums piekāpties, šoreiz Palika cieši pie teiktā un piebilda, skumīgi smaidot: «Manuprāt, saimniece te, šajā pilī, es viena un tālab Raugos, lai kārtība valda, bet pavēlnieks man ir viens vienīgs — Pilskungs, mans laulātais draugs.» — «Ļaudis, skatieties,
skatieties!» pēkšņi Bertalda aizskarta sauca, «var likties, ka nabaga ūdens, Iejaukts šai ķildā bez vainas, pats arīdzan nevēlas nogrimt Pazemes tumsā, ak dievs, kā tas izmisis trīc un kā raustās!» Ļautiņi skatās: jā gan, no nelielās spraugas zem akmens Urdzēdams, murdēdams plūst spēcīgs avots, un šķiet, ka ar varu Pūlas sev ceļu kāds spēks lauzt uz gaismu un brīvību. Tālab Undīnes pavēle bij vēl jo stingrāka šoreiz, bet kalpi Darīja visu, ko liek: viņi Undīni mīlēja, kamēr Bertaldas lepnības gars daudzus atgrūda, tālab tie savai Pilskundzei izdabāt steidzās, lai sariebtu jaunkundzei; akmens Cieši jo cieši kā vāks beidzot noslēdza avota aku. Undīne piegāja klusi pie akmens un domīgi sāka Vilkt ar pirkstiņu daiļo svešdīvainas zīmes, tad smagi Nopūtās, aplaida mēmu un skumīgu skatienu apkārt, Sākdama palēnām soļot uz pili; bet turpmāk uz akmens Vīdēja dīvainas zīmes, ko ļautiņiem nebij tur agrāk Gadījies redzēt nekad. Bet, tiklīdz bij vakara pusē Atgriezies bruņinieks pilī, tam Bertalda raudoša steidzās Stāstīt, kas noticis tagad ar aku, un bruņinieks sievai Uzmeta skatienu bargu, bet nabaga Undīne skumjām Actiņām lūkojās grīdā, līdz atguva drosmi un čukstus Sacīja vīram: «Mans kungs allaž taisnīgs ir bijis, pat vergu Nesteidzot sodīt, pirms nav viņu izprašņāt licis, un tālab Uzklausīs sievu jo vairāk un atļaus, lai, aizstāvot sevi, Pateic tā vārdu nedaudz.» — «Vari pasacīt!» bruņinieks sauca. — «Teikšu, bet vienīgi tad, ja mēs divatā!» Undīne lūdzās. — «Nieki, es vēlos, lai te paliek viņa,» tai pretojās Gulbrands, Rādot uz Bertaldas pusi. — «Ja vajag, es paklausu, tomēr Neliec, lai rīkojos tā, ak, jel neliec man!» Undīnes balsī Skanēja prasīgums ciets, bet no daiļajām, valgajām acīm
Strāvoja padevīgs maigums, kas Gulbranda nīgrajā sirdī Krita kā žilbinošs stars no sen zudušās laimes, viņš laipni Paņēma sieviņu savu zem rokas un ieveda kādā Blakus istabā, kur viņam Undīne teica: «Tu, protams, Mīļotais, pazīsti sen manu viltīgo tēvoci, tagad Bieži pa pili viņš klīst, un es bīstos, ka Bertalda kādreiz Nenomirst bailēs. Viņš — rēgs, dabas atspulgs, tās ierocis aklais, Būdams bez dvēseles pats, nespēj cilvēka dvēseles dzīvi Apjaust un saprast, tā mūžam tam sveša. Un tālab viņš spējīgs Saskatīt vienīgi čaulu, ne kodolu. Redzot, ka citreiz Neprotu izdabāt tev un ka tālab kā bērns žēli raudu, Kamēr Bertalda tobrīd, var gadīties, sakarā citā Tērzē un priecīgi smejas, viņš, nebūdams saprātīgs, dusmās Domā, ka skatījis to, kas, kā zināms, nav tiesa, un iesāk Visādi dumpoties, jaucas bez saukšanas cilvēku dzīvē, Viņam vienalga, ka es uz to citreiz dusmojos, rājos, Draudu vai raidu pat prom, bet viņš, stūrgalvis, pretojas, netic. Esot bez dvēseles, nabags un aplaupīts, vada tas dienas, Nespēdams apjēgt, ka sirdī, kas mīloša, parasti kopā Savijas sāpes un prieks, it kā apburti dvīņi, ko izšķirt Nespēj zem saules neviens, kad asaras pārtop par smaidiem, Smaidi par asarām kļūst.» To teikusi, Undīne smaidot Pievērsa Gulbrandam savas no asarām pārpilnās acis, Vērdamās bikli tam vaigā, bet priecīgi satrauktais Gulbrands Juta, ka iedrebas sirds atkal saulainā mīlā kā senāk. Undīne, jauzdama to, viņam pieglaudās maigi un, saldām Mīlas asarām plūstot, tam stāstīja tālāk: «Un, tā kā Dumpīgo Paisumu velti es pūlējos apsaukt, mēs šodien Aizslēdzām ieeju ciet, jo šī darbīgā avota aka Bija tam vienīgais ceļš, pa ko ielauzties pilī; ar citiem Šejienes ūdeņu gariem viņš saieties negrib, bet paša Valstība sākas tam lejāk pa Donavas straumi, un tad vēl Drošības labad uz akmens es uzvilku zīmes — to priekšā Tēvocis Paisums kļūst vājš, un turpmāk ne tevi, ne arī Bertaldu nemocīs viņš, nu vairs nespēdams akmeni, kuru Vairāki cilvēki vēla, pat kustināt. Pildi, ja vēlies, Bertaldas gribu, mans draugs, tik tā neapjēdz pati, ko prasa. Tālab ka Paisums pret to ir jo īpaši naidīgs, un, ja reiz Būtu, kā pareģo viņš, tad tu, mīļotais (jebšu pret tevi īpaša naida tam nav), arī nokļūtu briesmās.» Un Gulbrands, Pašos sirds dziļumos aizgrābts par Undīnes cēlumu, spieda Sievu jo cieši pie krūts karstā mīlā kā senāk . . . «Tad, protams, Akmenim jāpaliek guļam, bet turpmāk, vienalga, ko pilī Kādam sacīsi tu, tiks pildīts jo svēti kā pašreiz, Undīnīt mīļā, mans draugs,» karsti solījās Gulbrands, bet labā
Undīne, saklausot atkal tik mīļo, sen aizmirsto vārdu, Satvēra Gulbranda roku un skūpstīja, dvesdama bikli: «Tagad, mans mīļotais draugs, kur tu esi pret mani tik gauži Pieļāvīgs, žēlīgs un labs, man tev vēl ir kas jāteic un jālūdz. Kā lai es iesāku? Tu esi mīļš man kā vasaras debess, Augstā un spožā, ko drīz pušķo mākoņu vainags, grand pērkons, Zibeņi šaudās, un tad tā, šķiet, pārvēršas varenā, bargā Pasaules valdniekā — dievā; šai debesu bardzībai līdzīgs Kļūsti, mans mīļotais, tu tajās reizēs, kad, aizsvilies dusmās, Dārdi un zibeņus šķil gan ar acīm, gan vārdos, un tāds tu Liecies man īpaši skaists, jebšu pašai aiz muļķības dažkārt Sariešas asaras acīs. Bet tagad, draugs, vērīgi klausies: Ja mums gadītos braukt reiz pa ūdeņiem, lūko pret mani īpaši uzmanīgs būt un nerāj; vārds, dusmīgi pateikts, Pēkšņi var liktenīgs kļūt, un man klausīt būs ūdeņu radiem, Kuri, atriebjot tev par aizskartu godu, var mani Aiznest atpakaļ jūrā, kur, ieslēgtai pilī zem balti Zilajām ūdeņu velvēm, man mūžam būs jāsēd un jāraud, Zinot, ka nespēšu tikt vairs pie tevis. Bet, ja nu man tomēr Atgriezties liktu … ak dievs, tad mans nāciens tev atnestu nāvi. Tālab, sirdsmīļotais draugs, esi žēlīgs, lai ietu man secen Biķeris rūgtais.» Bet Gulbrands jo svinīgi solīja viņas Lūgumu paturēt prātā, un abi ar priecīgām sejām Atgriezās istabā, kur tos gaidīja Bertalda; viņa Tikmēr bij likusi kalpiem būt visiem pie akas un gaidīt Pilskunga zīmi, kas liks" tūdaļ akmeni novelt. «Pie akmens Nedrīkstat pirksta jūs piedurt,» tiem pateica bruņinieks,
«turpmāk
Ziniet, ka Undīne viena te pilī ir saimniece, kuras Pavēles pildāmas svēti.» To dzirdot, aiz niknuma bāla Bertalda aizmetās prom. Klāt jau vakara azaids, tik bēgli Nedzird un neredz nekur. Gulbrands meklēt to lika, bet velti! Bertaldas istabā, kurā vairs nebij neviena, tās gultā Atrada zīmīti kādu, kas Gulbrandam rakstīta: «Kādreiz, Bruņiniek, patika jums gluži vienkāršai zvejnieka skuķei Ierādīt pajumti pilī, kur mītot es dzimumu zemo Aizmirsu; tagad par to sevi sodu un dodos pie tēva Zvejnieka būdiņā tumšā, kur jāaizmirst šīszemes laime. Toties es novēlu jums allaž laimi pie laulenes sāniem.» Undīni sagrāba skumjas — tā lūdza, lai bruņinieks steigtos Bertaldu panākt, bet viņš, liekas, mudināms nebij, tai brīdī Gatavs jau darīt to pats. Tikai vienīgais kavēklis bija Neziņa, kurpu lai jāj, un neviens tam to nespētu pateikt. Bruņinieks, sēdēdams zirgā, jau gribēja paļauties laimei, Bet te uzradās gans, kurš, kā sacīja, redzējis nesen
Bertaldu vietā, kur sākums ir Melnajai ielejai. Gulbrands Traucās jau žigli kā bulta uz turieni, laizdams gar ausīm Logā stāvošās Undīnes saucienu: «Nejāj! Turp nejāj! Pagaidi, Gulbrand, mans draugs, jo tā ieleja bīstama, sargies! Apstājies, atpakaļ griezies! Ja citādi nevar, tad atļauj, Mīļais, lai dodos tev līdzi!» Bet Gulbrands jau gabalā. Tālab Undīnei nācās ar steigu kāpt zirgā un dzīties tam pakaļ.