Tolaik to ieleju, kurai netālu no pils bija sākums,
Dēvēja visi par Melno; nav zināms, vai arī vēl tagad
Palicis tautā šis vārds; taču toreiz par Melno, šķiet, sauca
Tālab, ka iestiepās tā dziļā aizā starp klintīm, uz kurām
Pacēlās egle pie egles, un arī vēl tālab, ka cauri
Aizai zem tumšajām eglēm pār radzēm un akmeņiem, putās
Sakults, lēkāja strauts, melnum melns, kura duļķainā straumē
Debesu zilums nekad nebij vīdējis. Tagad, kad krēslo,
Aizā zem eglēm starp klintīm viss šķita jo tumšāks un baismāks.
Bruņinieks ceļu ar pūlēm virs kraujas sev lauza; sirds bailēs
Drebēja Bertaldas dēļ, un viņš steidzās, lai pagūtu atrast
Meklēto, kamēr nav tumšs, tālab saspringti vērās visapkārt,
Bailīgi lēsdams, kas notiks ar bēgli šai drūmajā vietā
Naktī, kad plosīsies negaiss (tas, peldēdams mākoņu vālos,
Vēlās pār ieleju šurp, nāca tuvāk un tuvāk). Tad pēkšņi
Mijkrēslī redzēja viņš kaut ko baltu pret nogāzi spīdam.
Iekrita prātā, ka tās varbūt Bertaldas drānas, un Gulbrands
Piespieda piešus, bet zirgs kļuva tramīgs un, saslējis ausis,
Iecirtās, negribot iet ne uz priekšu, ne atpakaļ. Jātnieks,
Izlēcis žigli no sedliem un piesējis zirgu pie kādas
Vējā nolauztas egles, caur biezajiem krūmiem un brikšņiem Traucās klupdams un krizdams uz priekšu, bet spītīgie zari Sita un skrāpēja sejā un savijās kopā, šķiet, tīši Neļaujot tālāk tam tikt, un viņš lauza šos zarus, bet tikmēr Melnēja mākoņu vāks katru brīdi jo smagāks, pār kalniem Iesāka ducināt pērkons, un apkārtne nemanot kļuva Cilvēka dvēselei sveša, un baigums tam iezagās sirdī, Kad viņš tuvojās vietai zem klintīm, kur tumsā joprojām Bija kas pelēki balts, zemē gulošs un nekustīgs. Gulbrands, Pamazām atguvis drosmi, pie gulošā piegāja, sākdams Modinot purināt zaru, tad grabināt zobenu. Klusums. «Bertalda, Bertalda!» sauca viņš, sākumā bikli un klusi, Vēlāk jau drošāk un skaļāk, vēl skaļāk, bet atbildes nebij. Beidzot kliedza, cik spēka: «Ū! Bertalda, Bertalda!» Klintīs Locīja atbalss šo vārdu kārtkārtām. Bet veltīgi! Klusums. Bažīgi noliecās tuvāk pie gulošā, taču šai brīdī Tumsa jau bija tik dziļa, ka badīja acis vai ārā. Izmisis piespieda vaigu pie zemes, un tieši tai mirklī Nošķīda zibens — bij gaišs kā dienā, bet ko viņš šai gaismā Redzēja? Jāteic, turpat gandrīz deguna priekšā no tumsas Dziļumiem iznira ķēmīgs un preteklīgs vieplis; tas tūdaļ Aizsmacis ieķērcās: «Ganiņ, nāc tuvāk, nāc, neliedz man buču!» Bruņinieks satrūkās, lūkoja atpakaļ kāpties, bet vieplis Ņirgdams un kaukdams tam nāca pa pēdām. «Nu ko tu te lodā, Tumsības gari kur mīt? Zūdi ātrāk, ja dzīvība dārga!» Kaucošais, riebīgais vieplis jau stiepa pēc Gulbranda rokas Tievas un garas, bet tas, kaut ko atskārtis, iesaucās: «Panāc Tuvāk, nolādētais Paisum, nāc, dabūsi buču!» Un, roku Spēcīgi atvēzis, cirta ar zobenu vieplim, bet ūdens Šļakatas pašķīda gaisā, un bruņinieks bija pēc mirkļa Noliets no galvas līdz kājām, nu saprazdams skaidri, ar ko te Sastapies. «Redzams, viņš mani grib aizturēt šeitan,» — tā
Gulbrands
Prātoja skaļi, «jo domā — es nobīšos, redzot šos viņa
Sātana niķus un stiķus, un aizbēgšu, atstādams mūsu Nabaga Bertaldu mošķu un pesteļu varā. Vai dēmons, Kuram nav dvēseles, saprot, cik dižena cilvēka griba?» Tūdaļ viņš sajuta pats nule sacītā spēku, jo krūtīs Ieplūda drosme un spars, un vēl apziņa radās, ka visās Turpmākās gaitās būs laime, jo, atpakaļ iedams pie zirga, Skaidri dzirdēja viņš cauri viesuļa auriem un cauri Dobjajiem pērkona dārdiem, kas auga un nāca tam tuvāk, Meklētās Bertaldas balsi. Tā žēli pēc palīga sauca. Skriedams uz kliedzienu pusi, viņš uzdūrās Bertaldai, kura, Cenzdamās drošībā izkļūt no šausmpilnās ielejas, rāpās Augšā pa nogāzi stāvo, bet tieši šai brīdī tai ceļā Nostājās Gulbrands, un kaut, savā lepnumā aizskarta, viņa Bēgusi bija no pils, tūdaļ atmaiga, glābēju redzot. Šausmas, kas pārciestas ceļā, šķiet, remdēja dusmas, bet drošā, Mierīgā idille pilī tik jauka nu likās, ka Gulbrands Pierunāt spēja jo drīz meiču doties sev līdzi. Tik spēka Bertaldai nebij nemaz, tālab bruņinieks, nabags, ar pūlēm Dabūja viņu līdz zirgam un gatavs bij palīdzēt ietikt Sedlos, tad atraisīt zirgu, lai vestu aiz pavadas, tomēr Rēga satrauktais zirgs kļuva mežonīgs, trakoja, krāca, Sliedamies stāvus un zemi ar pakaviem cirzdams; viņš, protams, Bertaldu nelaida klāt, un tai ceļā bij jādodas kājām. Bruņinieks paņēma bēgli zem rokas un niķīgo zirgu Pavadā nopakaļ vilka, bet nabaga Bertalda kājas Cēla ar mokām, un, jebšu cik spēdama pūlējās, gurdums Spieda to smagi kā svins; tikmēr vētra vēl auga un pērkons Dārdēja biežāk un skaļāk, un zibeņi šķilās, un tumsā Vaidēja koki, bij mežs mošķu apsēsts, un Bertalda, baiļu Pieveikta, saļima zemē, kur palika guļam, par postu Arī Gulbranda zirgs atkal mežonīgs kļuva un sāka Trīties un dīdīties. Saimnieks aiz bailēm, ka satrauktais
dzīvnieks
Nesamin guļošo, centās prom aizdabūt zirgu; to redzot, Bertalda iekliedzās bailēs un lūdzās, lai nepamet; tomēr Kustoni brīvībā palaist viņš baidījās, zinot, cik viegli Vaļā palaistais lops var ar smagajiem pakaviem samīt Zemē guļošu; tagad vairs nezinot, īsti ko iesākt, Bruņinieks palika stāvam, te pēkšņi tam iesitās ausīs Klaudzošu riteņu troksnis: tur, dauzoties akmeņu grambās, Kustējās ore; viņš kliedza, lai vēlīnais braucējs nāk talkā. Tumsā atsaucās kāds rešņā balsī, pēc brīža no ēnām Iznira pāris sirmbaltu un milzīgu zirgu, uz bukas Sēdēja tēvainis dižs baltā apmetnī, arīdzan ores Audekla pārsegs bij balts, tādu uzvelk, kad vedama prece.
Važonis uzkliedza zirgiem, tie apstājās tūdaļ; tad svešais, Steigdams pie Gulbranda, kurš velti pūlējās savējo valdīt, Runāja mierīgā balsī: «Jā, tā jau tas bieži te gadās; Atceros, līdzīgā ķezā es iekūlos, pirmajā reizē Braukdams pa ieleju šo, jo te mājo kāds ūdeņu mošķis, Visādi niķi un stiķi kam prātā; viņš ceļniekus bieži Paradis muļķot, bet man burvju vārds pret šo jokdari
zināms.
Ļauj, lai es iečukstu to tava satrauktā zirdziņa ausī.» — «Dari, mans mīļais, kā tīk, tikai rīkojies, lūdzams,
jo žiglāk!»
Iesaucās Gulbrands, kas jutās no cīniņa pārguris. Svešais, Satvēris kustoņa kaklu un noliecis zemu kā zaru, Čukstus tam teica kaut ko, bet pēc mirkļa jau aidinieks trakais, Garaiņu mākonī tīts, smagi elpodams, palika stāvam. Gulbrands, kam nebij ne laika, ne gribas šo brīnumu
skaidrot,
Tagad važonim lūdza, lai paņemot Bertaldu ratos. Pats viņš gatavs bij jāt ratiem nopakaļ, taču tā zirdziņš Vilka aiz nespēka kājas. «Klau, nāciet un sēdieties orē, Bruņiniek, arīdzan jūs,» tagad ieteicās braucējs, «jo vairāk Tālab, ka lejup ved ceļš, kamēr zirgu var piesiet aiz ratiem.» Zirgs bij piesiets, un Gulbrands ar Bertaldu sēdēja orē. Švīkstēja pātaga, rumaki rāvās uz priekšu, un ore Iesāka ripot. Bij nakts; kaut kur tālumā dunēja kalnos Aizejošs negaiss, bet orē nakts vēlīgā tumsā, kad sirdis Aijāja klusums saldgurds, pēc pārciestām briesmām starp
abiem
Raisījās saruna, kļūdama brīva un sirsnīga. Gulbrands Pārmeta Bertaldai, taču bez naida un dusmām, kam viņa Bēgusi projām no pils, kamēr Bertalda savukārt lūdza Maiguma pārpilnā balsī tam piedot. Tā jaunava naktī Degošu sveci liek logā, lai mīļotais redz, ka to gaida. Gulbrands aiz laimes vai kusa, bet tieši tai brīdī šo laimi Izjauca važoņa balss: «Nū-ū! Kleperi, kustiet, jel kustiet!» Bruņinieks pabāza galvu no kulbas un sastinga šausmās: Zirgi pat nebrida vairs, drīzāk peldēja duļķainā straumē, Kamēr riteņi griezās kā sudmalu rati un, putām Šļakstoties, ūdeni šķēla, bet kučieris valdīja zirgus, Pakāpies stāvus uz bukas, līdz ceļgaliem ūdenī mirkdams. «Ir nu gan ievilkts te ceļš!» pārsteigts iesaucās bruņinieks.
«Tieši
Upes straumei pa vidu.» — «Es sacītu otrādi,» viņam Smiedamies atkliedza vedējs, «te upe iet tieši pa vidu Ceļam; jel skatieties paši, kā ūdeņi ceļas — mums beigas.»
Bruņinieks skatās — jā gan! — visa ieleja viļņo kā jūra. Ūdens kāpj augstāk un augstāk. «Te vienīgais vaininieks atkal Mūžīgais ļaundaris Paisums,» sauc atguvies bruņinieks.
«Draudziņ,
Saki — vai zināms tev nav arī vārds kāds, kas apvalda viņu?» — «Zināms jau ir, tik vispirms vai jūs negribat uzzināt vārdu, Kādā dēvējos es?» jautā smīkņādams svešais. — «Nav laika,» Attrauc tam bruņinieks, «šobrīd mums nodoties mīklām, kad
ūdens
Turpina celties, tavs vārds man ir mazsvarīgs.» —
Mazsvarīgs?» vedējs Aizrijās smieklos, «pat tad, ja es esmu šis Paisums?»
Uz bukas
Tagad bij samanāms vieplis, kas blenza uz pajūgu, taču Pajūgs jau arī šai brīdī vairs nebija pajūgs un zirgi Nebija zirgi; tas viss vienā rāvienā pārvērtās baltās, Sakultās putās, kas šķīda un bruka, bet nesenais vedējs Pārtapa draudīgā vilnī, kas, sagrābis Gulbranda zirgu, Uzcēla stāvus sev plecos, tad aizrāva dzelmē, pēc mirkļa Iznirdams virspusē tukšs, lai no jauna, drīz tūkdams un milzdams, Kļūtu par šļūdošu grēdu, kas, citu, tai līdzīgu, stumta, Grūtu kā lavīna balta pār cilvēku galvām … šai brīdī Ūdens šņākoņai cauri bij balstiņa dzirdama; mēness Pašķīra mākoņu vālus, tā gaismā pār ieleju gaisos Plīvoja Undīnes tērps; viņa pacēla pirkstu, un tūdaļ Saplaka krācošais vilnis un aizplūda urgās, tai vietā Atstādams nelielu strautu, kur laistījās mēness, bet pāri Ielejai Undīne traucās kā mirdzoša dūja un roku Pasniedza Gulbrandam savam un Bertaldai, izvedot abus Ara no gravas, kur elpu tie atvilka; Undīnes zirgā Uzcēla Bertaldu vārgo, bet bruņinieks kopā ar sievu Jātniecei nopakaļ gāja — un tā nu tie atgriezās pilī.
Man tev, lasītāj, jāteic, ka turpmāk Ringštētenas pilī Valdīja klusums un miers. Tagad Gulbrands jo dienas jo
skaidrāk
Juta, cik labestīgs prāts viņa Undīnei, kura tai naktī Steigusies sāncensi glābt, kamēr labajai Undīnei, liekas, ♦ Miņā bij pagaisis viss un it īpaši sliktais: ar maigi Mīlošu sirdi tā gāja pa nosprausto ceļu, kas šķita Vienīgais pareizais dzīvē, jo solīja prieku un laimi Šodien un tālākām dienām. Un Bertalda pieķērās viņai Gluži kā pirmajā laikā ar sirdi un dvēseli, kļūstot Bezgala bikla un jauka. Var sacīt — Ringštētenas pilī
Turpmāk sev mājvietu drošu bij guvusi laime. Un dienas Ritēja ritumā raitā; te ziema, te ziema jau galā, Atsteidzies ziedonis jauns, tērpdams smaržīgā zaļumā āres. Zilais debesu jums, spožs un zvīļojošs, smaidīja pretim Pilī mītošo sirdīm, tur viezdams gan prieku, gan trauksmi. Tā jau palaikam mēdz notikt, ka, pamanot debesu zilgmē Kliedzošās aprīļa dzērves vai kustīgos bezdelīgbarus, Iedrebas cilvēka sirds aiz ilgām pēc tāles. Tai laikā Gadījās Gulbrandam doties ar sievu un Bertaldu garā Rīta pastaigā turpu, kur aizsākas Donavas tērces. Bruņinieks stāstīja viņām par slaveno upi, kas, lejāk Plezdamās plašumā, skarot daudz bagātu zemju, līdz beidzot Iztālēm atvizot saulē visskaistākā pilsēta Vīne, Un cik lieliski kuģis tad ūdeņus šķeļot, cik ātri Traucoties atpakaļ krasti, kā priecējot skatienu zaļās Pļavas un auglīgās druvas, un pilsētas, kalngalos pilis. Bertalda iesaucās: «Ai, cik gan jauki tas būtu mums doties Lejup pa upi uz Vīni. . .» Tik attapās tūdaļ un sarkstot Kaunīgi nolaida acis, bet aizgrābtā Undīne roku Sniedza tai, gatava pildīt šo draudzenes vēlmi. «Nē, kas gan,» Iesaucās viņa, «mums liedz visiem kopīgi aizbraukt uz Vīni?» Bertaldas sajūsmai tagad, šķiet, nebija gala, un abas Nodevās laimīgiem sapņiem par gaidāmo braucienu, iepriekš Domās jau izbaudot priekus, ko solīja nākotne. Gulbrands Necentās pretoties viņām, tik brīdinot čukstēja sievai: «Atceries, Paisums vēl dzīvs un pār Donavu valda.» — «Ak,
mīļais,»
Undīne smējās, «lai viņš tikai lūko mums braucienu kavēt! Redzot, ka esmu starp jums, tas nebūs tik pārdrošs un nesāks Mūžīgos niķus un stiķus.» So atbildi izdzirdis, Gulbrands Atmeta šaubas, un viņi, visjaukāko cerību spārnos Pacelti, taisījās ceļā. Ak, ticiet man, mīļie, vai bieži Gadās, ka piepildās tas, ko mēs lolojam cerībās savās? Ļaunā un viltīgā Vara pirms nāvīgā cirtiena dažkārt Upurim dūko pie auss maigu dziesmu vai pasaku mīļo, Cenzdamās ieaijāt viņu jo dziļākā mierā. Bet citreiz Eņģelis, kuru pats dievs mums kā glābēju sūtījis, skarbi Klauvē pie durvīm. Lai būtu kā būdams, bet pirmajā laikā Ceļojums patīkams bij mūsu draugiem pa Donavu, kura Plašumā pletās jo dienas, un arī tās krasti jo dienas Skaistāki, krāšņāki kļuva. Bet tieši tai brīdī, kad viņi Sasniedza vietu, kas likās visjaukākā, negantnieks Paisums Atsāka nedarbus senos, gan sākumā niecīgus, likdams Bezvējā viļņoties upei, tad uzsūtot brāzmas, visbeidzot Svaidot un šūpojot kuģi, bet pietika Undīnei pateikt
Asāku vārdu vai nikni tam uzbrēkt, lai nākamā mirkli Aprimtu ūdens un gaiss. Bet cik ilgi? Pēc brītiņa Paisums Atsāka nedarbus savus un Undīnei apsaukt to nācās. Protams, ka brauciena prieks tādā kārtā bij traucēts. Pat vīri, Sēdoši kuģī pie airiem, šos brīnumus redzot un dzirdot, Sajuta izbīli sirdī un čukstus cits citam ko teica. Turpmāk tie sekoja visam, kas notika, aizdomu pilni. Arī Gulbranda kalpi, ko nelabu jauzdami, sāka Bažīgi novērot kungus, bet saimnieks bij sadrūmis, domās Skumīgi teikdams pats sev: «Re, kā iznāk, kad jādzīvo kopā Būtnēm, kas dažādas cilmes, un miesīgām saitēm ja saistīts Šīszemes cilvēks ar tādu, kam ūdeņu dziļumos mājas.» Taču pēc brīža viņš vēl, sevi attaisnot gribēdams, teica: «Vai tad sākumā man lemts bij zināt, kas viņa, bet tagad Visur pa pēdām, šķiet, sec sievas aizpekles radi, un tā man, Cilvēkam gluži bez vainas, te jācieš.» Pēc pārdomām šādām Kļuva viņš brašāks mazliet, kaut uz neilgu laiku; bet toties Bija jo brīdi jo grūtāk tam izturēt kādureiz mīļās Undīnes tuvumu; viņa, kas juta, jā, juta to labāk Nekā parastais cilvēks, kā aizšauts kustonis vērās Gulbranda drūmajā sejā. Reiz, bēdu un izbīļa mākta, Gurda no mūžīgās cīņas ar dumpīgo Paisumu kādā Vakarā apsēdās tā pie masta un, ļaudamās kuģa Klusajām, liegajām šūpām, drīz iegrima miegā, bet, tiklīdz Slēgušās bija uz brīdi tās spožzilās acis, kad pēkšņi Braucējiem visiem, vienalga, kurp raudzījās katrs šai mirklī, Likās, ka iznirst ar šļakstu no ūdeņiem briesmoņa galva Atplestu zobainu muti un izvalbtām acīm. To redzot, Iekliedzās braucēju pulks gandrīz reizē; ikvienam bij sejā Šausmas, un dzīrās ikviens savu briesmoni parādīt, saukdams: «Skatieties, redziet, kur viņš!» Nu jau likās: cik viļņu, tik galvu Draudīgu iznirst no dzelmes un pretīgi vaikstās, un visa Donava kustas un murd, ik vilnī zib šaudīgas acis, Šņakstina ilkņus, ņirdz, smej gandrīz pērkona balsī, šņāc, šķauda. Uztrūkās Undīne mīļā no miega; viens pārmetošs skatiens Lika šiem briesmoņiem norimt un izgaist, bet, redzot, cik gauži Bruņinieks dusmojas, viņa tam lūgdamās teica: «Dievs pasarg, Kamēr zem klāja mums ūdens, jel nerāj un nesodi mani!» Bruņinieks aprāvās, apsēdies iegrima domās: «Ak, mīļais,» Undīne čukstus tam teic, «var būt, ka mums braucienu pārtraukt. Dosimies atceļā labāk uz savu Ringštētenu. Pilī Varēsim mierīgi būt.» — «Jā!» atrūca errīgi Gulbrands. «Pajumtē savā, kur lemts vadīt gūstekņa nebrīvo dzīvi, Kur pat elpot nav ļauts, tiklīdz neguļ uz avota akas Uzvāztais akmens! Lai velns būtu rāvis šos radus! …» Tai mirklī
Mīlošā Undīne muti ar roku tam aizspieda maigi, Neļaujot turpināt runu. Viņš aprāvās, apņēmies turēt Vārdu, kas sievai bij dots. Bet Bertalda tikmēr uz laivas Apmales sēdoša domās pie redzētā kavējās, ļaujot Skatam pār ūdeņiem klīst, te tā neviļus noņēma skaistās Gulbranda dāvātās krelles, kas karājās kaklā, tām ļaujot Slīdēt pa mierīgo straumi uz leju, bet pati, kā sapnī Grimdama, vēroja spožās un gludenās pērles, kas zibot Traucās pār dzidrajiem viļņiem, ko sārtoja rietošā saule. Bet te pašķīrās ūdens, kāds izbāza milzīgu roku, Satvēra Bertaldas krelles un pazuda Donavas dzelmē.
Bertalda iekliedzās šausmās, tās kliedziena atbalss bij smiekli, Briesmīgi, dārdoši smiekli, kas pāršalca ūdeņus. Gulbrands Tagad jo dusmīgāks kļuva, viņš pārskaities pielēca kājās, Sākdams kā negudrs kliegt, lai jel nākot un stājot tam pretim Visi ūdeņu mošķi un nikses, un sirēnas. Skaļās Bertaldas raudas pēc rotas vēl vairoja niknumu. Tikmēr Undīne izliecās ārā no laivas un, Jaudama rokai Slīdēt caur dzidrajiem viļņiem, tiem čukstus ko bilda, pēc brīža Pārtrūka čuksti un viņa, pie Gulbranda griezdamās, laipni, Mīlīgi teica: «Mans draugs, lūdzams, atceries, draugs, kur mēs
esam;
Manējos vari tu rāt, cik vien gribi, tik vienīgi mani, Vienīgi mani nav ļauts tev aizskart, tu zini.» Un Gulbrands Pūlējās savaldīt dusmas pret sievu. Bet tieši tai mirklī Undīne izvilka roku, vēl mitru no ūdens, tai pirkstos Laistījās koraļļu krelles tik košas un spožas, ka visiem Apžilba acis, tagad, tās Bertaldai sniedzot, tā sauca: «Paskat, ko ūdeņi sūta tev zudušā dārguma vietā. Turpmāk tās piederēs tev, nāc un saņem, un mitējies raudāt.» Gulbrands aiz dusmām vai traks pie Undīnes pieskrēja, viņai Izrāva krelles no rokām un iesvieda Donavā, kliegdams: «Paskaties, blēde! Tu tomēr ar viņiem vēl pinies: jel zūdi Ātrāk ar dāvanām savām un radiem, un draugiem! Lai miņas Turpmāk no tevis te nav un mēs varētu mierīgi dzīvot!» Bāla aiz bailēm, ar stingām, bet asaru pārpilnām acīm Brīdi vēl vērusies lūpāš, kas bilda šos briesmīgos vārdus, Undīne iesāka elsot un izplūda asarās, raudot Zēli kā nabaga bērns, kuram, esot bez grēka un vainas, Gadījies pērienu saņemt; no sāpēm un asarām gurda, Vārgā, pusaizlauztā balsī visbeidzot tā izdvesa klusi: «Labais, sirdsmīļotais draugs, laiks mums šķirties uz mūžu;
no viņiem
Turpmāk tev jābaidās nav — kamēr spēsi būt uzticīgs, tikmēr Esmu tev uzticams sargs. Bet nu tagad man jāiet, un turpmāk Vilksies mans jaunības laiks kaut kur tālu bez tevis; ai, mīļais, Kālab tu darīji tā? Ai, mans posts, mana nelaime, bēda . . .» Izgaisa pēdējais vārds, viņai ieslīdot upē; vai ūdens Steidzīgi aprija viņu vai pati par ūdeni kļuva, Nespēja pateikt neviens no ļaudīm, kas laivā, kaut vēlāk Spriedelēt sāka gan šā, gan tā; tikai Undīne pati Zuda un pazuda straumē, kaut ilgi vēl vilnīši sīki Tinās un pinās ap kuģi kā raudas, kā čuksti, kam cauri Skanēja vārdi tie paši: «Mans posts, mana nelaime, bēda! …» Bruņinieks, iekliedzies sāpēs un žēlumā, saļima; dziļā Nemaņa paglāba to kaut uz laiku no dvēseles mokām.