Kā man, lasītāj, teikt — mums par laimi vai nožēlu — bēdas Pasaulē mūžīgas nav. Turklāt es te domāju bēdas, Cilvēka sirdi kas skar dziļi, dziļi, kas pārvērš tā dzīvi, Bēdas, ko bēdājot mēs it kā vienoti kļūstam ar mīļo, Viņu, kas zudis, un tā citbrīd zaudētais zaudēts pat nešķiet. Divatā nāve šķiet dzīve, bet dzīve ir mūžīga tieksme Drīzāk to robežu sniegt, aiz kuras mēs sastapsim viņu, Pirmais kas pārkāpis pāri. Jā, gadās jau pasaulē dažkārt Izcilas dvēseles, kurās gail skumjas kā svētbildes priekšā
Aizdegta svece — tā deg, kamēr izdeg, un tomēr šīs skumjas, Jāatzīst, beigās vairs nav nedz tik patiesas, tīras, nedz dziļas, Kādas tās sākumā bija, jo, aizritot laikam, daudz sveša Nemanot krājas starp mums un starp viņu, kas zaudēts. Šis
piemērs
Pierāda skaidri, cik viss tomēr pasaulē plūstošs un mainīgs, Ieskaitot skumjas, un tālab — man jāteic par nožēlu — bēdas Pasaulē mūžīgas nav, un tās Gulbrandam arī reiz beidzās. Vai nu par nelaimi pašam, vai laimi, mums nākotne rādīs. Sākumā nespēja viņš neko citu kā raudāt, jā, raudāt Rūgti jo rūgti, kā labā, sirdsmīļotā Undīne laivā Raudāja tobrīd, kad viņš dusmās paķēra krelles, ar kurām Sieviņa gribēja vērst atkal visu par labu; un nu tam Roka paslējās augšup kā mīļajai būtnei, bet acīs Sariesās asaras žēlas. Un jāteic, ka Bertalda arī Lēja daudz asaru rūgtu un patiesu pilskungam līdzi. Turpmāk tie dzīvoja abi skumjvientuļi Gulbranda pilī. Undīni piemiņā turot jo svētā, bij aizmirstas pašu Klusībā lolotās jūtas, turklāt vēl pie Gulbranda tagad Miegā ieradās bieži jo bieži tā mīļotā ciemos. Skumīga nostājās līdzās pie gultas un cieši jo cieši Lūkojās Gulbrandam sejā ar asarām acīs, ne vārda Nebilstot, gāja jau prom, kamēr bruņinieks pamodies īsti Nespēja apjēgt, vai tās, no kā vaigi tam kļuvuši mitri, Paša asaras būtu vai Undīnes. Pamazām tomēr Sapņi par zudušo draugu jau retāki kļuva. Un sirdi Palēnām pārņēma miers, dabas dāvāts, un pierima sāpes. Iespējams tomēr, ka viņš arī turpmāk vairs nespraustu citu, Labāku mērķi par to, kā paturēt cildenā miņā Zudušo sievu un skumt mēmās ilgās pēc viņas, ja pilī Nebūtu ieradies reiz vecais, godīgais zvejnieks pēc meitas Bertaldas. Dabūjis dzirdēt no ļaudīm par Undīnes galu, Nespēja pieļaut viņš to, ka Bertalda turpina dzīvot Pilī, kur vīrietis mīt, kam nav sievas. «Un tālab man tagad,» Runāja sirmgalvis krietnais, «nav svarīgi, vai man šī meita īsti pa prātam vai ne; proti, allaž kad runa par godu, Rīkoties nevar, kā grib, bet kā vajadzīgs.» Tieši šai laikā Gulbrands atsāka just seno tieksmi pēc Bertaldas, kuru, Skumstot pēc Undīnes, bij it kā aizmirsis; piedevām arī Palikt te vienam bij bail. Bet, kad aizsākās runa par kāzām, Zvejnieks, Bertaldas tēvs, nikni pretojās, dusmīgi saukdams: «Iznāk, ka Undīnes nav nemaz pasaulē bijis? Starp citu, Vai tās augumiņš guļ, bez dievvārda izvadīts, dziļā Donavas dzelmē vai klīst jūras viļņos bez kapa, vienalga, Bertalda vainīga ir pie šīs bēdīgās, pāragrās nāves,
Talab vislielākais grēks butu Bertaldai stāties tas vieta, Kurai viņas dēļ bija no pasaules jāšķiras.» Jebšu Vecais taisnību teica, tam bruņinieks pretojās; beidzot Zvejnieks pierunāts bija un palika pilī. Un tūdaļ Sūtītais ziņnesis steidzās ar vēsti uz klosteri, kurā Svētaistēvs Laurencijs mita; bij Gulbranda griba, ka viņu Laulātu pāters tas pats, kas tālajā, skaistajā dienā Roku vienoja tam ar Undīnes roku. Bet pāters, Ziņneša lūgumu dzirdot, šķiet, iztrūcies bija un tūdaļ Taisījās ceļā; viņš gāja gan dienas, gan naktis, kaut gurdums Māca; vienalga, vai vējš vai lietus, vai saule. «Kungs Jēzu, Atļauj par labu man vērst lielu ļaunumu!» lūgdams, līdz kādā Vēlā vakara stundā pils pagalmā ienāca, kurā Zaļoja liepu jo daudz, bet zem vecajām, kuplajām liepām Sēdēja bruņinieks kopā ar līgavu līksmo un domās Grimstošais līgavas tēvs. Mūsu bruņinieks, ieraugot mūku, Saviļņots pielēca kājās un veda to savējo vidū. Garīdznieks tomēr bij nospiests un mazrunīgs; likās, viņš vēlas Pilskungam vienam ko teikt, tikai bruņinieks, jauzdams,
ka sliktu
Vēsti tam pāters šis nes, no sarunas divatā centās Visādi vairīties. Tad pāters Laurencijs nopūtās: «Labi, Manuprāt, slēpties nav vērts, vēl jo īpaši tālab, ka tas, ko Teikšu, jūs vienādi skar. Vai jūs, bruņiniek, ticat, ka jūsu Sieviņa mirusi ir? Es tam, piemēram, neticu. Agrāk, Atceros, baumoja daudz gan par pilskundzi pašu, gan viņas Dīvaino izcelsmi; man grūti taisnību zināt, bet toties Zinu, ka, bruņiniek, jums tā bij dvēselē godīga, tīra, Laipna un lēnīga sieva, un tad es vēl atzīšos: viņa Pēdējā laikā man sāk nakti rādīties sapņos; jā, atnāk, Lauza aiz žēluma rokas, raud balsī un vaimanā, saucot: «Lūko jel, garīgo tēv, viņu atrunāt, teic, ka es dzīva, Izglāb tā miesu un glāb viņa dvēseli! .. .» Tobrīd man tiešām Grūti bij saprast, ko grib sapnī skatītā viešņa; te pēkšņi Ierodas sūtnis no jums, un es steidzos tad šurp, tik ne laulāt, Nācu, lai izšķirtu jūs. Gulbrand, atjēdzies, Bertaldu atstāj! Bertalda, bruņinieks tavs nevar būt, jo viņš citai jau pieder. Paklausiet man, ja ne, jums šī laulība nenesīs laimi.» Gulbrandam nebij pa prātam tāds pātera padoms, un viņi Strīdējās abi jo ilgi un karsti, līdz Laurencijs beidzot Aizgāja dusmīgs no pils, vairs tās pajumtē negribot pārlaist Nakti nevienu, bet Gulbrands, sev teikdams, ka Laurencijs vecais Mūžam jau stūrgalvis bijis un sapņotājs, lika, lai pasauc Pāteru citu tepat no tuvākā klostera; sauktais Gatavs bij laulību slēgt, tai nolikdams dienu un laiku.