Bija jau vēlīna stunda, laiks pusnaktij pāri, un Gulbrands, īsti ne nomodā būdams, ne aizmidzis, nemanot laidās Miegā; te sajuta viņš, ka tam nostājies līdzās pie gultas Biedējošs bezveida rēgs, un bij dzirdama balss, kura čukstus Sacīja: «Neguli, brāl, jo pie tevis ir atnācis ciemiņš.» Bruņinieks pūlējās miegu no sevis kā smagumu novelt. Dzi, vai tur nešalca gaiss spārnu vēdās, ko sacēla gulbji? Murdēja viļņi, un viņš, salda gurduma apņemts un aijāts, Atlaida spilvenā galvu un iegrima tīkamā snaudā. Tagad šķita, ka miegs beidzot pieveicis miesas, un iepriekš Dzirdētais troksnis, tik līdzīgs tām vēdām, ko saceļ ar spārniem Gulbji, nu pārvērtās īstos, pat taustāmos spārnos, un spārni Cēla to augšup un nesa pār zemi un ūdeņiem, liekot Gaisam sapņaini šalkt. Apkārt skanēja klaigas. «Raud gulbji,» Miegā viņš sacīja sev, teica skumji, «raud gulbji, bet gulbju Vaimanas cilvēkam pauž, ka tam drīzumā jāmirst.» Un pēkšņi Likās, ka lejā viz jūra, ne jūra kā tāda, bet plašā Vidusjūra; un gulbji tam skandēja: «Paveries lejup!» Bruņinieks pavērās turp, kur dzidri un spoži kā kristāls Vizēja pērļaini viļņi, kas pētošam skatienam ļāva Ietiekties ūdeņu dzīlēs; un ko viņš tur redzēja? Savu Undīni, sēdošu pilī zem kristāla velvēm un gauži
Raudošu; mīļotās seja bij svešādi skumja, no gaišās, Laimīgās Undīnes, kura reiz mita Ringštētenas pilī, Palicis nebij nekas; citkārt spožajās, zilajās acīs Izdzisis mirdzums, bet vaidziņš tik slimīgi bāls. Un to visu Bruņinieks skatīja skaidri un gaiši, kaut likās, ka viņa Nemana Gulbrandu savu. Viņš redzēja Paisumu strauji Pieejam Undīnei klāt un noprasot stingri, vai gana Nebūšot asaras liet. Bet te Undīne saslējās spīva Tēvocim pretim, un tas it kā samulsis aprāvās. «Jebšu Tagad man jādzīvo te, jūras dzelmē,» tā sacīja, «tomēr Nākdama paņēmu sev dzīvu dvēseli līdzi. Tik tev to Nesaprast, kālab es raudu, bet asaras manas kļūst svētas Tādam, kas svētumu jūt un kam pašam pukst, ielikta krūtīs, Dziļi mīloša sirds.» Paisums šūpoja galvu, kā redzams, Pārlikdams sevī kaut ko; beidzot noteica: «Labi, ja vēlies, Mokies ar dvēseli savu joprojām, tik zini, ka mūsu Dzelžainos likumus būs tev jo punktīgi ievērot, pašai Izpildot piespriesto sodu, kad stāsies viņš laulībā jaunā.» — «Šobrīd vēl atraitnis viņš, mani sirsnīgi mīlošs un skumstošs,» Undīne sauca. — «Jā, jā, protams, protams,vēl atraitnis.» Paisums Valšķīgi smējās. «Bet tomēr jau saderēts citai, jo drīzi Kļūs tai pielaulāts vīrs, un tad nu tev — smejies vai raudi — Jāpilda uzdevums savs, bet tas uzdevums, ceru, tev zināms: Atnest tam nāvi.» — «Jā gan, tas man zināms, tāpat ka tā pilī Nespēšu iekļūt nekad,» smaidot attrauca Undīne viņam, «Tālab ka akmens tur guļ, uzvāzts akai.» — «Tad gaidi,
līdz viendien
Upuris izies no pils,» sauca Paisums. «Kas zina, vai pats viņš Neliks, lai akmeni noveļ, jau aizmirsis draudus.» — «Un tieši Tālab,» te atplauka smaids skumjās cietējas sejā, «viņš šobrīd Lidinās gaisos kā gars pāri jūrai un sapnī spēj dzirdēt Skaidri, ko runājam mēs. Beidzot atzīties varu, ka tīši Sāku es sarunu šo, viņu brīdinot.» Pieviltais Paisums, Zinot, ka bruņinieks klausās, aiz niknuma piecirtis kāju, Aizvēlās, kūleņus mezdams, un pārvērtās valzivī zilā. Un tad skanēja gaiss atkal gājputnu raudās un gaudās, Šalkoja, švīkstēja spārni, un sajuta Gulbrands, ka atkal, Pacēlies lidus, viņš trauc pāri ūdeņiem, kalniem un mežiem, Atgriežas atpakaļ savā Ringštētenas pilī un mostas. Modās un pamodās viņš no dīvainā sapņa; tai brīdī Pilī bij ieradies mūks, kas zināja stāstīt, ka mežā Pāters Laurencijs redzēts; tas saslējis būdu no zariem. «Bet, kad jautāju es, kālab nepošas mājup, ja laulāt Pilskungu atteicies, viņš it kā brīnījās: «Brāli, vai tikai Nākas mums laulības slēgt? Un vai dvēseļu ganam nereti