Ja es, lasītāj, tagad tev pūlētos sīki jo sīki Tēlot, kā ritēja kāzas Ringštētenas pilī, tu, protams, Skatītu dārgumus daudzus jo retus un daiļus, ko apvij Sēru vismelnākais auts, un tev liktos — pats nelabais
smejas,
Ņirdzīgi apsmiedams to, ko nereti mēs saucam par laimi. Tiesa, tai dienā, kad kāzas bij svinamas, briesmu nekādu Nejuta pilī, jo ceļš visiem ūdeņu gariem, kā zināms,
Pildāms nav rituāls cits, mazāk priecīgs? Kas palaidis secen Pirmo, var noderīgs kļūt drīz jau otram. Ai, cikkārt pēc dejām Nenākas asaras liet! Jo stāv rakstīts — «kam acis, lai skatās, Un, kam ausis, lai dzird un iegaumē labi».» Pēc teiktā Bruņinieks sēdēja ilgi un domāja, cenzdamies saprast Dīvaino sapni un to, ko bij runājis pāters, bet, tiklīdz Skatīja līgavu jauno, tā, aizmirsis rūpes un bažas, Smaidošs steidzās tai pretim, un pilī viss bija, kā bijis.
Droši bij aizdarīts ciet, un tomēr gan Gulbrands, gan viesi, Ielūgti kāzās, gan zvejnieks, pat kalpi un apteksnes
mulsa,
Jūtot, ka atnācis nav kāzu godu pats galvenais ciemiņš Un ka par galveno būt, par vienīgo gaidīto, īsto Tikai Undīne var, visu mīlētā, laipnā un jaukā. Tālab tik trauksmaini atkal un atkal, kad vārstījās durvis, Lūkojās visi uz tām, kaut ko saspringti gaidot, bet, tiklīdz Ienāca cerētās vietā kāds ēdiena devējs vai arī Pagraba pārzinis, nesdams vislabākos vīnus, tie zemu Nodūra kaunpilnās acis un klusēja, grimdami senās, Sāpīgās atmiņās. Jautra bij vienīgi līgava, jebšu, Iespējams, neērti jutās pat viņa, kas varēja tagad Greznā līgavas tērpā un vainagā zaļā pie galda Ieņemt saimnieces pirmo, visgodpilno vietu, kad mīļās Undīnes «augumiņš guļ, bez dievvārda izvadīts, dziļā Donavas dzelmē vai klīst jūras viļņos bez kapa», — šie vārdi, Kurus bij sacījis tēvs, viņai iedūrās sirdi kā duncis, Nebeidzot arī vēl vēlāk, pat šobrīd atbalsot ausīs. Viesi, kas netika galā ar sliktajām nojautām, agri Atstāja pili. Bij pilskungs jau istabā savā, bet jaunā Laulene kalpoņu pulkā uz savējo pārģērbties gāja, Posdamās naktij, un, gribot kaut maķenīt izkliedēt
drūmās,
Tirdošās domas, tā lika, lai kalpones atnes un pasniedz Krelles un pērlīšu virknes, un gredzenus dārgos, un tērpus, Kurus bij dāvājis Gulbrands uz kāzām, un pielaikot sāka. Kalpones, izpatikt gribot, tās daiļumu uzteica, kamēr Bertalda vēlīga ļāva ar uzslavām bārstīties, pati Vērdamās spogulī. Pēkšņi tā iesaucās dusmīgi: «Šausmas! Atkal uz kakla man redz vecos vasaras raibumus, kurus Spētu es nodzīt tūlīt, tiklīdz varētu nomazgāt muti Avota akā, kas stāv mūsu pagalmā; kaut jel man vienu Vienīgo krūzi tās ūdens kāds atnestu!» — «Kas te ko
prātot?»
Iesaucās kalpone kāda un skrēja uz durvīm. — «Ak dieviņ,» Iesmējās Bertalda laipni, ar acīm to pavadot, «viņa, Niekkalbe, domā, ka spēs lielo akmeni uzveikt.» Pēc brīža Ārā jau skanēja kņada un ļaudis, ar bomjiem un svirām Bruņoti, steidzās uz aku. Bet Bertalda, sēdoša logā, Pilnam mēnesim gaiši pār pagalmu spīdot, ar acīm Sekoja visam, kas notiek. Jau kalpi bij gatavi smago Akmeni bīdīt un celt, jebšu dažam ar bēdīgu prātu Klusībā jāatzīst bija, ka tūdaļ viņš ārdīs un gāzīs To, ko vēlis un cēlis bij tolaik, kad kalpoja pirmās,
Labās saimnieces gribai; tik šoreiz tiem jāpūlas nebij Pārlieku ilgi vai grūti, jo likās — no iekšas kāds palīdz Akmeni bīdīt un celt. Un, to juzdami, brīnījās visi, Runājot: «Varētu domāt, ka akā guļ iesprostots spēcīgs Avots, kas izlauzties pūlas no gūsta.» Un tieši tai brīdī Juta, ka akmens sāk pats slieties augšup, bez cilvēka spēka Bīdās mazpamazām nost no akas, līdz noripo zālē. Bet no akas tūlīt sāka, klusi un svinīgi milzdams, Pacelties augšup kaut kas, baltiem tvaikiem vai ūdenim
līdzīgs.
Ļautiņiem likās, ka tur tiešām ceļu lauž avots, bet, augstāk Sliedamies, veidojās tas par sievietes augumu, tītu Plīvurā baltā. Šis tēls, raudošs, žēlabās paslietām rokām, Slīdēja klusi pa mauru, šķiet, neskardams zemi, uz pili. Ļautiņi aizmuka bailēs kur kurais no akas, un tikai Bertalda palika stāvam pils atvērtā logā ar šausmās Stingušiem locekļiem. Tobrīd, kad dīvainā, kustošā būtne Slīdēja lēni gar logu, caur plīvuru Bertaldā cieši Lūkojās skumjpilnas acis un skanēja nopūta grūta, Satriecot Bertaldu, kura zem plīvura domāja redzam Bālo Undīnes vaigu. Bet gājēja, tīšuprāt gaitu Vilcinot, virzījās gausi, kā saukta uz tiesu. «Hei, ļaudis,» Iekliedzās Bertalda, «aiciniet pilskungu šurpu!» Bet kalpi Stāvēja stingi un mēmi aiz bailēm. Tad Bertalda arī Aprāvās, juzdama šausmas pēc kliedziena sava; bet tikmēr Klusā, mīklainā viešņa jau pazuda durvīs; pēc brīža, Tikusi augšā pa kāpnēm, tā izgāja, asarām ritot, Vairākām istabām, viņai tik zināmām, cauri. . . kur kādreiz Smaidoša rotāja tā. Bet bruņinieks Gulbrands šai brīdī Stāvēja spoguļa priekšā un sveces bāldzeltenā gaismā Sakopās naktij. Te kāds pēkšņi klauvēja viegli pie viņa Istabas durvīm … kā to mēdza sendienās Undīne darīt. «Liekas, man spokoties sāk!» viņš teica. «Būs jāliekas
gultā.» —
«Gultā tu tiksi, mans draugs, tikai dzestrā,» tam atsaucās
čukstus
Asarās smokoša balss. Pēkšņi bruņinieks, spogulī blenzdams, Redzēja veramies durvis un ienākam istabā baltā Plīvurā tinušos viešņu, kas svinīgi aizšāva bultu. «Akmens no akas ir nost,» viešņa čukstēja klusi, «un tagad Sataisies, esmu es te, un tev jāmirst.» Saltledaina dvaša Pieskārās Gulbranda sirdij, un pēkšņi viņš juta — jā, tiešām Mirstamā stunda nu klāt. Un viņš, aizspiedis acis
ar rokām,
Izmisis sauca: «Ak vai, neliec sajukt man prātā aiz šausmām.
Tālab, ja briesmīgs tavs vaigs, labāk neatsedz autu un sodu Piespriesto izpildīt nāc man kā bende ar aizsegtu seju.» — «Paklau,» tā izdvesa, «draugs, kālab nevēlies pēdējo reizi Uzmest man skatienu, pirms būsi miris. Es skaista kā toreiz, Pirmajā dienā, kad kļuvu tev līgava.» — «Kaut jel tā būtu!» Bruņinieks saviļņots sauca. «Tad vienu, vispēdējo skūpstu Dāvā uz atvadām man, lai ar skūpstu es aizeju nāvē!» — «To es tev sniegšu labprāt, karsti mīļotais,» iesaucās viņa, Nometa plīvura stūri no sejas, un Gulbranda priekšā Stāvēja Undīne daiļā kā sendienās mīlošā sieva, Kuru viņš mīlēja pats toreiz karsti, un bruņinieks, drebošs Mīlas un pirmsnāves trīsās, tās skāvienos metās, bet viņa Skūpstā tam apvija rokas ap kaklu un, nelaižot vaļā, Kļāvās mīļajam klāt, šķiet, ik mirkli jo ciešāk, jo kaislāk, Kamēr asaras plūda un plūda, un likās, ka viņa Dvēseli izraudāt grib sev no krūtīm, bet asaru lāses Tecēja Gulbrandam acis un krājās, līdz atrada beidzot Ceļu uz trīsošo sirdi, kas kusa un gura aiz saldi Mocīgām sāpēm, bet drīz krūtīs pārtrūka elpa,
un Gulbrands
Pamazām slīdēja ārā no Undīnes skāviena, nedzīvs Atkrizdams atpakaļ gultā. «Viņš noslīka asarās manās,» Undīne pateica kādam, kas gadījās ceļā, tad klusa Pagāja Bertaldai garām un izbaiļu pārņemtiem kalpiem, Dodamās pagalmam pāri uz avota aku, vēl mirkli Noplandot skumji kā ēna, līdz pazuda avota dzelmē.