Pāters Laurencijs, tiklīdz tam padeva ziņu, ka miris Pēkšņā, dīvainā nāvē Ringštētenas īpašnieks, žigli Steidzās uz netālo pili, kur, iedams zem pagalma liepām, Sadūrās aci pret aci ar mūku, kas laulājis kungu. Mūks, šķiet, izbijies likās un manījās pazust. «Jā, protams, Tā tam jābeidzas bij,» pāters Laurencijs noteica, «tagad Ķeršos pie darāmā es, bet man palīgs nav vajadzīgs.» Pilī Iegājis, gribēja viņš laipnu vārdu teikt atraitnei bēdās.
Veltīgi! Pātera vārds, labi domātais, gāja tai secen, Kamēr zvejnieks jau pats dievu lūdza un raudāja, beigās Mierīgi noteikdams: «Jā, kas gan cits te bij gaidāms? No soda Izbēdzis nav vēl neviens.» Un tālab par Gulbranda nāvi Sāpes visdziļākās ciest lemts bij vienīgi Undīnei, vīra Aizmirstai, nodotai sievai, kam nācās tā dzīvību izdzēst. Tikmēr rīkojās ļaudis pils sienās un ārpusē, gribot Izvadīt augstdzimto kungu ar godu; tā stingušās miesas Pienācās guldīt netālu no baznīcas — kapenēs, kurās Dusēja nelaiķa senči, kas daudzkārt bij devuši dārgas Dāvanas baznīcai savai. Un, palūk, jau zārkam uz vāka Gulēja pilskunga vairogs un ķivere, kopā ar viņu Rokami zemē uz mūžu, jo Gulbrands šai pilskungu dzimtā, Izrādās, pēdējais bija, un tālab, tam nomirstot, dzimta Pastāvēt beidza. Un tad arī sākās jau pēdējā gaita, Bēru meldijai klusi un svinīgi ceļoties pretim Zilajai debesu velvei. Raug, gājiena priekšgalā cēli Soļoja Laurencijs, krustu sev paslējis priekšā, aiz viņa, Turoties kuslajam tēvam pie rokas, ar asarām gaužām Vilkās Bertalda. Pēkšņi starp sievietēm kundzenes svītā, Visas kas tērpušās melnā, bij uzradies gājējs — tā stāvu Apslēpa plīvurs balts; svešais, skumīgi noliektu galvu, Klusēdams slīdēja pulkā un iedvesa bailes ikvienam, Kuram iekrita iet viņam blakus, un ļaudis no viņa Vairījās, raudamies sānis vai atpakaļ. Svinīgais gājiens Draudēja izjukt. Tad pāris, kas drošāki, gribēja aizvākt Nelūgto ciemiņu prom, bet tas šļuka no rokām, pēc mirkļa Būdams jau atkal turpat, kur bijis, un soļoja tālāk. Pietika kādam mazliet bailēs atvilkties malā, lai tūdaļ Vietu šo ieņemtu rēgs, tikdams priekšgalam tuvāk un tuvāk. Beidzot viņš izlauzies bija līdz atraitnei, iesākdams slīdēt Klusējot nopakaļ tai sērās noliektu galvu, līdz gājiens Iegriezās kapeņu ejā un ielenca kapu. Sai brīdī Bertalda, pamanot līdzās sev nelūgto ciemiņu, bailēs Gainīties sāka ar rokām, to dzīdama projām, bet baltais, Plīvurā ietītais rēgs bikli turējās pretim, gan galvu Purinot skumji, gan rokas kā lūgdamies stiepdams, un tagad Bertaldai pazīstams likās šis stiepiens: vai Undīne toreiz, Braucot uz Vīni, tāpat roku nestiepa pretim ar krellēm, Gatava dāvināt tās savai draudzenei, taču pēc brīža Izgaisa Donavas viļņos uz mūžu? Tēvs Laurencijs lika Ļaudīm ar mājienu just, ka būs klusumam valdīt. Un kapā Pamazām slīdēja zārks, kuru kaprači sāka pēc brīža Apbērt ar zemi. Bet drīz pie uzbērtās kopiņas ceļos Noslīga atraitne jaunā, tās piemēram sekoja visi,
(
*
Ieskaitot kapračus, kuri bij beiguši darbu. Kad kājās Piecēlās visi, bij rēgs pēkšņi izgaisis, taču tai vietā, Kurā viņš nometās ceļos pirms brītiņa īsa, no zāles Virmoja avotiņš sīks, spoži mirdzošs, tas urdza un plūda, Apvija kapu, pēc tam, lejup tiekdamies, pārvērtās ņiprā Strautā, kas, burbuļus mezdams, uz ezeru ielejā traucās. Ilgi jo ilgi pēc tam vēl nerima novada ļaudis Stāstīt šo dīvaino stāstu ik svešniekam, ilgi jo ilgi Turējās ticība tautā, ka strautiņš nav strautiņš, bet labā, Mīlošā Undīne, kura no mīļā nav šķirta pat kapā.