Nenobrlnlties, cik prasmīgi mūsu dzejnieks mācējis saplūdināt lantas- tisko pasauli ar īstenību un cik daudz svētāko sirds noslēpumu viņš ir pratis atklāt un izteikt šajā pasaku garā rakstītajā darbā.
V. Belinskis
Krievu klasiskajā dzejā pirms Puškina ir ne mazums spožu vārdu: Vasilijs Zukovskis, Ivans Krilovs, Gavrila Deržavins, Aleksandrs Radiščevs. Katrs no viņiem bija jaunu ceļu cirtējs literatūrā. Zukovskim krievu dzejas attīstībā pieder psiholoģiskas lirikas aizsācēja, visspilgtākā romantiķa vieta. Viņa elēģijas un balādes, kā arī atdzejotāja sniegums izceļas ar spožu vārsmošanas tehniku, dzejas muzikalitāti, ritmisku daudzveidību, lirisma smalkumu. XIX gadsimta sākumā viņu uzskata par Krievijas izcilāko dzejnieku — līdz tam brīdim, kad sasniedz briedumu Puškina kvēlais, visaptverošais ģēnijs. 1820. gadā, kad Puškins publicē poēmu «Ruslans un Ludmila», lukovskis dāvā viņam savu portretu ar zīmīgu veltījumu: «Uzvarētājam skolniekam no uzvarētā skolotāja.» Krievu dzejā bija sācies jauns laikmets.
Vasilijs Zukovskis dzimis 1783. gada 9. februārī sava tēva Afanasija Buņina dzimtmuižā; viņa māte bija turciete, gūstekne Saļha, kas gūstā iemantoja vārdu Jeļizaveta un dzimtcilvēka likteni. Dzimtkunga nelikumīgais dēls uzvārdu un tēva vārdu ieguvis no krusttēva, nabadzīgā muižnieka Andreja Zukovska, kurš bija mitis Buņinu mājās.
Vasilija Zukovska bērnība un jaunība pagāja pusmāsas ģimenē, jauneklim vienmēr sāpīgi apzinoties savu un īpaši mātes stāvokli. Viņš ir mācījies Maskavas universitātes Muižnieku pansionātā, kur likti pamati viņa interesei par literatūru un arī reliģiozitātei, kas klajāk izpaužas mūža nogalē. Klasicisma poētikas skola samērā ilgi jūtama viņa dzejā.
Literārajā presē viņa dzejoji sāk parādīties loti agri, kopš 1797. gada. Savā agrīnajā dzejā Zukovskis nostaigā ceļu no klasicisma līdz sentimentālismam un beidzot atrod savu aicinājumu — paust «elēģiju valodā cilvēka žēlabas par dzīvi» (V. Belinskis).
1801. gadā Zukovskis atdzejo Tomasa Greja elēģiju «Lauku kapsēta», dara to ļoti brīvi, izmantojot oriģinālu kā metu, ko piepilda ar savām krāsām un noskaņām. So paņēmienu dzejnieks lieto arī vēlāk, strādājot pie savām elēģijām un balādēm. «.. . Man gandrīz viss ir aizgūts vai saistīts ar aizgūto, un viss tomēr ir mans,» viņš rakstīja. Angļu sentimentālista darbā Zukovski saistīja humānisms, doma par visu cilvēku vienlīdzību nāves priekšā, līdzjūtība pret dzīves pabērniem; šo atdzejojumu viņš uzskatīja par savas literārās darbības īsteno sākumu.
Zukovska dzeja meditē par dzīves īslaicību, nepastāvīgumu. Viņa elēģijās gandrīz nav faktu un notikumu, tās parasti rada emocionālo fonu gaišai apjausmai, mājienam, ko bieži pat nenosauc vārdā: tas, kaut kas gaišs, neredzamais, nezināmais… Dzejas audums austs no smalkiem, caurspīdīgiem pavedieniem, piešķirot nenoteiktības noskaņai poētisku vieglumu, mākoņa lidojumu, vēsmas smeldzīgumu.
1808. gadā Zukovskis aizsāk krievu literatūrā balādes žanru, publicējot savu «Ludmilu», kas ir vācu dzejnieka Birgera balādes «Lenora» pārstrādājums. Romantiskajā balādē viņš izmanto arī skarbākus, trauksmainākus toņus, kontrastus, gaismēnu spēli, negaidītus pavērsienus.
Zukovska dzejas smeldzīgumu kāpina arī traģiskā mīlestība. Vairākus gadus viņš ir mājskolotājs pusmāsas ģimenē un iemīl savu audzēkni Mariju Protasovu. Maša izaug un atbild uz jaunā dzejnieka jūtām ar pretmīlestību, bet ģimene kategoriski nostājas pret viņu laulību un aizliedz mīlētājiem tikties. Meiteni drīzumā izdod pie cita, bet 1823. gadā viņa mirst. Neaizsniedzamās laimes, mīlētāju atšķirtības motīvi caurvij Zukovska dzeju. Tajā skan doma, ka dzīve ir asaru un ciešanu ieleja, ka taisnīguma un laimes ideāls nav sasniedzams un ka mierinājums gaida cilvēku tikai pēc nāves; šim uzskatam bija daudz sekotāju. Pa Zukovska iestaigāto ce/u devās pakaļdarinātāju bars, tā ka jaunākās paaudzes dzejnieki jau bija spiesti «gaudu elēģijai» pieteikt karu.
Napoleona armijai iebrūkot Krievijā, Zukovskis kā brīvprātīgais piesakās zemessargos. Viņa spilgtie patriotiskie dzejojumi, kas radušies 1812.—1813. gadā, pievērš arī cara galma uzmanību. Dzejnieks tiek uzaicināts Aleksandra I ģimenē par priekšā lasītāju ķeizarienei un par skolotāju troņmantnieka Nikolaja līgavai, bet vēlāk arī tā dēlam, nākošajam caram Aleksandram II. Beidzies klusais, provinciālais periods Zukovska dzīvē; tagad viņš uz ilgiem gadiem saistīts ar galvaspilsētu un cara galmu.
Sapņotājs, nezināmā gaidās meditējošais dzejnieks dzīvē ir noteiktas un drosmīgas rīcības vīrs. Savu ietekmi sabiedrībā viņš izmanto, lai palīdzētu daudziem dekabristiem, atsauktu no trimdas Baratinski un Hercenu, izglābtu no dzimtbūšanas Tarasu
Ševčenko (arī savus dzimtļaudis Zukovskis bija atlaidis brīvē), lai pabalstītu talantīgo iesācēju Alekseju Koļcovu un diendienā gādātu par Puškinu, izlīdzinot asumus viņa attiecībās ar valdnieku. Pēc Puškina nāves viņš iepazīst arī Ļermontovu, ar viņa gādību tiek publicēta Ļermontova «Dziesma par tirgoni Kalašņikovu» (kaut arī anonīmi), kuras sižetā nepārprotami jaužas Puškina liktenis: poēmas varonis, cara kalpa aizvainots, nemeklē taisnību pie cara, bet pats iznāk divcīņā ar bezgodi. Tiekoties ar Ļermontovu, Zukovskis uzdāvina viņam savu «Undīni».
30. un 40. gados Zukovskis, atskārtis, ka viņa jaunrades posms krievu dzejā ir lielā mērā izsmelts un nostaigāts, pievēršas galve- nām kārtām tulkošanai. Agrāk veiktiem Šillera un Bairona darbu tulko jumiem 1831.—1835. gadā pievienojas «Undīne» — heksa- metrā uzrakstīts dzejdarbs, kas veidots pēc vācu rakstnieka Lamota-Fukes stāsta, Iragments no indiešu eposa, lieliskais Homēra «Odisejas» atdzejojums. Sajā laikā dzejnieks, ticis brīvs no galma dienesta, aizbrauc uz Vāciju, apprecas un pavada tur pēdējos desmit mūža gadus. Mirst 1852. gadā.
«Undīnes» pamatā ir vācu tautas teiksma par ūdensmeitu, kas iemīl cilvēku. So sižetu izmantojuši arī vairāki komponisti: vācu rakstnieks un mūziķis E.T. A. Hol manis, P.Čaikovskis (opera gan vēlāk tika iznīcināta un fragmenti izkliedēti citos darbos), čehs A. Dvoržāks «Nārā».
Pagāniskie ticējumi par zemes, mežu un ūdeņu gariem ir bijuši ļoti izplatīti; joprojām Eiropas upēs vecajās braslu vietās atrod seno monētu krātuves — ziedojumus braslu «saimniekiem». Baisie gari un dievekļi nepazīst žēluma un līdzjūtības, viņu labvēlība un naids ir kā likteņa spēle, kuras priekšā cilvēks var glābties vienīgi dziļā dievticībā. Tieši tāda pasaule ir rādīta «Undīnē». Stāsta varone ir nerātna un nepakļāvīga, pirms sastop Gulbrandu; ne velti viņas vārds ir cēlies no viļņa latīniskā apzīmējuma. Lai gan Undīne, iemīlot civēku un saņemot pretmīlu, iegūst dvēseli un būtībā kļūst tāda pati kā zemes ļaudis, starp viņu un pārējiem tomēr ik pa laikam gulst noslēpumainības ēna. Vēstījumā ieskanas skaudra, brīdinoša nots par Undīnes mīlas un laimes nolemtību. Sirdsskaidrajai, pašaizliedzīgi mīlošajai Undīnei jāsastopas ar cietsirdīgu dzīves iekārtu, kur cildenais sadrūp pret alkatību, patiesais pret ārišķīgo, skaidrība pret savtību un divkosību. Notikumos, kuri risinājušies Adrijas jūras un Donavas krastos XIII vai XIV gadsimtā, Zukovskis no jauna iedzīvina savu mūžīgo tiekšanos pēc ideāla un apjausmu par tā neiespējamību zemes virsū.
Lasītāji un kritika ar sajūsmu uzņēma Zukovska «Undīni»; to cildināja Gogolis, Hercens, Beļinskis. Viena no pirmajām «Undīnes» literārajām reminiscencēm acīmredzot parādās Ļermontova «Tamaņā». Pečorins, vērojot apburošu, mežonīgu skaistuli, kas izrādās ari bezbailīga un bīstama, vairākkārt nosauc viņu par «manu Undīni». Par šo «kontrabandistu Undīnes» tēlu izteiksmīgi rakstīja Beļinskis: «Sevišķi apburoša ir meitene: tas ir kaut kāds mežonīgs, mirdzošs daiļums, viņa ir valdzinoša kā sirēna, nenotverama kā undīne, briesmīga kā nāra, ātra kā burvīga ēna vai vilnis, lokana kā niedre…»
Undīnes tēls rada atbalsi gan XIX, gan arī XX gadsimta dzejā. Sauciens pēc jūtu skaidrības, uzticības, cilvēku savstarpējas paļāvības sasniedz mūsdienu lasītāju arī caur romantiski fantastiskiem plīvuriem, pateicoties dzejnieka meistarībai, ar mīlestību un iedvesmu radītajam darbam.
V .RUGĀJA