Bruņinieks uztrūkās kājās, tam sekoja zvejnieks, un abi Metās uz durvīm, bet tomēr par vēlu, jo Undīne prata Tumsā tik manīgi izgaist, ka nebija nojaušams, kurpu Iešāvies prātā tai bēgt. Bet, kad bruņinieks baijpilnām acīm Zvejniekam padoma lūdza, tas īdzīgi atrūca: «Neba Pirmoreiz atgadās tā, jo ar bēgšanu viņa it bieži Vecumā aplaimo mūs, un nu vajadzēs šonakt man atkal Vārtīties cietajās cisās no sāna uz sānu bez miega, Gaidot, kad izausīs rīts, jo par to, kas ar viņu var naktī Notikt, man domāt pat bail.» — «Tad jau nevajag kavēties!
Steigsim
Viņai pa pēdām!» — «Ai, nē, viss tas velti, pats redzi, cik akla Apkārt ir tumsa un nakts. Kas lai zina, kurp doties, un uzmin, Kur tā slēpusies sēd?» — «Bet ja nu mēs tagad,» tā Gulbrands, «Lūkotu vārdā to saukt?» Un viņš iekliedzās: «Undīne, Undīn, Atsaucies, Undīn!» Bet zvejnieks tik grozīja galvu: «Par velti, Bruņiniek mīļais, tu kliedz, jo tā atsaukties nevēlas, kazi, Tumsā netālu kur tup; tev pat aptvert to grūti, cik dažkārt
Nikni tā spītēties spēj.» To pateicis, večuks ar bažām Lūkojās dziļajā tumsā, tad, nespēdams valdīties, arī Iekliedzās gluži tāpat kā bruņinieks: «Undīnīt, bērniņ!» Taču, kā teicis jau bija: par velti, ne čiku, ne grabu! Ilgi tie saukdami gāja un klaiņoja tumsā, līdz beidzot Atgriezās būdiņā, kura bij tinusies krēslā, jo vecā, Rūpes par zudušo meitu kam nebij tik lielas kā vīram, Tobrīd jau gulēja miegā, un ugunis pavardā plaka. Pašas pēdējās ogles vēl gailēja, liesmiņām zilām Uzplandot drebošā gaismā uz brītiņu īsu un dziestot. Iemetis pavardā malku un uzpūtis uguni, zvejnieks Pielēja paprāvu krūku ar vīnu un, ciemiņam sniegdams, Ieteicās: «Bruņiniek, mēs nez vai aizmigsim šonakt, vai tālab Nešķiet tev prātīgāk pabūt pie uguns un iemalkot vīnu, īsinot sarunās laiku, bet nevis pa cietajām cisām Nabaga locekļus mētāt, ar bezmiegu kaujoties? Kā tev Liekas, mans viesi?» Un Gulbrands, tam piekrizdams, māja ar
galvu.
Licis, lai ciemiņš tūlīt sēstas brīvajā atzveltnes krēslā, Piemetās godīgais zvejnieks netālu no viņa, un abi Iesāka sarunu vērpt, gribot īsināt laiku, bet, tiklīdz Dzirdams bij ārā aiz loga kaut mazākais troksnis vai citbrīd Dzirdams kaut nebij nekas, viņiem piepeši aprāvās runa, Brīdinot pacēlās pirksts, kamēr acis bij piekaltas durvīm; Tā tie klausījās ilgi, ik brītiņu izdvešot: «Viņa!» Taču neviena tur nebij, un abi pēc nopūtas smagas Atsāka pārtraukto runu, līdz vecajam zvejniekam beidzot Jautāja bruņinieks: «Teic, kā jums laimējās Undīni atrast?» — «Atrast mums laimējās tā,» krietnais sirmgalvis, atmiņās
grimdams,
Iesāka: «Gadījās reiz man pirms apmēram divpadsmit gadiem
Zivis uz pilsētu nest cauri biezajam mežam, bet sieva
Palika mājās kā allaž, un tolaik it īpaši viņai
Pienākums lika te būt. Bet tu jautāsi — kālab? Visaugstais
Tolaik mums, vecīgiem ļaudīm, bij dāvājis meitiņu jauku.
Neba to pametīs vienu. Es, pilsētā pārdevis preci,
Mierīgi nācu uz mājām, un, godīgi sakot, man mežā
Nestājās ceļā neviens, un es soļoju droši kā allaž,
Tālab ka debesu vara pār mani bij nomodā, cikkārt
Nācās caur mežu man iet; un, tās sargāts, pat bīstamā gaitā
Cilvēks bez baiļu var būt.» To pateicis, sirmgalvis aizgrābts
Noņēma cepuri savu no galvas un, salicis rokas,
Klusēdams gremdējās svētās un cerīgās domās, tad atkal
Uzlika cepuri galvā un atsāka: «Tā nu bez bažām
Gāju es mājup, bet tur mani satrieca briesmīga ziņa
Tobrīd, kad izskrēja pretim man asarās mirkstošā sieva. «Žēlīgais debesu tēvs, kas tev lēcies, jel saki, kur mūsu Mīļotā meitiņa?» — «Viņu, mans nabaga draugs, tagad meklēt Vajag pie tā, kura vārdu tu piesauci,» izdvesa sieva. Asaras valdīdams, gāju tai nopakaļ būdā, ar acīm Meklēdams vietu, kur dus mūsu mīlules stingušais augums. Velti! Jo noticis bij kaut kas neticams: bridi, kad sieva Sēdēja mierīgi pļavā netālu no ūdens, bet bērniņš Priecīgās rotaļās tinās tai apkārt un čaloja, mazā Negaidot rociņām sniedzās pēc ūdens, jo vizošā straumē, Liekas, tai rādījies bij kaut kas vilinošs; redzēja sieva Smejošo bērniņu vēl, viņa ņirbošās rociņas, pēkšņi Nezināms, nevaldāms spēks mazo satvēra cieši, un viļņos Ierauts bij nabaga bērns, pēc mirkļa jau pazuzdams dzelmē. Ilgi es klīdu pēc tam pa krastu — no zudušā bērna Nebij ne ziņas, ne miņas. Un tā nu mēs tovakar divi Veci un vientuļi putni pie pavarda klusējot nīkām, Tālab ka runāt bij bail, pat ja plūstošās asaras ļautu. Sēdējām, klusējām, acis bij piekaltas dziestošām liesmām. Piepeši likās: kaut kas it kā skrapstina durvis, pēc mirkļa Bailīgi pavērās tās — un ko nu mēs redzam? Uz sliekšņa Mīlīgi smaidoša stāv tā kā eņģelis debesu tērpā Meitiņa, kurai var būt gadi seši. Aiz brīnumiem mēmi Sākumā domājām mēs, sak, vai viņa, ko redzam, maz dzīva. Drīzāk kāds mošķis vai rēgs, kas mūs māna, bet brītiņu vēlāk, Ieraugot ūdeni pilam no maziņās matiem un drānām, Iešāvās prātā: ak vai! šis bērns taču ūdenī bijis. Tālab tam jāpalīdz ir nu jo ātrāk. Tad nopūties teicu Nabaga sievai: «Kaut tobrīd, kad mūsējais pazuda viļņos, Neradās glābējs neviens, taču lūkosim palīdzēt citiem, Viņiem, kas nespēja mums mūsu nelaimē līdzēt, kad jūrā Zuda un pazuda tā, kas mums pasaulē dārgākā bija.» Ņēmām un noģērbām bērnu, to ielikām gultā un devām Dzērienu karstu, bet viņa ne vārda mums neteica, tikai Smaidīga lūkojās mūsos ar savām gaišzilajām acīm, Kamēr tās pieveica miegs, bet, kad pamodās nākamā rītā Spirgta kā aprīļa ziediņš un izjautāt sākām, no kādas Ģimenes nākusi viņa, kāds vējš to šurp atpūtis, visas Dotās atbildes mums bez sajēgas likās: pat tagad, Veselus divpadsmit gadus kaut dzīvojam līdzās, mums īsti Noskaidrot izdevies nav, kā tas noticis toreiz, jo viņas Bērnišķā runa liek spriest — it kā tieši no augšas, no mēness Tovakar nākusi tā; jo par kristāla pilīm, par sārtām Koraļļu birzīm, par grotām, kas celtas no pērlēm, un citām Brīnumu lietām tā melš vēl šobaltdien; daudz prašņājot, vienu
Beidzot mēs noskaidrot spējām, ka kopā ar māmuļu laivā Nācies pa jūru tai braukt, kur vilnis to sagrābis, nesdams Tālāk un tālāk, līdz beidzot te izmetis krastā. Bet nemiers Urdīja mani un sievu, un, jebšu mums nelikās grūti Pašu meitiņas vietā, uz mūžu mums zudušās, pieņemt Svešo, ko sūtījis dievs, bija šaubas par citu: vai viņa Kristīts vai nekristīts bērns. Sai sakarā meitene pati Nespēja pateikt neko, kaut gan saprata ari, ka dzīvot Pasaulē turpmāk tā nevar, un tālab bij gatava darīt Visu, ko cilvēkam liek pildīt augstais dievišķais likums. Šaubās un neziņā abi ar sievu mēs nolēmām beidzot: Ja tā kristīta nav, protams, gaidīt vairs nedrīkst un jāsauc Priesteris nokristīt, tomēr, ja kādreiz jau kristīta, neba Grēks būs nokristīt vēl, jebšu otrreiz. Tik izlemt bij grūti, Kādu vārdu lai dod. Mums iešāvās prātā, ka to par Doroteju būs saukt, kas ļautiņu valodā būtu — «Balva, ko dāvājis dievs», jo likās, ka bērniņu tiešām Sūtījis būtu mums viņš par atspaidu rūgtajās bēdās. Tomēr meitenei vārds nebij īsti pa prātam. Tā teica: «Allaž jūs mani — gan tēvs, gan māte — par Undīni saucāt, Undīne vēlos tad būt un palikt.» Mums abiem ar sievu Uzmācās šaubas: šāds vārds nez vai kristot maz cilvēkam dodams. Izlēmu pilsētā nokļūt un aiziet pie dvēseļu gana. Beigās tas gatavs bij doties man līdzi. Vārds «Undīne» viņam Izlikās nešķīsts, tāpat kā mums abiem ar sievu, bet bērniņš, Ieģērbts tais smalkajās drānās, ar kurām bij atnācis, likās Garīgam kungam tik jauks un tik piemīlīgs, piedevām prazdams Risināt bērnišķu strīdu bez naida, ka nebij tā spēkos Mīlulei atteikt, un viņš tad nu deva tai Undīnes vārdu. Kristību sakraments nebij vēl galā, kad, visiem par prieku, Pazuda meitenes draiskums, tā klusa un rāma kā jēriņš Stāvēja priestera priekšā, šķiet, jaušot un izjūtot pati Topošo pārmaiņu sevi. Kaut, atzīšos, arī man vēlāk Viņas dēļ raižu bij daudz, tā ka grūti to izteikt. ..» Tai brīdī Iesaucās bruņinieks: «Klau, vai tu dzirdi šo šņākoņu laukā?» Tālab ka, zvejniekam stāstot, bij ausīties sācis, jo likās: Mostoši ūdeņi šņāc, bet nu šobrīd bij dzirdama skaidri Netālā strautiņa balss, ik mirkli kas pieauga spēkā. Abi pielēca kājās un izbailēs metās uz durvīm. Mēness zilbālajā gaismā bij redzams, ka strautiņš, kas allaž Čalodams skrēja no meža, jau pārkāpis krastus un, raudams Akmeņus līdzi un lauzdams kā skangalus kokus, ar joni Gāžas uz jūru, un debess šķiet sakulta putās tāpat kā Vētras šaustītā jūra, bet mākoņu draudīgās grēdas Kraujas mēnesim virsū, pa brīdim to aizsedzot; gaisma
Dzisa un šķilās, it viss kļuva svešāds un spokains, caur vētras Auriem bij dzirdams, kā elš dusmās jūra un krakšķot kā liecas Nabaga koki, kā sitas ar troksni un rīvējas zari. «Undīn! Ak debesu tēvs! Mīļo Undīnīt!» vecītis sauca. Atbildes nebij. Un tad viņi katrs kā patapdams skrēja, Spītējot negaisa varai, uz mežu; caur viesuļa gaudām Skanēja melnajā naktī to kliedzieni: «Undīne! Undīn!»