Dīvainas sajūtas mākts, vējam aurojot, taustījās Gulbrands Veltīgi melnajā tumsā, jo nespēja zudušo atrast; Un jo mirkli jo vairāk tam šķita, ka Undīne pati Arīdzan rēgs, tāds kā tie, kuri mežā, un, dzirdot, kā vētra Svilpo, kā ūdeņi krāc, lūst koki, un, redzot, cik spēji Uzbrucis negaiss un vētra, un plūdi šai klusajai vietai, Gatavs bij domāt, ka viss — gan jūra, gan būda, pat zvejnieks, Ieskaitot sarunas, kuras tie vērpa, un bailes par meiču — Vienīgi dvēseles māns un mulsums, kaut sirmgalvja klaigas, Undīni saucot, joprojām bij tālumā dzirdamas. Beidzot
Klaiņodams atdūrās viņš pie strauta, kas, kļuvis par lielu, Strauju un duļķainu upi, no biezokņa satrakots gāzās, Atšķeldams pussalu šauro no meža un pārvērzdams salā Pļavu ar būdu. «Ak dievs,» pēkšņi atskārta Gulbrands, «bet,
ja nu
Undīnei pieticis drosmes, lai skrietu uz mežu, tad tagad Netiek vairs atpakaļ tā, sēd tur raudoša tumsā, kur apkārt Rēgu un ķēmu, ka mudž.» Un viņš izdvesa vaidu, bet, ātri Attapies, satvēra prāvu un mezglainu ozola zaru, Kuru bij nolauzis vējš, lai, to turēdams rokās par balstu, Lūkotu aizbrist līdz mežam, kaut pašam bij jānodreb bailēs, Atsaucot atmiņā briesmas, kas dienā tam draudēja; tagad Likās, ka stāv tur tas pats dienā redzētais sirmbaltais milzis, Augumā dižens kā koks, un, draudīgi atiezis zobus, Purina ķeraino galvu, bet tieši vislielākās briesmas Iedvesa jaunekli vēlmi tikt ātrāk līdz mežam, kur bailēs Trīcēja Undīne viena bez glābēja rokas. Viņš droši Spēra jau ūdenī kāju, kad izdzirda gluži netālu Burvīgu balstiņu saucam: «Turp neej, turp neej; no straumes Piesargies: vecais ir ļauns,- turklāt viltīgs.» Šīs burvīgās skaņas Bruņinieks pazina jau, un tās šķita tik mīļas, bet pēkšņi Balstiņa apklusa, velti viņš ausījās; ietinās mēness Melnu mākoņu vālos, un apkārt bangoja ūdens; Celdams kājas uz augšu, viņš atspēries turējās straumē, Savāda vājuma važots, un galva tam reiba, bet acis Velti nakts melnumā urbās. Viņš sāpīgi iekliedzās: «Undīn! Kur tu, Undīne, esi? Man atsaucies. Bet, ja tu slēpsies, Metīšos straumē pie tevis; jel atsaucies! Labāk tad nomirt Nekā bez tevis te būt.» Un viņš brida jau dziļāk, kad pēkšņi Balstiņa atkal tā pati tam sacīja: «Atskaties, lūdzams!» Tagad no mākoņu spraugas bij izspraucies mēness, tā gaismā Manīja Undīni viņš: jo, raugi, netālu no krasta Traucošo ūdeņu klaidā bij radusies neliela sala, Kuras biezajā zālē zem varenu lapotņu juma Gaišais Undīnes tēls viņam vīdēja pretim. Sai vietā Ūdeni šķērsot bij viegli, un laimīgais Gulbrands pēc brīža Noslīga mīkstajā zālē pie Undīnes kājām, bet meiča Paslējās pretim un rokas ap kaklu tam apvija, liekot Apsēsties blakus: «Nu tā, un tagad, mans mīļais, tu vari Netraucēts pastāstīt visu, ko solīji, šeit, kur mēs vieni Un kur veči mūs nedzird un nejaucas starpā ar savu Mūžīgo rāšanos; man šī te lapotņu telts patīk labāk Nekā to dūmainā būda.» — «Es šeitan kā debesīs jūtos!» Iesaucās laimīgais Gulbrands, ar skūpstiem to kļaudams pie
krūtīm.
Tikmēr zvejnieks, kas meitu joprojām vēl meklēja, arī Nejauši atklīda šurp un, tos ieraugot, sauca no krasta: «Bruņiniek, tas, ko tu dari, nav uzslavas cienīgs; mēs tevi Pieņēmām pajumtē savā kā godīgu vīru, bet nu tu Knaksties ap meitiņu mūsu, tai slepus ko čukstot, kad tumsā Nākas man, sirmgalvim, vienam aiz bailēm kā negudram
skraidīt,
Velti to saucot.» — «Man arī,» tam atteica Gulbrands, «tik tikko laimējies sameklēt viņu šai notuļā stūrī.» — «Jo labāk; Steidzieties žiglāk pie manis, kur pamats būs drošāks
zem kājām.»
Tomēr Undīne, kurla pret sirmgalvja saucienu, drīzāk Dotos šai brīdī uz mežu, ja skaistais, tai tīkamais viesis Sekotu viņai, ne ietu uz ienīsto būdu, kur vecie Nevēlas izpildīt to, ko viņa tiem lūdza, un kuru Pametīs agrāk vai vēlāk tās brīnišķais viesis. Un tālab, Kļaudamās cieši tam klāt, viņa iesāka sapņaini dūkot: «Vientuļš un noskumis strauts cauri smacīgai ielejai laužas, Jūrā kam pabūt bij ļauts, tam pēc jūras būs ilgoties gauži.» Izplūda asarās zvejnieks, šo dziesmiņu izdzirdis, taču Meitenei sirmgalvja sāpes, šķiet, pagāja secen. Tā glaudās Jauneklim maigi pie krūts. Bet bruņinieks ieteicās: «Undīn, Raugi, cik gauži raud tēvs! Kam tu tiepies? Mums jādodas
tomēr,
Noteikti jādodas abiem pie viņa!» Aiz izbrīna platas Undīnes actiņas zilās tam lūkojās pretim, bet lūpas Neviļus dvesa: «Labprāt, ja vien tu tā vēlies, mans mīļais, Esmu es gatava iet.» Un ar kautrīgi nodurtām acīm Slējās jau kājās, un Gulbrands, to saudzīgi nesdams
uz rokām,
Pārbrida straumi bez briesmām. Bet večuks ar asarām acīs, Priecīgs un laimīgs kā bērns, savu dārgumu spieda
pie krūtīm.
Paskat, pēc brīža bij klāt arī māmuļa; atgūto meitu Apbēra abi ar skūpstiem un aizmirsa pukoties; arī Lādzīgās Undīnes sirdī bij rimušas dusmas, un viņa Sirsnīgi apkampa vecos un lūdza, lai piedodot, reizē Smejot un raudot un saucot tos abus vismīļākos vārdos. Tikmēr svīda jau rīts, bija rimusi vētra, un putni Vīterot sāka ik zarā, kas mazgājās lietavu rasā. Bet, kad iesila diena un Undīne Gulbrandam atkal Uzplīties sāka un lūgt, lai viņš turpinot stāstāmo, visi Nolēma brokastis paēst zem kuplajām lapotnēm. Meiča Nometās zaļajā zālē pie Gulbranda kājām, jo citur Nebij tai patikas sēdēt, bet bruņinieks atsāka stāstu.