«Nu jau nedēļa apkārt, kopš jāšus es ierados jūsu Pilsētā brīvā un dižā, kas paceļas viņpus šī meža, Tālab ka turnīrs tur risa, kur bruņneši krustoja šķēpus. Cirtos es arī, cik jaudas man pašam un zirgam. Pēc cīņas Piemetos barjeras malā, lai atpūstos. Noņēmu arī Ķiveri, atdodams to savam ieroču nesējam; pēkšņi Ieraugu jaunavu ložā jo lieliski tērptu, turklāt vēl Izcilu skaistuli. Vēlāk man teica: tā Bertalda jaunā, Kura mājojot te, visuslavenā hercoga pilī, Pieņemta meitiņas vietā. Un likās, ka jaunava laipni Noraugās manī; šis skatiens man dāvāja divkāršu sparu. Jāteic, es cīnījies biju ar kaismi jau iepriekš, bet turpmāk Kļuvu vēl stiprāks un drošāks. Bet vakarā, sākoties dejām, Bijām mēs nešķirams pāris, un tā nu tas gāja ik dienas, Iekam bij turnīram gals.» Bet, to pateicis, negaidot Gulbrands Sajuta kreisajā rokā, ko turēja nolaistu, sāpes. Pagriezis galvu, viņš redz, ka Undīnes zobiņi baltie
Urbjas tam pirkstā, bet pierīte saraukta dusmās un spožās
Actiņas asaru pilnas, pēc mirkļa bij jaušamas tajās
Sāpes un pārmetums, tad viņa kratīja pirkstiņu, beigās
Izdvesa nopūtu smagu un nolieca galviņu skumjās.
Bruņinieks apmulsis jutās un neziņā klusēja, vēlāk
Saņēmies atsāka stāstu: «Jā, Bertalda tiešām bij skaista,
Tikai bez apvalda lepna un splīnīga, otrajā reizē
Mazāk tā patika man nekā pirmajā, trešajā mazāk
Nekā otrajā. Taču, kā likās, no visiem visvairāk
Guvu tās vēlību es un, atzīšos, sajutos glaimots.
Pēkšņi man iešāvās prātā tai palūgt pa jokam, lai cimdu
Savu tā dāvina man. «To tu dabūtu,» atteica smīnot
Bertalda lepnā, «tik tad, ja tev, bruņiniek, pietiktu drosmes
Doties uz apburto mežu un atnest mums ticamas vēstis,
Kas tur tai mežā tāds mīt, par ko ļautiņi mēļo.» Kaut cimds man
Nelikās jājiena vērts, bet kā bruņinieks kaunā es kristu,
Laizdams šos vārdus gar ausīm, un tālab es taisījos ceļā.» —
«Vai tu tai nebiji mīļš? Kā tev liekas?» to Undīne sāka
Tincināt… «Manuprāt, es viņai patiku,» novilka Gulbrands. —
«Tad tā jocīgā skuķe, man liekas, ir jukusi prātā.»
Undīne sasita plaukstas un iesmējās. «Prātīga meita
Nelaidīs mīļoto prom, turklāt pati to, nabagu, sūtot
Bīstamā, apburtā mežā. No manis lai laipnību tādu
Negaida apburtais mežs!» Bet Gulbrands, to dzirdēdams, viņai
Uzmeta šķelmīgu skatu, tad atsāka stāstu: «Es vakar
Izjāju agri no rīta, kad koki vēl mazgājās ausmas
Pirmajos staros, kas plūda caur zariem un zeltīja zāli;
Rēnā vēsmiņā maigi un sapņaini šalkoja lapas,
Ēnainu pajumti solot; es sašutis iesaucos: «Brīnums,
Kas tā par muļķību, kura liek ļaudīm šai jaukajā vietā
Ķēmus un briesmoņus redzēt!» — un jāju bez bailēm pa mežu,
Taču sajuzdams drīz, kāds visapkārt man drūmums un klusums.
Vēlāk jau likās, ka mežs gāztin gāžas man virsū, ka mani
Sagrābt grib tūkstošiem roku, es, baidoties atpakaļceļu
Pazaudēt, apturu zirgu un pavērot gribu, cik augstu
Saule pie debesīm stāv, taču, pacēlis acis uz augšu,
Redzu, ka suinās un kust kaut kas netālā ozola zaros.
Domāju: lācis, kas cits, un jau izrauju zobenu. Pēkšņi
Tāda kā cilvēka balss iesāk skaļi un spiedzīgi taurēt:
«Mīļais, jūs nākat, kā saukts: laipni lūdzam, mēs dikti jūs
gaidām.
Zari vissausākie te sen jau salauzti, tagad tik atliek Jūsu gaišību izcept.» Un briesmonis, atņirdzis zobus, Sāka tik pretīgi smieties un drebināt koku. Mans zirgs tam Sabiedēts paskrēja garām, man neļaujot aplūkot tuvāk
Velnu, kas ozolā mājo.» Tad vecīši abi, to dzirdot, Pārmeta bijīgi krustu, bet Undīne noteica čukstus: «Labākais, protams, ir tas, ka tu neizcepts, bruņiniek mīļais, Tagad te sēdi pie mums. Bet nu turpini, lūdzams.» Un
Gulbrands
Atsāka: «Tikmēr mans zirgs gauži satrakots skrēja, un spēka Trūka man savaldīt to; pēkšņi pamanu — ceļā mums stāva Krauja, kur jāgāžas būs, taču tieši šai mirklī kāds sirmbalts
Spēkavīrs ķerainu galvu krīt zirgam zem kājām un ceļu Aizšķērso. Aizcērtas zirgs, raujas atpakaļ, apstājas, kļūdams Padevīgs saimnieka gribai. Man nokrīt kā zvīņas no acīm: Glābējs mans spēkavīrs nav, bet kāds strauts, kas no augstuma
gāžas,
Sakūlies putās sirmbalts.» — «Par to nu gan, strautiņ mans
mīļais,
Jāteic tev paldies jo liels!» sauca Undīne, sizdama plaukstas, Kamēr zvejnieks bij drūms un izdvesa nopūtu. Gulbrands Stāstīja stāstāmo tālāk: «Es, satvēris pavadu ciešāk, Iegrozos sedlos, kā nākas, te pamanu pēkšņi, ka zirgam Līdzās kāds cilvēciņš stāv, netīrs, preteklīgs kuprītis, kuram Seja šķiet pelēki melna kā smulim, bet milzīgais deguns Aras, var sacīt, pa zemi. Šis riebeklis atieztiem zobiem
Locījās, svlkāja kājas un, vēderu turēdams, smējās. Es to pagrūdu nost no ceļa un, apgriezis zirgu, Gribēju atpakaļ jāt, no kurienes ieradies (saule, Kamēr es triecos pa mežu, bij launagam pāri), bet kroplais Punduris, veikls kā kaķis, jau atkal man ceļā. Es kliedzu: «Piesargies, tevi var samīt!» Bet punduris, vairoties zirga, Iespiedzās: «Maksā man ciet to, kas pienākas: pirmiņ no kraujas Nogāztos tu un tavs zirgs, ja es nebūtu tuvumā bijis.» — «Nemelo!» atcirtu pikts. «Mani nejauši izglāba strautiņš, Neļaudams dziļumā krist. Bet, ja gribi, še nauda, tik vācies Žiglāk no ceļa mums nost.» Un es iemetu cepurē kroplim Zelta dālderi vienu un palaidu rikšos; pēc brīža Skatos — šis blakus man rikšo, es piespiežu piešus, zirgs auļo, Auļot sāk punduris mans un vēl spiedz, un vēl ņirdz, un vēl
vaikstās,
Izkāris sarkano mēli vai aršīnas garu. Lai tomēr Tiktu no riebekļa brīvs, es iemetu cepurē vēlreiz Zelta dālderi tam, tikai šoreiz viņš pērkona balsi Iesmējās: «Kālab tu dod man šo neīsto zeltu? Man pašam Pazemē zelta vai cik. Gribi pamielot acis? Tad veries!» Skatos un brīnos: kas tas? Zeme kļuvusi viegla un gaiša, Velēna, kura to sedz, — dzidrs dārgakmens, ļaudama acīm Ietiekties dziļi jo dziļi, un pēkšņi man atklājās raibā Rūķu pazemes dzīve, no cilvēkiem slēpta; tie lipa Kamolos ciešos kā bites vai tecēja rindām kā skudras, Rakdami metāla rūdas un rausdami dimantus, draiski Bērdami kaimiņam zeltu kā putekļus acis. Mans kroplis Skraidīja lejup un augšup pa pazemes gaņģiem, bet rūķi Sniedza tam zeltu, kas atliets bij milzīgos stieņos, viņš stieņus Smiedamies rādija man un tad dziļumā meta pa vienam, Kur tie ripoja skanot, līdz pazuda. Dālderi manu Tagad, neganti smiedams, viņš iemeta dzīlē, no kuras Tūdaļ bij dzirdami smiekli un svilpoņa, šņākoņa, auri. Pēkšņi es izbailēs jūtu, ka netīrie pazemes rēgi Spiežas pa ejām uz augšu, ka pirksti, kas rausuši rūdu, Kārlgi sniedzas pēc manis, ka pazemes radības visas Slējušās kājās un plūst baru bariem, nāk tuvāk un tuvāk. Briesmīgā izbīlī piešus es iespiedu zirgam un drāzos Auļos pa mežu. Kas zina, cik ilgi tā auļoju, beidzot Jutu, ka esmu es viens, ka vairs pakaļ man nedzenas, mežā Manāms jau vakara dzestrums, slīd saule uz rietu, bet cauri Lapotnēm nojaušams taks, kas caur mežu uz pilsētu aizved. Pūlējos izkļūt jo ātrāk uz taka, bet tieši tai brīdī Manīju pazibam priekšā starp krūmiem un zariem sirmbaltu, Grūti pat pasacīt — ko: tā kā vakara miglu, kā valgi
Plūstošus dūmus, kas gāzās man mutuļiem pretim; es centos Apjāt ar likumu apkārt, bet velti, jo visur, kurp tiecos, Mūžīgi priekšā tie bij, un, kad saskaities metos tur iekšā, Putas un šļakatas aukstas man šķīda visapkārt, bet kumeļš Atpakaļ rāvās, un es, kam vairs nebij ne vīlīte sausa, Griezu pa labi, pēc tam — prom pa kreisi, tik taciņai tuvāk Dīvainais, sirmbaltais rēgs man neļāva piekļūt. Ko darīt? Lūkoju atpakaļ griezties, šis slīd man jo cieši pa pēdām, Taču daudz vēlīgāks būdams un ļaudams, lai jāju, bet, tiklīdz Centos uz taciņas izkļūt, šis atkal bij priekšā un šļāca Sejā man ledainas putas un šļakatas, piespiezdams beigās Paklausīt viņam un jāt turp, kurp dzina viņš mani. Un tagad Ceļā tas nestājās vairs, tikai virzījās nopakaļ, līdzīgs Neskaidri vīdošam stabam, bet allaž, kad vēros pār plecu, Likās, ka pelēkais stabs iegūst galvu un nespodrām acīm Lūkojas manī, šīs acis tā savādi miedzas, bet galva Laipni un vēlīgi māj, it kā mudinot mani, lai jāju Mierīgi tālāk. Sad tad man vēl iešāvās prātā, sak, tas, kurš Ceļu man spraudis, nav rēgs, bet vienkārši ūdenskritums. Taču, kad izjājis biju no meža un sastapos šeitan, Godīgie ļaudis, ar jums, pēkšņi pagaisa ceļvedis sirmais.» Tikko bruņinieks stāstu bij pabeidzis, ieteicās zvejnieks: «Augstdzimto viesi, mums gods bij tev pajumti dāvāt, bet tagad Kopīgi padomāt laiks, kā tev atgriezties.» Undīne, dzirdot Vārdus, ko izteicis tēvs, klusi iesmējās, liekas, aiz prieka. Bruņinieks, padzirdis smieklus, bij pārsteigts un jautāja: «Saki, Undīn,— vai tiešām tev prieks, ka mums jāšķiras? Kālab tu
smejies?» —
«Ja es smejos, tad tas nav bez iemesla,» atteica meiča. «Kā gan tu pārpeldēt ceri šo ūdeni nikno — vai zirga Mugurā sēdošs vai laivā? Viss velti! Bet, ja nu tu domā Laisties pār jūru, tad zini: tā cerība tukša, pat tētis, Jūrā kas parasti iet, tomēr turas gar krastu, un tāpēc, Gribi vai negribi, būs tev te jāpaliek. Tālab es smējos.» Bruņinieks piecēlās smaidošs, lai skatītu pats, vai ir tiesa Tas, ko Undīne melš, viņam sekoja zvejnieks, visbeidzot Undīne pati. Jā gan, kļuva redzams, cik briesmīgu postu Atnesis viesulis mežam, kā pārvērtis krācošais ūdens Pussalas mēli par salu, un Gulbrandam velti bij cerēt Drīzumā atpakaļ tikt, un viņš spiests bij te palikt un gaidīt, Kamēr kritīsies ūdens. Un, atpakaļ iedams uz būdu, Čukstus viņš meitenei teica: «Nu, Undīn, tu priecīga jūties, Redzot, ka palieku te?» — «Labāk klusē,» tam atcirta meiča, Dusmīgi blenzdama pretim, «ja pirmiņ tev nekostu pirkstā, Būtu tu gatavs nez ko par šo pretīgo Bertaldu samelst.»