Iespējams, lasītāj mīļais, ka arī tev gadījies dzīvē Kādreiz pēc tam, kad tu ilgi pa pasauli klaiņojis, nonākt Vietā, kur kļūst tev ap sirdi tik silti, kur mīla pēc mājas Pavarda, ģimenes dzīves, kas cilvēka dvēselei tuva, Atkal tev uzbango krūtīs, un liekas: tu atgriezies būtu Mīļajā, dzimtajā pusē, un jaunības noreibums, laime, Kādu tu izjuti toreiz, kad pirmoreiz mīlēji, sen jau Mirusī, ceļas no kapa un uzzied no jauna, tev liekot Izdvest: cik labi man šeit, te, kur jūtos starp savējiem, mājās Tagad, kad atsaucis esmu tev atmiņā, lasītāj, saldās Svētlaimes mirkli, ko grūti pat izsacīt vārdos, kad lemts bij Baudīt tev šīszemes laimi, tu zini, ko sajuta Gulbrands, Atradis mājvietu sev klusā nostūrī tālu no kņadas. Bieži ar slepenu prieku viņš vēroja upi, kur ūdens Tūkumā tūka jo dienas, ka sala jo dienas jo dziļāk
Ietiecās jūrā, bet zeme pret apvārsni slīdēja, kļūstot Tāla kā pasaules gals, kamēr jaunekļa mīlošā sirdi Valdīja klusums un laime. Pats zvejnieks, kaut vienkāršs, bet
gudrs,
Pazina cilvēka prātu, bij grozījies ļaudis, pat kādreiz Jaunībā ieročus nesis un mācēja atpūtas bridi Saistoši stāstīt par kariem, par laimes un nelaimes dienām, Būdams kā hronika, kurai ir dāvāta mēle. Un stundas Ritēja sarunās dzīvās starp veco un jaunekli, kurā Kūsāja dzīvības uguns, bet večuka gudrība rimtā, Smelta no pieredzes akas, un piedevām ticība dievam Ielija Gulbrandam sirdī un darīja viedīgas acis. Darbīgais večuks joprojām bij aizņemts ar zveju, bet ari Gulbrandam gadījās darbs, jo būdiņā, viņam par laimi, Atradās šaujamais rīks, kuru savedis kārtībā, tagad Sāka viņš medībās iet vai ik dienas, bet vakara stundās Pulcējās visi, kas mita šai būdā, pie pavarda uguns. Tērzējot piesita viri pa brītiņam kausus, jo vīna Pagaidām netrūka vēl; dažkārt sarunas ievilkās naktī, Kamēr Undīne bija šīs būdiņas dvēsele. Viņa Jauneklim, atšķirtam pēkšņi no kņadas un cilvēkiem, likās Gaiša kā debesu stars un tik tīra kā eņģelis, reizē Nerātns, lutināts bērns un jaunava kautra, te tiepša Nike, te Silfīda jautrā un mainīgā, līdzīga upei. Mīļa un jauka līdz sāpei un prata ar daiļumu savu Valdzināt Gulbranda sirdi kā ziedoņa dvesma, kā skaņas, Sapņotājs apburts ko dzird, kad tam dvēsele gremdējas ilgās. Tomēr Undīnes prāts, draiski gražīgs un svaidīgs, palaikam Lika tam arīdzan ciest, un tad vecīši abi, to redzot, Aprāja audzēkni savu, tik niekkalbe nožēlas vietā Prata vēl lūpiņu uzmest un uzsāka ķīviņu, šķelme. Beigās pielūdzās vecos un salīga mieru, drīz atkal Parādot spītnieces dabu un saņemot bārienu. Tikmēr Sapinās Gulbranda sirds gluži nemanot ciešāk un ciešāk Undīnes burvības valgos. Un nu jau ik domā, ik jūtā Bija viņš vienots ar to, kamēr viņa, pār Gulbrandu valdot, Pati bij pakļauta mīlas saldburvīgai varai; kaut arī Gražojās turpmāk tāpat kā iepriekš, kaut tiepās, kaut smējās, Klusībā mīlēja viņa kā bezbēdīgs cīrulis, dziesmā Pacēlies debesu kalnā. Bet zvejnieks ar sievu, tos redzot Tagad ik kustībā blakus, mazpamazām iesāka ticēt: Tie, kas iet līdzās un triec, šķiet, būs saderīgs pāris.
Pats Gulbrands
Pieķēra sevi jo bieži pie domas, ka atpakaļceļa
Tagad jau viņam vairs nav uz pasauli plašo pie ļaudīm.
Tikai, kad dažubrīd zirgs, atstāts savvaļā klīstam pa pļavu, Iezviedzies atrāva viņu no domām un sapņiem, šķiet, prasot: «Saimniek, kad atkal būs Jauts traukt mums cīņā?» — vai citbrīd,
kad ceļā
Trāpījās nomestais vairogs vai zobens, kas, karājies aizmirsts Vientuļš uz naglas pie sienas, no ietveres izšļūcis, skanot Nokrita zemē, caur galvu tam izskrēja doma par slavu, Gūstamu kaujā. Bet sirdi, kas pukstēja straujāk, viņš centās Klusināt, teikdams, ka ceļu, raug, aizšķērso straume; starp citu, Sāka tam likties, ka meiča nav dzimusi necilai dzīvei Un ka viņus te kopā nav savedis gadījums, drīzāk Likteņu lēmēja prāts. Un tā nemanot ritēja tālāk Diena pēc dienas, tik klusas, tik tīkamas sirdij, līdz pēkšņi Izjauca mierīgo dzīvi kāds negaidīts apstāklis. Bieži Vakara stundās, kad azaids bij ieturēts, zvejnieks un Gulbrands Tīkamās sarunās laiku sev kavēja, cilājot kausus. Pēkšņi tie brīnās: kas tas? — nav vairs vīna, jo zvejnieka mazais Krājumiņš galā, bet jaunu nav iespējams dabūt. Un todien Sēdēja Gulbrands un zvejnieks pie galda tik drūmi, ka meičai, Vērojot nelaimes brāļus, bij jāmirst aiz smiekliem. Sis vakars Bija tiem skumīgs un garš, un tie aizgāja agri pie miera. Nākamā dienā, kad vakara azaids bij ieturēts, meiča Iesaucās: «Ak, kā man riebj jūsu nelaipnās sejas un jūsu Garās, pretīgās žāvas!» To teikusi, Undīne strauji Izmetās ārā pa durvīm, tās aizcērtot. Tovakar atkal Plosījās negaiss un vējš skaļi svilpa, un bangoja jūra. Pārbijās zvejnieks un Gulbrands un lēca jau kājās, jo prātā Abiem bij briesmīgā nakts ar Undīnes niķiem. Bet iekam Paguva atjēgties viņi, lai steigtu uz durvīm, kad meiča Atkal jau atpakaļ traucās un priecīgi sauca: «Jel nāciet, Nāciet jel žiglāk man līdzi, kur jūra mums cienastu sūta. Krastā izmesta guļ prāva muca, šķiet, pilna ar vīnu.» Abi sekoja meičai pa pēdām, līdz uzdūrās ejot Liedagā guļošai mucai. Kad viņi to trijatā steigšus Sāka uz būdiņu velt, vētra pieņēmās spēkā un krēslā Vīdēja sakultā jūra, kur snaicija sirmbaltos skaustus Draudīgi viļņi, tie rēca pēc debesu valgmes; pār galvu Gājējiem mākoņi traucās un draudēja vēlīnos viesus Apšļākt ar lietu; skat, krita jau pilieni pirmie, te pēkšņi Undīne pacēla galvu un, draudīgi pirkstiņu kratot, Uzkliedza mākoņu milzim kā cilvēkam: «Pielūko, vecais, Nedomā samērcēt mūs, mums vēl gabaliņš ejams līdz mājai!» Apskaitās zvejnieks, to dzirdot, un iesaucās: «Negrēko, Undīn!» Meitene pārstāja kliegt, tik vēl paklusām irdza. Un tomēr Lietus neskarti, sausi tie sasniedza būdu, bet tiklīdz
Muca bij ievelta iekša, tai izsista spunde un žigli Nogaršots iegūtais vīns, kad lietavas aumaļām gāzās, Kokus kad lauzīja vējš un stenēja jūra. Bet vētru Būdiņā aizmirsa žigli, jo, sēdot pie pilnajiem kausiem, Atri atspirga gars un sprēgāja smiekli, bet tērzēt īpaši vedās tiem tālab, ka līdzās bij uguns, kas dara Cilvēku mājokli jauku un siltu, kaut plosās aiz sienas Nelaiks, rēc jūra un vējš skaļi gaudo. Bet negaidot zvejnieks Pieklusa — liekas, ka bij tam kas iešāvies prātā, — tad teica: «Esi, dievs, grēcniekam žēlīgs! Jo, kamēr mēs šeitan bez bēdām Iebaudām lielisko vīnu un jokojot aizvadām stundas, Tikām tā īstenais saimnieks sen noslīcis jūrā un, izmests Vientuļā krastā kaut kur, paliek neaprakts guļam.» Tai brīdī Undīne Gulbrandam kausu, kā valšķīga viltniece smaidot, Piestūma tuvāk. «Nem dzer!» viņa čukstus tam teica, bet
Gulbrands,
Satvēris zvejnieku veco aiz piedurknes, dedzīgi sauca: «Zvēru, ja cerība rastos šo nelaimē esošo izglābt, Šķērslis man nebūs ne nakts, ne vētra, es, pametis visu, Dzīvību likdams uz spēles, tam palīgā steigtos, bet šobrīd Svinīgi solu: ja man kādreiz laimētos atgriezties ļaudis, Samaksāt divkārt un trīskārt tā bērniem, ja nespēju viņam, Par šo lielisko dziru, kas nejauši kļuvusi mūsu.» Pamāja lādzīgais večuks ar galvu, šiem jaunekļa vārdiem Piekrizdams, turpmāk viņš jutās daudz drošāks un tukšoja kausu, Izbaudot dzēriena garšu, bet Undīne aizskarta sauca: «Naudu tu vari, ja vēlies, pēc patikas tērēt, bet tas, ka Gatavs tu ūdenī skriet, liekot dzīvību ķīlā, ir muļķīgs, Nevietā pasacīts joks. Teic — kas notiks ar mani, ja, mīļais, Bojā aiziesi tu? Vai tā nav, vai tā nav? Labāk paliec Vienmēr pie Undīnes savas.» — «Jā, tā ir, jā, tā ir!»
smējās Gulbrands.— «Nesmejies!» Undīne rājās, «un nemels visvisādus niekus. Kāda mums bēda par citiem, jo katrs sev tuvāks …» To dzirdot, Nopūtās vecā, bet vīrs, cilvēks godprātīgs, nespēdams klusēt, Uzbrēca Undīnei: «Ko, vai pie turkiem tu augusi, kuriem Krūtīs nav kristieša sirds? Vai tu, grēcīgā dvēsele, apjēdz To, ko dusmās nupat atkal samelsi?» Undīne pēkšņi Apklusa, glauzdamās bikli pie Gulbranda pleca un čukstot: «Ko tad tiem pateicu es kaut ko tādu? Var būt, ka tu arī Dusmojies, mīļotais draugs?» Bet viņš spieda tās rociņu mazo, Pieglauda nerātnos matus, kas meitenei slīdēja acīs, Neteikdams tomēr neko, — viņam sāpēja zvejnieka vārdi. Turpmāk sēdēja tie, mēmais četrinieks, drūmi un klusi. Un šis klusums bij ilgs — stundas ceturksni, neba vēl vairāk.