Bet te pēkšņi kaut kas it kā piesitās klusi pie durvīm, Likdams nodrebēt bailēs it visiem, kas būdiņā mita, Tālab ka draudpilnais mežs tos no pasaules šķira un cilvēks Nespētu būdiņai piekļūt, turklāt kas tik vēlīnā stundā Būtu gan varējis nākt pie viņiem? Tie bažīgi vērās Acis cits citam, līdz troksnis no jauna bij dzirdams; jau Gulbrands Sniedzās pēc zobena. «Velti, te zobens nav glābējs,» pusčukstus Izdvesa zvejnieks un krustu sev pārmeta, «šoreiz, kad draud
mums,
Bailes pat atzīties, kas — tumšs un briesmīgs.» Bet tieši šai bridi Undīne pielēca kājās un, namdurvis raugoties, kliedza: «Paklau, ja esat tie jūs, tumšās pazemes gari, tad ziniet: Plāni jums klāsies, jo liels ir un varens mans tēvocis Paisums.» Pārbijās tagad tie trīs, šādu valodu dzirdot, jo vairāk. Pārmija večuks ar veču pa skatienam biklam, bet Gulbrands Piecēlās, Undīnei gatavs ko pajautāt. Tieši tai brīdī Ārā bij dzirdama balss: «Nē, es neesmu mošķis, bet cilvēks, Atveriet debesu vārdā un ielaidiet!» Undīne veikli
Atrāva bultu no durvīm un, lākturi turot virs galvas, Lūkojās melnajā nakti, kur stāvēja sirmgalvis pāters. Ieraugot Undīni, sāka tas atpakaļ kāpties, jo viņu Biedēja jaunavas skaistums, kas satrieca. Vienkāršā būdā Sastapdams daiļumu tādu, aiz bailēm, ka sātans tam acis Aizmiglo, iekliedzās viņš: «Glāb, dievs augstais un dievmāte
svētā!» —
«Nebīsties, neba es velns,» viņam Undīne smiedamās teica. «Lūdzams, garīgo tēv, nāc jel iekšā, te godīgi ļaudis.» Ienāca istabā pāters un padeva labdienu; tīkams Izskata ziņā viņš bija, šis pāters, tik laipns un mīlīgs. Bet no paltraka garā pa krokām, no sirmbaltās bārdas Un no baltajiem matiem, kas risa pār pleciem, tam straumēm Tecēja ūdens — viņš lietū bij izmircis. Zvejnieks to tūdaļ Ieveda kambari pārģērbt, bet vecā ar Undīni steidzās Apžāvēt pilošās drānas pie pavarda uguns, un pāters Saimniekiem rīkoties ļāva, tiem teikdams daudz paldies;
pēc brīža,
Uzvilcis zvejnieka drānas, kaut vecas, viņš iznāca ārā. Tagad sasēdās visi ap uguni gaišo kā pirmāk. Vecā atdeva viesim vislabāko krēslu, bet meiča Pabāza soliņu savu zem pātera kājām. Kad Gulbrands Pieliecās Undīnei tuvāk un gribēja pajokot, meiča Pateica nopietnā balsī: «Viņš debesīm kalpo, un tālab Nebūs to apsmieklā likt.» Un pēc sātīga azaida tētiņš, Cienāts ar teicamo vīnu, tiem iesāka stāstīt, kā vakar Agrīni posies jau ceļā no klostera sava pie jūras. «Proti, man jādodas bija pie bīskapa mūsu, kurš dzīvo Pilsētā,» runāja viņš, «un, jebšu turp varēja aizkļūt Arī gar līci, man likās — pār jūru būs tuvāk, un tālab, Nolīdzis laivu un vīrus, es braucu, bet šorīt no rīta Kuģoju atpakaļ, vējš nu bij iegriezies pretim, vēl vairāk — Sāka pret vakaru celties vistrakākā auka, tā vīriem Izrāva airus no rokām, un turpmāk mēs nolemti bijām Jūras un negaisa varai, kad rēcošās bangas kā skaidu Mētāja laivu drīz augšup — drīz lejup, mūs, nabagus, nesot Tieši uz šejieni šurp; cauri miglai un putām bij jaušams Tālumā melnējām krasts, kuram nācām mēs tuvāk, tad laivu Sagrāba virpulis traks, un tai brīdī ar dārdoņu pāri Pārgāzās vilnis kā kalns; grūti pateikt, vai nabaga laivu Notrieca dziļumā tas, vai es izkritis biju, tik pēkšņi Atjēdzos ūdenī viens. Taču neļāva debesu valdnieks Aiziet man bojā, jo drīz bangu rotaļa izmeta mani Dzīvu šai salā.» — «Jā, salā,» tad nopūtās zvejnieks, «kas
kādreiz
Daļa no cietzemes bija. Bet tagad to jūra ar upi Vienotā gredzenā slēdz.» — «Jā, man arī tā iešāvās prātā,» Noteica pāters, «jau tad, kad es pārguris, iedams pa krastu, Nejauši uzdūros takai, kas vīdēja krēslā, pa to tad Sāku mazpamazām vilkties, bet taciņa īsi pirms meža Aprāvās pēkšņi pie straumes. Tai brīdī es redzēju spīdam Jūsu būdiņā gaismu un nācu uz šejieni. Paldies Debesu tēvam, kas mani visžēlīgi glābis un ļāvis Nokļūt pie godīgiem ļaudīm, kaut arī es zinu, ka turpmāk Ieraudzīt nebūs man nolemts bez jums vairs neviena, kaut
turpmāk
Pasaules sākums un gals būs šis atšķirtais stūris.» Te pēkšņi Iesaucās Gulbrands: «Kā tā?» — «Kas zina,» tam atteica pāters, «Kad šī cīņa, ko ved dabas spēki, reiz norims un beigsies? Tā kā esmu jau vecs, tad var notikt, ka spēki man galā, Iekam izsīkst un rimst trakā straume; kas zin, vai tā turpmāk Neies plašumā vēl un jo dienas jo dziļāka nekļūs, Tā ka jūra no zemes jūs atšķirs vēl vairāk, līdz beidzot Ļaudis pat aizmirsis to, ka jūs kādreiz te bijāt, jo ātrāk Tālab, ka atdala jūs no viņiem un pasaules lielās Pirmatnīgs mežs, kamēr straume, kā vēroju, likās tik plata, Ātra un nikna turklāt; vai visstiprākais kuģis, es šaubos, Varētu pāri tai tikt?» — «Ak, jel esi, dievs, grēcniekam žēlīgs!» Iesaucās večiņa bailēs un pārmeta krustu. Bet zvejnieks Dusmīgi apsauca viņu: «Par ko tu tā baiļojies, saimniec? Ir nu gan dīvains tas cilvēks! Vai nākamais laiks šķiet tev
drūmāks
Nekā bijušās dienas, kad vieni te mitām? Tu gadiem Netiki spērusi kāju par mūsu mežmalu tālāk. Ko tev bez Undīnes, meitas, un manis vēl laimējies redzēt? Tagad turpretim pie mums nav vairs vientuļi — debesu valdnieks Ir mums ciemiņus krietnus uz dzīvi šurp sūtījis, tālab Kāda vaina ar tiem, pat no pasaules aizmirstam, dzīvot Draudzīgā pulkā kā tagad.» — «Kas tiesa, tas tiesa, tik jāteic,» Nopūtās vecā, «tik jāteic, man baigi kļūst, zinot, ka mūžam Vieniem mums jādzīvo būs un ka kļūsim mēs pasaulei sveši.» Māmuļas žēlabas dzirdot, pie Gulbranda piekļāvās meiča, Žņaudzīja karstajos pirkstos tā plaukstu un, šķildama skaisto Acu mirdzošos zibšņus, kā dūja tam dūdoja ausī: «Jā, tev jāpaliek te, tev te jāpaliek, mīļais, uz mūžu!» Gulbrands klusēja, skatiens tam sapņaini tālumā klīda, Taču viņš domās bij pats pie Undīnes, juzdams, ka tajā, Nejauši sastaptā, laimi sev atradis dzīvē, pat īsti Nedzirdot Undīnes, draiskās, bet burvīgās niekkalbes, runu. Tagad bij izšķirīgs brīdis, jo vārdi, ko garīdznieks teica,
Izdzēsa cerību glābties un pasaule plašā un ļaudis
Nogrima tālāk un tālāk aiz biezokņa tumsā, bet sala
Ziedošā, kurā tik jauki bij dzīvot, jo mirkli jo vairāk
Saistīja jaunekļa sirdi ar zaļumu košo vēl ciešāk
Tālab, ka līgava jauna te plauka kā rasaina roze,
Daiļa un šķīsta, turklāt ari dvēseļu gans tagad likās
Tieši vai debesu sūtīts, ne nejauši ieklīdis, tad vēl
Patapa ievērot Gulbrands, cik nopietnu skatienu zvejnieks
Uzmeta Undīnei savai, kad niekkalbe daiļā, par spīti
Pātera klātbūtnei, viņam tik mīlīgi pieglaudās. Žigli
Aplicis Undīnei roku ap augumu, piecēlās Gulbrands,
Sacīdams: «Garīgo tēv, te mēs divi, sirdsmīloši, stāvam,
Iesvaidi laulībā mūs, ja to atļaus šie godīgie ļaudis,
Kuri tai māte un tēvs.» To dzirdēt bij vecīšiem brīnums.
Tiesa, jau agrāk šad tad viņiem iešāvās prātā, ka tā tam
Jānotiek agri vai vēlu, un tomēr viens otram šo domu
Baidījās atklāti izpaust, un tālab jaunekļa lūgums
Neliegt Undīnes roku tos lieliski pārsteidza. Viņi
Nespēja pasacīt ilgi ne vārda, bet Undīne tikmēr
Stāvēja rātna un klusa ar kaunīgi nolaistām acīm.
Bet tad garīgais tēvs, ar vecīšiem apspriedies, sāka
Palēnām gatavot visu, kas vajadzīgs laulībām; vecā
Piekopa istabu, kurā ar vīru tā mita, no lādes
Izvilka sveces, tās divas no vaska, kas toreiz, kad viņu
Laulāja, aizdegtas tika, bet bruņinieks noņēma zelta
Ķēdei, kas karājās kaklā, vēl gredzenus divus, ko pirkstā
Uzmaukt līgavai savai un sev; drīz jau svinīgi pāters
Iededza laulību sveces un sacīja jaunajam pārim:
«Bērni, jel pasniedziet roku viens otram.» Un Undīne sarkstot
Bikli pameta skatu uz Gulbranda pusi, tad roku
Kautrīgi pasniedza draugam un dreboša nostājās līdzās.
Laulības rituāls ātri bij galā, to pabeigdams, pāters
Pārmeta jaunajiem krustu, bet vecīši, asarām ritot,
Gluži kā miesīgais tēvs un māte tos apskāva. Tobrīd
Iesaucās garīgais tēvs: «Cik jūs dīvaini ļaudis, vai sen, kad
Teicāt, ka mītot šai vietā tik četri, ka cita neviena
Salā nav bijis un nav, taču, laulājot jaunos, man likās,
It kā aiz loga kāds stāv, garš un sirms, tērpies apmetnī baltā.
Liekas, pat tagad viņš ir vēl aiz durvīm un gaida, lai ielaiž.» —
«Sargi visžēlīgi mūs, svētā dievmāte,» iesaucās vecā,
Kamēr vecītis pats tikai grozīja galvu, bet Gulbrands
Metās pie loga, tik tur — tukšs un kluss, jebšu šķita, ka krēslā
Pazib un izgaist kaut kas sirmi plūstošs, bet bruņinieks teica:
«Šoreiz tu kļūdījies būsi, tēvs svētais.» Un beidzot bez rūpēm
Varēja apsēsties visi ap pavardu gaišo kā pirmiņ.