Kamēr garīdznieks jaunos vēl laulāja, Undīne rātni Stāvēja mīļotam līdzās, bet, tikko bij pasacīts «āmen», Pēkšņi kāds nevaldāms spēks, akla spīts, kas to dīdīja bieži, Lauzās ar joni uz āru. Tā tincināt sāka un tirdīt Visus pēc kārtas — gan tēvu, gan māti, gan viru, visbeidzot Vecajam dvēseļu ganam pat nedodot miera. Bij vecā Gatava draiskuli apsaukt jau bargākā balsi, te Gulbrands Uzmeta Undīnei skatienu stingru un pateica: sieva! Vainīgā aprāvās. Protams, ka bruņinieks nejutās priecīgs, Redzot, cik spītīga viņa, un tomēr, vienalga, vai centās Undīni pierunāt kāds vai to aprāt, — viss velti! Kaut, tiesa, Bridi tā valdījās, jūtot, cik nelaimīgs Gulbrands šīs viņas Mūžīgās aušības dēļ, un pat mīlīgi piekļāvās draugam, Paijāja maigi tā vaigu un, gaiši kā eņģelis smaidot, Aizgūtnēm čukstēja ausī vismaigākos vārdus, bet ātri Aizmirsa nodomus labos un tagad jo nešpetnāk, niknāk Iekaisa ķīviņā. Pāters, to redzot, vairs nespēja klusēt: «Reizēm šāds gražīgums, Undīn,» viņš teica, «var patikt,
bet tagad,
Esot jau laulātai sievai, jums derēja pārlikt, kā labāk Savienot dvēseli savu, šo kristieša balvu, ar otru, Kuru nes laulātais draugs.» — «Savu dvēseli?» Undīne smējās. «Vārdiņš šis lieliski skan, tik nav dažureiz zināms, vai tajā Meklējams saturs kaut kāds? Un es, piemēram, šaubos, vai manī Dvēsele bija vai ir!» Dziļi aizskartais garīdznieks viņai Uzmeta skatienu stingru un apklusa. Undīne, liekas, Sabijās, piegāja bikli kā bērns viņam tuvāk, pusčukstus Runājot: «Garīgo tēv, lūdzams, nedusmo, arī man pašai Sirds aiz žēlabām lūst. Manu rīcību nevada ļaunums. Tālab jel neesi bargs, bet jo zemīgi uzklausi manu Grēksūdzi, kuru es vēlos tev izteikt ar atklātu sirdi.» Skaidri bij jūtams — kāds liels, briesmīgs noslēpums Undīni
nomāc.
Mute jau vērās, te bālums tai pārklāja seju, un acīs Sariesās asaras. Tagad nu visiem bij brīnums, kaut arī Nespēja nojaust neviens to, kas nabaga Undīnei jācieš. Beidzot tā pārstāja raudāt un, spiezdama pāteram rokas, Satraukta sauca: «Mans tēvs, ak, jel saki, vai dvēsele krūtīs Nav tas vislielākais posts? Vai nav labāk, vai tomēr nav labāk Mūžam bez dvēseles būt?…» Te tā aprāvās, vērdamās ilgi Satraukta pāteram sejā, kā atbildi prasot, bet visi Uztrausās bailīgi kājās, un atbildes nebij. Tad viņa Izdvesa nopūtu grūtu un teica: «Jā, dvēsele tiešām Ir tā vislielākā nasta; jau tagad, tās dzimšanu gaidot, Skumjās es beidzos vai nost, kamēr agrāk, pat vakar, vēl jutos Brīva un viegla kā putns,» — un pēkšņi tā aprāvās elsās, Aizklāja seju ar plaukstām un nolieca galviņu, sākot Zēli kā mazulis raudāt, bet biezie un zeltainie mati Noslīga pāri kā aizkars tās daiļajai pierei un vaigiem. Pāters tai piegāja klāt un sacīja nopietnā balsī: «Undīn, es debesu vārdā tev pavēlu: izsūdzi grēkus, Visus, kas dvēseli māc, un, pat ja tev dvēselē ļaunums, Žēlīgais debesu tēvs tev piedos.» Un Undīne tūdaļ Nometās pātera priekšā uz ceļiem ar saliktām rokām, Pacēla acis uz augšu, tad pārmeta krustu un, dievu Dedzīgi piesaucot, teica ar asarām acīs, ka sirdī Neesot ļaunuma tai pat vismazākā. Garīdznieks tagad Griezās pie Gulbranda, teikdams: «Jums uzticu viņu, ar kuru Esmu vienojis jūs, un, kaut dvēsele viņai ir tīra, Tomēr tur slēpjas kaut kas, tālab varu jums ieteikt: pret sievu Uzmanīgs esiet un mīlošs, bet stingrs; par pārējo gādās Mūsu visžēlīgais dievs.» To pateicis, garīdznieks vēlreiz Pārmeta jaunajiem krustu un gāja uz durvīm, bet viņam Sekoja zvejnieks ar sievu un krustījās, lūgšanas skaitot.
Nabaga Undīne mēma uz ceļgaliem stāvēja, kamēr Izgāja ārā tie trīs, tad pavērsa lēni un bikli Vaigu uz Gulbranda pusi un pašķīra zeltainās cirtas — It kā no nemanas mostot, tā paslēpa galvu un spožām, Asaru pārpilnām acīm skumjskumīgi Gulbrandā vērās. «Mīļais, nu tagad tu arī, šķiet, atstāsi mani,» tā vāji Izdvesa, «tomēr vai es, vai gan es tālab vainīga būtu?» Rokas tik lūdzoši sniedzās, tik versmaini mīļotam pretim, Actiņas kļuva tik daiļas, tik spulgas kā aprīļa debess, Drebošā balstiņa plūda no dvēseles dzīlēm, un Gulbrands Mīlošais, aizmirsis visu, tai aicinot pastiepa rokas. Undīne pielēca kājās un, priecīgi kliegdama, metās Mīļotā skavās, pie krūts viņam pieglaudās, pamirstot laimē.