Pamazām izausa rīts, likdams jaunajiem pamosties. Kamēr Undīnei staroja vaigs gaišā laimē, pats bruņinieks likās Iegrimis domās un kluss — visu nakti to vajāja miegā Sķebīgs un uzmācīgs murgs; brīžam šķita, ka aizpekles gari Dvēseli savažot grib, sūtot daiļavas citu par citu Skaistākas, kuras pēc tam par glodenēm pārvērtās. Bailēs Drebēdams, uztrūkās viņš no miega — vai Undīne līdzās, Un vai viņa arvien vēl tā pati, kas bijusi? . . . Ārā Valdīja klusums, jo negaiss bij norimis; spīdēja mēness, Undīne gulēja ciešā un laimīgā miegā — tās karstais Vaidziņš bij nolikts uz plaukstas — un mierīgi elpoja; siltās, Pavērtās lūpiņas miegā pa brītiņam čukstus ko teica. Bruņinieks atguva mieru un iegrima snaudā, te atkal Klāt bij nelāgais murgs, bet, kad izausa gaisma un abi Pamodās, Gulbrands bij spiests visu izstāstīt Undīnei, lūdzot Piedot šo muļķīgo sapni un izbīli. Sieviņa skumji Nopūtās, pasniedza roku un klusēja. Spožzilo acu
Skatiens, tik bezgala maigs, mīlas tvīkumā apreibis, kādu Bruņinieks agrāk nekad nebij dzīvē vēl redzējis, pauda Vairāk par vārdiem. Un viņš, tagad piecēlies, mierīgu sirdi Devās pie pārējiem trim, kuri sēdēja klusi, kaut sejā Bija tiem nojaušams nemiers un saspringtas, mokošas gaidas. Šķita, ka garīgais tēvs skaita pātarus, lūdz, lai visaugstais Palīdzīgs nokratīt valgus, ko izlicis sātans. Bet, redzot Jauno, precēto vīru tik laimīgu, vecajiem ļaudīm Neviļus atplauka vaigs; abi vecīši raudāja, kamēr Garīdznieks pateicīgs acis pret debesīm vērsa. Sai brīdī Undīne pavēra durvis; tie steidza tai pretim, bet pēkšņi Sastinga šaubās: vai tā, kas tur stāvēja daiļuma rotā Līdzīga eņģelim, ir vai nav viņu Undīne. Pāters Pirmais tai piegāja klāt, bet nebij vēl paguvis roku Pacelt un svētību dot, kad, krizdama priestera priekšā Ceļos, tā lūdza, lai viņš tai visžēlīgi piedod un aizmirst Nejaukos vārdus, ko vakar tam teikusi, piebilstot: «Palūdz Debesu tēvu, mans draugs, manas grēcīgās dvēseles labad.» Tad tā uzslējās kājās, lai apskautu vecos, un turpmāk Viss, ko runāja viņa, bij sacīts no sirds, veco ausij Likdamies nedzirdēts, jauns, ne vairs tāds, kāds tiem
rādījās iepriekš — Ārēji jauks, bet bez sirds, tagad abi aiz laimes tie sāka Raudot visvareno lūgt, bet Undīni vēlīgi sauca Brīžam par eņģeli, citbrīd par miesīgo meitu, bet viņa Apbēra abus ar skūpstiem, un tāda tā palika vienmēr — Padevīgs laulātais draugs savam vīram un saimniece, vienlaik Šķīsta kā jaunavas sirds un laipna kā debesu būtne. Un, kaut vecīši abi, pat nabaga Gulbrands, kam miņā Undīnes untumi bija un bērnišķie niķi, ar bailēm Gaidīja mirkli, kad tā savus niķus un untumus atsāks Gluži kā agrāk, bet nē, par laimi, tie kļūdījās ļoti, Tālab ka Undīne bija un palika lēnīga. Pāters Sajūsmā iesaucās: «Ak, kā jūs, bruņiniek, priecāties varat, Jo visžēlīgais dievs jums caur mani ir dāvājis laimi Lielu, kas neatstās jūs ne virs zemes, ne aizkapa dzīvē, Ja vien pratīsit paši to nosargāt. Dievs lai jums žēlīgs!» Bija jau vakara stunda, kad laulātās draudzenes roka Pieskārās Gulbrandam kautri un maigi, to vedinot laukā. Skaidrajās debesīs saulīte laidās uz rietu — tās stari, Spraukdamies lapotnēm cauri, vēl rotāja zāli, caur kokiem Vizēja jūra kā zeltā. Bet jaunās sieviņas acis Dega un laistījās mīlā kā lapotnēs rasa, un tomēr, Liekas, kāds noslēpums skumjš viņai neļāva runāt, kaut brīžam Nopūta lauzās no krūts. Un tālab tā klusējot veda
Gulbrandu tālāk; kad viņš kaut ko teica vai jautāja, vienmēr Vienīgā atbilde bij viņas burvīgo actiņu skatiens, Kurā izlasāms viss — karsta mīla un pakļāvīgs maigums. Beidzot tie nonāca abi pie straumes, kas gāzās no meža . . . Bruņinieks skatās: kas tas? Upe atpakaļ krastos, tās vietā Burbuļo nevainīgs strauts. Bet Undīne, asaras valdot, Iesaucās: «Nebūs vēl rīts, kad tas aprims un apstāsies tecēt. Izausīs diena, un viss pēkšņi beigsies, tev turpmāk vairs šķēršļu Nebūs, kas aizceļot liedz, un tu aizjāsi pasaulē, mīļais.» — «Aizjāšu, Undīnīt, jā, taču kopā ar tevi!» sauc Gulbrands. — «Dari, mans mīļais, kā labāk,» caur asarām smaidot, tā atbild. «Jūtu un saprotu, draugs, ka tu Undīni mīli. Un viņa Mūžīgi piederēs tev ar sirdi un dvēseli. Tagad, Mīļotais, paklausies, pārnes jel mani, raug, tur uz to zaļo Saliņu strautā, kur mums būs jo tīkamāk. Nebūtu grūti Pašai bez pūlēm turp aizkļūt pār ūdeni, tomēr jo saldāk Dusēt tev rokās. Un, pirms abiem nāktos uz mūžu mums šķirties, Ļauj, lai es izbaudu vēl zemes lielāko laimi, ko gūstu, Kļaudamās cieši tev klāt.» Bet bruņinieks, aizgrābts un laimīgs, Pacēla sieviņu rokās un pārnesa ūdenim pāri. Protams, ka nebij tiem sveša šī saliņa zaļā, kur abi Atrada toreiz viens otru tai negaisa naktī. Un Gulbrands, Nolicis Undīni zālē, jau gribēja noslīgt tai līdzās. «Nevajag, nevajag, draugs,» viņa lūdzoši sacīja, «labāk Apsēdies iepretim man, jo es gribu, lai, iekam tu vārdos Ietērpis atbildi savu, to neslēptu varu no acīm Iepriekš tev nolasīt, mīļais. Tad paklausies: tagad tu zini Labāk par citiem, ka mīt šeitan pasaulē īpašas būtnes, Izskatā līdzīgas jums, tikai citādas, svešādas cilmes. Reti jums parādās tās. Dzīvo, piemēram, gunskura liesmās Vijīgās salamandras, bet pazemes dziļumos tumsā Mitinās viltīgie rūķi, un gaisos kā vēsmiņas plīvo Silfīdas vieglās, bet jūrās un ezeros, upēs un strautos Piemājo ūdeņu gari. Ved brīvu un teiksmainu dzīvi, Slēpti zem kristāla velvēm un zilganām lūkām, caur kurām Ieskatās debess un saule un atmirdz vai spīguļo zvaigznes. Sārtajos koraļļu kokos, kas sakņojas dzelmē, vīd augļi Tumšo safīru krāsā; tur pastaiga jauka pa mīkstiem Smilšu paklājiem, kuros vietvietām kā rotājums laistās Krāsaini gliemežu vāki, tur tālu, sen zudušu gadu Godības atliekas greznās guļ drupās zem sudraba zilās, Dārgās ūdeņu segas, un ūdens tās mīļi un maigi Apskauj un pušķo ar sūnām un teiksmainiem zemūdens ziediem, Apvij to sirmbaltās galvas ar niedrēm kā vainagiem kupliem. Būtnes, kam ūdenī mājas, ir bezgala jaukas, tās dailē
Cilvēku pārspēj. Vai reizēm nav dzirdēts, ka selgā kāds zvejnieks Jūras jaunavu redz, kad tā paslepen iznirst no dzelmes, Šūpojas viļņos un dzied; viņš vairs aizmirst to nespēj un seko Jaunavai dzestrajā dzelmē. Par undīnēm cilvēki daiļās Jūras meitenes sauc, un nu tagad, mans mīļais, patiešām Tā, ko tu skati nupat, ir visīstākā undine.» Gulbrands Sajuta izbaiļu tirpas pār muguru skrējām; ne vārda Nevarot dabūt pār lūpām, viņš daiļavā lūkojās, velti Gribēdams skatienu atraut no mīļotās būtnes. Bet viņa Māja ar galvu — tā ir! — dziļi nopūtās, atsākot stāstu: «Arējā izskata ziņā mēs cilvēkam līdzīgas, dažkārt Tikumā pārspējam to, taču liktenis nolemts mums citāds — Beigušas dzīvi, mēs zūdam kā migla, kā rēgi, jo miesa Izgaist, kad izgaisis gars, pēkšņi pazūd bez pēdām, ja jums no Pīšļiem būs piecelties ļauts, mums ir jāatiet atpakaļ savā Ūdeni, liesmā vai gaisā, vai pazemē, kurā reiz mitām, Jo mums dvēseles nav, taču, kamēr vēl dzīvas, tik ilgam Dzimtā stihija ir mūsu varā, bet nomirstot pašas Kļūstam par upuri tai, un viņa bez žēlām mūs izdzēš. Jautras mēs esam — jo rūpes un bēdas mums svešas — kā putni Birztalā, tauriņi pļavā vai zivtiņas ūdeņu dārzos. Taču mums mērķis ir viens — kļūt par cilvēkiem, tālab mans
mīļais,
Varenais tētis, kas valda pār ūdeņiem Vidusjūrā, Bija nolēmis man, savai mīlulei, vienīgai meitai, Dvēseli dāvāt, kaut pats, protams, nojauta arī to postu, Kuru būs uzvēlis man tā kā visiem, kam dvēsele dota. Bet pie dvēseles tikt mums tik iespēja viena: ir jākļūst Vienotam mīlā ar otru, kam cilvēka dvēsele. Tagad, Mīļais, man dvēsele dota uz mūžu, par kuru tev vienam Sacīšu mūžīgu paldies, jo lielāku paldies, ja mani Paturēt vēlēsies tu un glābsi no dvēseles sāpēm.
Ko lai Undīne iesāk bez tevis šai pasaule? Nu tev, Mīļotais, zināms, lūk, viss. Un, ja mani tu nolēmis atstumt, Dari to, lūdzams, tūlīt, atstāj vienu un dodies uz krastu, Ļaujot man ūdenī mesties, — viņš tēvocis mans, kas šai mežā Jau kopš sendienām ved brīvu vientuļa īpatņa dzīvi Tālu no radiem un draugiem, kaut spēka tam gana un reizēm Spētu viņš līdzinieks būt arī dižajām upēm un straumēm. Kādreiz viņš atnesa mani, tik gaišu, tik priecīgu bērnu, Šurpu šai būdiņā, kurā bij vientuļi ļaudis, un atkal Aiznesīs projām jo drīz, tik ne priecīgu bērnu, bet dziļi Skumstošu, mīlošu sievu, kam ielikta dvēsele krūtīs.» Vārdi tai aizlūza sāpēs, bet bruņinieks, aizgrābts un satriekts, Apskāvis pacēla viņu uz rokām un pārnesa pāri
Ūdenim krastā, kur, acis pret debesīm pacēlis, deva Zvērestu nepamest to, bet dalīties priekos un bēdās. Dvēseļu saskaņā liegā tie saķērās rokās un gāja Lēni uz būdiņas pusi. Un Undīne, juzdama lielo Debesu laimi, ko gūst tāds, kam dāvāta dvēsele, beidza Gremdēties ilgās pēc jūras un zemūdens valstības greznās.