Izeja no koka dobuma bija uz austrumu pusi, un Krupis pamodās agrā rīta stundā — gan spožās saules dēļ, kura spīdēja taisni virsū, gan tāpēc, ka bija gaužām nosaluši kāju pirksti, un šo pirkstu dēļ viņš redzēja sapni: it kā būtu mājās, savā skaistajā guļamistabā ar Tjūdoru stila logu, un gulētu gultā, bet ārā salta ziemas nakts, un gultas veļa, piecēlusies no savas vietas, šķendēdamās un protestēdama, ka nevarot vairs ilgāk izturēt tādu aukstumu, aizskrien lejā pa kāpnēm uz virtuvi, lai sasildītos pie pavarda liesmām, un viņš basām kājām rikšo tai nopakaļis pa jūdzēm garu, ledus gabaliem izklātu koridoru, lūgdamies, pierunādams segas un palagus, lai taču nāk pie prāta … Dzīvnieks droši vien būtu uzmodies vēl daudz agrāk, ja iepriekš vairākas nedēļas nebūtu gulējis salmu cisās uz akmens klona un gluži aizmirsis segu mīlīgos pieskārienus, kad ietinies tajās līdz ausīm.
Uztrūcies sēdus, Krupis vispirmāk izberzēja acis, tad satrina smeldzošos kāju pirkstus; viņš nespēja uzreiz aptvert, kur atrodas — ne sīkā, aizrestotā lodziņa, ne mūra sienu … tad, sirdij salecoties, dzīvnieks atcerējās itin visu: kā bija izkļuvis no cietuma, kā bēdzis, kā viņam bija dzinušies pakaļ, un beidzot iešāvās prātā pats svarīgākais un galvenais — ka viņš ir brīvībā!
Brīvība! Sis vārds un šī doma vien bija vairāk vērti nekā piecdesmit siltas segas! Karsts vilnis pārskrēja augumu no galvas līdz kājām, iedomājoties jauko ārpasauli, kas, nepacietībā degdama, gaida viņa svinīgo parādīšanos, gatava pakalpot, izpatikt, palīdzēt un būt Krupja sabiedrībā tāpat kā tais labajos laikos, kad liktenīgā nelaime vēl nebija nākusi pār viņa galvu. Dzīvnieks nopurinājās, ar pirkstiem izķemmēja no matiem sausās lapas, sakārtoja apģērbu un stalti izgāja tīkamajā rīta saulē — nosalis, bet pašapzinīgs, izsalcis, bet cerību pilnu sirdi; vakarvakara baigā briesmu sajūta pēc miega un atpūtas spožajos, siltajos saules staros izgaisa kā nebijusi.
Šinī agrajā vasaras rītā pasaule visa piederēja viņam! Rasas pielijušais mežs, pa kuru dzīvnieks gāja, stāvēja vientulīgs un kluss; zaļie lauki, kas nāca aiz meža, bija dāvāti viņam, lai Krupis varētu rīkoties ar tiem pēc sirds patikas; pat lielceļš, kad dzīvnieks to sasniedza, — arī tas šinī tukšajā pamestībā šķita kā noklīdis suns, kas atsaucīgs luncinās pretī, viņa draudzību diedelēdams. Krupis tomēr lūkojās pēc kāda, kas mācētu runāt un spētu pasacīt, uz kuru pusi viņam jāiet. Ja sirdsapziņa tīra, prāts viegls, nauda kabatā un neviens nerikšo apkārt okšķerēdams, lai aizrautu tevi atkal uz cietumu, tad jau vienalga, tad jau var iet, nenieka nebēdājot, kur tikai ceļi rāda un aicina. Bet tādam saprātīgam dzīvniekam kā Krupim tas nepavisam nebija vienalga, viņš varēja vai iespert lielceļam ar kāju par to, ka tas tik bezpalīdzīgi kluss, kad katrs mirklis no liela svara!
Laucinieciski atturīgajam lielceļam drīz pievienojās tā kautrīgais mazais brālis ūdensceļš — kanāls; tas pastiepa roku un uzticīgi, paļāvīgi sāka tecēt blakus, tāds pats kluss un atturīgs pret svešiniekiem. «Pie velna tādus!» Krupis norūca zem deguna. «Bet viens tomēr skaidrs: no kaut kurienes tie abi nāk un kaut kur aiziet. Bet ko tu šiem padarīsi, krupis būdams?» Un viņš pacietīgi soļoja tālāk gar ūdensmalu.
No līkuma gar kanālmalu, strūgu vilkdams, iznāca vientulīgs darba zirgs; tas smagi kāpa uz priekšu, it kā grūtās domās nogrimis. No virves dzeņaukstīm, kas bija piesietas saku valgiem, aizstiepās šmauga trose, gan cieši nostiepta, bet lielā garuma dēļ nolīkusi, un izliekuma lejasdaļā no tās krita ūdens lāses kā pērles. Krupis palaida zirgu garām un apstājās, gaidīdams, ko liktenis viņam sūtīs.
Ar strupo priekšvadni slaidi saviļņodama kanāla mierīgo virsmu, šurpu slīdēja liellaiva; tās gaiši krāsotā augšmala bija vienā līmenī ar strūdzinieku taku, un uz klāja stāvēja tikai kāda drukna sieva linaudekla platmaļu cepuri galvā, ar muskuļotu roku turēdama stūres airi.
— Jauks rītiņš, kundze! — piebraukusi blakus, viņa uzsauca Krupim.
— Jauks, kundzīt, jauks, kā sacīt jāsaka! — Krupis laipni atsaucās, turēdamies pa strūdzinieku taku laivas stūrmanei līdzi. — Jauks rītiņš, sacīt jāsaka, visiem, kam nav lielas klapatas uz kakla kā man. Te, paraug, izprecētā meita man ātro ziņu atlaidusi, lai steidzoties pie viņas, un es ar skrienu, nemaz nezinādama, kas tur šai lēcies, kas ne, tak bīdamās no tā ļaunākā, — jūs jau zināsiet, kundzīt, varbūt pati esat māte. Tā es pametu savu soli… es pie mazgāšanas, pie veļas ruļļa, jūs jau redzat, kundzīt… un atstāju mazos vienus, lai darās paši, kā māk, takšu pasaulē nav lielāku dauzoņu un blēņdaru par manējiem, kundzīt… un vēl pazaudēju naudu un apmaldījos … Kas gan noticis manai meitiņai, ak vai, manu kundzīt, par to pat bail domāt!
— Kur tad, kundze, varētu būt jūsu precētās meitas mājas? — laiviniece ieteicās.
— Pie upes viņa dzīvo, kundzīt, upes malā, — Krupis skaidroja. — Tur netāl tāda smuka māja lai, Krupjapili sauc, tas ir te šaipusē … Varbūt jūs zinātu, kundzīt?
— Krupjapils? Kā nu ne, es pati braucu uz to pusi, — sacīja laiviniece. — Šis kanāls dažas jūdzes tālāk saplūst ar upi, tādu drusciņu augšpus Krupjapils, uz turieni viegli var aiziet kājām. Nāciet pie manis laivā, aizvizināšu jūs to gabaliņu!
Viņa piestūrēja baržu gluži pie krasta, un Krupis, atzinības, pateicības pazemīgi murminādams, viegli uzlēca uz klāja un apsēdās ar vislielāko gandarījumu. «Krupim atkal uzsmaida laime!» viņš nodomāja. «Es allažiņ tieku sveikā cauri!»
— Tātad jūs, kundze, strādājat pie veļas mazgāšanas? — laiviniece laipni teica, baržai slīdot tālāk pa kanālu. — Un tas laikam ir arī gluži pateicīgs darbs — ja vien es neizsakos pārāk vaļīgi, tā spriezdama?
— Pats jaukākais darbiņš zemes virsū! — Krupis pacilāts atsaucās. — Visa zemākās kārtas muižniecība
nāk pie manis … negrib nevienu citu, kaut vai piemaksā, tik ļoti viņi atzīst mani! Redziet, kundze, savu amatu es māku caur un cauri, visam pati skatos pakaļ. Mazgāt, gludināt, cietināt, uztaisīt kungiem prīmā pletkreklus priekš viesīga vakara — viss tiek izdarīts manis pašas stingrākā uzraudzībā!
— Jūs taču nemazgājat visu to pati savām rokām? — laiviniece ar cieņu vaicāja.
— O, nē, man ir meitenes, — Krupis gaisīgi stāstīja, — kādas divdesmit gabalas ik dienas lieku pie darba. Bet jūs jau zināt, kādas meitenes ir! Nekrietnas palaidnes, nekas vairāk, es jums sacīšu!
— Nūja, kā tad! — laiviniece dedzīgi piekrita. — Bet, man domāt, jūs taču turat viņas pie kārtības, šitās slinkās izlaidenes! Un vai jums pašai ļoti patīk mazgāt veļu?
— Veļas mazgāšana man trakoti patīk, es to vienkārši dievinu! — Krupis teica. — Lielāka prieka man nav kā iegremdēt abas rokas ūdens toverī! īsta bauda, kundzīt, varu jums apzvērēt!
— Kāda laimīga sagadīšanās, ka jūs sastapu! — laiviniece piebilda, kaut ko pārdomādama. — Pats liktenis mūs abas savedis kopā!
— Kā, lūdzu … ko jūs gribējāt sacīt? — Krupis sabijies ievaicājās.
— Redziet, kas man nupat ienāca prātā, — laiviniece runāja tālāk. — Man arī patīk mazgāt veļu, tāpat kā jums, bet redz, kas par lietu — patīk vai nepatīk, man viss ir jāizmazgā vienai pašai, saprotams, tepat uz baržas kā patlaban. Un tad mans vecais — viņš allaž manās izšmaukt no saviem pienākumiem, pamezdams šito laivu manā ziņā, tā ka es ne brītiņu nevaru atlicināt pati savām darīšanām. Pēc tiesas un taisnības patlaban te vajadzētu stāvēt viņam — vai nu turēt stūri, vai uzmanīt zirgu; par laimi, zirgam sajēgas diezgan, pats zina ceļu. Bet vecais aizlaidās ar suni — gribot nomedīt pusdienām kādu trusēnu. Teicās gaidīt mani pie nākamām slūžām.
Jā, var jau iznākt, ka sagaida ari, bet es viņam vis neticu, kad viņš aizlaižas ar to suni — tas ir vēl briesmīgāks nekā saimnieks. Un kā pa to lāgu lai tieku galā ar mazgāšanu?
— Ko nu lauzīt galvu par mazgāšanu! — Krupis attrauca; viņam nepavisam vairs nepatika par to runāt. — Padomājiet labāk par trusēnu! Skaists, jauns, brangs trusis tas būs, varu derēt! Vai jums sīpoli ir?
— Es nespēju domāt ne par ko citu, kad priekšā stāv veļas mazgāšana! — baržas stūrmane atsvieda. — Taisni brīnums, kā jūs varat runāt par kaut kādiem trušiem, kad jums te paveras tik vienreizēja izdevība! Tur, kajītē, pašā kaktā, jūs atradīsiet samestas čupā visas netīrās lupatas. Ja jūs paņemtu kādus pāris, trīs pašus steidzamākos apģērba gabalus — tādai zinātājai kā jums es neņemšos sīkāk tos apstāstīt, tik acis uzmetot, jūs mirklī redzēsiet, kas un kā, — sviediet tos iekšā toverī, izmazgājiet, kamēr mēs braucam; kālab ne, tā jums būs lielākā bauda, kā pirmīt sacījāt, un man krietns atspaids! Jūs redzēsiet — toveris ir ērts un parocīgs, turpat ari ziepes, katls uz plīts, spainis, ar ko pasmelt no kanāla ūdeni. Tad es zināšu, ka jums ir pašai savs laika kavēklis, nebūs vairs te jākvern dīkā, skatoties apkārt un žāvājoties.
— Bet… varbūt ļaujiet man pastūrēt! — Krupis gluži sabijies ieteicās. — Tad jūs pati varētu ķerties pie veļas un izmazgāt to, kā jums tīk. Es varu vēl sabojāt jūsu drēbes, izdarīt kaut ko ne tā, kā vajag… Es ņemos vairāk ar vīriešu veļu un krekliem, tā ir mana specialitāte.
— Lai es atļautu jums stūrēt? — sieva pārjautāja un smējās. — Te vajag drusku mākas, lai baržu pareizi nostūrētu! Turklāt tas ir smags darbs, un man tā gribas jūs iepriecināt. Nē, nē, jums lai tiek veļas mazgāšana, tā jums patīk, bet es palikšu vien pie stūrēšanas — taču man zināma lieta. Mazgājiet vien — gan sev pašai, gan arī man par prieku!
Krupis nu bija iedzīts strupceļā. Dzīvnieks pameta acis uz vienu pusi, uz otru, lūkodams bēgt, tomēr viņi
atradās pārāk tālu no krasta, lai to aizsniegtu lēcienā, un dzīvnieks truli padevās liktenim. «Ja reiz tā sanācis,» viņš izmisis domāja, «jebkurš muļķis, manuprāt, var izmazgāt veļu!»
Dzīvnieks paņēma no kajītes toveri, ziepes, visu nepieciešamo, uz labu laimi izvēlējās dažus apģērba gabalus, cenzdamies atcerēties, ko bija redzējis darām veļasmājā, kad nejauši reiz ieskatījās pa logu, un stājās pie darba.
Pagāja krietna pusstunda, un tās laikā Krupis ar katru minūti saskaitās arvien vairāk un vairāk. Lai ko viņš darīja, likās, it nekas apģērba gabaliem nebija pa prātam un nespēja tiem palīdzēt. Dzīvnieks gan centās tos pierunāt, gan iepļaukāja, gan uzdeva tiem ar dūri — nekā! Veļa ņirdza pretim no tovera tāda pati kā iepriekš, aplipuši ar vecajiem grēkiem un laimīga savā netīrībā. Kādu reizi vai divas viņš pameta skatu pār plecu uz lai- vinieci, bet tā šķita raugāmies tikai uz priekšu, pilnīgi iegrimusi baržas stūrēšanā. Briesmīgi smeldza mugura, un Krupis ar izbailēm pamanīja, ka āda uz rokām savil- kusies krunkās. Un viņš tā lepojās ar savām ķepiņām! Dzīvnieks klusībā izgrūda tādus lāstus, kādi nekad nedrīkstētu nākt pār lūpām ne veļasmazgātājām, ne krupjiem, un ziepju gabals jau piecpadsmito reizi izslīdēja no rokām un pazuda toverī.
Skaļš smieklu rēciens lika dzīvniekam izslieties un paraudzīties apkārt. Laiviniece atgāzusies smējās, kratīdamās pie visām miesām, kamēr no acīm viņai izsprāga asaras un sāka tecēt pār vaigiem.
— Es visu laiku jūs vēroju, — smieklos rīstīdamās, baržas stūrmane teica. — Tā jau domāju, ka jūs no sākta gala te velnu dzenat, tik puķaini izrunādamās. Ak, kāda veļasmazgātāja, vai dieviņ! Ne trauku lupatu savu mūžu nav izmazgājusi, varu saderēt!
Dusmas, kas Krupī vārīties vārījās jau krietnu brīdi, nu meta mutuli pāri malām, viņš pilnīgi zaudēja savaldīšanos.
— Ak jūs prastā, zemiskā, resnā baržasbāba! — viņš iekliedzās. — Kā jūs iedrošināties tā runāt ar augstāk stāvošām personām? Veļastantiņa, ak tā gan! Jums nāksies iegaumēt — es esmu Krupis, plaši pazīstamais, cienījamais un ievērojamais Krupis! Pašlaik varbūt esmu drusciņ kritis nežēlastībā, taču tādēļ kaut kādai baržas- bābai nebūs ļauts smieties par mani!
Laiviniece panācās tuvāk un no platmales apakšas ieurbās viņā ar vērīgu, ciešu skatu.
— Ak, tad tāds jūs esat! — viņa iesaucās. — Kaut kas nedzirdēts! Pretīgs, glums un riebīgs krupis! Un vēl manā tīrajā, skaistajā laivā! Nu nē, to nu es necietīšu!
Viņa uz brīdi palaida vaļā stūres airi. Resna, mūsaina roka izšāvās uz priekšu, notvēra Krupi aiz priekškājas, otra mirklī sagrāba pakaļkāju. Tad pasaule apsviedās otrādi, barža likās viegliņām aizlidināmies pāri debess velvei, vējš iesvilpās ausīs, un Krupis juta, ka griezdamies vien lido pa gaisu.
Kad viņš ar skaļu plunkšķi beidzot iekrita ūdenī, tas rādījās krietni vēss, tomēr aukstums nespēja apdzēst lepnības garu, nespēja veldzēt briesmīgo dusmu karstumu. Sprauslodams dzīvnieks iznira virspusē un, kad bija no- rausis no acīm ūdenszāles, uzreiz pamanīja laivinieci — tā skatījās atpakaļ pār projām slīdošās baržas pakaļgalu un smējās pilnā kaklā, un Krupis klepodams, rīstīdamies nozvērējās par to viņai bargi atmaksāt.
Dzīvnieks enerģiski airējās ar visām četrām uz malu, taču katūna brunči stipri traucēja kustības, un, kad viņš beidzot samanīja zemi zem kājām, pagalam smagi bija paša spēkiem vien uzrāpties stāvajā krastā. Pēc tam pāris, trīs minūtes viņam vajadzēja pagaidīt, iekams atguva dvašu, bet tad viņš, saņēmis ar ķepām slapjos brunčus
uz augšu, metās skriet, joza, cik ātri vien varēja, sašutumā smakdams, pēc atriebes slāpdams.
Kad Krupis nonāca iepretī baržai, laiviniece aizvien vēl smējās.
— Veļastantiņ, — viņa sauca, — izlaidiet nu sevi caur veļas rulli! Izpletējiet grumbas no vaigiem un ielieciet ilgviļņus, tad būsiet diezgan izskatīgs krupis!
Bet dzīvnieks ij nedomāja apstāties, lai viņai atbildētu. īstā atmaksa, kādas viņš alka, nebija vis lēti vārdi, kas vējos izgaist, lai gan prātā iešāvās dažs labs teiciens, ko viņš labprāt būtu atsviedis pretī. Tas, ko viņam īsteni vajadzēja, bija vēl gabaliņu priekšā. Skriedams kā vējš, Krupis panāca zirgu, atmetināja strūgas virvi, nosvieda to zemē, bez pūlēm uzlēca lopiņam mugurā un, neprātīgi spārdīdams ar papēžiem sānos, uzdzina to aulekšos. Viņš laida rumaku pāri laukam — prom, tikai prom no strūdzinieku takas! — līdz uzgrieza uz grambaina zemesceļa. Pametis skatu atpakaļ, viņš vēl redzēja, ka barža uzsēdusies kanāla pretējā krastā un sieva mežonīgi plivina pa gaisu rokas un kliedz:
— Stāt! Stāt! Stāt!
— Ir jau dzirdēta tāda dziesmiņa, — Krupis nosmējās, bukņī- dams zirgam sānos un lēkšiem vien laizdams tālāk.
Strūgas vilcējs tomēr nespēja ilgi aulekšot, viņa gaita drīz pārtapa rikšos un rikši — lēnos soļos, bet Krupim ar to bija diezgan: dzīvnieks labi zināja, ka viņš vismaz kustas uz priekšu, toties liellaiva stāv uz vietas.
Garastāvoklis jūtami uzlabojās, jo tas bija smalks darbs, ko viņš paveicis. Apmierināts, saulītē sildīdamies, dzīvnieks kratījās zirga mugurā, vadīdams to pa sānceļiem un takām un cenzdamies nedomāt par to, cik ilgi nav dabūjis kārtīgi paēst, un kanāls tikmēr palika arvien tālāk un tālāk aizmugurē.
Daudz jūdžu viņš bija tā nojājis, snauduļodams siltajā saulē, kad zirgs piepeši apstājās, nolieca galvu un sāka plūkt zāli; trūkdamies no snaudiena, Krupis tik tikko noturējās, nenovēlies no zirga muguras. Krupis pavērās apkārt un redzēja, ka atrodas plašās kopu ganībās, kuras, cik tālu sniedza skats, bija izraibinātas ar irbuleņu un kazenāju puduriem. Turpat netālu stāvēja putekļiem klāta kulba, tai blakus uz otrādi apvāzta spaiņa sēdēja čigāns, pīpi kūpinādams un vērdamies plašajā pasaulē. Viņam līdzās liesmiņas laizīja salauzītus žagarus, uz uguns karājās ķeta katliņš, kurā kaut kas burbuļoja un gulgoja, pūzdams gaisā vieglus garaiņu mākulīšus. Un smaržas — siltas, kuplas, treknas — virmoja, dancoja un griezās, lai beidzot savītos īstenā, garšīgā, vienotā kopsmaržā, kas šķita kā pašas dabas dvēsele, iemājojusi šinī veidolā un parādījusies saviem bērniem, — patiesa dievība, mājības un labsajūtas māte. Krupis nu skaidri saprata, ka iepriekš nemaz nav bijis īsti izsalcis. Tas, ko viņš bija izjutis rīta pusē, rādījās tikai kā sīks nelabumiņš. Bet
tagad nu gan viņu sagrāba salkums, patiess un neapšaubāms, un tūlīt pat vajadzēja to remdināt, citādi varēja notikt kaut kas briesmīgs un nelabojams. Krupis pārlaida čigānam pētījošu skatienu, domās apsvērdams, kas būtu vieglāk: sadot vīram pa kaklu vai pieglaimoties? Tā viņš sēdēja zirga mugurā, ostīdams gaisu un skatīdamies uz čigānu, un sēdēja arī čigāns, kūpināja pīpi un lūkojās pretim.
Negaidot čigāns izņēma no mutes pīpi un it kā starp citu ieteicās:
— Gribat izandelēt šamo sav zirdziņu?
Krupis galīgi apmulsa. Viņam nebija ne jausmas, ka čigāni ir ņipri uz zirgu pirkšanu un pārdošanu un ka šādu izdevību tie nekad nelaiž garām, un nebija ienācis prātā, ka to kulbas vienmēr taču ir kustībā un tām vajadzīgs kārtīgs vilcējspēks. Pārvērst zirgu naudā — kas to būtu domājis! Čigāna priekšlikums deva iespēju dabūt tieši to, kas viņam visvairāk nepieciešams, — skaidru naudu un krietnas brokastis.
— Ko? — viņš iesaucās. — Lai es pārdotu savu brīnišķo, jauno zirdziņu? Nu nē, par to nevar būt ne runas! Ar ko tad es ik nedēļas vedīšu veļu uz mazgātavu? Turklāt es esmu tam dikti pieķērusies un zirdziņš mani vienkārši dievina.
— Pamēģiniet, varbūt varat iemīļot arī ēzeli, — čigāns ieteica. — Dažām tas izdodas.
— Šķiet, jūs nesaprotat, — Krupis runāja tālāk, — ka šis lieliskais zirgs jums ir daudz par labu. Viņš ir tīr- asiņu, jā, jā, pa daļai, nevis tāds, kā jūs domājat, bet, saprotams, gluži citāds. Heknijs, godalgots savā laikā . .. tas gan bija krietni sen, tādu jūs viņu neesat redzējis, bet arī patlaban pēc izskata vien tas ir skaidri manāms, ja jūs ko saprotat no zirgiem. Tomēr, starp citu, cik jums nebūtu žēl par šo jauno, spirgto kumeliņu?
Čigāns rūpīgi nopētīja zirgu, tad Krupi, tad atkal zirgu.
— šiliņš uz kāju, — viņš izmeta, novērsās un turpināja sūkt savu pīpi, tādējādi vai visu pasauli gribēdams samulsināt un izvest no pacietības.
— šiliņš uz kāju? — Krupis iesaucās. — Lūdzu, man brītiņu jāparēķina, cik tur kopā sanāk!
Viņš norausās no zirga, palaida to ganīties, apsēdās pats pie čigāna, saskaitīja uz pirkstiem un sacīja:
— šiliņš uz kāju? Nūja, tad sanāk apaļi četri šiliņi un vairāk nekā. Nē, ij prātā nenāk par četriem šiliņiem iztirgot tādu jauku, spraunu zirdziņu!
— Nu labi, — čigāns sacīja, — es pateikšu, cik es došu. Es maksāšu piecus šiliņus, un tas ir trīs šiliņi un vēl seši pensi vairāk, nekā tāds zirgs ir vērts. Tas ir mans pēdējais vārds.
Krupis ilgi sēdēja, smagi domāja. Viņš bija izbadējies un bez pensa kabatā, un droši vien vēl krietnu gabalu no mājām, cik tālu — to viņš nezināja, un naidnieki, iespējams, vēl arvien viņu meklēja. Šādā gadījumā pieci šiliņi nudien var izrādīties prāva naudas summa. Bet, no otras puses, tas nepavisam nelikās daudz par zirgu. Nūja, toties viņš šo rumaku dabūjis par baltu velti, tādējādi viss, ko viņš saņem, ir tīrais ieguvums! Beidzot viņš stingri sacīja:
— Tā, čigānonkul! Tagad es sacīšu, kā esmu ar mieru, un tas būs mans pēdējais vārds. Jūs maksāsiet man sešus šiliņus un sešus pensus, tas būtu naudā; bez tam jums papildus jādod man krietnas brokastis, cik es spēju vienā piesēdienā apēst no šī katliņa, kas pūš visu laiku tik brīnumjaukus, vilinošus garaiņus. Par to es jums dodu pretī savu skaisto, gudro zirgu ar visām skaistajām sakām un slejām, kas viņam mugurā, — tās es piemetu klāt gluži bez maksas. Ja jums ar to nav diezgan, tad sakiet — un es jāšu tālāk. Tepat tuvumā man zināms kāds cilvēks, kas jau gadiem ilgi kāro šo lopiņu pirkt.
Čigāns sāka briesmīgi kurnēt un šķendēties, sak —ja viņš bieži tā rīkotos, tad paliktu pliks un nabags. Tomēr galā viņš izmakšķerēja no savu bikškabatu dziļumiem
zāniem, zaķiem un trušiem, pāvu vistiņām, pērļu vistiņām un vēl no kādiem pāris, trīs medījumiem. Gandrīz vai iebrēkdamies, Krupis paķēra šķīvi klēpī un nu tikai stūma vaigos, stūma vaigos, prasīja vēl un vēl, un vēl, un čigānonkulis viņam to nenoskauda. Dzīvniekam likās — savu mūžu viņš nav baudījis tik sātīgas brokastis.
Kad vēders bija tik pilns ar virumu, ka šķita — lielāku kravu tas vairs nevarēs uzņemt, Krupis cēlās kājās, teica čigānam «sveiki» un bezgala sirsnīgi atvadījās no strūgas vilcēja; čigāns, labi pazīdams apkārtni, izstāstīja viņam ceļu, un dzīvnieks no jauna devās tālāk visjaukākajā omā, kāda vien iespējama. Tagad viņš, jānudien, bija pavisam cits Krupis, pēdējās stundas laikā pārvērties vai līdz nepazīšanai. Saulīte gaiši staroja, samirkušie brunči metās tikpat kā sausi, kabatā atkal šķindēja nauda, un tuvāk un tuvāk nāca mājas un draugi, un drošība, un — kas visjaukākais — vēders bija pilns ar sātīgu barību, siltu un spēcinošu, un dzīvnieciņš jutās liels un stiprs, un bezrūpīgs, un gaužām apmierināts pats ar sevi.
Jautri soļodams, Krupis atcerējās savus pieredzējumus, bēgšanu, un raugi — ikreiz, kad bija sanācis pavisam ļauni, viņš allaž bija mācējis atrast izeju; prieks un lielīgs lepnums pildīja viņa sirdi.
naudas kulīti un noskaitīja Krupim ķepā sešus šiliņus un sešus pensus. Tad čigāns uz brīdi pazuda kulbā un atgriezās ar prāvu skārda šķīvi, nazi, dakšiņu un karoti. Viņš piešķieba katliņu, un brīnumaina, karsta gaļas viruma straume salija šķīvī. Tas patiešām bija pats gardākais gaļas sautējums pasaulē, savārīts no irbēm, fa-
— O-ho-ho-o! — viņš pats sev uzsauca, maršēdams pa ceļu, degunu gaisā. — Kas es par varen gudru Krupi! Un nav patiesi neviena dzīvnieka pasaulē, kas gudrībā
varētu sacensties ar mani! Naidnieki mani iesloga cietumā, visapkārt sargi, uzraugi nomodā dienu un nakti — un es aizšmaucu viņiem visiem gar degunu ar milzu veiklību, ko vēl dubulto drosme! Viņi drāžas man pakaļ ar lokomotīvi, nāk virsū ar policistiem un revolveriem — un es tiem pasitu knipi zem deguna un nozūdu, smiedamies pilnā kaklā. Kā par sodību mani ņem un iemet kanālā šitā negantā, resnā baržassieva! Nu, un kas iznāk? Es izpeldu krastā, notveru viņas zirgu un gavilēdams aizauļoju; pārdodu zirdziņu, dabonu pilnas kabatas ar naudu un vēl paēdu karaliskas brokastis! O-ho-ho-o! Es tak esmu visu krupju Krupis, cēlais un slavenais veiksminieks Krupis!
Viņš piepūtās tik ļoti lepns, ka sacerēja dziesmiņu pats sev par godu un dziedāja to pilnā kaklā, lai gan nebija neviena, kas šo priekšnesumu varētu klausīties, tikai pats dziedātājs. Tā droši vien ir vislielīgākā dziesma, kādu dzīvnieks jebkad ir sacerējis.
Ir pasaulē bijuši varoņi diži, To vēstures grāmatas rāda, Tomēr neviens nav tik slavens Kā misters Krupis, pēc vārda.
Oksfordas gudrie, tie zina it visu, Ko vien ir iespējams zināt; Tomēr neviens no tiem nezin ne pusi, Kas misteram Krupim ir zināms!
Sēž dzīvnieki Noasa šķirstā un raud, Asaras straumēm tiem pludo. Kurš iesaucās: — Zeme! Priekšā ir zeme! — Tas misters Krupis bij — lūdzu!
Zib zobeni, armija salutē braši, Pa laukumu iedama garām. Vai karalis tas? Sers Kičeners? Nē! Tas — misters Krupis jo sparīgs.
Karaliene un galma dāmas pie loga Sēž savā pilī un rokdarbus strādā. Sauc karaliene: — Kas ir tas cēlais vīrs? — Teic dāmas: — Tas misters Krupis, pēc vārda.
Dziesma tādā garā turpinājās vēl krietnu brīdi, tomēr tā bija tik briesmīgi pašslavinoša, ka labāk atstāt to neuzrakstītu. Te ir tikai daži mērenākie pantiņi.
Viņš soļoja dziedādams un dziedāja soļodams un piepūtās ar katru mirkli resnāks. Taču dzīvniekam drīz nācās pieredzēt, ka lielība naudu nemaksā.
Pieveicis vēl dažas jūdzes pa lauku gatvēm, Krupis sasniedza plašo lielceļu un, uzgājis uz tā un pārlaidis skatienu baltajai ceļa lentei, pamanīja tālē iezīmējamies tumšu punktu, kas izpletās traipā, tad plankumā, līdz pārvērtās par kaut ko bezgala tuvu un mīļu, un divkāršs taures pūtiens, tik brīnišķīgs un labi pazīstams, sasniedza viņa ausis.
— Nu, tas ir ko vērts! — dzīvnieks satraukts iesaucās. — Tā atkal reiz ir īstā dzīve, plašā pasaule, no kuras biju tik ilgi šķirts! Es sveikšu viņus, savus spēkrata brāļus, sastāstīšu viņiem visādas pasakas, tās pašas, kas līdz šim tik brīnišķīgi man palīdzējušas, un, protams, viņi pavedīs mani kādu gabaliņu, tad es viņiem vēl kaut ko sagudrošu un, iespējams, ja vien uzsmaidīs laime, beidzot iebraukšu Krupjapils pagalmā ar auto! Āpsim tas būs smags trieciens!
Viņš droši pagājās ceļa vidū un pacēla roku; mašīna lēnā gaitā, stādamās tuvojās lauku ceļa galam, bet tad piepeši Krupis kļuva bāls kā krīts, sirds aiz dvēseles aizkrita, ceļi sāka trīcēt, tapa ļengani, viņš saliecās deviņos līkumos, juzdams vēderā sāpīgus krampjus. Un neveicās arī viņam, nelaimīgajam dzīvniekam! Jo auto, kas tuvojās, bija taisni tas pats, kuru viņš bija nozadzis «Rudā Lauvas» pagalmā tanī liktenīgajā dienā, kad bija sākušās visas šīs nepatikšanas! Un arī cilvēki izrādījās tie paši, ko viņš pusdienodams bija vērojis viesnīcas ēdamzālē!
Dzīvnieks sabruka ceļa putekļos kā nabaga nožēlojama nelaimes čupiņa, izmisumā pie sevis murminādams:
— Nu viss pagalam! Kaps un krusts virsū! Atkal policisti un rokudzelži! Un atkal cietumā! Pie maizes un ūdens! Ak, kāds es muļķis! Un kāpēc vajadzēja klīst apkārt kā uzpūtīgam gailim, dziedāt lielīgas dziesmas, gaišā dienas laikā plivināties pa lielceļu citiem acu priekšā — kāpēc? Gudrāk taču bija paslēpties, pagaidīt līdz nakts melnumam un pa sānceļiem vien aizslīdēt mājup, ka ne čiku, ne grabu! Ak es, nelaimīgais Krupis! Likteņa piemeklētais radījums!
Briesmīgais auto lēnām nāca tuvāk un tuvāk, līdz beidzot viņš dzirdēja to apstājamies gluži blakus. Izkāpa divi džentlmeņi un piegāja pie saplakušās, trīcošās nelaimes čupiņas, kas gulēja ceļa putekļos, un viens no tiem ieteicās:
— Ak dievs, kāda nelaime! Tā ir nabaga veca māmiņa . .. šķiet, veļasmazgātāja … noģībusi ceļa vidū! Droši vien dabūjusi saulesdūrienu, nabaga cilvēks! Bet varbūt no bada, neko nav šodien mutē ņēmusi. .. Iecelsim viņu mašīnā un aizvedīsim uz tuvējo pilsētiņu, tur viņai katrā ziņā atradīsies draugi.
Džentlmeņi saudzīgi iecēla Krupi mašīnā, salika tam aiz muguras mīkstus spilventiņus un devās ceļā.
Dzirdēdams, cik maigi un gādīgi viņi runā, Krupis saprata, ka ir palicis nepazīts; dzīvniekam sāka atgriezties dūša, viņš piesardzīgi pavēra pirms vienu, pēc arī otru aci.
— Skatieties! — sacīja viens no džentlmeņiem. — Viņai kļuvis labāk. Svaiga vēsma ir īstas zāles. Kā tagad jūtaties, kundze?
— Liels paldies, ser, — Krupis drebošā balsī izspieda. — Man jau daudz labāk.
— Pareizi, — sacīja džentlmenis. — Nu tikai esiet gluži mierīga un, galvenais, nepūlieties runāt!
— Es nerunāšu, — Krupis piekrita. — Man tikai liekas — ja es būtu priekšējā sēdeklī blakus šoferim, kur svaigs gaiss stiprāk pūš sejā, es drīz vien atspirgtu pavisam.
— Kas par atjautīgu māmiņu! — džentlmenis iesaucās. — Nu, protams, jums jāsēž priekšā!
Viņi gādīgi palīdzēja Krupim pārcelties uz priekšējo sēdekli blakus šoferim, un auto ripoja tālāk.
Nu Krupis atkal bija tikpat kā savā ele
mentā. Viņš sēdēja izslējies, apkārt skatīdamies un cenzdamies savaldīt iekšējās trīsas, vecās ilgas un alkas, kas aizvien pieņēmās spēkā, apsēda dzīvnieku no galvas līdz kājām un beidzot pilnīgi sagrāba savā varā. «Tas ir liktenis!» viņš nodudināja sev zem deguna. «Kālab cīnīties, turēties tam pretī?» Un dzīvnieks paliecās uz šofera pusi.
— Lūdzu, atvainojiet, ser, — viņš teica, — vai jūs nebūtu tik laipns un neatļautu man drusciņ pastūrēt? Es visu laiku jūs uzmanīgi vēroju; tas liekas tik viegli un aizraujoši, un tad es varētu stāstīt savām draudzenēm, ka reiz esmu vadījusi īstu automobili!
Šoferis par tādu ierosinājumu sāka tik sirsnīgi smieties, ka džentlmenis apjautājās, kas noticis. Saņēmis atbildi, viņš, Krupim par lielu prieku, iesaucās:
— Bravo, kundze! Jūsu drosme man patīk! Atļaujiet viņai pamēģināt, šofer, un skatieties pats līdzi! Neko ļaunu viņa neizdarīs.
Krupis nepacietīgs ierausās šofera sēdeklī, satvēra ar ķepām stūres ratu, mākslotā padevībā noklausījās visas pamācības un izkustināja auto no vietas; viņš vadīja to sākumā ļoti lēni un uzmanīgi, jo bija nolēmis būt piesardzīgs.
Džentlmeņi aizmugurē sasita plaukstas un aplaudēja, Krupis dzirdēja viņus sakām:
— Cik labi viņai tas izdodas! Fantastiski — veļastan- tiņa pirmoreiz pie stūres un tik brīnišķīgi māk vadft automašīnu!
Krupis sāka braukt mazliet ātrāk, tad vēl ātrāk, vēl … Viņš dzirdēja džentlmeņus brīdinoši iesaucamies:
— Uzmanīgi, veļastantiņ!
Tas Krupi saniknoja, viņš vairs nespēja valdīties. Šoferis dzīrās iejaukties, bet Krupis viņu ar elkoni atgrūda atpakaļ sēdeklī un piespieda gāzi līdz galam. Gan vēja brāzma, kas ietriecās sejā, gan motora rēciens, kas pie- dūca ausis, gan vieglais palēciens, ar kādu mašīna rāvās uz priekšu, — tas viss galīgi apdullināja dzīvnieka karsto galvu.
— Veļastantiņa, ak tā gan! — viņš kā neprātīgs iekliedzās. — Ho-ho-ho! Es esmu Krupis, autolaupītājs, cietumbēglis, tas pats Krupis, kas allaž aizmūk un pazūd! Sēdiet mierā, un jūs ieraudzīsiet, kas ir īstena autobraukšana, jo tagad jūs esat visuslavenā, visizveicīgākā un pilnīgi bezbailīgā Krupja rokās!
Ar šausmīgu brēcienu visa kompānija trūkās kājās un gāzās dzīvniekam virsū.
— Grābiet to ciet! — viņi kliedza. — Turiet to Krupi, trako dzīvnieku, kas nozaga mūsu auto! Sasiet viņu,
saslēgt važas un prom uz tuvāko policijas iecirkni! Nost ar šausmīgo, bīstamo Krupi!
Te tev nu bija! Par to vajadzēja padomāt agrāk, būt piesardzīgākiem un atcerēties, ka vispirms ir kaut kā jāaptur mašīna, tikai tad var izspēlēt šitādus pigorus! Ar stūres puspagriezienu Krupis iztrieca auto cauri zemajam dzīvžogam, kas stiepās gar ceļa malu. Sekoja milzu palē- ciens, varens grūdiens, un automobiļa riteņi jau kūlās pa zirgu dīķa staignajiem dubļiem.
Krupis manīja,ka spējš sviediens ar slaidu loku paceļ viņu gaisā kā vieglu bezdelīgu. Sī kustība likās tīkama, un dzīvnieks jau sāka domāt — varbūt lidojums turpināsies tik ilgi, līdz viņam izaugs spārni un viņš pārvērtīsies par Krupjaputnu, — bet tad ar mīkstu būkšķienu nogāzās uz muguras biezā, leknā pļavas zālē. Pietrūcies sēdu, viņš ieraudzīja dīķī automobili, tas bija gandrīz nogrimis; abi džentlmeņi un šoferis, savu garo svārku stērbelēs pīdamies, bezpalīdzīgi spirinājās pa ūdens virsu.
Dzīvnieks veikli uzlēca kājās un, cik tik jaudas, laidās prom; viņš lauzās cauri dzīvžogiem, lēca pāri grāvjiem, smagi skrēja pa labības tīrumiem, līdz aizkrita elpa un viņš pagura un pārgāja uz lēniem soļiem. Mazliet atguvis dvašu un spēju sakarīgi domāt, Krupis sajūsmā iespurdzās, tad sāka skaļi smieties un beidzot smējās, vēderu turēdams, kamēr no smiešanās galīgi zaudēja spēkus un bija spiests apsēsties turpat pie dzīvžoga.
— Ho, ho, ho! — viņš smējās asarām acīs, par sevi priecādamies. — Tas tik ir Krupis! Tas pats Krupis, kurš vienmēr tiek sveikā cauri! Kurš ieblēdījās pie viņiem mašīnā? Kurš izmanījās tikt priekšējā sēdeklī, lai paelpotu svaigu gaisu? Kurš pārliecināja viņus, ka mācēs vadīt automobili? Un kurš salidināja viņus zirgu dīķī un pats aizlaidās lapās, skaisti uzspurgdams gaisā un atstādams šitos nenovīdīgos aunapieres, smalkos autotūristus peramies pa dūņām, kur arī ir viņu īstā vieta? Nu, Krupis, protams! Gudrais, varenais un krietnais Krupis!
Tad viņam atkal uznaca dziedama reize, un viņš rava vaļā spalgā balsī:
— Auto aiziet — pup-pup-pup! — Pa lielceļu kā jupis! Kas gan to dīķī iestūrē? Tas meistarpuika Krupis!
Ak, kas es par gudrinieku! Tik gudrs, tik gudrs, tik varen gu …
Neliels troksnis kaut kur aizmugurē lika satrūkties un pagriezt galvu. Ak šausmas! Ak tu posts un negals!
Šoferis savās ādas getrās un divi liela auguma policisti skrēja šurp, ko jaudāja, pār labības tīrumu.
Nabaga dzīvnieks uztrūkās no zemes un ņēma kājas pār pleciem, sirdij kūleņiem kūleņojot.
— Ak manu dieviņ, — viņš dvesa, — kāds es esmu ēzelis! Kāds uzpūtīgs un nepiesardzīgs ēzelis! Un atkal izlielījos! Un atkal dziedāju, klaigāju! Sēdēju un dzesināju muti! Ak dieviņ! Vai manu dieviņ! Va-ī dieviņ!
Krupis paskatījās atpakaļ un pārbijies ieraudzīja, ka vajātāji viņu panāks. Dzīvnieks gan šausmīgi joza, taču visulaik šķielēja atpakaļ un redzēja, ka tie trīs neatlaidīgi tuvojas. Viņš centās, cik spēja, bet krupis ir tukls dzīvnieks, kājas tam īsas, un naidnieki jau bija klāt. Bēg-
lis jau dzirdēja viņu soļus tepat aiz muguras. Nevērodams vairs, kur drāžas, viņš mežonīgi, akli rāvās uz priekšu, šķielēdams pār plecu uz saviem priekā starojošiem ienaidniekiem, kad piepeši zeme apakš kājām pazuda un — plunkš! — dzīvnieks iegāzās līdz ausīm dziļos, tekošos ūdeņos, kas rāva līdzi ar tādu spēku, ka pretī turēties nebija iespējams, un tikai tad viņš saprata, ka, akli un izmisīgi skriedams, ir iedrāzies taisni upē!
Dzīvnieks iznira virspusē, ķērās pie niedrēm un meldriem, taču straume rāva tik stipri, ka tie izšļuka no ķepām.
— Au … — nabaga Krupis izelsa, — lai es jebkad vēl zagtu auto … Lai jebkad dziedātu kaut vienu lielīgu dziesmu! … — Viņš nogāja zem ūdens, tad uzkūlās atkal augšā — aizrijies un bez elpas; pēc brīža viņš pamanīja iepretī krastā turpat virs galvas prāvu, tumšu alu, un, kad straume viņu nesa tai garām, dzīvnieks izšāva no ūdens ķepu, iekrampējās alas krantī un nelaidās vaļā. Tad pamazītēm un ar milzu piepūli viņš tiktāl izvilkās no ūdens, lai atspiestos ar elkoņiem uz krants; tā bēglis elsdams un pūzdams karājās tur kādu brīdi, galīgi paguris. Un, kamēr viņš tā elsa un kamēr viņš tā pūta, lūkodamies tumšajā alā sev pretī, sīka, spoža guntiņa uzdzirkstīja un noplaiksnījās alas dziļumā, tuvodamās Krupim. Un, kamēr tā tuvojās, tai apkārt pakāpeniski izauga purniņš, tik mīļš un tik pazīstams. Brūngana, maza seja ar ūsiņām. Nopietns, ieapaļš ģīmītis ar glītām austiņām un zīdainu spalvu. Tas bija Ūdensžurks!