Zurks pasvieda glīto, brūngano ķepiņu, cieši nogrāba Krupi aiz skausta, tad ar lielu spēku cēla un vilka, un smagais, piemirkušais dzīvnieks lēnītēm, bet droši pārvēlās pāri alas apmalei un nostājās beidzot priekštelpā sveiks un vesels, gan, jāatzīst, dūņām un zālēm aplipis, un ūdens straumēm vien tecēja tam no drēbēm, tomēr laimīgs un pacilāts garā, tāds pats kā agrākos laikos, jo atkal reiz bija drauga mājā, triki un slapstīšanās beigusies, pārģērbšanos, izlikšanos un viltību varēja likt pie malas — tas viss bija viņa kārtas necienīgi un turklāt prasīja tik milzīgas pūles.
— Ak, Zurciņ! — Krupis iesaucās. — Es esmu izgājis caur tādu elli, kopš pēdējoreiz redzējāmies, ka tu to nevari pat iedomāties! Kādas vajāšanas, kādas ciešanas, un tās visas es panesu kā patiesi dižciltīgs dzīvnieks! Tad pārģērbšanās un bēguļošana, slapstīšanās un izlikšanās, un tas viss tik smalki izdomāts un nostrādāts, ka … Būt cietumā — un izsprukt laukā, nu protams! Tikt iemestam kanālā — un izpeldēt krastā! Nolaupīt zirgu — un pārdot par baltu naudu! Apvest visus ap stūri un likt, lai visi danco pēc tavas stabules! E-ek! Es gan esmu slīpēts Krupis, bez kļūdām un vainām! Un ko tu domā, kāds bija mans beidzamais varoņdarbs? Pag, vienu mirklīti, es tūlīt izstāstīšu …
— Krupi, — Zurks nopietni un stingri sacīja, — tūlīt kāp augšā un novelc šitos apskretušos katūna kankarus, kas agrāk droši vien piederējuši kādai veļassievai, notīries kārtīgi un apvelc kādu no maniem uzvalkiem, lai, nonācis lejā, izskatītos atkal pēc džentlmeņa, ja tu to vēl spēj, jo tik notašķītu, noskrandušu apšaubāma izskata tipu es nudien pirmo reizi redzu! Beidz plātīties un runāt pretī un ej! Aprunāsimies vēlāk!
Sākumā Krupis gribēja viņu pārtraukt, atcirst ko pretī — gana jau bija cietis ieslodzījumā, ka citi izrīko,
un te viss atkal sākas no gala, padomā tikai, žurka tāds, nekas vairāk! Tomēr, ieraudzījis savu atveidu spogulī virs drēbju pakaramā — novazāta melna aube, pavedinoši nošķiebušies uz vienas acs, — viņš aprāvās un paklausīgi, pazemīgi devās pa kāpnēm uz Žurka ģērbistabu. Tur dzīvnieks pamatīgi nomazgājās, sakārtojās, apmainīja drēbes un ilgi stāvēja spoguļa priekšā, lepni un tīk- smīgi aplūkodams sevi un brīnīdamies, kādi gan nožēlojami muļķi bijuši visi tie, kas jel vienu mirkli varējuši noturēt viņu par veļassievu!
Kad Krupis atkal nokāpa lejā, pusdienas bija galdā, un dzīvnieks jutās bezgala priecīgs, tās ieraugot, jo šķita krietni pūlējies, daudz ko pārdzīvojis un paveicis kopš tā laika, kad čigāns viņu bija pabarojis ar karaliskajām brokastīm. Pie galda viņš izstāstīja Zurkam visus savus piedzīvojumus, jo plaši pakavēdamies galvenokārt pie paša atjautības, prāta spējām kritiskos brīžos un mākas ar viltu izkļūt no sarežģītām situācijām, un iznāca gandrīz tā, ka nekādu bēdu un likstu nemaz nav bijis, vieni vienīgi jautri piedzīvojumi. Bet, jo ilgāk viņš runāja un dižojās, jo Ūdensžurks vērtās drūmāks un klusāks.
Kad stāstītājs bija izrunājis sausu muti, brīdi valdīja klusums. Tad Ūdensžurks teica:
— Tā nu ir, Krupīt, man negribas tevi sāpināt, jo tu jau tāpat esi daudz pārcietis; bet vai tu patiesi neredzi, ka pats sevi padari par pēdējo ēzeli? Tu taču nevari noliegt, ka paša vainas dēļ tevi piemeklējušas visas šīs nelaimes — rokudzelži, bada ciešana, vajāšanas, izsmiekls un pazemojumi —, kuru dēļ tev tika laupīta normāla dzīve, — un kaut kāda baržassieva vēl apkaunojoši ņem un iemet tevi kanālā! Par ko te būtu jāpriecājas? Par ko jāuzjautrinās? Un tas viss tikai tādēļ, ka tev vajag iet un zagt automašīnu! Pats zini, ka no mašīnām tev nekad nav bijis nekā cita kā vienas vienīgas nepatikšanas, sākot ar brīdi, kad tu kādu no tām pirmoreiz ieraudzīji. Bet, ja tev tā patīk, ka automašīnas padara tevi traku — un tā notiek, tiklīdz tu tiec pie stūres, — tad kāpēc tev tās
jāzog? Lauz savus kaulus un paliec par kropli, ja tas tik aizraujoši, pārmaiņas pēc nodzīvojies līdz pēdējam kreklam — bet kālabad jātop par cietumnieku? Kad tu reiz nāksi pie prāta, padomāsi par saviem draugiem, lai tiem nebūtu no tevis jākaunas? Tev varbūt liekas — man ir liels prieks dzirdēt, piemēram, citus dzīvniekus izsakāmies, kad gadās iet garām: redz, kur aizkāpj tas Zurks, kas draudzējas ar karātavputniem? …
Te nu parādījās Krupja dvēseles jaukākā iezīme — pēc dabas viņš bija gaužām labsirdīgs dzīvnieks un nekad neņēma ļaunā morāles sprediķi, ko tam nolasa viņa īstenie draugi. Un, pat ļoti aizrāvies ar kaut ko, viņš spēja saskatīt arī lietas otru pusi. Un tādēļ, lai gan pa to brīdi, kamēr 2urks tik nopietni runāja, Krupim lauzās no krūtīm dumpīgi iebildumi: «Bet tas taču bija lieliski! Trakoti lieliski!» — un brīžam izspruka savādas apspiestas skaņas, kas atgādināja tādu kā iespurgšanos vai nošņākša- nos, kāda rodas, atverot minerālūdens pudeli, — kolīdz Zurks bija beidzis, dzīvnieks grūti nopūtās un dziļā padevībā gaiši teica:
— Pilnīgi pareizi, Zurciņ! Cik tu allaž labs un prātīgs! Nav vārdam vietas, es esmu uzpūtīgs ēzelis, nule to redzu pavisam skaidri; bet no šī brīža es atkal būšu kārtīgs Krupis un vairāk tā nedarīšu! Un, kas attiecas uz
automašīnām, tad es nemaz vairs tik ļoti nekāroju pēc tām — kopš tā brīža, kad iegāzos šinī te tavā upē. Jā, jā, kamēr karājos tur pie alas ieejas, cīnīdamies pēc elpas, man iešāvās prātā kāda doma, patiesi spoža ideja, tā saistīta ar motorlaivām … Nu, neņem to tik stipri pie sirds, veco zēn, nelec kājās un negāz krēslus, tā vēl tikai ideja… un tagad nerunāsim vairs par to! Iedzersim kafiju, uzvilksim dūmu un papļāpāsim vienā mierā, un tad es lēnā garā aizkāpšu uz Krupjapili, pārģērbšos pats savās drānās un ievadīšu visu atkal vecajās sliedēs. Piedzīvojumi man ir līdz kaklam. Turpmāk tikai mierpilnu, rāmu, cienījamu dzīvi, paniekojoties pa saviem īpašumiem, skatoties, kā tos palielināt, un laiku pa laikam pieliekot roku Krupjapils dārza izdaiļošanā. Tāpat vienmēr varēs pasniegt mazas pusdienas draugiem, kas atnāks pie manis ciemos, un es atkal turēšu poniju pajūgu, ar ko izvizināties pa lauku gatvēm — gluži kā vecajos, labajos laikos, pirms mani pārņēma šitas nemiers un es nespēju vairs nosēdēt uz vietas.
— Un aizkāpsi lēnā garā uz Krupjapili? — pagalam satraukts un pārsteigts 2urks iesaucās. — Vai tu pats apzinies, ko runā? Tu gribi sacīt, ka neko neesi dzirdējis?
— Ko neesmu dzirdējis? — Krupis jautāja nobālēdams. — Kas par lietu, Zurciņ? Saki drīzāk! Man nevajag nekādu žēlošanu! Ko es neesmu dzirdējis?
— Tu domā stāstīt pasakas, — Zurks iekliedzās, uz- triekdams pa galdu ar mazo dūrīti, — ka neko neesi dzirdējis par zebiekstēm un sermuļiem …
— Ko, par tiem no Mūžameža? — iesaucās Krupis, un viņam sāka stipri trīcēt ķepas. — Nē, neviena vārda! Ko viņi pastrādājuši?
— …un kā tie atnāca un ieņēma Krupjapili? — Zurks nobeidza jautājumu.
Krupis saduga ar elkoņiem uz galda, iespieda galvu plaukstās, un acīs dzīvniekam sariesās divas lielas asaras, pārvēlās pār plakstiem un nopilēja uz galda: pakš! pakš!
— Pastāsti, Zurciņ, — pēc brīža viņš nomurmināja,
— pastāsti man visu! Pats Jaunākais nu ir pāri. Es atkal esmu īsts dzīvnieks un spēšu to izturēt!
— Kad tev gadījās … tās nepatikšanas … — Zurks lēnām, bet uzsvērti iesāka, — tas ir, kad tu … uz laiku pazudi no sabiedrības … to autolikstu dēļ, kā pats saproti …
Krupis tikai pamāja ar galvu.
— … par to šeit, dabiski, tika pulka spriests un runāts, — Zurks turpināja, — ne vien upeskrastā, bet arī Mūžamežā. Vieni bija tavā pusē, citi tevi nosodīja — kā jau parasti. Upmalieši tevi aizstāvēja, sacīdami, ka pret tevi ir nekrietni izturējušies un ka mūsu zemē šodien tiesu un taisnību nav kur meklēt. Turpretim mūžamež- nieki sarunāja briesmu lietas: tu esot dabūjis, ko pelnījis, un reizi par visām reizēm tādām izdarībām bijis jāpieliek punkts. Viņi tapa ļoti nekaunīgi, staigāja apkārt baumodami, ka nu gan ar tevi esot cauri! Tevi šaipusē vairs neredzēšot — nekad un nemūžam!
Krupis klusēdams atkal pamāja.
— Tādi jau tie sīkie plēsoņas ir, — Zurks turpināja.
— Bet Kurmis ar Āpsi nepadevās, stingri palika pie sava — ka tu drīz vien kaut kā pārnāksi mājās. Viņi nevarēja pasacīt, kā tas varētu notikt… bet — kaut kā! …
Krupis atslējās krēslā taisnāk un tikko manāmi pasmīkņāja.
— Abi dzīvnieki minēja gadījumus no vēstures, — Zurks stāstīja tālāk, — paskaidroja, ka vēl nekad nav redzēti tādi soda likumi, kas varētu pastāvēt pretī tavai nekaunībai un spējām iedvest pret sevi uzticību, ja turklāt vēl svaru kausos met resnu naudas zutni. Tad viņi pārcēlās uz Krupjapili ar visām mantām, dzīvoja tur, gulēja, vēdināja telpas, lai viss būtu kārtībā, kad tu atgriezīsies. Protams, ne viens, ne otrs nenojauta, kas viņus gaida, lai gan mūžamežniekus allaž turēja aizdomās. Te nu esam nonākuši pie pašas sāpīgākās, traģiskākās vietas
visā šinī stāstā. Reiz tumšā naktī — tā bija aplam akla nakts, vējš auroja, lietus gāzās kā traks — salasās vesels bars zebiekstu, visi nobruņojušies līdz zobiem, un pielavās pa gatvi līdz pašam lievenim. Vienlaikus pārdrošu sesku nodaļa tuvojas caur sakņu dārzu, ieņem sētas pagalmu un pils darba telpas; un sermuļu rota, uzbrukdama nelielās apakšvienībās un nesastapdama pretestību, sagrābj savās rokās tukšo ziemas dārzu un biljarda istabu, kā ari verandas stiklotās durvis, kas iziet uz zālienu. Kur-
mis ar Apsi sēž istabā pie kamīna un mierīgi tērzē, neko ļaunu nenojauzdami, — jo tā bija tāda nakts, kad neviens dzīvnieks nelien laukā no sava mitekļa, — te piepeši atsitas durvis un pa galvu pa kaklu no visām pusēm sabrūk iekšā šie asinskārīgie neģēļi! Abi dzīvnieki kāvušies pretī kā nelabie, tikai kāds no tā labums? Viņiem nav bijis ieroču, pārsteigti nesagatavojušies, un ko var izdarīt divatā pret simtiem? Iebrucēji drausmīgi apstrādājuši abus ar milnām, nabaga uzticamos zvērus, iztriekuši lietū un aukstumā, noliedami vai melnus lamu straumēm un nepelnītiem apvainojumiem.
Te biezādainajam Krupim paspruka sīks, nicīgs smiekliņš, bet viņš mirklī saņēmās un centās izlikties pavisam nopietns.
— Un kopš tā laika Mūžameža bandīti saimnieko Krupjapilī, — Zurks stāstīja tālāk, — un uzvedas vienkārši briesmīgi. Viņi vāļājas pa gultām vai līdz pusdienai, brokasto, kad ienāk prātā, un tur valda tāda nekārtība (man ir ziņas par to), ka bail skatīties! Iebrucēji aprij tavus pārtikas krājumus, izlok dzērienus, piedevām vēl ņirgājas par tevi, dzied piedauzīgas kuplejas par … par cietumniekiem, tiesnešiem un policistiem, sacer pretīgus, aizskarošus pantiņus, kuros nav ne mazākā humora, un stāsta pārtikas piegādātājiem un jebkuram svešam cilvēkam, ka esot ieradušies Krupjapilī, lai paliktu tur uz visiem laikiem.
— Ak tā gan! — Krupis uzlēca kājās un pagrāba milnu. — To mēs vēl redzēsim!
— Tas ir veltīgi, Krupi! — Zurks nokliedza viņam pakaļ. — Nāc atpakaļ, tu tikai iekulsies nelaimē!
Bet Krupis jau bija laukā pa durvīm, nekas viņu nespēja atturēt. Dzīvnieks steidzās prom pa ceļu ar milnu pār plecu, saniknots, sevī lādēdamies, līdz priekšā parādījās Krupjapils vārti; tad piepeši no aizžoga iznira lunkans, dzeltenīgs sesks ar šauteni rokās.
— Kas nāk? — sesks asi uzbļāva.
— Kas tās par muļķībām! — Krupis iekliedzās spējā niknumā. — Kā jūs ar mani runājat? Lieniet ārā tūlīt, citādi es …
Sesks neteica ne vārda, tikai piemeta plinti pie pleca. Glābdamies Krupis nokrita garšļaukus uz ceļa, un — blauks! dzing! — lode aizsvilpa pār galvu.
Pārbiedētais Krupis uztrūkās kājās un metās prom pa galvu pa kaklu; skriedams viņš vēl dzirdēja sesku skaļi smejamies, un šiem smiekliem pievienojās citi sīki, pretīgi
smiekliņi, augdami un vērsdamies plašumā.
Krupis sašļucis atgriezās pie Ūdensžurka un izstāstīja viņam visu, kas noticis.
— Un ko es tev sacīju? — Zurks teica. — Tas ir veltīgi! Viņiem izlikti sargposteņi, un viņi visi ir apbruņoti. Vajadzēs vien pagaidīt.
Krupis tomēr nebija ar mieru tā uzreiz padoties. Viņš iekāpa laivā un aizīrās pa upi, domādams tikt savās mājās no otras puses, kur pils dārzs nolaidās līdz pašai ūdensmalai.
Kad bijusī mītne pavērās skatam, Krupis, uz airiem atspiedies, vērīgi iztaustīja ar acīm apkārtni. Nekur nevienas dzīvas dvēseles, miers un klusums. Viņš varēja labi redzēt visu nama fasādi, ko apmirdzēja vakara saule; uz jumta kores pa divi, trīs tupēja baloži; apakšā pletās dārzs ar puķu košajām krāsām, upes atteka, kura veda uz laivu šķūni, pāri tai koka tiltiņš — viss dusēja rāmā mierā un pamestībā un, likās, gaidīja viņu pārnākam. Vispirms jāieņem laivu šķūnis, Krupis domāja.
Lēni viņš ieslīdēja attekā, bija pabraucis jau turpat zem tiltiņa, kad — blāks! — prāvs akmens, lidodams no augšas, trāpīja laivā un iztriecās cauri tās dibenam. Laiva piesmēlās, nogrima, un Krupis attapās līdz kaklam ūdenī. Viņš pameta skatu augšup — tur divi sermuļi, pārkāru- šies pār tiltiņa margām, lielā tīksmībā viņu vēroja.
— Nākamreiz, Krupīt, tev taisni uz galvas! — tie smēja.
Noskaities dzīvnieks peldēja uz krastu, bet sermuļi tikām smējās un smējās, viens skaļāk par otru, neģēļi tādi!
Krupis kājām pievārēja nogurdinošo atpakaļceļu un vēlreiz stāstīja savus bēdīgos piedzīvojumus Ūdens- žurkam.
— Nu ko es tev sacīju, ko? — Zurks pārskaities kliedza. — Tad redz, kāds viņš labiņais! Tu sajēdz, ko esi pastrādājis? Izputināt laivu, kas man tik ļoti patika, to tu māki, jā gan! Un galīgi sabojāt skaisto uzvalku, ko es tev aizlienēju! Tiešām, Krupi, tu esi pats neciešamākais dzīvnieks! Brīnums, ka tev vispār vēl ir kāds draugs!
Beidzot Krupis arī pats saprata, cik muļķīgi un aplam izrīkojies. Dzīvnieks atzina, ka ir maldījies, bijis ietiepīgs aunapiere, un no visas sirds lūdza piedošanu par postā aizlaisto laivu un uzvalku. Beidzot viņš sacīja ar to jauko atklātību, kas allaž atbruņoja kritiski noskaņotos draugus un lika tiem nostāties viņa pusē:
— Zurciņ! Es saprotu, es esmu bijis cietpaurains, stūrgalvīgs Krupis! Bet no šīs dienas, tici man, būšu padevīgs, pieticīgs un it neko nesākšu bez tavas laipnas atļaujas un pilnīgas piekrišanas!
— Ja vien tiešām tā būtu, — jau nomierinājies, sacīja labsirdīgais Ūdensžurks, — tad es tev ieteiktu sēsties pie galda, jo ir vēls, un paēst vakariņas, ko tūlīt pasniegs; un turpmāk tev jābūt ļoti pacietīgam. Jo es esmu pārliecināts, ka mēs neko nevaram darīt, iekams neesam tikušies ar Kurmi un Āpsi un noklausījušies viņu
pēdējos jaunumus, noturējuši apspriedi un dzirdējuši abu mūsu draugu domas šinī smagajā jautājumā.
— Ak jā, nu, protams, ar Kurmi un Āpsi! — Krupis gaisīgi atsaucās. — Kā sviežas abiem jaukajiem zēniem? Es biju viņus gluži piemirsis.
— Sen bija laiks apvaicāties! — Zurks pārmetoši teica, — Tikmēr, kamēr tu triecies apkārt ar dārgiem automobiļiem, lepni aulekšoji ar tīrasiņu zirgiem, izēdies treknas brokastis un vispār izdzīvojies kā niere pa taukiem, abi nabaga uzticīgie zvēri visu laiku bija zem klajas debess: lai diena vai nakts, lietus vai vēji, iztikdami ārkārtīgi smagos apstākļos, viņi novēroja tavu namu, apstaigāja tavas robežas, neatlaidīgi sekoja sermuļu un zebiekstu izdarībām, gudrodami un kaldami plānus, kā dabūt atpakaļ tavus īpašumus. Tu, Krupi, nemaz neesi pelnījis tik uzticamus un krietnus draugus, jā, tas ir tiesa! Kādreiz varbūt, kad būs jau par vēlu, tev iesmelgsies sirdī, ka neesi mācējis novērtēt draugus, kādi tev bijuši. ..
— Es saprotu, kāds nepateicīgs zvēralops es esmu! — Krupis elsoja, liedams rūgtas asaras. — Es iešu un sameklēšu viņus tur, klajā laukā, drēgnajā nakts tumsā, dalīšos visos grūtumos un pierādīšu, ka .. . Paga, klusu! Tiešām, es dzirdēju nošķindam šķīvjus uz paplātes! Vakariņas beidzot ir galdā, urrā! Nāc, Zurciņ!
Zurks atcerējās, ka nabaga Krupis taču krietnu laiku sabijis kroņa maizē, tāpēc viņam daudz kas piedodams. Zurks tūlīt devās viņam līdzi pie galda un viesmīlīgi mudināja dzīvnieku pamatīgi ieturēties, lai jo drīzāk atgūtu nesenās badošanās laikā nokavēto.
Kolīdz viņi bija piecēlušies no vakariņām un apsēdušies atkal klubkrēslos, pie durvīm kāds smagi pieklauvēja.
Krupis sarāvās, taču Zurks, noslēpumaini pamājis, devās tūliņ pie durvīm, atvēra tās, un — paskat! — ienāca misters Āpsis.
Jau no izskata vien bija redzams, ka viņš vairākas naktis pārlaidis ārpus mājas bez jebkādām ērtībām: tupeles nobristas dubļainas, pats apskretis un sapinkājies — lai gan viņš vispār nebija diez kāds smalkmanis, šis misters Āpsis, arī labākos laikos ne. Svinīgā nopietnībā lielais dzīvnieks piegāja pie Krupja, paspieda tam ķepu un sacīja:
— Apsveicu tevi ar mājās pārnākšanu! Ak vai! Ko es pateicu? Mājās, nu tiešām! Gaužām bēdīga pārnākšana, nelaimīgais Krupi!
Tad viņš uzgrieza Krupim muguru, apsēdās pie galda, pievilkdams tuvāk krēslu, un nogrieza no atdzisušā pīrāga sev pamatīgu gabalu.
Krupis gluži vai satrūkās no šādas drūmas apsveicināšanās, bet Zurks viņam pačukstēja:
— Neņem vērā! Neliecies ne zinis un neko viņam tagad nejautā! Kad vēders tukšs, Āpsis vienmēr ir īdzīgs un parupjš; pēc pusstundas viņš būs gluži cits dzīvnieks.
Tā viņi sēdēja klusēdami, līdz piepeši atskanēja vēl viens klauvējiens, šoreiz daudz vieglāks. Pamājis Krupim, Zurks devās pie durvīm un ielaida Kurmi, gaužām novēlušos un netīru, kažoks pilns ar salmiem un sienazālēm.
— Urrā! Vecais puika Krupis! — Kurmis starodams iesaucās. — Ak tad mājās gan, kas par joku! — Viņš uzdancoja ap Krupja krēslu. — Mums ne sapņos nerādījās, ka tu varētu tik drīz pārrasties! Tu taču laikam būsi izbēdzis — tu apķērīgais, viltīgais, gudrais Krupi!
Zurks uztraucies parāva Kurmi aiz elkoņa, bet bija par vēlu. Krupis jau dīžājās piepūties, krūtis izriezis.
— Gudrs? Nē, nē, kur nu! — viņš iesaucās. — Pēc dažu manu draugu domām, es esmu gandrīz vai pamuļķis! Es tikai ņemu un izbēgu no visdrūmākā Anglijas cietuma, lūk, tā! Es sagrābju vilcienu un aizlaižos ar to lapās, lūk, tā! Es pārģērbjos svešās drēbēs un apvedu ap stūri it visus, lūk, tā! Bet nē, es esmu dumjš kā zābaks, tā gan! Es izstāstīšu tev, Kurmīt, pāris, trīs sīkus piedzīvojumus, tad tu varēsi spriest pats!
— Labi, labi, — Kurmis piekrita, virzīdamies tuvāk vakariņu galdam, — tu varbūt pastāsti, kamēr es ēdu. Kopš brokastīm ne kripatiņu neesmu mutē ņēmis. Ak vai, ak vai! — Viņš apsēdās un uzkrāva sev uz šķīvja krietnu porciju aukstas liellopu gaļas un marinētu dārzeņu.
Krupis piepūties, ieplestām kājām nostājās kamīna priekšā uz paklāja, iegrūda roku bikšu kabatā un izrāva pilnu sauju ar sudraba sīknaudu.
— Paskat, kas tas! — viņš iekliedzās, rādīdams naudu. — Piecu minūšu darbiņš! Nav nemaz tik slikti, vai ne? Un ko tu domā, Kurmīt, kā es to dabūju gatavu? Pārdevu zirgu! Tā, lūk, tās lietas tiek darītas!
— Izstāsti man to, Krupīt! — Kurmis iedegās.
— Krupi! Apklusti, lūdzu! — sacīja Ūdensžurks.
— Un tu, Kurmi, nekūdi viņu, labi zini, kas viņš par vīru! Labāk izstāsti pats, lūdzu, tikai īsi un aši, kā tur ir ar Krupjapili un ko vislabāk tagad būtu darīt, kad nu Krupis beidzot ir mājās.
— Stāvoklis ir tik smags, cik vien smags var būt, — Kurmis atrūca. — Un kas būtu darāms … Lai mani jods parauj, ja es to zinātu! Abi ar Āpsi esam izložņājušies riņķī un apkārt gan dienā, gan naktī, un katrreiz viens un tas pats: visur izlikti sargposteņi, un visur tev pretī izslienas šauteņu stobri, akmeņi lido pāri galvai, un allaž kāds ir sardzē, un, tikko viņi mūs pamana, ņirdz tā kā traki! To man ir visgrūtāk panest!
— Jā, sarežģīta situācija, — domās nogrimis, Zurks atbildēja. — Tomēr, man šķiet, es pamazām apjaušu, kas Krupim būtu jādara. Es jums teikšu, viņam vaja …
— Nē, tā vis ne! — ar pilnu muti iesaucās Kurmis.
— Nepavisam ne tā! Tu neko neesi sapratis! Zini, kas viņam būtu jādara, — viņam vajadz …
— Nu nē, to es vienalga nedarīšu! — aizskarts iekliedzās Krupis. — Es nepieļaušu, ka mani komandē! Tā ir mana māja, par ko jūs te runājat, un es skaidri zinu, kas man jādara, un es to varu pasacīt. Es iešu un …
Tālāk viņi runāja visi trīs reizē, spiedza un ķērca, cik spēka; sacēlās briesmīgs troksnis, bet tad jezgai cauri izlauzās vēsa, nosvērta balss:
— Klusāk, jūs tur!
Un viņi uzreiz palika mēmi.
Tas bija misters Āpsis. Notiesājis pīrāgu, lielais dzīvnieks bija pagriezies krēslā atpakaļ un bargi uz viņiem lūkojās. Pārliecinājies, ka piesaistījis mazo dzīvnieku uzmanību un ka visi nu gaida, ko viņš sacīs, Āpsis aiz-« griezās atkal pie galda un pasniedzās pēc siera rituļa. Un bijāšana, kādu iedvesa šā izcilā dzīvnieka augstais sabiedriskais stāvoklis, bija tik liela, ka neatskanēja vairs neviens vārds, iekams viņš nebija beidzis mieloties un notraucis no ceļgaliem ēdiena drupatas. Krupis gan briesmīgi dīžājās, taču Zurks viņu stingri nodrūkstīja.
Sakārtojies Āpsis piecēlās no krēsla un, dziļās pārdomās iegrimis, nostājās iepretim kamīnam. Beidzot viņš pārtrauca klusumu.
— Krupi! — Āpsis bargi sacīja. — Tu nepaklausīgais, tiepīgais sīkais radījum! Vai tev nav kauns pašam par sevi? Kā tev šķiet, ko teiktu tavs tēvs, mans vecais draugs, ja viņš šovakar te būtu un uzzinātu par visām tavām izdarībām?
Krupis, kas tobrīd bija atlaidies uz dīvāna un sacēlis kājas gaisā, apmetās uz mutes un žēli ieraudājās.
— Nu, nekas, nekas, — Āpsis jau pieļāvīgāk turpināja. — Neņem nu pie sirds! Neraudi! Kas bijis, tas izbijis, sāksim tagad jaunu un citādu dzīvi! Tas, ko pastāstīja Kurmis, ir tīra patiesība. Sermuļi izlikti visapkārt par sargiem, un viņi ir vismodrākie sargi pasaulē. Nav nemaz ko domāt, ka mēs varētu iet uzbrukumā. Viņi ir pārāk stipri salīdzinājumā ar mums.
— Tad viss pagalam! — Krupis raudāja, iespiedis seju dīvāna spilventiņā. — Jāiet un jāpiesakās tik zaldātos, un nekad man vairs neredzēt savu mīļo, jauko Krupjapili!
— Galvu augšā, Krupīt, esi vīrs! — Āpsis sacīja. — Ir daudz citu ceļu, kā atgūt Krupjapili, ne jau tikai uzbrukums vien. Es neesmu teicis vēl galavārdu. Un tagad es atklāšu jums lielu noslēpumu.
Krupis lēnām uzcēlās sēdus un norausa asaras. Noslēpumi viņu bezgala vilināja, jo viņš tos nekad nespēja paturēt pie sevis — nespēja turēties pretī kārdinājumam izjust velnišķīgās trīsas, kad tu aizskrien un izstāsti otram dzīvniekam to, par ko nupat esi svēti solījies nesacīt nevienam ne vārda.
— Uz pili ved pazemes eja, — Āpsis ar uzsvaru teica. — Tā sākas upeskrastā un aizstiepjas līdz pat Krupjapils centram.
— Ko nu, muļķības, Āpsīt! — Krupis diezgan bezrūpīgi atmeta. — Jūs esat saklausījies krogus blēņas — ko tikai ļaudis nemelš, kad sanāk kopā pie alus glāzes! Es Krupjapilī pazīstu katru pēdu, gan iekšpusē, gan ārā. Nekā tamlīdzīga tur nav, varat man ticēt!
— Mans jaunais draugs, — Āpsis stingrā tonī turpināja, — tavs tētis — viņš bija lielisks dzīvnieks, krietni pārāks par dažiem citiem, kurus es pazīstu, — mēs ar tavu tēti bijām sirsnīgi draugi, viņš uzticēja man daudz ko tādu, ko nekad neuzdrīkstētos darīt zināmu tev.
Zemzemes eju viņš bija uzgājis, protams, ne jau pats to racis, tā ierīkota simtiem gadu iepriekš, pirms viņš te apmeties uz dzīvi; viņš tikai to iztīrījis un pielabojis, domādams — kādudien eja var noderēt, ja uzbrūk nelaime vai briesmas, — un viņš man to parādīja. «Skaties, lai mans dēlēns par to neko neuzzina,» tavs tēvs pieteica. «Mazais ir krietns zēns, bet raksturā gaisīgs un paviegls un it nemaz nemāk turēt mēli aiz zobiem. Ja viņš kādreiz būs iekūlies īstā ķezā un eja varēs glābt, tad atklāj viņam šo noslēpumu, taču agrāk — nekādā gadījumā!»
Pārējie zvēri cieši lūkojās Krupī, lai redzētu, kā viņš to uzņems. Mazais dzīvnieks gan sliecās uz īgnumu, taču drīz atkal atplauka, kā jau daždien labsirdīgs puika.
— Jā, jā, — viņš piekrita, — varbūt es esmu gan pārāk liels runātājs. Tādam sabiedriskam zēnam kā man … Kad sanāk apkārt draugi, mēs pazobojamies, jokojam, stāstām jautras anekdotes … tad es kaut kā nevaru vairs apvaldīt mēli. Man jau patīk sabiedrībā parunāties. Citi saka, man vajagot savu salonu, tikai diezin kas tas tāds ir… Bet tas nav svarīgi. Turpiniet, Āpsīt! Kā šī eja mums varētu noderēt?
— Pēdējā laikā esmu vēl šo to atklājis, — Āpsis stāstīja. — Biju nosūtījis Ūdru, pārģērbtu par skursteņslauķi, ar sukām un kvēpu skrāpjiem pār plecu, lai pavaicā pēc darba pie Krupjapils sētasdurvīm. Rītvakar šie taisās uz lielām svinībām — kādam, liekas, pašam zebiekstu virsaitim, būšot dzimšanas diena; visi zebiekstes tad sanāks kopā banketu zālē, ēdīs, dzers un līksmosies, neko ļaunu nedomādami. Viņiem nebūs pie rokas ne šauteņu, ne rungu, ne zobenu, vispār nekādu ieroču!
— Bet sargi būs izlikti tāpat kā vienmēr, — Zurks piezīmēja.
— Tieši tā, — teica Āpsis, — un tur jau tas āķis! Zebiekstes visā pilnībā paļausies uz saviem nepārspējamiem sargiem. Un te, lūk, parādās ejas loma! Jo šis ār
kārtīgi parocīgais tunelis iznāk virspusē zem pieliekamā kambara grīdas — taisni blakus ēdamzālei!
— Ahā! — Krupis iesaucās. •— Tas čīkstošais dēlis pieliekamajā! Nu man viss skaidrs!
— Mēs klusītēm izlienam pieliekamajā … — Kurmis iesāka.
— … ar pistolēm, zobeniem, milnām! … — iekliedzās Ūdensžurks.
— … un gāžamies viņiem virsū! — iesprauda Āpsis.
— … un sitam un kaujam, un sitam un kaujam, un sitam un kaujam! — Krupis brēca, šaudīdamies riņķī pa istabu un lēkādams pāri krēsliem.
— Nu, tad viss kārtībā! — Āpsis atgriezās pie sava parastā runas veida. — Kaujas plāns izstrādāts, nav ko vairāk spriest un prātot. Ir jau vēls, tādēļ jūs, puikas, tūlīt ejiet gulēt. Nepieciešamos sagatavošanās darbus paveiksim rīt pie dienas.
Krupis, zināms, līdz ar citiem paklausīgi likās gultā; viņš saprata — labāk jau nerunāt pretī, kaut gan jutās pārlieku uzbudināts, lai varētu aizmigt. Taču šī bija gara un bagāta diena ar milzum daudz notikumiem — gubu gubām cits uz cita, un segas un palagi — tie bija tik jauki un omulīgi pēc gulēšanas drēgnā būcenī uz akmens klona, kur pamests tikai sīks salmu klēpītis; nolicis galvu uz spilvena, dzīvnieks jau pēc pāris mirkļiem svētlaimīgi šņākuļoja. Un, protams, miegā viņš redzēja milzum daudz sapņu: gan ceļus, kas izgaisa taisni tai brīdī, kad dzīvnieks grasījās spert uz tiem kāju, gan kanālus, kas dzinās pakaļ un ķēra viņu ciet, gan liellaivu, kas iepeldēja banketu zālē ar nedēļas laikā sakrājušos netīrās veļas kaudzi tieši tanī brīdī, kad viņš atklāja viesības; un tad viņš bija viens pats slepenajā alā, lauzās pa to uz priekšu, bet ala locījās, kratījās, griezās atpakaļ, līdz beidzot uzslējās gaisā uz viena gala; beigās, kā par brīnumu, viņš atkal sveiks un vesels bija Krupjapilī, un apkārt pulcējās visi vecie draugi, gluži nopietni apliecinādami, ka viņš tiešām ir varen gudrs Krupis.
Tā viņš nogulēja nākamajā rītā līdz lielai dienai, un, kad nokāpa lejā, pārējie dzīvnieki brokastis jau bija paēduši. Kurmis, nevienam neko neteikdams, bija aizslīdējis no mājas kaut kādās viņam vien zināmās darīšanās. Āpsis sēdēja atzveltnī un lasīja avīzi, nelikdamies ne zinis par operāciju, kurai taču jāsākas vēl šo pašu vakaru. Ūdensžurks turpretī šaudījās pa māju kā sadedzis, pilnām ķepām visādu ieroču; viņš šķiroja tos istabas vidū četrās kaudzītēs, uzbudināts un aizelsies bērdams vārdus:
— Te zobens Zurkam, te zobens Kurmim, te zobens Krupim, te zobens Āpsim! Te pistol Zurkam, te pistol Kurmim, te pistol Krupim, te pistol Āpsim!
Tā viņš tur ņēmās raiti un ritmiski, un četras sīkās kaudzītes tikmēr auga lielākas un lielākas.
— Tas jau viss, Zurciņ, ir ļoti jauki, — Āpsis pēc brīža ieteicās, paraudzījies pār avīzes lapu uz darbīgo zvēriņu. — Taču, ja reiz mēs tiekam garām sermuļiem ar visiem viņu pretīgajiem šaujamrīkiem, ne zobeni, ne pistoles mums vairs nebūs vajadzīgi, varu tev apgalvot. Ja mēs, četri vīri, tiekam iekšā ēdamistabā — oho-ho! — ar milnām vien izslaucīsim to tīru piecās minūtēs! Es varētu visu paveikt viens pats, tikai jums, zēni, negribas laupīt to prieku!
— Tā tomēr būs drošāk, — Zurks domīgi teica, aplūkodams pistoli un ar piedurkni spodrinādams tās stobru.
Iekodis brokastu, Krupis paņēma resnu milnu un, sparīgi to griezdams ap galvu, ņēmās apstrādāt savus iedomātos pretiniekus.
— Nu jūs man norausies, zagļi tādi! — viņš kliedza. — Norausies! Norausies!
— Nesaki «norausies», Krupi! — Zurks galīgi sašutis iesaucās. — Tas ir prasti!
— Ko tu vienmēr piesienies Krupim? — Āpsis gana saīdzis noprasīja. — Kāda vaina viņa valodai? Es pats arī tā izsakos, un, ja tas ir smalki diezgan priekš manis, būs smalki diezgan arī priekš tevis!
— Lūdzu, piedodiet! — Zurks padevīgi bilda. — Es tikai domāju, ka būtu jāsaka «es jūs pārmācīšu», nevis «jūs norausies».
— Bet mēs negribam viņus ne mācīt, ne pārmācīt, — Āpsis atbildēja. — Viņi norausies — pa galvu, pa kaklu, pa ausīm! Nudien mēs iesim un to izdarīsim!
— Nu tad ejiet un dariet, un runājiet, kā patīk! — Zurks atcirta. Viņam pašam jau sāka jukt, kas pareizi, kas nepareizi; zvēriņš ierāvās kaktā, un no turienes nu skanēja viņa murmināšana: — Pārmācīt — norauties, pārmācīt — norauties … — līdz Āpsis diezgan asi uzkliedza, lai viņš apklust.
Piepeši istabā pa galvu pa kaklu iedrāzās Kurmis; zvēriņš izskatījās acīm redzami apmierināts ar sevi.
— Trakus jokus iztaisīju! — viņš uzreiz klāja vaļā.
— Galīgi satracināju sermuļus!
— Kurmīt, tu taču, cerams, biji piesardzīgs? — Zurks uztraucies jautāja.
— Domāju gan, — Kurmis pašapzinīgi atteica.
— Tas man iešāvās prātā, kad izgāju virtuvē paraudzīt, vai brokastis Krupim noliktas siltumā. Skatos, plīts- priekšā uz dvieļu pakaramā nonēsātie veļastantiņas brunči, kuros Krupis vakar te ieradās. Rāvu lindrakus mugurā, aubīti galvā, ap pleciem apmetu lakatu — un prom uz Krupjapili, ne par pašu velnu nebēdādams! Sargi, protams, savās vietās ar šautenēm, izsaucieniem: «Kas nāk?» — un citām ākstībām. «Labsrītiņš, džentlmeņi!» es padodu sveicienu, tā ļoti pieklājīgi. «Vai šodien nebūtu kaut kas mazgājams?» Šie paskatās uz mani varen stīvi, lepni un iedomīgi, tad saka: «Ejiet vien tālāk, mammiņ! Sargpostenī stāvot, nekas mums nav mazgājams.» — «Vai neatnākt citreizīt?» es pavaicāju. Ha, ha, ha! Vai tas nebija jocīgi, Krupīt?
— Ak tu nabaga vieglprātīgais dzīvnieks! — Krupis augstprātīgi izmeta. Patiesībā viņš beidzās vai nost aiz skaudības pret Kurmi, klausīdamies, ko zvēriņš bija dabū
jis gatavu. Taisni tā viņam pašam būtu paticis izdarīt, ja vien pirmais to būtu iedomājies un nebūtu visu ņēmis un nogulējis!
— Daži no sermuļiem nosarka, — Kurmis stāstīja tālāk, — un seržants, viņu sardzes priekšnieks, man saka ļoti stingri: «Un tagad lasieties, dārgā māmulīt, lasieties prom! Nepavediniet manus kareivjus dežūras laikā uz pļāpāšanu un slaistīšanos!» — «Lasīties prom?» es atsaku. «Neba nu es tā būšu, kas lasīsies projām — un vēl visdrīzākā laikā!»
— Vai, Kurmīt, nu kā tu tā varēji? — Zurks izbijies ieteicās.
Āpsis nolika avīzi.
— Vajadzēja redzēt, kā viņi uzslien ausis un saskatās, — Kurmis turpināja. — Bet seržants uzkliedz: «Nav ko klausīties viņu, pati nesajēdz, ko runā!» — «Kā, un es lai nezinātu, ko pati runāju?» es iesaucos. «Es varu jums izstāstīt! Mana meita mazgā veļu misteram Āpsim, un tas jau vien rāda, ka es zinu, ko runāju, un jūs paši arī dikti drīz to dabūsiet zināt, jā, jā! Vesels simts asinskārīgu āpšu, ar šautenēm bruņoti, šo pašu nakti nāks uzbrukumā uz Krupjapili, tur, no aploka puses. Sešas ūdensžurku pilnas laivas, visi ār pistolēm un dunčiem, ieradīsies no lejas pa upi un izcelsies dārzā; pa to laiku liela nodaļa izlases krupju, kas pazīstami kā nāves nicinātāji, kuri mirst vai uzvar, sturmēs sakņu dārzu, slāp-
dami pēc atriebes! Maz no jums paliks tādu, kam vajadzēs mazgāt veļu, kad viņi te būs pāri gājuši, ja vien jūs nepazūdat no šenes, kamēr vēl laiks …» Tad es laidos projām un, kad biju pagaisis no skata, paslēpos grāvī un aizlīdu pa to atpakaļ līdz dzīvžogam, uzmetu pa spraugu šiem aci. Viņi bija uzbudināti, satraukti līdz pēdējam, skraidīja kā apmāti, klupdami krizdami cits pāri citam, visi izrīkoja cits citu, un neviens neklausījās; seržants aizsūtīja sermuļu apakšnodaļas uz attālākiem dārza nostūriem un lika tūlīt citiem skriet un saukt pirmos atpakaļ; un es dzirdēju, kā viņi sakliedzas savā starpā: «Gudri gan tie zebiekstes — paši uzdzīvo banketu zālē, dzīro, dzied un sauc tostus, mielojas un līksmojas, cik jaudas, bet mums tikmēr jāstāv sardzē nakts tumsā un aukstumā, un beidzot vēl asinskārīgie āpši ņems un sakapās mūs gabalos!»
— Ak, Kurmi, tu muļķa ēzelis gatavais! — iesaucās Krupis. — Tu esi visu sabojājis!
— Kurmīt, — Āpsis ierunājās savā mierīgajā, atturīgajā tonī, — var redzēt, ka tev mazajā pirkstiņā vairāk prāta nekā dažam labam visā viņa resnajā augumā. Tas ir smalki nostrādāts, es lieku uz tevi lielas cerības nākotnē. Malacis, Kurmi! īsts gudrinieks!
Krupis vai beidzās nost aiz nenovīdības, it īpaši tāpēc, ka nudien nespēja saprast, ko tādu sevišķi gudru Kurmis ir paveicis; bet laimīgā kārtā, pirms viņš paspēja atklāt savu skaudību un iemantot Āpša izsmieklu, ieskanējās zvans, kas aicināja uz pusdienām.
Maltīte bija vienkārša, bet sātīga: žāvēta gaļa ar cūku pupām un makaronu pudiņš. Kad viņi bija kārtīgi paēduši, Āpsis atlaidās mīkstā krēslā, sacīdams:
— Nu tā, mūsu šīvakara operācija ir sagatavota, tomēr būs vēla nakts, iekams tiksim ar visu galā, tālab nenāktu par ļaunu brītiņu nosnausties, kamēr vēl laiks. — Un, pārklājis pār acīm kabatlakatiņu, lielais dzīvnieks drīz vien jau šņākoja.
Uzbudināts un apsviedīgs Zurks tūlīt atsāka savus sagatavošanās darbus, skraidīja starp četrām bruņurīku kaudzītēm, murminādams:
— Te siksna Zurkam, te siksna Kurmim, te siksna Krupim, te siksna Āpsim! — Tā zvēriņš apvārdoja katru jaunatnesto uzkabes priekšmetu, un šķita, tiem nekad nebūs gala; Kurmis tādēļ paņēma zem rokas Krupi, izgāja ar viņu ārā, svaigā gaisā, iespieda draugu pītajā dārza krēslā un lika izstāstīt visus piedzīvojumus no sākuma līdz galam; un Krupim to tikai vajadzēja! Kurmis bija lielisks klausītājs, un, kad stāstījumu nekas nepārtrauca un neviens nejaucās starpā ar kritiskām piezīmēm, tad tikai īsti varēja izvērsties. Un tiešām, lielākoties viss, ko dzīvnieks pavēstīja, piederēja pie tīriem medniekstās- tiem, kad runātājs iztēlojas, «kā būt bijis, ja es to būt iedomājies uzreiz, nevis pēc desmit minūtēm!». Tādi allaž ir paši labākie, paši krāšņākie piedzīvojumi; un kādēļ gan tie nevarētu būt mūsu īstie pieredzējumi un nevis tie visai pelēcīgie notikumi, kas patiesi atgadījušies?