Rudens darīja savu. Lielais ozols turējās visilgāk. Bet nu arī tam vairs tikai pašā galotnē vēl čaukstēja dažas sausas lapas. Varenajam kokam visapkārt stiepās uzrakts melns kartupeļu lauks. Pa debesīm zemu, zemu slīdēja tumši mākoņi.
Divās dienās sasala zeme.
Vāverēnu Tomu ziema nebaidīja. Ozola dobumā tam bija silta mājiņa un pieliekamais līdz griestiem pilns ozolzīlēm, čiekuriem un garšīgajiem riekstiem. Šūšanas artelī, kur par galveno piegriezēju strādāja krusttēvs Sesks, jaunais, siltais kažociņš bija tikpat kā gatavs. Vēl tikai pakaramo vajadzēja piešūt.
Tajā vakarā Toms, ērti atlaidies mīkstā krēslā, skatījās televīzijas raidījumu. Pašreiz no Lielā Meža pārraidīja zaķu baleta vienpadsmito sēriju. Zaķu balets bija Toma vismīļākais gabals. Viņš nevarēja vien nopriecāties par dejotāju veiklajiem lēcieniem. Beidzot vāverēns tā aizrāvās, ka uztrūkās no krēsla un mēģināja atdarināt redzēto. Tādām izdarībām istabiņa izrādījās par mazu, un viņš ar pieri ieskrēja sienā: blaukš! Dzirksteles vien nošķīda gar acīm. Ar to pašu lielie mākslas pārdzīvojumi beidzās, un Toms sāka ieklausīties, kas notiek visapkārt. Kaut kas nebija tā kā parasti. Gar ārējām sienām it kā šņāca, it kā trinās. Kad piegāja pie ārdurvīm, varēja dzirdēt krākšanu, gaudošanu, svilpšanu. Uzmanīgi pavēris durvis, Toms pa spraugu vēroja, kas ārā notiek.
Notika trakas lietas. Pilnīgi apaļam mēnesim apkārt joņoja biezi pelnpelēki mākoņi. Gandrīz nepārtraukti viens otram sekoja briesmīgi vēja brāzieni. Ābeļdārzā brakškēdami lūza sausie zari. Jaunais bērzs laiku pa laikam noliecās gandrīz līdz pašai zemei. Dūmu strūkla, kas cēlās no krusttēva Mārtiņa mājas dūmeņa, momentāni tika saraustīta plēņu plēnēs. Sevišķi nikni vējš uzbruka viņa ozolam. Laikam tādēļ, ka tam ne prātā nenāca locīties uzbrucēja priekšā. Toties zaru vaiņags tika purināts uz nebēdu. Dusmās vētra kauca un gaudoja.
Tādu vētru Toms vēl nebija piedzīvojis. No- drebinājies viņš cieši jo cieši pievēra durvis.
- Cik labi, ka ir tāda silta māja, - vāverēns nodomāja. Tomam bija laba sirds, un tādēļ viņš nobažījās - grūti gan klājas tiem, kuriem šādā vētrā nav laba patvēruma.
Tajā brīdī pie durvīm kāds klauvēja: tuk, tuk, tuk!
- Kas tik vēlā stundā var klauvēt? - prātoja Toms. Piegājis pie durvīm, skaļi noprasīja: - Vai tur kāds ir?
- Tā esmu es - zīlīte Zuzīte, atver, Tomiņ, citādi man gals klāt!
Toms atvēra durvis, un siltajā istabiņā iespurdza Zuzīte. Viņa izskatījās neparasti resna. Ietinusies lakatā, zīlīte Zuzīte vēl bija sabozusi spalviņas, lai starp tām ieplūstu gaiss un aukstums netiktu klāt.
- Kaut kas briesmīgs, kaut kas traks! Tāda vētra, tāda vētra! Zeme ar debesīm griežas kopā. Biju aizgājusi ciemos pie māsiņas Zanītes. Vējš pretī, un uz mājām nemaz nevar un nevar palidot. Labi, ka laikus iedomāju par tevi. Domāju - Tomiņš jau nu neliegs patvērumu.
- Ko nu par to, Zuzīt, ko nu par to…
Zīlīte iztinās no lielā lakata, sakārtoja
balto apkaklīti un zaļgandzelteno melniem un pelēkiem raibumiem rotāto ģērbu.
- Cik pie tevis ir gaiši un silti! - Zuzīte iesaucās.
Kamēr ciemiņš atvilka elpu, Toms iegāja pieliekamā un sameklēja cienastu. Drīz viņš atgriezās ar lielu čiekuru, tik izkaltušu, ka sēkliņas pašas bira laukā. Vakariņas iznāca lieliskas.
Zīlīte Zuzīte bija tā nogurusi, ka paēdusi turpat atzveltnes krēslā iesnaudās. Toms nolēma viņu nemodināt, un arī pats devās pie miera.
No rīta, kad viņš pamodās, Zuzīte vēl gulēja. Visapkārt likās kaut kā dīvaini kluss.
Pavēris durvis, Toms no brīnumiem acis vien iepleta. Vēja vairs nebija nemaz, bet visa pasaule bija balta, balta. Gaiss dzidrs un patīkams. Tas mudināt mudināja uz rīta vingrošanu. Toms tad arī šorīt vingroja kā vēl nekad! No zara uz zaru, no koka uz koku! Te pa zemi, ka sniegs vien putēja, te atkal kokā, te atkal zemē…
Kad Toms apstājās brītiņu atpūsties, viņš pamanīja, ka arī cilvēki ir iznākuši ārā apsveikt pirmo sniegu. Tur viņi abi skraidīja pa dārzu. Skraidīja, pikojās un smējās. Tas garais, bez šaubām, bija krusttēvs Mārtiņš, bet tas mazākais, kurš trīs reizes īsāks par Mārtiņu? Tādā neredzētā ģērbā: balts kažociņš, zila adīta cepurīte, no kuras malām nepaklausīgi spraucās laukā gaišas cirtas, kājās sarkani velteņi.
Tā taču Tīnīte! Vēl nesen viņa dziedāja savā skanīgajā balstiņā, ka visa māja skanēja:
Man būs četri gadiņi, Sanāks visi radini.
Kad abi priecīgie cilvēki bija diezgan izskraidījušies un uz lieveņa nodauzījuši sniegu no kājām, Tīnīte vaicāja:
- Kā gan putniņi tik dziļā sniegā atradīs barību?
- Cilvēki palīdzēs, - krusttēvs Mārtiņš noteica.
Pēc brīža atkal abi iznāca lievenī un sāka darboties gar dēlīti, kas bija piestiprināts pie margām.
- Ahā, piesien speķi, - vāverēns saprata. - Tas tūlīt jāpavēstī zīlītei Zuzītei! - Straujiem lēcieniem Toms devās uz savu ozolu.
Zuzīte jau labi sen bija piecēlusies un, atvērusi durvis, vēdināja istabu.
- Zuzīt, Zuzīt, steidzies, pie lieveņa margām uz barojamā dēlīša izlikts putniņiem speķis!
- Vispirms jāpadara darbs, - teica Zuzīte, kārtodama istabu. Tikai pēc laba brīža, kad viss bija pie vietas, Zuzīte sacīja:
- Tagad gan iesim paskatīties, ko tā Tīnīte labu izlikusi.
Vāverēnam tāds speķis bijis nebijis, viņš atnesa no pieliekamā kurvītī ozola zīles un taisījās uz garšīgām brokastīm. Tikko atvēra muti, lai tiktu galā ar pašu lielāko zīli, kad satraukta atdrāzās zīlīte:
- Tomin, Tomin! Nelaime!
- Kas par nelaimi?
- Sniegs! Sniegs! Lielām pārslām! Uz speķa sniega kalns!
Kad atvēra durvis, bija redzams, ka no debesīm uz zemi nepārtraukti šūpojas biezas, mīkstas sniega pārslas. Izveidojās gandrīz necaurredzams aizkars.
- Drusciņ snieg gan, - Toms noteica, - bet nekas, mēģināšu tev palīdzēt. Ejam!
Ar piena krūzi rokā istabā pie loga stāvēja Tīnīte, piespiedusi degunteli pie pašas rūts. Pēkšņi viņa ieraudzīja dīvainu skatu. Barojamam dēlītim, uz kura bija sakrājusies vesela sniega kupena, pielidoja zīlīte. Nākamajā mirklī bija klāt arī vāverēns. Spēcīgi slaucīdams ar asti te uz vienu, te uz otru pusi, viņš attīrīja no speķa sniegu. Zīlīte tūlīt sāka steidzīgi knābāt.
No brīnumiem Tīnītei gandrīz krūzīte izkrita no rokām. Viņa priecīgi sauca:
- Vecotēv, vecotēv, nāc paskaties, kā vāverēns palīdz zīlītei! Cik tas ir jauki!
Zīlīte Zuzīte kārtīgi paēda, vāverēna istabiņā nogaidīja, kamēr pārstāj snigt, pateicās Tomam un aizlidoja uz savām mājām.