Jūras braucienā pagāja vesela nedēļa. Uzraugs pavēlēja izcelt airus no ūdens un, kad galera apstājās, visus atbrīvoja no važām.
Gūstekņi uzkāpa augšā — saule viņus apžilbināja tik stipri, ka sāka asarot acis.
Vāvere notrausa asaru un palūkojās visapkārt, — viņu galera šūpojās plašā līcī. Visapkārt kuģu, ka biezs, nekad viņš tik pulka nebija redzējis. Ļaužu sanācis krastā vesels milzums. Pilsēta liela, izpletusies tālu uz kalna nogāzēm. Nami balti, jumti spīd un laistās kā zelts.
— Cargrada! Cargradal — to pazīdami, sauca tie airētāji, kuri jau agrāk bijuši šeit tirgotājiem līdzi.
Sanāca visi kopā, vērīgi lūkojās uz krastu.
— Vai tiešām Grieķija? — Vāvere negribēja ticēt.
— Tā pati gan … — Siņka apstiprināja.
Vāverem krūtīs plauka cerība: ja krievu tirgotāji jau ieradušies šeit, varbūt laimēsies kaut kā izkļūt brīvībā. Viņš grasījās apjautāties Siņkam, kur un kā meklēt savējos, ja radīsies tāda iespēja. Taču uzraugs jau šmīkstināja pātagu, skubinādams kāpt laivā.
Līdzko gūstekņi bija sasēdušies, tūdaļ tiem lika airēt prom no piestātnes uz klusu atteku. Tur viņus ieslodzīja pazemes alā, kas bija izdobta klintī.
— Kaut varētu paziņot mūsējiem, kur mēs atrodamies! — Vāvere sacīja.
— Kā gan tu paziņosi no šīs akmeņlauztuves?
— Neba mūžīgi mēs šeit kvernēsim, kādreiz mūs izvedīs ārā. Tad,lūk…
— Izvest jau izvedīs, bet uz kurieni … — Siņka, pagalam sadrūmis, nogrozīja galvu.- Vai nu atkal mūs piekals ar važām
pie galeras sola, vai arī aizsūtīs pazemē akmeņus skaldīt… Ar labu mūs neatlaidīs. Kaut gan starp romiešiem un Krievzemi noslēgts līgums, ka gūstekņi jāatlaiž mājās, tomēr viņi mūsējos slepeni patur sev, jo godīguma viņiem tik daudz, cik aiz naga melns.
— Es tik un tā aizmukšu uz mājām! — Vāvere apņēmīgi teica. — Lai arī kurp viņi mani aizdzītu.
— Nu, ir jau bijuši tādi, kas aizmukuši. Varbūt tev arī izdosies, jo tu esi jauns un spēcīgs, nevis tāds kā es … — Siņka rūgti nopūtās. — Pat ja vēlreiz tirgotājs izpirktu mani, prieka būtu maz. Tad es viņam kļūtu vergs uz visiem laikiem. Tik vien būtu mierinājuma, ka varbūt izdotos nomirt dzimtenē, nevis svešumā …
Iestājās ilgs klusuma brīdis.
Pirmais to pārtrauca Siņka. Uzlicis roku Vāverem uz pleca, viņš ieteicās:
— Tomēr nav vērts velti gremzties, jo tautā saka: no bēdām maizi necep. Mums jādomā, kā izlauzties no šejienes. Paklau, ja kādam tomēr laimētos, tad savējos meklējiet Cargradā pie svētā Mamī baznīcas. Tur arvien apmetas mūsu tirgotāji. Romieši viņiem dod gan mitekli, gan iztiku un, kad viņi pošas atceļā, tad vēl arī buras un enkurus kuģiem.
— Un to visu par baltu velti? — Vāvere brīnījās. — Kāpēc tad tirgotāji ir tik nikni uz romiešiem, vienmēr šķendējas par viņiem?
— Ehē, «par baltu velti» … Dotu gan šie, ja kņazs Oļegs nebūtu piespiedis viņus ar varu, kad bija nonācis ar savu karadraudzi pie Cargradas. Viņi ar lielāko prieku nelaistu mūsējos tirgoties savā zemē, bet spēcina par maz. Romas ķeizari jau puspasaulei uzlikuši savu ķepu, bet no Krievijas baidās …
— Bet, ja mūsu tirgotāju šobrīd nav Cargradā, kur tad meklēt glābiņu?
— Ir bijuši gadījumi, ka dažs aizbēdzis uz Bulgāriju vai arī gaidījis tirgotājus pie Donavas ietekas jūrā. Bet tur, kā stāsta, esot grūti tikt pāri augstajiem kalniem, vajagot zināt takas. Tie kalni atrodoties uz pašas romiešu zemes robežas. Līdzko tiem pāri — tā Bulgārijā iekšā …
Korsunieši ļāva gūstekņiem atpūsties, kamēr uz plaukstām sadzīst airu ieberztās tulznas, tad veda viņus nezināmā virzienā pa akmeņiem bruģētu ceļu.
Pretī brauca lepnas karietes ar saules nojumēm, ka tarkšķēja vien. Visur ļaudis daudzkrāsainos apģērbos. Abpus ceļa ēkas — apstādītas zaļoksniem kokiem.
Nonāca gūstekņi pie augstas mūra sienas, vai pieciem vīriem vajadzētu citam uz cita pakāpties, lai redzētu tai pāri. Pie vārtiem stāvēja sargi ar ķiverēm galvā, ar spožām bruņām ap krūtīm un kājām, ar apaļiem vairogiem un garām āvām rokās.
Korsunieši kaut ko pateica sardzes vīriem, tie atvēra vārtus un ielaida gūstekņus iekšā.
Pagalms — plašs laukums, visapkārt nožogots ar mūriem. Tajā rindās sastājušies karavīri, gan jātnieki, gan kājnieki. Gar laukuma malām gari, grezni nami. Aiz ēkām kupls mežs, bet tajā spīgo kāda augstmaņa pils apaļais, apzeltītais jumols.
Atstājuši gūstekņus ar uzraugiem pagalmā, korsunieši iegāja greznajos namos. Tur viņi uzkavējās ilgi, tad atgriezās ar diviem vīriem; viens vēl bija jauns, bet ducīgs, garā, sarkanā apģērbā. Otrs — nevarīgs večuks šķībiem pleciem, šaurās svītrainās biksēs un baltā kreklā.
Ducīgais piegāja pie gūstekņiem un, valdonīgi pārlaidis tiem niknu skatienu, sāka izraudzīties. Pret kuru viņš pastiepa gredzenoto pirkstu, tam večuks piesūcās kā ērce: aptaustīja no visām pusēm, spaidīja roku un kāju muskuļus, lika atvērt muti, apskatīja zobus, pagrūda uz priekšu, lai paietas, un visubeidzot kaut ko sacīja ducīgajam. Bet tas klusēdams pamāja ar galvu, un tad gūsteknis tika aizvests savrup.
Visilgāk apskatīja Vāveri. Viņam lika pacelt lielu akmeni, skriet pa pagalmu, ko kājas nes. Pat ducīgais pats savām rokām aptaustīja viņu.
Kad visi gūstekņi bija izšķiroti, korsunieši ar drukno vīru aizgāja uz vienu grezno namu, bet večuks Vāveri ieveda citā.
Vāvere skatās — istaba gaiša, glīti iekārtota, bet tukša. Tikai akmens galds uz nagainām ķepām stāv kā zvērs pašā vidū un sols tam blakus. Kaktā uz zeltaina audekla uzgleznots vīrs ar lielām acīm un bārdiņu. Nu gluži kā dzīvs! Vienu roku viņš piespiedis pie krūtīm, trīs pirksti salikti vienkop, bet otrā rokā tur baltu dvieli, un uz šī dvieļa kaut kas uzrakstīts ar melnu krāsu. Gleznas priekšā stikla trauciņā deg uguntiņa.
Večuks apsēdās uz sola un sāka laipni kaut ko runāt. Taču Vāvere nekā nevarēja saprast, tikai blisināja acis. Bet, kad večuks pasacīja vārdu «krievs», puisis gandrīz salēcās, izdzirdējis dzimto valodu.
— Jā gan, esmu krievs, — viņš apliecināja. — No drevļanu cilts.
Vecis pasmaidīja un nu jau turpināja runāt krieviski. Viņš izprašņāja, kas ir Vāvere, kur dzīvojis, ar ko nodarbojies, kā nonācis gūstā.
Vāvere k|uva priecīgs, visu pastāstīja: gan par tēva mājām, gan par braucienu pa Dņepru, gan par pečeņegiem un ceļojumu pār jūru — it neko neslēpa. Vecais vīrs uzmanīgi klausījās, tikai reizumis pavaicāja par kādu sīkumu.
Kad Vāvere bija beidzis savu stāstījumu, vecis uzreiz kaut kā saīga un skarbi sacīja:
— Tagad paklausies, ko es tev teikšu. Iegaumē labi: tu esi vergs, pārdots cilvēks. Tev vairs nav nedz dzimtas, nedz tēvzemes, nav pat sava vārda. No šīs dienas par tavu dzīvību un nāvi var lemt vienīgi tavs īpašnieks. Ja viņš gribēs, nosūtīs tevi no rīta līdz vēlai naktij skaldīt akmeņus, tik cietus kā dzelzs. Un uzraugi tevi šaustīs pātagām, pat aizmirsīsi miegu un atpūtu. Un tā paies viss mūžs, līdz tu pakritīsi miris pie tiem akmeņiem …
Vāverem salti drebuļi skrēja pār kauliem. Cik drausmi vārdi, bet veča balss dzēlās sirdī kā asi dzeloņi.
Taču večuks, plēsonīgi pažņaudzījis pirkstus, kā zostēviņš pastiepa pret Vāveri galvu un turpināja baidīt:
— Pazemē vēl ir arī tādas raktuves, kas dziļākas par visdziļāko aku. īpašnieks arī uz turieni var nosūtīt tevi. Tur, pieķēdēts pie bluķa, tu atskaldīsi un tupus rāpus vilksi prom smagu rūdu. Karsti sviedri tev līs aumaļām, bet ledainās lāses no griestiem tevi stindzinās. Acis kļūs aklas tumsā, mitrums saēdīs miesu. Un nekad neviens vairs neizvedīs tevi no pazemes, nekad vairs, pat mirušu tevi neapspīdēs jaukā saule.
Vāverem pat elpa aizrāvās, brīdi šķita, ka šī briesmīgā zeme gāžas uz viņa pleciem.
Večuks pablenza uz jauno puisi un apmierināts pasmaidīja par viņa izbīli, tad sacīja mazliet laipnāk:
— Ja tu uzticīgi kalposi savam pavēlniekam, ja būsi ar mieru dzīvību atdot, izpildot viņa pavēles, tad viņš var dāvāt tev ārkārtīgu žēlastību: dot tev ēdienus un dzērienus, kādus nav baudījuši pat tavas zemes kņazi. Viņa gaišība, paša dieva izredzētais, cildenais romiešu vasilevs[13], — vecis svinīgi teica, piecēlies no sola, — pieņems tevi par savu karavīru … Tagad atbildi, ko tu sev izvēlies?
Vāvere ilgi domāja, tad sacīja:
— Es kalpošu valdniekam viņa karapulkā …
Vecis cieši paskatījās viņam acīs, droši vien lai pārliecinātos, vai viņš to saka ar patiesu apņēmību, pēc tam skaļi sasita plaukstas.
Tūdaļ iesteidzās apkalpotājs. Večuks viņam kaut ko pasacīja. Tas paņēma Vāveri aiz rokas un aizveda viņu uz pirti, kur bija silts ūdens.
Kamēr Vāvere mazgājās, apkalpotājs atnesa viņam jaunu karavīra tērpu un vieglas sandales. Kaut gan šis apģērbs un apavi jaunajam puisim bija par maziem, tomēr apkalpotājs tikai rokas vien noplātīja, sak: lielāku nav.
Vāvere vēlējās paturēt sev Janas dāvāto kreklu. Taču apkalpotājs nikni uzbrēca viņam, izrāva to no rokām un iemeta krāsnī.
Pēc tam izveda puisi pagalmā.
Gūstekņu tur vairs nebija.
Večuks tuvumā pastaigājās šurpu un turpu. Paskatījies uz Vāveri, viņš apmierināts pasmaidīja.
— O-o, kāds tu esi! … Tiesa gan, apģērbs par mazu. Ko, vai lielāku nevarēja sameklēt?
— Nē, nebija, — Vāvere apliecināja, pamādams ar galvu.
— Protams, līdz šim romiešiem nav bijuši tik pamatīga auguma karavīri. Nekas, es likšu lai viņi tev pašuj pēc mēra. Nu tagad ej pie saviem jaunajiem draugiem. — Vecis norādīja uz garu jo garu pili. — Sākot ar rītdienu, tev jāiet kopā ar viņiem uz apmācībām, lai tu kļūtu īsts dižā vasileva karavīrs.
Vāvere aizgāja uz turieni, atvēra durvis un apstājās uz sliekšņa: plašā istaba bija stāvgrūdām pilna ar karavīriem. Tie, pamanījuši viņu, sāka aurot un svilpt, un smieties kā prātā jukuši.
Pēc tam ielenca viņu kā nezin kādu brīnumu, cits iebelza pa muguru, cits glāstīja galvu, bet cits raustīja aiz stērbelēm.
Vāvere stāvēja apjucis un rāms, nezinādams, ko viņam darīt.
Bet tad pie viņa pienāca spēcīgs puisietis, apaudzis ar matiem un bārdu vai līdz acīm, gluži kā pats nelabais, iesita ar dūri Vāverem pa krūtīm un mazliet atkāpās.
«Par ko tā?» Vāvere sašutis paraudzījās uz karavīriem.
Taču tie skaļi smējās, sastājās aplī, atstādami Vāveri aci pret aci ar bārdaini.
«O, cik viņi nekrietni,» nodomāja jaunais puisis, pārlaizdams apkārtējiem skumju skatu.
Bārdainis ierāva galvu plecos, sakoda žokļus un sāka lēkāt Vāveres priekšā: hop, hop, hop … Vienlaicīgi viņš vicināja dūres, kā izaicinādams uz kaušanos. Brītiņu pavicinājis, viņš pielēca tuvāk un gribēja atkal iegāzt pa krūtīm.
Vāvere sakampa viņu aiz rokām, spēcīgi sažņaudza tās, kā dažkārt mājās bija darījis ar kaušļiem. Taču bārdainis izrāvās un iebelza Vāverem no visa spēka.
Karavīri smējās vēl negantāk.
Vāvere sadusmojās un savukārt deva pretī bārdainim, atsviez- dams to nost kā pupu kūli. Tas tik tikko noturējās kājās. Pēc tam uzbrucējs varbūt liktos mierā, bet karavīri sāka viņu un Vāveri no mugurpuses grūstīt, uzmudinādami cīņai.
Noskaitās Vāvere, apsviedās kā ritenis un nu tikai zvetēja katram, kas gadījās pa sitienam. Pēc tam viņš izlauzās no apļa, sagrāba solu un atvēzējās ar to. Visi kautiņa cēlēji pārbijās un spruka ārā pa durvīm.
Attapies Vāvere pameta skadru aci visapkārt. Viņš viens pats stāv pils dižistabas vidū, bet no karavīriem ne vēsts. Paskatījās uz durvīm, bet tur ducīgais vīrs smej pilnā kaklā. Arī večuks smieklos rāda savus robu robiem izlūzušos zobus.
«Nu man ir beigas!» Vāverem auksti drebuļi pārskrēja pār kauliem.
Viņš nolaida zemē solu un zemu nokāra galvu.
Ducīgais pienāca klāt, atzinīgi papliķēja Vāverem pa muguru un bāza viņam saujā sudraba monētu.
Vāvere stāvēja kā pārakmeņojies.
— Ņem taču! — večuks viņu mudināja. — Tev dod dzeramnaudu par drošsirdību.
«Ak tā!»
Saskrēja iekšā karavīri. Ducīgais viņiem kaut ko pateica, pamādams ar galvu uz Vāveri, un devās ar večuku uz izeju.
Līdzko durvis aizvērās, puiši no jauna ielenca Vāveri, bet tagad jau smaidīgi un laipni, it kā nupat vēl starp viņiem nebūtu bijis ķīviņš.
Bārdainis draudzīgi apskāva jauno spēkavīru ap pleciem, pamezdams zīmīgu skatu uz monētu.
Vāvere saprata šo mājienu un atdeva naudas gabalu bārdainim.
Karavīri satvēra Vāveri aiz rokām un kājām — un nu tikai sviest gaisā!