Pie neliela ciemata, kas slējās nefālu no Teterevas upītes, biezā liorzu mežā, pieairējās vienkocī divi cilvēki.
Viens bija kuplu bārdu, cienīga izskata, ģērbies garā, siltā virssvārkā, augstā sabuļādas cepurē un zābakos ar smailiem purngaliem. Tādu bārdu un tik lepnu apģērbu valkāja tikai Kijevas tirgotāji.
Otrais bija vēl jauns, drukns puisis izspīlētiem vaigu kauliem, or plakanu, vasarraibumiem nosētu degunu un spīdīgu karuli vienā ausī. Viņa nabadzīgais apģērbs liecināja, ka viņš ir kalps vai vergs.
Pārmetis pār plecu platu siksnu, kurā karājās prāva ādas soma, bārdainis nesteidzīgi devās pa ūdens izskalotu taciņu uz ciematu, bet druknulis palika piekrastē pie laivas. Kad tirgotājs nozuda aiz tuvējā piekalna, puisis izvilka no azotes saziedējušu maizes donu un, atlaidies zālītē garšļaukus, sāka to krimst.
Nonācis līdz pirmajai saimniecības sētai, bārdainis apstājās, brīdi šaubīdamies, vai iet tur iekšā vai neiet. Neliels pagalmiņš bija apjozts ar zaru un dažādu mietu žogu, pagalmā, sakumpusi bērzu pavēnī, čurnēja mājele, mirkšķinādama pret austrumiem savu mazo lodziņu pāris plaukstu platumā, kā arī zems meldriem apjumts būcenis. Bija redzams, ka saimnieks šeit ir gaužām nabadzīgs. Diezin vai tur varētu dabūt kaut ko derīgu.
Tomēr tirgotājs negāja garām šai sētai.
«Ja arī neko nedabūšu, tad vismaz iztaujāšu, kurās mājās var kaut ko iegādāties,» viņš nodomāja.
Sakārtojis uz pleca siksnu, bārdainis nogriezās no takas.
Pagalmā pie būceņa tēsa ozola bluķi zaļoksnējs puisis rudiem matiem, garā nātnā kreklā un vienkāršās, ielāpainās biksēs. Lielas skaidas lēca uz visām pusēm no cirvja apakšas.
Bārdainis mazliet pastāvēja, priecādamies par tēsēju, gribēja viņu pasaukt, bet tieši tobrīd atvērās mājas durvis un uz sliekšņa parādījās salīcis saimnieks vecā, nobružātā kažokā, pinkainu cepuri galvā, izļurušiem apaviem kājās. Viņš paklanījās pret viesi un lūdza to istabā.
Tirgotājs pieliecās un gluži kā alā ielīda pustumšā, zemā miteklī. Caur mazo, ēnaino lodziņu, kas bija aizvilkts ar aitas pūsli, tik tikko lauzās cauri blāva gaisma, bet uguns uz klona sakrautā akmeņu ceplī vāri gailēja. Istaba pa pusei ierakta zemē, bez griestiem. Meldru jumts ar smailu kori, pa kuru nemitīgi sūcās ārā dūmi, bija nokvēpis melns un vienos zirnekļu tīklos. Sienas uzbūvētas no tēstiem ozola baļķiem.
Bārdainis nometa no pleciem somu, apsēdās uz bērza bluķa ar seju pret uguni un sacīja:
— Es, saimniek, vēlētos iemainīt bebru, caunu un sermuļu ādas. Varētu arī ūdru un vāveru ādiņas. Bet, ja tev ir lapsādas, es neatteikšos arī no tām. Man, raug še, savukārt ir, — viņš norādīja uz somu, — asi naži, sirpji, šaujambultu uzgaļi un makšķerāķi. Laivā — cirvji, lemeši un žebērkļi . ..
Vecais vīrs uzmanīgi noklausījās bārdainī un sacīja bēdīgā balsī:
— Neka nav, dārgais viesi, kauču es labprāt mainītos precēm. Kas man mugurā, tā arī visa mana mantība .. . Šoziem man uzbruka liela nelaimo. Ls atdovu savam kņazam Maļko visu, kas no manis pienācās, bot tad ieradās arī Kijevas kņaza tjūns[1] ar diviem kalpiem, sak: dod ari viņaml Mana veča nonovaldīja mēli, tad šie sāka viņu ar dunckām pārmācīt. Dēls, kā par nelaimi, bija mājās, viņš metās māti aizstāvēt. Sagrāba tjūnu aiz apkakles un izgrūda ārā pa durvīm. Veselību taču dievi puisim dāsni piešķīruši … Viņu vis nenoķēra, aizmuka, toties varasvīri savas dusmas izgāza pret mums, vecajiem. Tik pamatīgi piekāva, ka vēl šobaltdien nevaram vien atklepoties. Es pēc tam nejaudāju pat lokam stiegru uzvilkt… Turklāt itin visu atņēma, kas mums vēl bija: gan zvērādiņas, gan labību, gan medu un vasku. Neatstāja pat šaujamloku ar bultām, medību un zvejas piederumus. Kā tagadīt lai dzīvojam?… Abi vecīši esam nespēcīgi, jebšu sacīts: tikmēr spainis ūdeni nes, kamēr osas nenotrūkst. Mūsu vienīgā cerība ir dēls. Bet saimniecībā taču nav nedz zirga, nedz vēršu. Vajadzētu puisi kādam atdot par kalpu, bet šeit nav neviena, kas gribētu ņemt. ..
Iekams atbrauca uz šejieni, tirgotājs jau bija apceļojis vairākus šādus ciematus gar Teterevas krastiem, apmainīdams Kijevas meistaru darinājumus pret mednieku sagādātajām zvērādām, un diezgan saklausījies visādus zemnieku bēdu stāstus. Redzēdams, ka namatēvs tik drīz nebeigs savu sūrošanos, bet nekādas zvērādas no viņa nevarēs iemainīt, jo to nav, viesis jau gribēja apjautāties, pie kura no šejienes ciematniekiem viņam derētu iegriezties. Taču, padzirdējis, ka vecais vēlētos salīgt pie kāda par kalpu savu dēlu, painteresējās:
— Vai tas ir viņš, kas pagalmā tēš bluķi?
— Viņš gan, viņš, kas tādu nelaimi sagādāja, — vecais dusmīgi noburkšķēja. — Tagad grib mūsu būdu pielabot, lai nesabrūk . ..
— Man ceļojumam vajadzīgs palīgs līdz ziemai.
— O, viņš man ir strādīgs.
— Ar atlīdzību neskopošos.
— Bet uz kurieni jūs, tirgotāj, gribat laisties?
— Uz Grieķiju, uz Cargradu.
— Tālu gan! — Vecais nogrozīja galvu. — Un nav bez briesmām. Ļaudis stāsta, ka pečeņegi atkal stājoties ceļā.
— Mums ir noslēgts miers ar viņu hanu. Bez tam daudz kareivju dodas līdzi laivu braucienā.
— Man jau nav nekas pretī, bet vai dēls būs ar mieru. Es savu bērnu nespiedīšu ar varu. Tā taču nav mūsu pašu zeme, bet sveša puse . ..
— Sveša gan, bet puisis atradīsies savējo vidū — neviens pāri nedarīs.
— Iesim aprunāties ar viņu.
— Labāk es pats, — viesis sacīja.
— Ej arī, aprunājies pats, — namatēvs piekāpās.
— Kāds viņam vārds?
— Mikula. Bet visi viņu sauc par Vāveri. Arī mēs esam pie tā pieraduši. Mazotnē viņš bija ņiprs un apsviedīgs kā vāvere. Nu jau ir pieņēmies staltumā.
Tirgotājs apmierināts pasmaidīja, pārsvieda somas siksnu pār plecu un, gāzelēdamies kā pīle, devās uz durvīm.
Pamanījis, ka pie viņa nāk svešais bārdainis, Vāvere pārstāja tēst un izslējās taisns.
«Kas viņš tāds? Ak, jā … Uzkupcis.»
Pienācis klāt, bārdainais vīrs tikko manāmi paklanījās viņam.
Tirgotājam blakus Vāvere izskatījās īsts milzis. Lokans, platiem pleciem, spēcīgas krūtis izrieztas zem krekla. Darbā pietvīkusi seja, vējā un saulē iebrūnējis kakls un rokas. Deguns taisns, piere gluda un augsta, uz virslūpas jau dīgst melnas pūciņas.
Viesis atlocīja virssvārča stūrus, apsēdās uz kāda bluķa un tūdaļ noprasīja, kur Vāvere bijis, atskaitot dzimto ciematu, ko redzējis un dzirdējis par savu valsti un svešajām zemēm.
Puisis sākumā neuzticīgi noraudzījās uz bārdaini — kālab tas viss viņam jāzina? Atbildēja skopi. Taču vārds pa vārdam — un saruna gāja vaļā.
Vāvere kaut ko zināja par Kijevu un citām Krievzemes pilsētām. Pat par Grieķiju un Cargradu bija šo to dzirdējis no vectēva un saviem vairāk pieredzējušajiem ciematniekiem, lai gan pats tālāk par apkārtējiem mežiem un purviem nekur nebija bijis.
— Ehē, jaunais cilvēk! — Tirgotājs nogrozīja galvu, un pārlieku lielā sabuļādas cepure nošļūca viņam uz pieres līdz pašām kuplajām, divām kamenēm līdzīgajām uzacīm. Bārdainis sakārtoja to un turpināja sarunu: — Es redzu, ka tu esi gan zinātkārs savā garā, gan spēcīgs miesās, arī rokas tev nestāv dīkā, bet tu audz gluži kā tāds koks: tas izspraucas no zemes pie kāda satrupējuša celma un rieš lapiņas un zariņus, kamēr pēdīgi arī pats satrūd. Taču tu padomā pats, vai ir labi cilvēkam visu mūžu tā dirnēt uz vienas vietas? Turklāt vēl jaunībā, kamēr ģimene nav sasaistījusi spārnus! Taču arī putns vispirms, iekams sāk ligzdu vīt, aplido kādus pasaules plašumus. Ne jau visa zeme ir necaurejamiem briksnājiem apaugusi un trūdošiem prauliem klāta. Ir uz tās arī plaši lauki, gluži kā nosēti ar zāli un ziediem, ir kalni, kas sniedzas mākoņos, ir nepārskatāma jūra, kas spīgo un laistās, nesdama laivas uz tālām malām. Un visur pasaulē dzīvo cilvēki, ikviens pēc sava prāta. Vai gan nav vērts paskatīties uz to visu? Bet tu pat visvareno dievu Sauli, visas dzīvās radības tēvu, labr ja ieraugi šeit ap pusdienas laiku. Vienmēr to no tevis aizsedz šie mūžsenie meži …
Vāvere klausījās viesī un brīnījās, ko viņš, tik cienīgs vīrs, pēkšņi uzsācis šo tērgāšanu ar viņu, vienkāršu zemnieka puisi? Vai aiz tā visa neslēpjas kaut kas?
Bārdainis apklusa. Varbūt cerēja dzirdēt kādu vārdu no Vāveres. Taču tas, nodūris acis, neatlaidīgi klusēja.
— Mans padoms tev būtu šāds, — tirgotājs sacīja, — beidz jel šo būdu lāpīt, nāc pie manis par airētāju, paceļosim kopā uz aizjūras zemēm. Tur tu redzēsi pats savām acīm: visas pasakas salīdzinājumā ar turieni ir tikpat kā pelavas pret graudiem. Mēness nepagūs ne sešas reizes atjaunoties, kad mēs jau atgriezīsimies mājās. Tur tu dabūsi redzēt visādus brīnumus, atvedīsi savējiem dāvanas, uzcelsi jaunu māju, sapirksies medību un zvejas piederumus, bet varbūt arī zirgu vai vērsi pārvedīsi saimniecībā. Padomā tikai, jaunais cilvēk! Tev labu padomu dod Kijevas tirgotājs Kudeļa . ..
— Ja es varētu rīkoties pēc sava prāta… — Vāvere nopūtās, nodurdams galvu. — Tēvs neļaus.
— Viņam nav nekas pretī, es jau runāju ar viņu.
— Vai tiešām? — Vāvere kļuva priecīgs un ātrumā iecirta bluķī cirvi līdz pašam pietam, tā ka bārdainis pat satrūkās. — Tad es kaut vai šodien!
— Katrā ziņā šodien. Jūras brauciens negaida, — tirgotājs sacīja pasmaidīdams: viņš bija apmierināts, ka izdevās puisi pierunāt ceļojumam. — Tad tikai saposies.
— Kas tur ko posties. Pielikšu mājai balstu — un viss. Vienīgi varbūt vēl kādu apģērba gabalu uzmetīšu plecos. Vajadzētu paņemt arī ceļamaizi, bet…
— Lai nu paliek. Par turpmāko parūpēšos es. — Tirgotājs atmeta ar roku. — Tātad pievakarē nekavējies, atradīsi mani pie laivas. Pa Teterevas upi arī nakts laikā nokļūsim līdz Dņeprai … Nu es iešu pasacīt vecajam, ka tu esi ar mieru. — Un viņš devās pie tēva, kas, atspiedies pret durvju stenderi, gaidīja, ka varbūt pasauks arī viņu pie sarunas.
Tikmēr Vāvere, it kā nekas nebūtu noticis, vēl cītīgāk ņēmās tēst, tā ka cirvis šķindēja vien viņa rokās.
«Kaut tikai nepārdomātu,» puisis bažījās, paslepus pamezdams acis uz istabas pusi, kur tēvs ar tirgotāju vēl ilgi kaut ko runāja, varbūt vienojās par atalgojumu.
Vāvere jau sen sapņoja par tālīno, brīnumu pilno pasauli, par kuru tik daudz bija dzirdējis no sava vectēva. Tas kādreiz ar kņazu Oļegu gājis Cargradu iekarot. Tikai tēvs to visu uzskatīja par tukšu melšanu. «Ja jau,» viņš sacīja, «tur bija tik labi, tad kāpēc mūsējie atgriezās no turienes nabadzīgi un kropli?» Bet vectēvs nemaz nezūdījās, ka grieķu šķēps nošķēlis viņam ausi. Tad nu liela bēda! Toties dabūjis redzēt tik daudz, ka bija bez sava gala ko stāstīt. Un kāda cieņa no visiem! … Tāpat arī šis viesis, kā redzams, jau vairākkārt bijis Grieķijā un atkal pošas ceļā uz turieni. Un vai tad viņš vienīgais — no visām zemēm, kā stāsta, ļaudis tiecoties tur nokļūt. Kāpēc tad nepaklausīt tirgotāja padomam? Turklāt, kas zin, varbūt laimēsies arī ko nopelnīt.
Kad viesis ieradās, mātes nebija mājās — aizgāja uz pļavu saplūkt veselības zālītes. Atgriezusies viņa uzzināja, ka Vāvere apņēmies doties tālā ceļojumā, un sāka vaimanāt un raudāt it kā par mirušu. Vispirms viņa negribēja ļaut savam puisēnam pamest dzimto ligzdiņu.
«Bet vai tā viņam būs labāk?» māte pēc tam prātoja.
Kas viņiem, vecajiem, — diezgan pieredzējuši gan jaukumu, gan bēdu, vairs neliekas baiga nedz bada nāve, nedz kāda cita nediena. Turpretī dēlam, ja neizdosies iegādāties medību piederumus un zvejas rīkus, būs jāvergo pie kņaza. Bet tā varbūt tiešām šis Kijevas tirgotājs paglābs no posta.
— Lai tev laimējas! — Vāverem novēlēja kaimiņi, kurus viņš pievakarē apstaigāja, lai atvadītos. — Tikai skaties, ka tu atgrieztos, iekams pienāks bargā ziema. Pats redzi, ka tēvs vairs nejaudā nedz zemīti art, nedz medībās iet. ..
Paklanījies pret māju un būcenīti, pret visvareno Sauli, kas jau laidās rietā aiz kuplajiem kokiem, dēls uzmeta plecos noplīsušus svārkus un devās ar tēvu un māti uz upi.
Tēvs klibodams gāja blakus Vāverem un arvien piekodināja, lai viņš ir paklausīgs tirgotājam, visu dara tam pa prātam. Taču reizē arī brīdināja:
— Tikai uzmanies, lai viņš tevi neapkrāpj.
— Tad nē jau, tirgotājs šķiet lāga vīrs. Pats paklanījās pret mani.
— Nūja, tādēļ jau viņam cepure nenokrita no galvas. Visi viņi pret acīm klanās, bet aiz muguras iekost manās …
Nopakaļ raudādama tipināja māte un paklusu caur asarām murmināja sirsnīgus ceļa vēlējumus:
— Kaut tu būtu spēcīgs un vesels ij dienā, ij pēcpusdienā, ij naktī, ij pusnaktī. Sargājiet viņu, labie gari, no ienaidnieku varas, no briesmīgas nāves, no uzmācīgas nelaimes un posta. Sargājiet viņu no slīkšanas uz ūdens, no sadegšanas ugunī. Un neaizmirsti arī tu, mans bērns, mūsu mīlestību lielo, mūsu maizīti saldo un mūsu pavardu silto. Atgriezties tev savā tēvijā, trejdeviņas reizes dziļi paklanīties un pieplakt pie vēsās zemes māmuļas krūtīm. Un lai mani vārdi ir stiprāki par ūdeni, augstāki par kalnu, cietāki par akmeni. Pat arī tad, ja kāds visu zāli noēstu pļavā un neaizrītos, visu ūdeni izdzertu no jūras un nepārtemptos, tomēr arī tam visam neizdeldēt manu svēto novēlējumu . . .
Vāvere bija saīdzis. Sākumā gan viņš priecājās, ka tirgotājs viņu salīdzis, bet tagad, kad bija jāpamet māja, sirdi sagrāba skumjas. Ne jau tikai uz vienu vai divām dienām viņam jādodas ceļojumā. Un visu laiku svešu ļaužu vidū, svešā pusē. Turklāt — tēvs apgalvo — ne jau visi atgriežas no šāda brauciena … Un kā gan viņi, sirmgalvīši, dzīvos bez viņa, kas par viņiem rūpēsies? .. . Vai tikai viņš nav pārsteidzies, dodams savu piekrišanu laisties tik tālā ceļā un uz tik ilgu laiku? Kā būtu, ja ņemtu un atteiktos, pasacītu bārdainim: «Esmu pārdomājis, tirgotāj, piedod, bet es nevaru pamest māti un tēvu vienus pašus, viņi ir gaužām nevarīgi!» Tādēļ taču viesis nekā ļauna viņiem nedarītu . . . Ak, nē, reiz jau ir salīgts, tad jādodas projām ar laivu. Bez tam — ka viņi spēs iegādāties to, ko bija zaudējuši? Tu pats esi radījis šo nelaimi, tev pašam arī jāizkuļas no tās laukā. Ja toreiz tu būtu savaldījies, neuzbrucis tjūnam, tad varbūt nodokļu piedzinēji viņus tik ļoti neaplaupītu.
Uz noras, pašā ūdens malā kvēli liesmoja dzīvais sārts[2]. jauni puiši un meitas, sadevušies rokās, dejoja tam apkārt un dziedāja pavasara dziesmas. Rēnajā vakara gaisā tālu aizvilnīja balsis, pārmākdamas lakstīgalu treļļus un svilpienus viņpus upes. Māmiņ, ļauj mums arī Sasaukt pavasari! Sasaukt pavasari, Ziema bij tik gara …
Salciet, meži zaļie, Putnu balsīm skaļām! Pavasaris dāvinās Savas veltes brīnišķās!
Pamanījuši Vāveri, draugi piesteidzās pie viņa un izprašņāja, kas un kā, vai uz ilgu laiku braukšot projām, vai tirgotājs neņemšot vēl kādu sev līdzi par palīgu. Puiši apskauda Vāveri, jo, bez šaubām, ikvienam no viņiem gribējās apskatīt teiksmainās aizjūras zemes.
Pēc tam no jauna visi sastājās lokā, ievilka tajā arī Vāveri un sāka atkal dziedāt:
Smuidrais bērziņš lepojās pret ozoliņu, Vējā viegli līgojās ar gudru ziņu: «Paskaties, cik tāsis man sniegbaltas, Paskaties, cik lapas man samtainas, Paskaties, cik zari augstu aizsniedzas!» Ai — dā, la — dā, sniegbaltas, Ai — dā, la — dā, samtainas!
Ozoliņš tad atsaucās domīgi: «Nelepojies, bērziņ, tik diženi — Ne tu savas tāsis balināji,
Ne tu savas lapas samtināji, Ne tu zarus augšup pacēli!» Ai — dā, la — dā, balināji, Ai — dā, la — dā, samtināji!
«Saules dievs tāsis tev balināja, Vēja dievs lapotni samtināja, Lietutiņš pazares stiprināja.» Ai — dā, la — dā, saule, vējš, Ai — dā, la — dā, lietus spējš! …
Dejā Vāverem pietvīka vaigi, matu cekuls sabužinājās, smaids atplauka uz lūpām, — ne vēsts vairs no nesenajām šķiršanās skumjām. Pie abiem sāniem — jautras meitenes. Košiem ziedu vainagiem rotātas, viņu galvas te kautri pieliecās pie viņa pleciem, te atkal atvirzījās. Gari krekli — izbalināti, izrakstīti — plīvoja un spīgoja ugunskura atblāzmās.
Tikmēr Kudeļa jau gaidīja Vāveri pie laivas — gribējās pēc iespējas drīzāk doties ceļā. Ciematu viņš jau bija paguvis apstaigāt. Daži mednieki tomēr bija pamanījušies paslēpt no alkatīgajiem tjūniem zvērādas. Tagad tās tika tirgotājam.
Viņš aizsūtīja ņipro puisi, savu kalpu Putjatu, sameklēt Vāveri. Tas uzskrēja piekrastes kraujā un, piemiedzis acis, ilgi lūkojās uz ciematu.
— Nav redzams, — puisis atgriezies pavēstīja. — Varbūt viņš ir tur, pie ugunskura?
Tirgotājs vēl mazliet pagaidīja, tad sakārtoja uz galvas cepuri, kas pastāvīgi šļūca viņam uz acīm, paraustīja uz leju silto virs- svārci un apņēmīgi devās uz noru. Pagājis gabaliņu, viņš pikti uzsauca kalpam:
— Tu pieskati, lai straume neaiznes laivu!
— Neaiznesīs, es iesēdīšos tajā.
«Āre, kur viņš ir,» nodomāja tirgotājs, jau iztālēm ieraudzījis dejotāju vidū stalti noaugušo Vāveri.
Piegājis pie jauniešu pulka, bārdainis paraustīja puisi aiz piedurknes un ar pārmetumu sacīja:
— Ir laiks, jau laiks doties ceļā, drīz zvaigznes parādīsies pie debesīm …
Vāvere uzmeta uz kamiešiem svārkus, pēdējo reizi noskūpstīja tēvam un mātei rokas, paklanīdamies atsveicinājās no draugiem, pārlēca vēlreiz pār ugunskuru, lai aizdzītu no sevis visas nelaimes, kas varētu būt pielipušas viņam, un gāja līdzi tirgotājam.
— Neaizkavējies ilgi, atgriezies drīzāk, — piekodināja tēvs.
— Sargā sevi, manu puisēn! — lūdzās māte, slaucīdama asaras.
— Pielūko, ka tu mūsu skuķus nepamet bārenēs! — jokodami uzsauca puiši.
— Un svešinieci nepārved mājās! — meitenes čaloja viņam nopakaļ.