Teterevā jau bija nokritušies palu ūdeņi. Vēl nesen tie pārplūdināja līčus un purvus, griezdamies mutuļoja atvaros. Bet tagad jau vienā otrā vietā pacēlās saliņas, sausumā resnām kājām izbrida sprogaini sēruvītoli un smuidras kalnu kļavas, kam pie apakšējiem zariem bija pieķērušies nomelnējuši pērnā grīšļa žūkšņi un gari, salauzīti meldru stiebri. Bija pierimusi arī brāzmainā straume.
Tirgotājam droši vien jau vairākkārt bija nācies braukt pa Teterevu, viņš zināja katru ciematu, katru sētu upes tuvumā. Pat arī tad, kad tie nebija redzami, viņš rādīja uz krastu: «Tur, aiz mežiņa, ir Porubiči. Tur, tajā nokalnē — Jaružiči . . .»
Vāvere ik pa laikam jautāja saimniekam, vai drīz viņi iebrauks Dņeprā. Tirgotājs atbildēja: «Drīz, drīz,»—bet patiesībā viņi to aizsniedza tikai ap pusnakti. Vāverem tas nāca negaidīti. Viņš tobrīd bija iegrimis tik dziļās domās, tā aizsapņojies, ka pat pievēris plakstus. Taču, kad sajuta, ka straume pēkšņi pagriež laivu sāņus un airus rauj vai no rokām ārā, viņš atvēra acis, un, rau, vienkocis jau aši traucās gar platas upes labo, krēslas klāto krastu. Kreisais nemaz nebija saskatāms.
— Nu, lūk, mēs esam Slavutičā, — tirgotājs bilda, lai gan varēja to arī nesacīt. Vāvere pats tūdaļ visu atskārta.
«Ehē, cik gan varena, cik krāšņa ir šī Dņepra!» Vāvere aizgrābts lūkojās visapkārt.
Pagāja vēl neilgs laiks, un debesis sāka gaismoties, bet zvaigznes tajās izbālēt.
Atbalstījies pret vadības airi, Kudeļa piecēlās un uzsauca zvejniekiem, kas pagadījās ceļā, vai viņi nav matījuši, no kādām zemēm tirgotāji ar savām laivām jau devušies uz Kijevu.
Zvejnieki atbildēja, ka novgorodieši pabraukuši te garām pirms četrām dienām, bet ļubečanieši un smoļenskieši vēl agrāk.
— Bet čerņigovieši? — tirgotājs vaicāja.
Zvejnieki par čerņigoviešiem neko nevarēja pateikt, jo tie brauc pa Desnu, kas ietek Dņeprā pie pašas Kijevas, vai tad Kudeļa to nezinot.
Jaunās vēstis satrauca tirgotāju.
— Vajadzēja arī tā kavēties! — viņš skaļi pārmeta sev. — Ne velti saka: ja gribi aitu cirpt, aizsteidzies vilkam priekšā. — Tā nu iznācis. Visu bija pievākuši negausīgie tjūni. Tik daudz laika nācās tērēt, kamēr viņš sadabūja zvērādas. Un tagad vēlj kas zin, nokavēsies uz laivu došanos ceļā.
Šogad Kudeļa bija pavēlu izbraucis no mājām, jo aizkavēja dēla saslimšana. Kņazu un bajāru ļaudis jau bija paguvuši ievākt no zemniekiem nodevas, bez tam arī citi tirgotāji pamanījušies iegriezties pie medniekiem. Bet pēc viņiem zināms, kāda tur vairs maiņa! Tādēļ Kudeļa noķēpājās tik ilgi savās tirgotāja gaitās.
«Vai tiešām man nelaimēsies redzēt Grieķiju?» arī Vāvere klusībā bažījās.
Viņš centās, airēja tā, ka laivu grūstin grūda no ūdens ārā, it kā šādā veidā varētu atvairīt savas neveiksmes. Tūļīgākais Putjata tik tikko paguva reizē ar viņu cilāt airus, tā ka nabadziņš bija jau gluži nosvīdis. Turpretī Kudeļam acīmredzot rīta aukstums ķērās pie kauliem. Viņš salīgi raustīja plecus un tīstījās siltajā virssvārcī.
Pēc brokastīm tirgotājs, atlaidies uz zvērādu saiņiem, pats mazliet pagulējās, pēc tam atļāva nosnausties arī Vāverem un Putjatam.
Viņi brauca veselu dienu un vēl vienu nakti.
Vāvere, kaut gan bija krietni noguris, visu laiku cītīgi airēdams, palīdzēja spēcīgajai Dņepras straumei nest uz priekšu laivu. Viņš neņēma vērā pat to, ka Putjata nikni blenza uz viņu vai arī rāmi iedunckāja ar elkoni sānos, sak, ne tik strauji, atpūties pats un ļauj arī man elpu atvilkt.
— Varam lēnāk doties uz priekšu, gan paspēsim, — tirgotājs sacīja, kļuvis priecīgāks, kad rītausmā pie Višgorodas1 uzzināja, ka čerņigoviešu laivas no Desnas te pabraukušas garām tikai vakar.
Rīts kļuva arvien gaišāks.
Vāvere klusēdams airēja, nenolaizdams acis no rīta miglā tītās pamales, kur pilnūdeņainā Dņeprā savienojās ar bezgala plašajām debesīm, brīvi un plaši plūzdama līdz pašai Krievu jūrai[3]. bet tur, aiz šīs jūras, ziedēja un zēla teiksmainā Grieķija.
— Paskat, — tirgotājs teica, norādīdams Vāverem pa labi uz augstiem pakalniem, — tur, pie tā meža, ir mūsu Kijeva. Tūdaļ nogriezīsimies Počajas upītē — un būsim jau mājās.
— Cik daudz ēku! — Jaunais puisis brīnījās. — Un visas redzamā vietā …
— Krievzemei nav no pasaules jāslēpjas, — tirgotājs ar lepnumu sacīja. — Tās vārti vienmēr plaši atvērti tiem, kas bez šķēpa nāk pie viņas … Pat tālīnie varjagi[4] ierodas Kijevā pa ceļam uz Grieķiju. Daži no viņiem jau apmetušies uz dzīvi pie mums, kalpo kņaza karadraudzē.
— Šeit ļaudis laikam pārtiek no zvejas? — Vāvere bilda, pamanījis garu laivu rindu un krastmalā izkārtos tīklus.
Kudeļa pasmaidīja.
— Zivis vien negaršo, manu zēn .. . Cits pārtiek no zvejas, cits no arāja darba, taču lielākā daļa no amatniecības un tirdzniecības. — Šito te, — viņš pacēla gaisā ādas somu, kurā nošķin- dēja Kijevas meistaru darinājumi, — ūdenī nenoķersi, druvā neiesēsi un medībās neiegūsi. Bet vai tikai tas vien! … Kur tad vēl daždažādās zelta un sudraba rotaslietas, kas tik brīnumskais
tas kaldinātas svešumā, un kur vēl dārgi audumi, garšvielas un smaržas — tās nav vis sēnes, mežā neaug. To visu vajag ievest no tālām zemēm.
Viņi nogriezās rāmā, bet pilnūdeņainā upītē, kas tecēja gar pašu pilsētu un ieplūda Dņeprā.
Aiz tāla mežu biezokņa, kas tumši zilgmoja viņpus upes, nedroši paraudzījās neizgulējusies saule. Apzeltījusi smuidrās koku galotnes uz kalna, palsās dūmu strūklas, kas vijās pār mitekļiem, un augstos laivu mastus visgarām krastam, tā nomazgājās vēsā rīta rasā, noslaucīja savu košsārto vaigu ar pūkainu mākonīti, kurš karājās virs apvāršņa, kjuva sprigana un aši sāka celties ar neredzamiem spārniem arvien augstāk un augstāk.
Tūdaļ atdzīvojās Kijevas kuģu piestātnes. Krastmalā ar skubu rosījās ļaudis, virs laivām uzziedēja lietus un vēju izbalinātas buras, sāka klaudzēt airi, un atskanēja skaļi stūrmaņu saucieni.
Pamanījis drūzmā kalsnu jaunekli bāliem vaigiem, kurš māja viņiem ar rokām, tirgotājs lika airētājiem pagriezt laivu turp.
Līdzko viņi sasniedza krastu, jauneklis satvēra laivu aiz garās ķēdes un izvilka uz smiltīm.
— Nu, kā tev klājas, dēls? — tirgotājs jautāja, izkāpdams no laivas. — Vairs neslimo?
— Nē, — puisis atbildēja.
— Vai visi ir sveiki un veseli?
— Sveiki gan, — dēls attrauca, ar ziņkāri nolūkodamies uz Vāveri. — Visi vai acis izskatīja pēc jums.
— Kad mūsējie dosies ceļā?
— Pēc divām dienām.
— Labi. Ņemiet mantas!
Vāvere uzvēla sev plecos gandrīz visas zvērādas, kas bija laivā, un devās nopakaļ tirgotājam un viņa dēlam. Putjatam atlika tikai daži saiņi un tarba.
Visgarām krastam uz kārtīm, krūmiem un tāpat uz zāles žāvējās tīkli, venteri, brideņi un citi zvejas rīki. Blakus tiem grupās vai pa vienam sēdēja, sildīdamies saulē, nogurušie, dūņām un zvīņām aplipušie zvejnieki.
Upes tuvumā cita pie citas rindojās pazemas, nokvēpušas mājeles. Nelielajos pagalmiņos zem veseru sitieniem šķindēja
dzelzs, dobji kā milzu bungas rībēja mucas, gaisā cēlās melni darvas dūmi, oda pēc deguma. Tur acīmredzot dzīvoja amatnieki.
Pali vēl nebija nokritušies. Dažas būdas stāvēja ūdenī, ur> iemītnieki tur nopūlējās, vilkdami ārā piemirkušo iedzīvi.
«Cilvēki arī šeit kaujas ar grūtībām,» Vāvere nodomāja.
Toties, jo augstāk kalnā veda plata, ielai līdzīga taka, jo ēkas kļuva pamatīgākas. Bet tirgotāja namu nemaz nevarēja salīdzināt ar tām būdām, kas atradās nolejā. Šeit bija plaša saimniecība, apjozta ar mietu žogu. Vienā pagalma malā pacēlās glīta māja ar platām durvīm un vairākiem logiem, kuri bija izrotāti ar kokgriezumiem. Aiz mājas bija iestādīts neliels dārzs. Otrā malā — klēts, šķūnis un pagrabi.
Kudeļam pretī izsteidzās saimes ļaudis un ieveda viņu pie saimnieces.
Vāvere ar Putjatu nolika savas nastas pie klēts.
— Vai tikai tu neesi no lāču dzimtas? — zobgalīgi pajautāja Putjata, nomērīdams ar skatienu Vāveri no galvas līdz kājām.
Tirgotāja klātbūtnē viņi ceļā līdz Kijevai nebija pārmijuši ne vārda.
Vāvere paraudzījās caur pieri uz biedru.
— Mūsu pusē nav parasts radoties ar zvēriem, — viņš nīgri atcirta. — Ja pie jums tā notiek, tad tu varbūt esi no seskiem.
— Es tikai pajokoju, nedusmojies nu, tā sakot, piedod, — Putjata aprāvās. — Vai tu Kijevā esi pirmoreiz?
— Nūja.
— Tad es tevi pavadīšu. Pirms došanās tālajā ceļā mums vienmēr ir liels tirgus. Ļaudis salasās no malu malām, ka biezs! — Un Putjata sāka stāstīt par visādiem brīnumgadījumiem, kas notiekot tirgus laukumā.
No tirgotāja mājas ilgi neviens nenāca ārā, it kā visi tur būtu aizmiguši.
Taču beidzot pa durvīm, dvielī slaucīdams treknās lūpas, lēnām izšļūca pats saimnieks, jau izmeties vienā kreklā un vadmalas biksēs, un lūdza Vāveri ar Putjatu nākt istabā.
Pārkāpis pār slieksni, Vāvere sveicināja Kudeļas saimi, kas nule gāja nost no lielā, ar baltu galdautu apklātā, daudzām bļodām apkrautā galda, un pārsteigumā apstājās.
Miteklī bija gaišs kā pagalmā. Visi logi bija ar dzidras vizlas rūtīm, nevis tā kā viņa mājās — viena pati rūtiņa un tā pati aizvilkta ar pūsli. Plati soli, pārsegti ar paklājiem, plaukti pilni daždažādiem traukiem. Sienas, griesti un prāvais ceplis nobalsi- nāti, apgleznoti ziediem un putniem. Bez tam pie pretējās vienlaidu sienas karājās šķēps, šaujamstops un maksts ar bultām, bruņucepure un bruņukrekls. Svētajā kaktā uz plaukta stāvēja koka Veless[5], spīdinādams zilas dārgakmeņu acis.
— Nāciet pie galda, sēdieties un ieturiet maltīti, — dziedošā balsī aicināja pavecā, brangā namamāte, pabīdīdama tuvāk pie galda malas pusizēstas bļodas ar ēdieniem.
Pirmais apsēdās Putjata, pēc tam nesteidzīgi piemetās uz sola arī Vāvere.