Kad abi kalpi bija paēduši, tirgotājs sacīja žāvādamies:
— Tagad vajag pagulēt. Aizved, Putjata, Vāveri uz klēti ur> parādi, kur ir jūsu guļvietas. — Viņš pats jau bija atlaidies uz platas lāvas.
Vāvere nebija pieradis gulēt dienā, un patlaban viņam netikās likties uz auss, jo vairāk tāpēc, ka Putjata bija solījies viņu izvadāt šodien pa Kijevu.
— Mēs negribam gulēt, — Vāvere aizbildinājās arī Putjatas vietā. — Iesim apskatīt pilsētu.
— Nu, ejiet arī. — Kudeļa atmeta ar roku.
Ceļā no laivu piestātnes līdz tirgotāja sētai Vāvere maz ko paguva redzēt, un arī to pašu garāmejot, jo lielākoties lūkojās, kur likt kāju, lai tā neaizķertos aiz kāda no akmeņiem, kuru uz ielas bija ne mazums. Tagad, kad Putjata veda viņu pa šaurām,
līkumainām taciņām uz tirgu, bija iespejams jau labāk apskatīt visu apkaimi.
Viņi gāja lejup no augsta kalna. Viss bija redzams kā uz delnas. Ieleja, platā Dņeprā, Počajas upīte, pieblīvēta lielām un mazām laivām ar burām un bez burām. Kreisajā pusē, pie piestātnēm, bija izvietojies arī pats tirgus, kas no augšas atgādināja iztramdītu skudru pūzni.
Jau notālēm bija dzirdama ļaužu čala, riteņu čīkstoņa, zirgu zviedzieni, vēršu un govju maurošana. Bet, kad abi puiši nonāca tirgū, no visa šī trokšņa nepieradušajam Vāverem pat galva apdulla.
— Kas tur ir? — Vāvere apstājās piestātnes tuvumā pie iežogota pagalmiņa, kur drūzmējās pulka ļaužu.
— Templis, — Putjata paskaidroja. — Tirgotāji tur sanes ziedojumus dievam Velesam, lai viņiem laimētos tirdzniecībā un ceļā.
Vāverem sagribējās iespraukties pagalmiņā, paskatīties.
Baļķu nojumē, kas bija uzcelta pret lietu un negaisiem, stāvēja, pa daļai zemē ierakts, tāds pats kā Kudeļam mājās, tikai nesalīdzināmi lielāks dievs Veless. Tā tuvumā atradās apaļš upur- galds. Gar to lēnīgā solī pastaigājās sirms, bārdains priesteris, kailu galvu, apbrīnojami līdzīgs pašam dievam, visu laiku rokas celdams pret debesīm un pusbalsī murminādams svētības lūgšanu.
Tirgotāji un dažādi amatnieki, ikviens, kas bija ieradies šeit ar savu preci, iekams sāka tirgošanos, iegriezās pagalmiņā un lika uz upurgalda veltes dievam. Mednieki — zvērādas, dravnieki — medus podiņus, arāji — kulītes ar labības graudiem, podnieki — bļodiņas, ieroču kalēji — bultas vai, ja nebija žēl, pat šaujamlokus vai šķēpus, audēji — audumu gabalus. Ziedoja visu to, ar ko bija slavens Kijevas tirgus. Bet kā tikai tur nebija!
Kad Vāvere ar Putjatu iznāca ārā no pagalmiņa, viņi vispirms nokļuva zivju nodalījumā. Uz soliem bija sakrautas gan dzīvas, gan ceptas un vārītas, gan žāvētas zivis. Baļļās peldēja pamatīgas karpas, asari, karūsas, vijās un locījās ņiprie zuši, šaudījās zobainas līdakas.
Tālāk sniedzās letes ar putniem, dārzeņiem, maizi un medu. Aiz tām — galdi ar kažokādām.
«Un kas to visu tik daudz sagādājis?» prātoja Vāvere, ilgi stāvēdams pie tirgotājiem. «Ja manam tēvam piederētu kaut niecīga daļiņa no visa šī lēruma, mēs nepazītu nekādu postu. Pietiktu gan maiņai, gan pašiem.»
Taču, kad abi puiši ieklīda nodalījumā, kur pārdeva krievu un svešzemju meistaru darinājumus, Vāverem pat acis iemirdzējās. Tur bija glīti, ar ornamentiem rotāti māla un koka trauki, nolikti tieši uz zemes; spīgoja dažādās krāsās bronzas, sudraba un zelta rotaslietas; saulē laistījās karavīru bruņojums — smagi, abpusgriezīgi zobeni, gari pīķi, ķiveres, bruņukrekli un kara cirvji .. .
— No kurienes tas viss rodas? — Vāvere brīnījās.
— Vai gan maza Krievzeme? Jau pilsētu vien tik daudz, un kur tad vēl ciemati — ka ne saskaitīt! Un katrs kaut ko ražo. Bet pavasarī, kad Kijevā sabrauks tirgotāji no svešajām zemēm, ne tikai tādas vien mantas redzēsi.
Tirgotāji visādi slavēja savu preci, vilināja pie sevis pircējus.
Kāds podnieks, lai pierādītu, cik stipri ir viņa podi un krūzes, vai no visa spēka nadzīgi sita pa tiem ar pamatīgu nūju. Trauki skanīgi šķindēja katrs savādāk: mazie — smalkā tonī, vidējie — rupjākā, bet lielie — dobji un dimdīgi.
Vāvere un Putjata, elpai aizraujoties, gaidīja, ka teju, teju kāds pods vai krūze neizturēs sitienu un sašķīdīs druskās. Taču trauki acīmredzot bija šim podniekam patiešām stipri — neplīsa vis.
— Ir atlikuši vēl divi zobeni! Tie neatcērtas, nedrūp un nelūst! — sauca kāds strēlis ar sirmām ūsām. — Ar šādu zobenu ikviens var uzvaru gūt, varonis kļūt!
Ieraudzījis Vāveri, saucējs griezās pie viņa:
— Pērc, jaunais cilvēk, tev tas kā radīts! Tev kaldināts. Ar šādu zobenu tu būsi īsts spēkavīrs!
Vāvere pasmaidīja un atbildēja viņam tādā pašā noskaņā ar drevļaniešu parunu:
— Arī zemniekam gribas dikti šaut, bet nav kur naudu raut.
Pamanījuši notālēm ļaužu baru, kurā grozījās vairāki varjagu karavīri gaišām ūsām, Vāvere ar Putjatu spraucās cauri pūlim uz turieni.
Drūzmas vidū stāvēja garš, kalsens vīrietis. Viņam blakus uz paklāta maisa bija saliktas bultas. Nezin vai šīs bultas (kaut gan kādu tikai tur nebija — gan ar spalvu pušķiem, gan gluži bez tiem, gan ar asiem kā adatām uzgaļiem, kas paredzētas putnu šaušanai, gan trulas — vāveru medībām, lai nesabojātu zvēr- ādiņas, kā arī garas un īsas) sapulcinātu tik daudz ļaužu ap pārdevēju, ja viņš nebūtu paņēmis uz tirgu sev līdzi palīgos skaistuli meitu. Viņa bija brīnumdaiļa: stalta brūnace, baltu vaigu, ar garu, resnu matu pīni un biezām, melnām uzacīm. Viņas balto linu kreklu ar izrakstītām piedurknēm un apkakli viducī apņēma šaura ādas jostiņa, izrotāta spīdīgām nagliņām un izšūdināta ar sudraba pavedieniem. Rokas zem elkoņiem greznoja zaļa stikla sprādzes, uz krūtīm spīgoja zeltaina kaklarota, ausīs — spoži auskariņi.
— Tā ir Jana, — Putjata pačukstēja. — Visi Kijevas puiši viņai pakaļ skrien. Bet viņa par tiem neliekas ne zinis, nevienam pat aci neuzmet…
— Cik skaista! — Vāvere klusu nomurmināja, raudzīdamies uz Janu.
Viņš vēl nekad nebija redzējis tik daiļu meiteni. Tā nu viņš stāvēja kā zemē iemiets un lūkojās, un lūkojās, taču viņa to nemaz nemanīja.
Bet tad pēkšņi attālāk no viņiem, aiz vairākiem tirgus nodalījumiem, sacēlās tādas klaigas, ka cilvēki kā neprātīgi barā metās turpu, aizraudami sev līdzi arī Vāveri un Putjatu.
— Jokdari! Āksti ieradušies! — priecīgi sauca ļaudis.
Ģērbušies meža zvēru ādās, apkārušies bezgala daudziem
zvārguļiem, jokdari kūleņoja, dziedāja kā gaiļi, pēkšķēja kā zosis un rūca kā lāči. Tad vēl uzslēja garu dzelzs stieni un gluži kā vāveres uzrāpās pašā augšā.
Ākstiem sekoja vesels bars ļaužu — smiedamies, klaigādami, mezdami jokdariem tarbās dažs pīrāga gabalu, dažs saldu cepumu, dažs sauju riekstu, bet cits arī sīknaudu, tādējādi vēl vairāk uzmundrinādami viņus izdarībām.
Putjatam kāds resns tēvainis sāpīgi uzmina uz kājas, un puisim tūdaļ pārgāja vēlēšanās skatīties ākstos.
— Ejam projām! — Viņš parāva Vāveri aiz piedurknes.
— Varbūt atgriezīsimies pie ieroču letēm? — Vāvere bikli iejautājās.
— Negribu, citādi vēl kāds arī galvu nomīdīs, — Putjata attrauca saviebdamies. Un pēkšņi viņš gaiši pasmaidīja. — Vai varbūt arī tevi jau ir apbūrusi brūnacīte ar melnajām uzacīm?
Vāvere apjuka, jo Putjata bija uzminējis viņa domas, — viņš patiešām vēl tīkoja paraudzīties uz skaisto meiteni.
— Ē, tas viss veltīgi. — Putjata atmeta ar roku. — Labāk uzkāpsim Kija kalnā[6]. tur apskatīsim kņaza pili.
Viņi šķērsoja vairākas ieliņas un pa stāvu krauju uzrāpās kalnā, kuram apkārt bija izrakts dziļš grāvis un uzsliets divās rindās asgalainu mietu žogs gar vaļņa augšu. Tūlīt aiz žoga pacēlās no resniem baļķiem uzbūvēta siena ar vairākiem torņiem un vārtiem, līdz kuriem sniedzās krauja.
— O, no šejienes var puspasaules pārredzēt! — Vāvere sajūsmā izsaucās.
Pārgājuši pa tiltu pāri grāvim un sasnieguši vārtus, pie kuriem stāvēja karavīri un bez iebildumiem laida iekšā un ārā cilvēkus, abi puiši iegāja plašā pagalmā.
Pagalma vidū uz pakalna staltojās kāda koka būve. Tāda kā māja, tāda kā tornis.
— Kas tas? — Vāvere jautāja. — Vai tur jūs ļaundarus turat?
Viņam bija stāstīts, ka par nepaklausību kņazam un bajāriem,
par laupīšanām un zādzībām vainīgos Kijevfi ieslogot šādos cietumos.
Putjata iespurdzās smieklos.
— Gluži pretēji, iesloga to, kurš viņus sargā no visa ļauna.
— Kuru tad? Vai kņazu? — Vāvere brīnījās.
— Pērkonu.
— Vai tiešām šis ir Pērkona templis?
— Jā gan.
Vāvere vairākkārt bija dzirdējis no saviem ciematniekiem, ka Kijevā kņaza pagalmā esot templis ar Pērkonu. Tur kijevieši iesvētot savus jaunos kņazus, kā arī zvērot svešiniekiem nelauzt norunas, kādas ar tiem noslēgtas.
To apliecnāja Putjata.
— Šis ir Kijevas templis. Seit kņazi ar karavadoņiem un bajāriem allaž dod svešiniekiem uzticības zvērestu. Noliek zobenus un citus kara ieročus Pērkona priekšā un zvēr. Mūsējie Pērkonam, bet svešzemnieki saviem dieviem. Romieši atved sev līdzi savu dievu. Tas viņiem ir uzgleznots. Taču tagad viņiem jau esot Po- doļā pašiem savs templis. Tikai to viņi saucot par svētā Elijas baznīcu. Un cik neatlaidīgi ir šie romieši! Jau dažu labu no mūsējiem ir pārvilinājuši ticēt viņu dievam. Citu ar viltu, citu ar uzpirkšanu, bet vēl citu ar pierunāšanu.
— Vai viņi mūs laidīs pie Pērkona? — Vāvere pārtrauca Putjatu.
— Kāpēc lai nelaistu? Ejam, es parādīšu.
Tempļa durvis bija atvērtas. Putjata, bet pēc viņa arī Vāvere noņēma cepuri un pārkāpa pār slieksni.
Ieraudzījis Pērkonu, Vāvere pat iztrūkās — tik nikns un baigs bija šis zibeņu un pērkona dievs. Viņš stāvēja ar dzelzs kājām uz akmens galda, viņam bija garas augšup sagrieztas ūsas, kas atgādināja zibeņus, un lielas, no tauru ragiem darinātas stāvas ausis. Taču visvairāk jauno puisi pārsteidza šī elku dieva caururbjošās, dusmās kvēlojošās acis un pērkonīgās skaņas, kas visu laiku dimdēja zem apaļīgajām velvēm.
Arī šajā templī, tāpat kā tirgotāju svētnīcā, gar uzmūrētu ziedokli šurpu turpu staigāja vecs priesteris.
Kad abi puiši bija izgājuši ārā, Putjata sacīja, ka viņam paskaidrojis kāds vecis, kāpēc Pērkonam esot tādas acis un balss. Acis tam esot no sarkanīga akmens, kas liesmo tādēļ, ka milzeņa galvā iedegta eļļas lampiņa. Un arī tie dimdi nemaz neesot pērkons. Tur dunot tukšā Pērkona galva, kad priesteris staigā savās koka tupelēs pa skanīgu, gludin gludu grīdu.
Aiz tempļa bija vairākas augstas celtnes.
— Kas tas ir — es jau pats noskārstu, — Vāvere sacīja. — Kņaza pils. Vai ne?
— Uzminēji, — Putjata bilda.
— Pieiesim tuvāk, apskatīsim.
— Bet vai tu medus dzērienu negribi? Šodien pirms došanās ceļā kņazs Igors parādījis savu dāsno sirdi — sarīkojis dzīres pilsētniekiem. Vai dzirdi, kā tur mūzika spēlē? — Viņš norādīja uz laukuma viņu malu, kur bija ne mazāk cilvēku kā tirgū. — Par velti var gan iedzert, gan padejot.
— To pēc tam. Vispirms apskatīsim pili.
Viņi gāja uz pili.
— Kas tur ir? — Vāvere pamāja ar galvu uz atvērtajiem logiem kņaza pils augšistabās, no kurienes atskanēja sieviešu dziedāšana un smiekli.
— Kņaza sieva Olga līksmojas ar savām kalponēm.
— Vai tiešām to viņai tik daudz?
— Ka ne saskaitīt! Kā vistu kūtī cāļu.
— Kāpēc tik pulka? — Vāvere nekādi nespēja saprast. — Ko viņas tur dara?
— Darba netrūkst. Kalpones šūdina kņazienei tērpus, apģērbj viņu, uzjautrina, pasniedz maltītes.
— Vai tad viņa pati nejaudā? Taču droši vien nav krople?
— Ko vēl neteiksi — «krople»! — Putjata pasmējās. — Protams, nav krople. Kņaziene! Rau, kas viņa ir. Vai saproti? … Bet tagad iesim nogaršot medus dzērienu. — Viņš vilka Vāveri uz ļaužu drūzmas pusi.
— Man nekārojas meduta, — Vāvere atbildēja, kad viņi bija aizgājuši līdz tautas svētku vietai. — Varbūt labāk paklausīsimies taurētājus?
— Ej un klausies, es tevi atradīšu, — Putjata sacīja un steidzās nokļūt pie kubliem ar reibīgo dzērienu, kur drūzmējās vienkāršie darbarūķi.
Vāvere spraucās uz pūļa vidu. Tur, uz paaugstinājuma, dūdi- nieki no visa spēka pūta garas ragutaures, vairāki vīrieši rībināja bungas, bet viņiem apkārt lēkāja iereibuši dejotāji, mezdami gaisā cepures.
Putjata necik ilgi nebija prom, aši sameklēja Vāveri. Bija nikns un sabozies: medus dzērienu viņš nedabūjis — kubli jau bijuši tukši.