Ja Putjata neraustītu viņu aiz piedurknes, Vāvere laikam gan Jīdz pašai pusnaktij paliktu kņaza pils pagalmā — tik jautri viņš sajutās šais tautas svētkos.
— Diezgan esi skatījies, laiks doties mājās, — Putjata skubināja. — Ir taču nakts. Tirgotājs dusmosies.
— Nu ejam arī. — Vāvere beidzot piekāpās.
Izspraukušies no drūzmas, viņi izgāja pa vārtiem uz kraujas
malu un devās pa stāvu taciņu lejup.
Pēkšņi tepat tuvumā kādā tumšā ieliņā atskanēja izmisīgi sievietes kliedzieni.
— Paga, paga! — Vāvere apstājās.
— Kādu žņaudz nost… — Putjata čukstēja, bailīgi satverdams Vāveri aiz rokas. — Muksim nu!
— Kas tev prātā? — Vāvere atrāvās no viņa. — Jāiet taču glābt!
— Bēgsim ašāk, kad es tev saku, tie var mūs piekaut. ..
— Cik savādi pie jums! Pie mums cilvēki varbūt vienīgi no zvēra piesargās šādā vēlīnā laikā …
Kliedzieni atkal atkārtojās un aprāvās. Vāvere ar skubu metās šaurajā ieliņā.
Tur divi karavīri vilka aiz rokām kādu meiteni, trešais no aizmugures manījās aptīt viņas galvu ar korznu[7]. Meitene pretojās, pūlējās izrauties, taču uzbrucēji viņu stingri turēja ciet.
Vāvere izrāva no žoga divžuburu mietu un, pilnā balsī kliegdams mednieku «Aho-o! Aho-o!», metās uzbrucējiem virsū.
Kaut kur aizmugurē Putjata brēca:
— Vā-āvere! Vā-āvere!
Padzirduši šos kliedzienus un brēcienus, karavīri droši vien nodomāja, ka viņiem dzenas pakaļ vairāki pilsētnieki. Divi priekšējie izbijās un aizmuka pāri žogam. Trešais palaida vaļā meiteni un aiz pārsteiguma palika stāvam uz vietas.
Vāvere ieskrējienā pagrūda ar mietu apjukušo karavīru. Tas salīgojās, bet uz kājām noturējās. Tad, saņēmis otru grūdienu ar mietu, viņš atvēzējās ar zobenu. Vāvere iebelza pretiniekam pa roku, zobens viegli skāra Vāveres plecu un šķindēdams nokrita zemē. <
— Bēgsim! — meitene izdvesa un laidās prom, cik jaudas, pai ieliņu.
Vāvere drāzās viņai nopakaļ.
Pie kāda pagalma viņa apstājās un sāka izmisīgi klauvēt ar dūrēm pa vārtiem.
Noklankstēja bulta, un durtiņas atvērās. Meitene gluži aizkususi iekrita kāda vīrieša rokās.
Kamēr Vāvere aizdarīja durtiņas, vīrietis nesa meiteni ur istabu.
Vāvere brīsniņu pastāvēja, klausīdamies, vai viņiem nedzenas pakaļ, tad arī viņš pārkāpa istabas slieksni.
Cik ļoti puisis bija pārsteigts, kad viņš namatēvā pazina to pašu kalsno strēli, kuru šodien redzēja tirgū pārdodam šaujamās bultas! Bet meitene?… Tā taču viņa meita, Jana! . . .
Tēvs noguldīja paģībušo meitu uz sola, pārbiedētā māte smidzināja viņai sejā ūdeni.
Jana atvēra acis un sāka nevaldāmi raudāt.
— Kas noticis? — strēlis bargi paskatījās uz Vāveri.
Vāvere pastāstīja, kā tas viss bija atgadījies.
— Ak, šie nelietīgie klaidoņi varjagi! — dusmās iesaucās Janas tēvs. — Kaut vilki izvazātu viņu kaulus! Ne velti sacīts: no pieklīduša suņa negaidi pateicību. Tas ne vien tavu bļodu izēdīs, bet vēl zobus tev parādīs …
Noskaidrojās, ka viens varjagu karavīrs nopircis tirgū no viņa desmit bultas un lūdzis tās vakarā piegādāt viņam. Kad Jana tās aiznesusi un pēc tam devusies uz mājām, šis svešzemnieks acīmredzot viņai uzbrucis ar saviem drauģeļiem.
Arā atskanēja vīriešu šķendēšanās un klauvējieni pie vārtiem.
— Dzēs nost gaismu! — namatēvs uzsauca sievai. — Bet jūs bēdziet uz šķūni un ierocieties tur siena blāķī …
Vāvere izkašņāja nelielu paslēptuvi, ielīda tajā abi ar Janu ur» vēl no augšas uzrausa sev virsū sienu.
Viņi sēdēja klusu, ieklausīdamies klaudzienos pagalmā, niknās sarunās svešā valodā, uzbudinātajā namatēva balsī.
Jana bailēs spiedās pie Vāveres pleca, trīcēdama kā lapa koka zarā. Vāvere, neuzdrīkstēdamies piekļaut meiteni sev klāt, kā mazam bērnam glāstīja viņas smaržīgos matus. Jana nedaudz nomierinājās. Jaunajam puisim nez kāpēc nemaz nebija baigi.
Bet tad klaigas pagalmā apklusa. Pēc laiciņa nočīkstēja šķūņa durvis.
— Nāciet ārā, — aicināja Janas tēvs.
Istabā atkal dega skala uguns, logs bija aizklāts, māte klāja vakariņu galdu.
— Pasacīt tev paldies, — pēc brīža ierunājās strēlis, bezspēcīgi atslīgdams uz sola, — tas būtu par maz. Gribētos tevi saukt par dēlu, bet tev taču droš^ vien ir savs tēvs un māte. Kas tu tāds?
Uzzinājis, ka Vāvere nav šejienietis, bet salīdzis par airētāju pie Kudeļas, strēlis skumji pašūpoja galvu.
— Tu, jaunekli, esi sev izraudzījies nedrošu ceļojumu, kaut labāk nekad tev tāds nebūtu jāpieredz! — Un Janas tēvs pastāstīja, ka pērngad viņa dēls arī aizbraucis ar tirgotājiem uz Grieķiju, bet no turienes neatgriezies — vētras laikā noslīcis jūrā.
— Dzīves grūtības liek to darīt, namatēv, — Vāvere sacīja, noklusēdams gandrīz vai pašu galveno savas rīcības iemeslu — vēlēšanos redzēt pasauli, un mulsi paraudzījās uz Janu.
Sastapis viņas acis, nespēja novērst skatienu — tik ļoti tās valdzināja Vāveri.
— Kā lai pateicos par tavu pakalpojumu? Došu visu, nekā man nebūs žēl.
— Vai gan pieklājas, namatēv, tīkot atlīdzību par šādu pakalpojumu?
— Tev asinis tek! — meitene pēkšņi iekliedzās.
— Kur? — Vāvere apskatīja sevi. Labās rokas krekla piedurkne bija asiņaina. — Ј, nieki! Tur varjags ieskrambāja. Gan sadzīs.
Taču Jana sameklēja balta pašausta audekla strēmeli, pagalmā noplūca ceļmalītes lapu un pārsēja viņam brūci. No lādes izņēma tīru, izrakstītu kreklu.
— Velc mugurā.
Vāvere gribēja atteikties, bet meitene tik lūdzoši un maigi lūkojās viņā, ka viņš piekāpās. Kautrēdamies Janas klātbūtnē pārģērbties, viņš izgāja priekšnamā.
Pēc vakariņām namamāte saklāja Vāverem guļas vietu istabā. Taču viņš negribēja tur likties uz dusu. Izteica vēlēšanos pārnakšņot siena šķūnī. Par to, ka tagad būtu jāatgriežas pie tirgotāja, jaunais airētājs neuzdrīkstējās pat ieminēties, jo saprata, ka Janas vecāki tik un tā viņu nelaistu prom.
Ilgi viņš nekustīgi gulēja mīkstajā, smaržīgajā sienā, raudzīdamies pa jumta spraugu tumšajās debesīs, kur mirdzēja spožas zvaigznes.
Vāveri uzmodināja skaļas tērgas pagalmā. Viņš paķēra dakšas un paslēpās aizdurvē. Attapies, ka balsis ir pazīstamas, puisis nolika dakšas vietā un izgāja ārā.
— Vai viņš? — namatēvs jautāja Putjatam, pamājot uz Vāveri.
— Viņš, viņš! — Putjata priecīgi izsaucās. — Bet mēs jau> diezin ko tikai neizprātojāmies. Kopš pašas rītausmas es meklēju tevi.
— Tirgotājs laikam dusmojas? — Vāvere jautāja.
— Nekas, padusmosies un atkal norims. — Putjata atmeta ar roku. — Mēs jau pošamies tālajam braucienam.
— Paldies, saimniek, par viesmīlību! — Vāvere paklanījās,, dodamies uz vārtiem.
— Nē, nē! — Janas tēvs aizstājās viņam ceļā. — Tā es nelaidīšu. Iesim pie galda. Bet tirgotājam par visu atbildēšu es.
Putjata, kārodams garda kumosa, iedunkāja ar dūri draugam sānos, — sak, neatsakies, lūdzams! Vāvere pameta piktu skatu uz viņu un sekoja namatēvam uz istabu.
Jana, uzposusies kā svētkos, palīdzēja mātei likt galdā bļodas.
Vāvere ne acu nenolaida no meitenes. Viņa arī, rosīdamās pa istabu, pazagšus uzlūkoja puisi. Bet, kad sāka azaidu un viņiem gadījās sēdēt blakus, abi piesarka, it kā viņi sēdētu nevis pie
galda, bet pie kvēlojoša ugunskura. Vāverem pat ausis kļuva kā
>
vārīti vēži.
Tirgotāja namā pārnācējus sagaidīja liela kņada: visa saime palīdzēja viņiem savākties tālajam braucienam.
Rūpju pārņemtais Kudeļa tekāja te uz klēti, te uz istabu, visur iemeta savu aci, visus skubināja.
Ieraudzījis Vāveri un Putjatu, viņš bargi uzbrēca:
— Tad nu gan palīgi! Te tu, cilvēks, mirksti vienos sviedros, bet viņi … Tagad līdz pašai pusnaktij dabūsim kravāties. Un kāds nelabais tevi tik ilgi bija diezin kur aizrāvis?
Vāveres vietā visu izstāstīja Putjata.
Tirgotājs nogrozīja galvu un pārmetoši teica:
— Tu, puisi, neskrej paka| nelaimei, viņa pati tevi atradīs. Liec aiz auss: pilsēta nav nekāds Drevļanas meža kakts.
Vāvere nebilda ne vārda un sāka ar Putjatu palīdzēt Kudeļas ģimenei.
Velti tirgotājs tik ļoti dusmojās un pukojās. Ceļam viņi saposās drīz — līdz pusdienas laikam. Zvērādas, piebārstītas ar saberztām rūgtām vērmelēm, bija sabāztas maisos; parastā ceļa pārtika — kviešu milti, putraimi, sāls, speķis un sausiņi — kulītēs; siltais apģērbs, kas ceļojuma laikā noderēs arī guļvietā, neliels zvejas tīkls, katls, karotes, krūka ūdenim — sasieti atsevišķā sainī.
Pēcpusdienā atnāca Jana ar tēvu. Strēlis lūdza Kudeļu nedusmoties uz Vāveri par vakardienas aizkavēšanos.
Pēc tam tēvs aizgāja, bet Jana palika. Viņa izstāstīja tirgotāja sievai, kā tas viss bija noticis, laiku pa laikam uzmezdama acis Vāverem, kas ar Putjatu un Kudeļu krāva mantas šķūrē.
Pabeidzis darbu, kuru viņam bija uzdevis tirgotājs, Vāvere piedāvājās pavadīt meiteni uz mājām. Izgājuši no pagalma, viņi paši nemaz nemanīja, ka klusās ieliņas vietā, kur dzīvoja Jana, jau bija nokļuvuši pie Oļega kapa, kur zem liela kurgāna atdusējās bargais Kijevas kņazs.
Uzbērtais kapu kalns jau apaudzis ar zāli un krūmiem. Tikai pati virsotne, kurp vijās iemīdīta taciņa, rēgojās melna — tur katru pavasari, senču piemiņas dienā, ļaudis dedzināja ugunskuru, sarīkodami Oļega godināšanas mielastu.
— Vai tas tiesa, ka kņazs miris no odzes kodiena? — Vāvere jautāja Janai.
— Visi tā apgalvo. Šo dižvīru neveica nedz šķēps, nedz bultas, bet, lūk, odze pievārēja …
Augstā pusdienlaika saule spēcīgi tveicēja. Virs kurgāna gaiss bija smacīgs. Eglītes līdz pašai zemei nokārušas zarus, kļavu un mežrožu lapas noļukušas, it kā ar verdošu ūdeni aplietas.
— Iesim mežā, saplūksim ziedus, — Vāvere aicināja. — Es protu jaukus vainagus vīt.
Tur nebija tāda versme, no biezokņa dvesmoja vēsums, daudzkrāsainu ziedu pilnajā zālē snauda smaržas.
Viņi salasīja veselu klēpi košu ziedu.
Tad abi apsēdās zālē. Jana lika ziedus pušķīšos un sniedza Vāverem, bet viņš pina vainagu. Kad meitenes pirksti neviļus pieskārās pie viņa rokas, Vāveres sirds vai pamira un visa viņa būtne pielija ar tīksmām, nekad vēl neizjustām vēlmēm. Jana viņam bija tik tuva un mīļa, varbūt pat vēl mīļāka par māti un tēvu. Ja Janu atkal kāds apdraudētu, viņš bez mazākās vilcināšanās stātos pretī ne tikai trim varjagiem, bet pat Pūķim.
Kad vainags bija novīts, Jana to uzlika sev galvā, pietrūkās kājās, nostājās Vāveres vaiga priekšā un sāka rotaļīgi dziedāt: Es nāriņas līdz braslam aizvedīšu Un pati atpakaļ uz mājām atgriezīšos. Jūs tālu, nāriņas, tik aizejiet Un mūsu druvas nenobradājiet! Kad druvā zelta vārpas ienāksies, Ar vainadziņiem meičas rotāsies …
Vāvere kā apburts lūkojās uz meiteni, un viņam šķita, ka nupat, nupat kāda nāra ir iznākusi pie viņa no upītes …
Kad abi jaunieši gāja projām no meža, Jana ievaicājās, vai Vāvere nevarētu nebraukt Kudeļam līdzi uz Cargradu.
Ievaicājās it kā starp citu, bet pašai tikmēr uzziedēja vaigos divas sarkanas magones.
— Nebraukt? — Vāvere bija pārsteigts. — Es jau sen vēlos redzēt Grieķiju. Man vectēvs tik daudz stāstīja par to un tās brīnumiem.
— Bet ceļojumā var draudēt briesmas.
— Es no briesmām nebaidos. Bez tam ar tirgotāju jau viss norunāts.
— Labak tu būtu šeit, Kijevā, pie kāda salīdzis. Mani tik ļoti ir iebaidījusi brāļa nāve, — Jana skumji bilda.
— Nē, es nevaru tagad atteikties, — Vāvere attrauca. — Rītu mēs dosimies ceļā.
— Es aiziešu uz laivu piestātni tevi pavadīt.
— Atnāc gan …
Pie tirgotāja viņš atgriezās pievakarē. Saimnieka tobrīd nebija mājās, un Vāvere apmierināts par to, pat maltīti neieturējis, tūliņ nolikās gulēt.