Nākamās dienas rītā tirgotājs lika Vāverem un Putjatam iejūgt zirgu šķūrē, kurā bija sakrautas zvērādas, ceļamaize, apģērbs un aizvest to visu uz piestātni.
— Tu tiešām esi atjautīgs un veikls kā vāvere. — Putjata šķelmīgi piemiedza aci, kad viņi bija izbraukuši no tirgotāja pagalma. — Velti es tevi toreiz nosaucu par lāci. Tikko esi Kijevā ieradies, bet jau uz strēļa Dobrogasta mājām taciņu min . .. Paskat, kādu kreklu šī jau iedevusi. Tad zini, — pārinieks uzlika roku Vāverem uz pleca, — Kijevā meitenes izraksta kreklus un dāvina tikai saviem izredzētajiem …
Vāvere klusēdams nokratīja no pleca roku, tomēr Putjatas vārdi viņam bija patīkami.
Počajas upītē kuģu, ka biezs: gan lielas un mazas vienkoča laivas, gan pamatīgas, ar augstiem mastiem, varenām burām, gan arī platdibenes ar vairākiem desmitiem airu, slaidas, ar priekšgalos izgrieztām zvēru, putnu vai zivju galvām, kā arī sarkanas ga- leras. Uz nelielajām laivām uzslietas zemas būdiņas no darvota audekla, airi duļļos; galerām un platdibenēm ierīkoti dēļu klāji, abos sānos izgriezti gareni caurumi airiem. Airētāji uz šiem
kuģiem nav redzami, tie patvērušies zem klāja, vienīgi stūrmanis staigā pa augšu un dod viņiem rīkojumus.
Tālajiem braucieniem Kudeļam bija daudz lielāka laiva nekā tā, ar kuru viņš devās pie Drevļanas medniekiem. Šis bija prāvs, slaids vienkocis, viegls braucienam, ērts airētājiem un kravai.
Tirgotāji savās laivās neņēma daudz preču, tikai izdevīgākās — zvērādas. Turpretī kņaza un bajāru platdibenes un citi kuģi veda ne vien zvērādas, bet arī medu, vasku, darvu, ādas — visu to, ko augstmaņiem bija savākuši savos apkārtbraucienos nodevu piedzinēji.
Vāvere un Putjata pārnesa no šķūrēs uz laivu visu kravu un apsēdās uz sēdekļa pie airiem.
Tirgotājs vēl stāvēja krastā ar savu ģimeni.
Pavadīt tālā ceļa braucējus bija sanākuši daudz kijeviešu. Zemās kārtas ļaudis, skaļi čalodami, drūzmējās uz pakalniem un smilšu skanstīm. Bajāri, vojevodas un dižciltīgie pilsētnieki, uzcirtušies greznos apģērbos, cienīgi piepūtušies, klusu stāvēja savrup kuplu vītolu un melnapšu ēnā, kur bija mazāk putekļu un ne- svelmēja saule. Pašā krastmalā rindojās karavīri.
Putjatu neviens nepavadīja, viņam nebija Kijevā nedz mātes, nedz tēva, nedz kāda cita tuvinieka. Un vai vispār tie mita kaut kur plašajā pasaulē?…
Vakar, kad abi airētāji bija nolikušies gulēt, Putjata stāstīja par sevi Vāverem.
Viņš bija no uļičiem, no krievu cilts, kas dzīvoja mežos gar Dņepru, uz dienvidiem no poļaniem. Kad Putjata vēl bijis mazs zēns, viņu dzimtajam ciematam uzbrukuši pečeņegi, s<ikuši laupīt, cilvēkus ņemt verdzības gūstā un mājas dedzināt. Viņš aizbēdzis uz tīrumu, paslēpies zālē, tomēr viņu atraduši un pārdevuši Kudeļam, kas toreiz atgriezies pa Dņepru no Cargradas uz Kijevu. No tā laika Putjata kļuvis tirgotājam par vergu. Kur atrodas māte, tēvs un citi tuvinieki, vai viņi ir dzīvi vai varbūt jau aizgājuši bojā, — nav zināms.
— Vai tu vismaz zini, no kāda ciemata esi? — Vāvere jautāja.
— Nē, nezinu, — jaunais airētājs nopūtās. — Es taču sacīju, ka tad vēl biju mazs. Varbūt pieci vai seši gadiņi …
Patlaban Putjata bija drūms un nerunīgs. Lūkojas ūdenī un klusām dungoja skumju dziesmu:
Ai, zālīte, rasainīte, Kur ir tavs kuplumiņš? Vai kumeļi nomīdīja, Vai zoslēni izplūkāja?
Ne kumeļi nomīdīja, Ne zoslēni izplūkāja, — Ienaidnieki nobradāja No svešām zemītēm …
Vāverem gribējās uzjautrināt viņu.
— Kāpēc tu tik sērīgi dziedi? Neesam taču sataisījušies uz bērēm. Jāpriecājas, nevis jāskumst.
— Nav par ko priecāties.
— Kā nav? Mēs taču dodamies tādā ceļojumā, tik daudz brīnumu redzēsim.
— Esmu jau redzējis. Nebraucu pirmoreiz.
— Nu un tad, vai ceļojums tevi vairs nevilina?
— Nē, vilina gan.
— Kāpēc tad tu degunu esi nokāris?
— Nekas… — Putjata sastomījās, laikam sākumā gribēja kaut ko sacīt, bet pēc tam pārdomāja. — Es tāpat vien. Kad brauksim, pats redzēsi …
Vāvere viņam neko vairs nejautāja, necentās uzjautrināt, tikai nodomāja: «Putjatam netīkas doties ceļojumā tāpēc, ka būs krietni jānopūlas ar airiem, bet viņš varbūt tiešām ir mazliet paslinks.»
Taču arī viņu, Vāveri, pārņēma skumjas. Nupat viņš pametīs Kijevu, bet tie trīs varjagi paliks tepat un — ka tikai nepiesmej Janu.
«Vai viņa atnāks mani pavadīt?» jaunais airētājs domāja.
Pacēlis delnu virs acīm, vērīgi lūkojās ļaužu drūzmā.
Te uzreiz laimīgs smaids atplauka viņa sejā.
— šurpu, šurpu! — viņš priecīgi sauca un izlēca no laivas uz smilšainā krasta.
Pienāca Jana ar tēvu un māti. Rokās viņa turēja palielu saini.
— Jana šo to savāca tev ceļam, — strēlis sacīja, sniegdams saini.
Vāvere atvairoši pacēla roku.
— Vai pieklājas kaut ko pieņemt bez pretdāvanas? Bet man nekā nav. Varbūt vienīgi tad, kad atgriezīšos no Cargradas.. .
— Ņem! Vienalga, vai dāvināsi kaut ko pretī, kad atgriezīsies, vai ne, taču zini, ka mēs vienmēr būsim priecīgi tevi redzēt.
— Lai notiek, kā vēlaties, — Vāvere paklanījās, saņemdams dāvanu.
Pēkšņi ļaužu pūlis sakustējās, un atskanēja saucieni:
— Kņazs! Kņazs!
Vāvere atskatījās.
Upei tuvojās prāvs jātnieku bars, kura priekša ļaudis pašķīrās; vīrieši noņēma cepures un nolieca galvas.
Pa priekšu baltā zirgā, kas, izslējis garo kaklu, viegli cilāja tievās kājas, jāja kņazs Igors. No viņa pleciem līdz pat seglu kāpšļiem sniedzās aveņkrāsas apmetnis, pie kreisa sāna no apmetņa apakšas rēgojās plats zobens, galvā laistījās smaila, zeltaina ķivere. Ir apģērbs, ir zobens, ir zirglietas — viss spīgoja un mirdzēja saulē vienos dārgakmeņos, ka pat acis žilbo.
Kņazam sekoja Kijevas vojevoda Svenelds. Arī viņam bija grezns karavīra ietērps, dārgi ieroči un stalts melnis.
Kņazu un vojevodu pavadīja karadraudzes locekļi. Viņi jāja pa četri rindā.
Ja šeit nebūtu Janas, Vāvere droši vien ne acu nenolaistu no viņiem. Bet tagad uzmeta skatienu — un diezgan.
Meitene skumji lūkojās uz puisi un kodīja lūpas — tik sārtas kā zemeņodziņas.
— Tu taču, kad atgriezīsies, vēl atnāksi pie mums? — viņa jautāja bēdīgā balsī.
Viņam sažņaudzās sirds.
— Jā gan, Jana! Noteikti aiziešu pie jums! — Vāvere stingri apsolījās.
— Gaidīšu … — meitene čukstēja.
Pienāca klāt tirgotājs ar ģimeni. Aizbraucēji atvadījās un sēdās laivās. Atskanēja raudas un nopūtas.
— Nu, ja tev šeit nav tuvinieku, tad atļauj mums būt viņu vietā, — strēlis sacīja un, apkampis Vāveri, noskūpstīja viņu.
Māmuļa arī svētīja puisi tālajam ceļam.
Jana stāvēja bāla un nekustīga, ar drebošiem pirkstiem te sa- pīdama, te atpīdama savu bizi.
— Klau, meitiņ, — tēvs uzrunāja viņu, — atvadies arī tu. Viņš taču nav mums svešinieks.
Jana pienāca pie Vāveres. Viņš nolika pie kājām saini, paņēma meiteni aiz rokām un alpiem kaut ko satraukti sacīja, viņa tāpat nodudināja pretī, kautri nodūrusi skumjās acis, bet, ko īsti bilda, puisis vēlāk nevarēja atcerēties. Abi jaunieši bija it kā pusne- maņā. Atjēdzās tikai tad, kad Kudeļa nepacietīgi uzsauca Vā- verem:
— Sēdies! Sēdies laivā!
Ja visapkārt nebūtu ļaudis, Vāvere, bez šaubām, atvadoties dedzīgi noskūpstītu Janu uz kvēlajām lūpām. Bet tagad nomutēja tikai uz vaiga kā mazāko māsiņu, paņēma paunu un steidzīgi ielēca laivā.
— Airējiet prom! — tirgotājs pavēlēja.
Vienkocis pameta krastu.
Karadraudzes pulks aizjāja līdz galvenajai piestātnei, kur stāvēja kņaza, vojevodu un bajāru burinieki.
Kas tur notika, Vāvere no savas laivas nevareja saskatīt. Taču Putjata zināja, viņam ne vienreiz vien bija gadījies redzēt, kā noris atvadu ceremonija, kad tirgotāji dodas no Kijevas ceļā. Tad nu viņš pastāstīja to savam pāriniekam.
— Viņi aizjāja uz piestātnes templi. Tur priesteri upurēs Ve- lesam zirgu, vērsi, kā arī baltus un melnus gaiļus. Tad apslacīs laivas ar upurdzīvnieku asinīm.
— Vai arī mūsu vienkoci apslacīs? — Vāvere jautāja.
— Protams, apslacīs. Pats redzēsi… Un tad kņazs teiks atvadību vārdus, novēlēs labu izdošanos. Pēc tam kuģi un laivas sarindosies upē, taurētāji pūtīs ragus un mēs dosimies ceļā.
Pēc neilga laika pie tempļa baismīgi nobauroja vērsis, varbūt brīdī, kad to kāva upurēšanai. Nedaudz vēlāk atkal atskanēja baurošana.
— O! — Putjata izsaucās. — Šoreiz pat divus nokāva.
Zirgs pat neiezviedzās.
— Zirgi allaž mirst klusēdami, — Putjata paskaidroja.
Pagāja vēl kāds laiciņš, un uz galvenās piestātnes augstajiem steķiem uznāca divi priesteri ar katliem un slacināmajiem rokās, Vāverem un Putjatam viņi bija labi redzami.
Vispirms pie steķiem cits pēc cita piebrauca kņaza kuģi, un priesteri tos apsmidzināja ar upuru asinīm. Pēc kņaza buriniekiem vienā laidā pietuvojās vojevodu un bajāru burinieki. Pēc tam — visu pārējo laivas.
Kad pienāca kārta piebraukt Kudeļas vienkocim, tirgotājs pamāja saviem palīgiem:
— Aiziet!
Abi puiši reizē sāka cilāt airus, un laiva aši traucās uz steķiem.
Līdzko bija nokļuvuši iepretī priesteriem, tie iemērca katlos slacināmos un bagātīgi uzšļāca vOl siltās asinis gan vienkocim, gan tirgotājam, gan airētājiem.
Kad priesteri bija nosvētījuši visus kuģus, uz steķiem savā zirgā uzjāja kņazs Igors. Pacēlis rokas pret debesīm, viņš izlūdzās no dieviem veiksmes sim braucienam un apsolīja tiem vēl dāsnākus ziedojumus pēc laimīgas atgriešanās. Vispēdīgi kņazs uzaicināja ceļojuma dalībniekus būt pazemīgiem un pacietīgiem pret saviem dieviem.
Kuģi sarindojās upīte tādā pašā kārtībā, kādā bija piebraukuši pie priesteriem: priekšgals kņaza, tad vojevodas un bajāru burinieki, bet pēc tiem lirgotāju laivas — vispirms bagātnieku, tālāk sekoja nabadzīgāko ļaužu. Kudeļas vienkocis iekļuva gandrīz pašās beigās.
Taurētāji sāka pūst ragos. Brauciens devās uz priekšu pa Po- čajas upīti uz Dņepru.