Kudeļa, gatavs kaut tūdaļ doties tālāk, cienīgi sēdēja vien- koča pakaļgalā un sarunājās ar tikpat cienīgi uzpostiem kaimiņiem. Savu silto virssvārci un sabuļādas cepuri viņš neņēma nost, lai gan bija pārlieku karsts. Droši vien tirgotājs uzskatīja, ka tā viņam ir cienīgāks izskats.
Viņa airētāji klejoja pa krastu.
Putjata bija sabozies kā pūce pusdienlaikā. Diena padevusies tik rāma, ka varētu vai magones sēt, buras nokarājās gar mastiem kā lupatas, puišiem nācās pamatīgi nopūlēties ar airiem līdz pašai jomai. Tāpēc Putjata arī bija dabūjis tulznas.
Vāvere, sastapis braucēju vidū gaišūsainos varjagus, kurus bija redzējis tirgū pie Janas (droši vien viņi tīkoja nolaupīt šo meiteni), ļoti nopriecājās, ka tie nebija palikuši Kijevā. Apmierināts ar to, viņš klīda ap ugunskuriem, vēroja, kas notiek ietekas jomā, un vienā gabalā prašņāja pieredzes bagStflkajam draugam — kuri no kuras zemes ieradušies, kādi tur ir tikumi, kas ko ved uz Cargradu.
Ieraudzījis vienā lielā laivā važās iekaltus cilvēkus, kas sēdēja, nodūruši galvas ar nesukātiem matiem, Vāvere apstcijās.
— Kas tie tādi?
— Gūstekņi, — Putjata nelabprāt atbildēja.
— Gūstekņi? Uz kurieni viņus ved?
— Par viņiem Grieķijā krietni samaksās.
Vāvere šausmās ievaicājās:
— Kā, vai tad mūsējie pārdod cilvēkus?
— Tie nav mūsējie, kas viņus ved. Varjagi kaut kur kaujā sadabūjuši, — Putjata paskaidroja. — Citus ar zobeniem sakapājuši, bet citus saņēmuši gūstā. Šie ieklīdeņi, tāpat kā pečeņegi, uz visu ir nadzīgi — gan uz laupīšanu, gan slaktiņiem, gan uz tirgošanos .. .
— Kāpēc karavīri vai tirgotāji neaizstāv gūstekņus?
— Laikam negrib. Kam pašam kurpe nespiež, tam nav zināms, cik tas ir sāpīgi. Šie gūstekņi taču nav krievi. Un arī šie varjagi nav mūsu dienestā. Viņi tikai izdiedelējuši atļauju reizē ar mums doties uz Grieķiju. Viņiem ir pašiem sava zeme un savs kņazs . . .
— Nē, tu tikai iedomājies: pārdot civēkusl … Turklāt iekaltus važās kā sētas suņus … Ko romieši darīs ar viņiem?
— Ko gribēs, to darīs. Piespiedīs par velti sev kalpot, kamēr viņi nomirs.
Kudeļa pat noskaitās, kad Vāvere izteica arī viņam savu sašutumu.
— Nebāz degunu, kur tev nevajag! Liec aiz auss: tu esi salīgts darbā un nevienam nekādā jautājumā nerunā pretī, lai arī kas viņš būtu — varjags vai mūsējais. Ja tev ir galva uz pleciem, tad staigā vesels ar to .. .
Vakarā, nolicies gulēt, Vāvere ilgi nespēja iemigt, visu laiku domāja par nelaimīgajiem gūstekņiem. Nu, piemēram, viņš: paceļos ar laiveli un atgriezīsies mājās. Turpretī viņiem droši vien nekad neizdosies redzēt savu dzimto pusi, savas mātes un tēvus, brāļus, māsas un bērnus.. . Cik gan nežēlīgi šie varjagi! … Tikpat labi arī krievu karavīri un tirgotāji — negrib, paskat vien, aizstāvēt gūstekņus. Aizstāvēt… Nūja, Kudeļa jau reiz «aizstāvējis» — izpircis no pečeņegiem Putjatu un padarījis viņu par savu kalpu uz visiem laikiem.
Ietekas jomu viņi pameta, līdzko svīda rīta gaisma. Kuģi garā virdzē sarindojās pa upi. Priekšgalā brauca kijevieši, aiz viņiem novgorodieši, tālāk čerņigovieši, ļubečanieši, smoļenci, poloča- nieši un beidzot varjagi.
Visu apkārtni apņēma rīta krēsla. Mēness, kas karājās pie debesīm kā neliels auskars, tik tikko sijāja sudrabainu mirgu. Bet tad virs tālajiem mežiem iznira Visuvarenā Saule. Uzpūta viegls vējiņš, izkliedēdams retos miglas plīvus, un ceļiniekiem atklājās brīnišķa ainava.
Priekšā, cik vien tālu sniedzās skatiens, savus ūdeņus vēla Dņepra-Slavutiča, savaldīga, rāma, taču varena un neatturama. Abās pusēs garām slīdēja krasti. Labais — saulstaru apmirdzēts, ar mūžamežiem, stāvām kraujām un dziļām gravām, bet kreisais — vēl ēnains, ar kuplām melnapsēm, vecveciem vītoliem, ar smaillapu kārkliem apaugušām salām un zaļām pļavām.
Klusē braucēji, klusē krasti, klusē Dņepra. Tikai izretis no- šļakst neveikli ūdenī nolaists airis, noķērc virs galvas kāda upes kaija vai gluži kā kara taures pūtiens nodimd staltradža brieža baurojiens dzeršanas vietā.
Vāvere raudzījās dzidrajā Dņepras tālē un domāja par Janu. Cik labi, ka viņš saticis viņu, bet varēja taču arī paiet garām. Ja nebūtu salīdzis darbā pie tirgotāja, neatbraucis uz Kijevu, tad pat nezinātu, ka šī meitene ir pasaulē. Jā, bez šaubām, arī pati Lada1 ir palīdzējusi šai ziņā. Tik tiešām, ja arī toreiz tirgū viņš ieraudzīja Janu, tas vēl nebija nekāds brīnums, jo viņa taču droši vien bieži tur ir kopā ar tēvu un visi viņu redz. Turpretī vakarā, kad viņai uzbruka varjagi, neviens cits, bet tieši viņš, Vāvere, tur gāja garām, izdzirda viņas kliedzienus un skrēja glābt. . . Kur patlaban ir Jana, ko dara, vai domā par savu glābēju tāpat kfi viņš par viņu?… Tomēr ilgs būs ceļojums līdz Cargradai, jo tikai vēlā rudenī viņi atkal satiksies … Un Vāvere no visa spēka sāka airēt, it kā tādējādi varētu saīsināt prombūtnes laiku.
Taču, lai gan viņš skuma pēc Janas, ar ceļojumu viņš bija apmierināts. Vienīgi tad, kad atcerējās gūstekņus, ko varjagi veda pārdošanai, puisis drūmi sarauca uzacis un ar nepatiku paskatījās uz Kudeļu.
Tirgotājs visu dienu klusēdams sēdēja pie stūres, tikai reizumis uzburkšķēdams airētājiem, lai tie pārāk strauji nedzen vienkoci,
ka neuzskrien virsū priekšējai laivai. Vienīgi vakarā, kad kreisajā krastā iezilgmojās dūmu strūklas, viņš paskaidroja:
— Šī ir Perejaslavas zeme. Šeit mēs pārnakšņosim. Pereja- slavieši jau gaida mūs, reizē brauksim uz Grieķiju …
Nākamajā dienā jau notālēm viņi ieraudzīja augstu piekrastes kapu kalnu. Uz šī kurgāna divi vīri staigāja ar pīķiem rokās, trešais lejā ganīja zirgus.
— Te nu ir mūsu zemes mala, — Kudeļa sacīja.
— Mala? — ar izbrīnu pārjautāja Vāvere. — Bet kam tad pieder zeme tur tālāk?
— Nevienam, tas ir neapdzīvots klaids, kaut gan kādreiz bija mūsu. Uļiči tur mitinājās. Bet tad atnāca kāda klejotāju cilts, sāka laupīt, cilvēki pārbijās un aizmuka. Tikai vietu vietām mežos un birzīs vēl atrodas savrupi ciemi. Tagad uļiču saimniecības un druvas aizaugušas ar zāli, kļuvušas par klejojumu lauku pečeņegiem. Taču arī mūsējie reizēm tur iegriežas. Milzīgi plašumi — ir kur izsiroties kā vieniem, tā otriem.
— Kas tā par cilti — šie pečeņegi? Kādi viņi ir?
— Klejotāju tauta, pārtiek no lopiem un laupīšanām. Kur uz- slej savu telti, tur arī viņu mājvieta. Kad lopi nograuž zāli — pārceļas tālāk. Gaužām nelietīgi ļaudis! Zobeni viņiem īsi, vienpus- griezīgi un līki. Vairogi — līdzīgi bungām, pagatavoti no vēršādas divām trijām kārtām, lai būtu stiprāki. Tādi apaļi kā bungas. Šie staiguļi labi šauj no loka, lidojošu putnu notriec. Bet vēl lieliskāk viņi prot no astriem vītas cilpas mest. Kā laiž virvi pa gaisu — tā cilpa apvijas ap kaklu. Pēc tam parauj — un jātnieks kūleņiem noveļas no zirga. Daudz un dažādas ciltis šeit nomainījušās. Kad es biju tāds puisis kā tu un Putjata, garām Kijevai, garām kalnam, kuru tagad sauc par Ugorsku, gāja ugru cilts. Tā aizklīda līdz Donavai un tur apmetās uz dzīvi. Bet vēl agrāk šeit bijuši obri, tad ievazājušies hozāri. Taču šie te, pečeņegi, ieceļojuši pēc ugriem.
Kudeļa apklusa un ērtāk iekārtojās uz sava sēdekļa. Pēc tam ar nosodījumu sacīja:
— Mūsu dievus viņi neatzīst. Saules dievam, Pērkonam un Ve- lesam neko neziedo. Pielūdz savējos, visvairāk zvaigznes un visādas debesu parādības.
— Vai šo pečeņegu ir daudz?
— Ka ne saskaitīt, kā bites pavasarī. Pa ziemu viņi uzturas pie jūras, kur siltāks, bet vasarā, kad tur izdeg zāle, atklīst uz šo pusi, zirgus un citus kustoņus pārdod mums, taču vairākkārt ir gadījies, ka viņi iebrukuši arī mūsu sētās un sagādājuši postu.
Vāvere cieši raudzījās nevienam nepiederošajā zemē, kas jau grima vakara ēnās.
Kādreiz arī Putjata tur dzīvojis, kādā mežā pie Dņepras-Slavu- tičas. Pečeņegi atstājuši viņu bez dzimtā pavarda, bez tuviniekiem. Labi vēl, ka zēns nokļuvis pie saviem tautiešiem, kaut arī kļuvis kalps uz mūžu. Daudz, ak vai, cik daudz posta Krievzemei nodarījuši svešie iebrucēji! . ..
Smagas nedienas arī Vāveres vectēvam sagādājuši staiguļi. Nevis pečeņegi, bet hozāri.
Viņš stāstīja, ka bijis vēl jauns, kad tie iebrukuši ciematā. Viņš tobrīd ganījis govis pie ezera, pamanījis svešiniekus, ielēcis ūdenī ar meldru stiebru mutē un tā nosēdējis zem ūdens, kamēr tie atkal nozuduši.
Atgriezies ciematā, bet tur mājas un klētis nodedzinātas, guļ daudz nogalinātu cilvēku, dzīvos droši vien aizdzinuši gūstā, labības graudus un lopus pievākuši. Tikai vistas klīst pa tukšajiem pagalmiem. Tāpēc ka hozāri nejaudājuši saķert visas vistas. Bez tam vēl aizšauts veprēns skraida apkārt. Tam mugurā tik daudz bultu kā ezim adatu. Hozāri, zini, cūkgaļu neēd, tomēr gribējuši veprēnu nobeigt, lai tas nevienam netiktu.
Nogaidījis vienu dienu, otru, domājis — varbūt vēl kāds atgriezīsies mājās, bet neviens nepārnācis. Paraudājis, pabēdājiesr tad no gruvešiem atracis sabrukušo krāsniņu, kurā pirms sirotāju iebrukuma pastāvīgi degusi Pērkona uguns, ielicis poda lauskā kvēlojošas ogles un devies uz ziemeļiem.
Drīz vien viņam ceļā patrāpījies kāds ciemats pie Teterevas, tur tad viņu arī pieņēmuši pie sevis labi ļaudis.
Uguns, ko vectēvs atnesis sev līdzi, nebijusi parasta, bet gan paša Pērkona dāvāta. No tās baidījušies visi ļaunie gari.
Tas noticis senos laikos, kā vectēvs stāstīja, kad cilvēki vēl dzīvojuši lielās dzimtās, kopīgi cēluši sev mājas, vienā barā gājuši medībās, gan kopuši laukus, gan dažādus amatus strādājuši,
bet ienākumus sadalījuši līdzīgi savā starpā. Vienreiz jaunie puiši aizgājuši uz mežu medībās. Ilgi slājuši apkārt, taču nekādu dzīvu radību nelaimējies ieraudzīt. Laikam meža gars bijis noskaities, ka viņi tam neko nebija ziedojuši pirms iešanas medībās, tāpēc aizgaiņājis visus zvērus. Bet ko viņi varēja ziedot, ja visi pārtikas krājumi dzimtai izbeigušies, pašiem nebija ko likt uz zoba? Trīs dienas pagājušas, puiši jau gribējuši atgriezties mājās, bet tā vēl nebija gadījies, ka viņi no medībām būtu pārradušies tukšām rokām. Turklāt vēl bija uzbrukusi jauna nelaime — viņi apmaldījās, nevarēja nekādi ceļu atrast. Laikam tas pats meža gars joprojām vadājis viņus apkārt vien, takas un zīmes piesegdams ar lapām un zāli. Mednieki aiz bada un noguruma pavisam zaudējuši spēkus, saļimuši uz zemes un jau gaidījuši, kad Morāna1 atnāks pēc viņiem. Taču mirt gaužām negribējās, tālab viņi sākuši lūgt dieviem palīdzību. Te uzreiz nograndējis viss mežs, Pērkons ņēmis mest no debesīm uz zemi vienu ugunīgu bultu pēc otras, lietus gāza straumēm. Medniekiem kļuvis baigi, viņi aizvēruši acis un gulējuši pie zemes, domādami, ka viņi arī dievus kaut kā nokaitinājuši. Tad pēkšņi atskanējis briesmīgs grāviens virs viņiem un brīkšķis . . . Pēc tam viss noklusis, tikai meža galotnes šalkušas un tuvumā kaut kas it kā svilis. Puiši pacēluši galvas un redzējuši — dažu soļu atstatumā no viņiem nogāzts koks deg vienās liesmās, bet blakus tam guļ beigts mednis. Jaunie mednieki saņēmuši pēdējos spēkus, pierāpušies pie uguns, apžāvējušies, putnam noplūkuši spalvas un to izcepuši uz uguns, pusi apēduši, bet otru pusi atstājuši meža garam. Tad viņi atskārtuši, ka pats Pērkons apžēlojies par viņiem, ietriecis bultu kokā, aizdedzinājis to, bet medni nositis. Puiši atguvuši možumu, no koka mizas pagatavojuši turzu, aptriepuši to ar dubļiem, ierausuši iekšā apdeguļus ar svēto uguni un devušies tālāk. Pēc tam arī meža gars kļuvis laipnāks, atsūtījis kazu, ko nošaut, un vēl palīdzējis tikt laukā no biezokņa.
Kopš tā laika nedzisdama senču ciemata krāsnīs degusi Pērkona uguns, kamēr pēdīgi iebrukuši neģēlīgie hozāri. Vēlāk stāstītājs, Vāveres vectēvs, apmeties uz pastāvīgu dzīvi netālu no Teterevas.
' Morāna — ļauns gars, kas pēc senslāvu ticējumiem atnes nāvi.
Vienkocis atdūrās ar priekšgalu mālainā, lēzenā krastā. Vāvere strauji sazvārojās uz priekšu. Atmiņas tūdaļ aizlidoja no viņa kā izbiedēti putni.
— Velciet malā! — Kudeļa uzsauca.
Airētāji izlēca krastā, satvēra rokās garo ķēdi un izvilka laivu līdz pusei no ūdens.
— Un kas tie tādi? — Vāvere jautāja tirgotājam, pamādams ar galvu uz kurgāna pusi, kur divi ar pīķiem bruņoti vīri staigāja šurpu un turpu.
— Tie ir sargi, kņaza novērotāji. Viņi uzmana apkaimi, lai pečeņegi negaidīti neuzbruktu Krievzemei. Līdzko pamanītu naidniekus tuvojamies, tūdaļ aizdedzinātu darvu, un tad melni dūmi paceltos gaisā. Tos ieraudzītu citi sardzes vīri uz pakalniem un pilsētu torņiem un paziņotu tālāk. Tādā veidā viņi ātrāk nekā visašākie vēstneši padotu ziņu Kijevai un visai Krievzemei par draudošajām briesmām.
Kuģotāji izvietojās visgarām krastam. Tūdaļ spoži uzliesmoja daudzi ugunskuri un dūmu stabi uzvijās gaisā.
Vāvere ar Putjatu atnesa pa klēpim sausus zarus. Kudeļa steidzās gatavot vakariņas, bet abi jaunie airētāji devās līdzi karavīriem uz zveju upes līcī. Viņus turpu aizveda novērotājs ar rudām ūsām.
Gar meldru un kārklu ceriem līcī peldēja milzum daudz pīļu un zosu. Tās, gluži kā pieradinātas, nemaz nebaidījās no cilvēkiem. Un tikai tad, kad blakus nošmīkstēja no krasta izšauta bulta, putnu bars aizspurdza no turienes projām.
Karavīri izšāva vai trejus desmitus bultu, bet nogalēja tikai vienu zosi, jo meldru dēļ bija neērti notēmēt.
— Ak, nē, ar šiem medniekiem, ķēpaušiem, mums šovakar laikam neiznāks nekādas vakariņas, — kurgāna sargs zobojās. — Pečeņegi gaužām priecātos, ja sastaptos ar tik neveikliem šāvējiem. Būs man pašam jāpapūlas.
Viņš pacēla loku. Ilgi tēmēja, piemiedzis aci, un uzreiz trāpīja pīlei.
Taču pēc tam arī viņa bultas, aizdrāzušās garām, noguldzēja ūdenī. Tagad karavīri savukārt ķircināja novērotāju, sacīdami, ka
viņam tēmēšanu traucē ūsas. Bet ūsas viņam patiešām bija neparastas — kuplas un garas, sniedzās vai līdz pleciem.
Vāvere stāvēja savrup, apskauda tos, kam bija šaujamloki, jo viņam briesmīgi gribējās izmēģināt arī savu roku šādās medībās.
— Piebrauksim ar laivu tām klāt, — ieteica viens karavīrs.
— Sie putni pazīst laivu, — attrauca novērotājs.
«Kā būtu, ja es pamēģinātu savā veidā?» Vāvere iedomājās. «Vai tikai ietekā nav pārāk dziļš?»
Viņš pajautāja novērotājam.
— Kā kurā vietā, — tas paskaidroja, — pie krasta būs līdz viduklim, bet tālāk, kur ir pīles, sniegsies līdz kaklam.
Vāvere atģērbās.
— Ko tu gribi darīt? — kurgāna sargs viņu tincināja. — Upē neej peldēties — aizbaidīsi mums medījumu.
— Es nevis peldēties, bet medīt.
— Kur tev ir loks?
— Es bez loka, ar meldra palīdzību.
— Ak tā! — Novērotājs saprata. — Tad ej, tikai tarbu paķer līdzi, varbūt noderēs.
— Nu, ašāk, ašāk! Redzēsim, cik tu esi nadzīgs zēns, — karavīri skubināja.
Vāvere krastmalā nolauza nokaltušu pērngada meldru stiebru, izurbināja to ar žagariņu, uzmauca plecā tarbu, iemeta tajā akmeni, lai tā grimtu ūdenī, un brida uz priekšu pa līci.
Slēpdamies aiz kārklu ceriem, viņš piezagās līdz ūdens klajumam, ieņēma mutē stiebru, klusītiņām ienira, tā ka virs līmeņa palika tikai stiebra galiņš.
Gāja lēnām, kājas grima dūņās. Puisis jau domāja, ka ir aplam novirzījies kaut kur prom no putnu bara, kad piepeši ieraudzīja sev virs galvas kustamies pīles pleznas. Pastiepa roku, manīgi vitvēra putnu aiz kājām un pierāva sev klāt.
Pīle izmisīgi spārdījās zem ūdens, kamēr viņš to iebāza tarbā. Knd ar šo darbu bija galā, parādījās vēl viena pīle. Drīz arī tā nokļuva tarbā. Taču, iekams Vāvere to parāva zem ūdens, pīle skftļi iopēkšķējās, izbiedēdama visu putnu baru. Tas pacēlās spār- 1101 un «izlaidās — Vāvere to noskārta no ūdens šļakstiem.
Viņš jau gribēja iznirt, kad vēl augšā ieraudzīja prāvu ēnu.
Zoss! Jaunais mednieks kļuva priecīgs un vienā mirklī, izlaidis no mutes stiebru, stingri ar abām rokām satvēra pleznas.
Zoss bija pagadījusies liela, sitās ar spārniem, tā ka ūdens vien mutuļoja kā katlā, — tik tikko izdevās nabadzīti pieveikt.
— Tās tikai bija medības! — Visi brīnījās, kad Vāvere izbrida krastā ar savu lomu. — Kur tu tāds esi radies?
Rudūsainais kurgāna novērotājs iebrauca upē savu mazo vien- koci, pievāca medījumu, bultas un ielūdza visus medību dalībniekus atnākt pie viņa ugunskura pēcāk, kad viņš būs pagatavojis vakariņas.
Vienu pīli novērotājs atdeva Vāverem, lai viņš to aiznes savam saimniekam.
Vāvere aizgāja pie kurgāna sargiem vēlu, kad Kudeļa ar Put- jatu jau bija nolikušies gulēt.
Rudūsainis sēdēja pie ugunskura. Šonakt bija viņa kārta uzmanīt uz kapukalna uguni.
— Kāpēc tu nokavējies? Mums šeit bija tādas vakariņas! Karavīri vēl atnesa stipru medaļu. Nu, nekas, apsēsties, es arī tev kaut ko pataupīju …
Vāverem nenāca miegs, un viņš vēl ilgi sēdēja pie ugunskura ar rudūsaini. Tas stāstīja viņam par karagājieniem, kādos ne reizi vien bijis pats, kā arī par kurgāna sargu skarbo dzīvi. Apprasījās par Vāveri, kas viņš un no kurienes.
Tikai pirms rītausmas Vāvere nolikās uz īsu atpūtu.
Pamazām krasti pārmainījās. Ceļa sākumā mrži sniedzās līdz pašam ūdenim, bet tagad tikai vietumis kuploja nelielas birztalas, zemi kārklu puduri un vientuļi vītoli nokareniem zariem. Citādi it visur, kurp vien aci met, klaji lauki vien, lauki vien, ar garu zāli un košiem ziediem tikpat kā tepiķiem klāti. Un nekur nedz ciematu, nedz ļaužu. Vienīgi putnu bari lidinās pār bezgalīgajiem plašumiem un reizēm no biezās zāles paceļ galvu kāda stepju antilope vai sarkanīgā smailpurnīte lapsa.
Ap pusdienlaiku, kad aiz karstuma pārgurušie airētāji ļāva laivai pašai slīdēt pa straumi, Vāvere pamanīja uz attāla pakalna stepē melnu punktiņu.
— Tur laikam klija nolaidusies? — Viņš piebakstīja Putjatam pie pleca.
— Nūja, — Putjata nomurmināja, pat nepaskatījies uz to pusi.
Toties Kudeļa tūliņ pacēla acis uz pakalnu.
— Izseko, nolādētie vilki … — viņš bažīgi noburkšķēja.
— Kādi vilki? — Vāvere neizpratnē jautāja.
— Nevis vilki, bet pečeņegi, kaut viņiem kraukļi izknābtu acis! — sirdīgi attrauca Kudeļa un, pievirzījis savu vienkoci pie blakus laivas, kur apspriedās norūpējušies tirgotāji, pārvācās tajā.
— Ko viņi šeit izseko? — Vāvere atkal vaicāja Putjatam.
— Ko tad citu, ja ne mūs, — tas negribīgi atbildēja.
— Mūs? — Vāvere brīnījās. — Kāpēc tad mūs?
— Skaidrs, kāpēc: tīko mūs aplaupīt, saņemt gūstekņus.
— Bet tirgotājs sacīja, ka Igors ar pečeņegu hanu saderējušr mieru.
— Saderējuši gan mieru un zvērējuši nepārkāpt šo norunu, tomēr pečeņegi ne visai izpilda savus solījumus. .
— Kā viņi var mūs aplaupīt? Mēs taču esam uz ūdens.
— Uzbrūk pie krācēm, kad mēs izkāpjam uz sauszemes. Un arī tad, kad jūrā saceļas vētra un kuģi piestiij pie krasta. Kāpēc gan, tavuprāt, karavīri pavada mūsu braucienu? Lai to apsargātu.
— Vai tu redzējies, Kudeļa par to nebilda no vārda .. .
— Protams, Kāpēc runāt par to? Ja viņš būtu pateicis, tad varbūt tu nemaz nesaderētu pie viņa darbā. Viņš mani no paša sākuma brīdināja, lai tev neko nestāstu. Bet tagad tu nekur vairs nespruksi . .. Nūja, patlaban tirgotājam nav viegli atrast kādu, kas gribētu braukt uz Grieķiju. Pečeņegi arvien biežāk uzbrūk. Vai tu domā, ka es dotos šai ceļojumā, ja būtu mana griba? Tas ir jādara … — Puisis nopūtās. — Kāda bēda tirgotājiem? Ja kāds no viņiem nokļūst gūstā, ir par ko atpirkties. Turpretī mums… kā saka: no gaisa naudiņa nebirst… Bet tu nebaidies. Redzēji taču,, kādus šoreiz upurus ziedoja Velesam! Tas pasargās. Bez tam kņazs sūta mums līdzi tik daudz karavīru! Ja pečeņegi arī uzbruks, tad no viņiem kauliņi vien pajuks.
— Tad ir gan lapsa mūsu saimnieks! — Vāvere nogrozīja galvu. — Iznāk tā: mīkstu gultu saklāja, bet pagali zem sāna atstāja.
— Vai arī: zirgu parādīja, bet āzi tev iemānīja.
Tikmēr uz pakalna vienam melnajam punktiņam blakus parādījās vēl vairāki.
— Tpū, nešķīsteņi, kaut jūs izčibētu! — kāds izsaucās.
— Tpū! Tpū! — atskanēja laivās.