Nepagaja ne stunda, kad viņu atmodināja telefona zvans tēva kabinetā.
Pie telefona piegāja Aleksejs Alekscjcvičs:
— Klausos … Jā, es … Kas? . .. Sveicināti, Pavel Vasiļjevič! .. . Pateicos, tā nekas, un jums? … Voļka? Voļka guļ .. . Manuprāt, pilnīgi vesels, vakariņas ēdis ar sevišķu apetiti … Jā, zinu, viņš stāstīja … Es arī brīnos … Jā gan, citādi to nevar izskaidrot… Protams, lai labāk atpūšas kādu laiciņu, ja jums nav iebildumu… Pateicos par uzmanību, Pavel Vasiļjevič… Visu labu … Tev sveiciens no skolas direktora, — Aleksejs Alekscjcvičs teica sievai. — Viņš interesējas par Voļkas veselību. Teica, lai neuztraucoties: Voļka viņiem esot viens no labākajiem. Un lai tikai labi atpūšoties.
Atkal Voļka mēģināja saklausīt, par ko runāja viņa vecāki, un atkal, nekā nesapratis, aizmiga.
Bet arī šoreiz viņam neizdevās pagulēt ilgāk par ceturtdaļstundu. Atkal iztraucēja telefons.
— Jā, tas esmu es . . . — Aleksejs Aleksejevičs klusinātā balsī teica. — Jā .. . Labvakar, Nikolaj Nikandrovič . .. Ko? Nē, īav . .. Jā, mājās, protams, mājās … Lūdzu … Uz redzēšanos, Nikolaj Nikandrovič .. .
— Kas tur zvanīja? — atskanēja no virtuves Voļkas mātes )alss.
Zeņas Bogorada tēvs. Viņš uztraucies, ka Zeņa līdz šim aikarn nav atgriezies mājās. Vaicāja, vai viņš gadījumā neesot )ie mums un vai Voļka esot mājās.
— Manā jaunībā, — sarunā iejaucās vecāmāte, — tik vēlu nājās atgriezās vienīgi huzari. . . Bet ka bērns …
Pēc pusstundas telefona zvans trešo reizi šajā nemierīgajā īaktī iztraucēja Voļku Kostiļkovu no miega.
Šoreiz zvanīja Tatjana Ivanovna — Zeņas Bogorada māte. 'eņa arvien vēl nebija pārnācis mājās. Viņa lūdza apvaicāties /oļkam par Zeņu.
— Voļka! — Aleksejs Aleksejevičs pavēra durvis. — Tatjana vanovna vaicā, kad tu pēdējo reizi esi redzējis Zeņu.
— Vakarā kinoteātrī.
— Bet pēc kino?
— Pēc kino es viņu neesmu redzējis.
— - Vai viņš tev neteica, kur nodomājis iet pēc kino?
— Nē.
ligi, ļoti ilgi Voļka gaidīja, kad reiz beigsies pieaugušo sauna par nozudušo Zeņu (viņš pats neuztraucās nemaz: viņam lija aizdomas, ka Zeņa aiz priekiem būs aizdrāzies uz Kulturas >arku uz cirku), un tomēr nesagaidījis aizmiga trešo reizi. Šoreiz au nu tā pa īstam.
Drīz pēc tam kaktā kaut kas klusu noplunkšķēja. Tad varēja Izirdēt šļūcošus soļus. No neredzamām slapjām kājām uz grīdas ialika pēdas, kas ātri žuva. Kāds, klusu pie sevis dungodams kumīgu, gari stieptu austrumnieku melodiju, neredzams staigāja pa istabu.
Slapjo kāju pēdu nospiedumi veda līdz pašam galdam, uz ura modri tikšķēja modinātājs. Kāds sajūsmā nošmak- tināja ar lūpām. Modinātājs pats no sevis pacēlās un kādu aiku mierīgi stāvēja gaisā starp grīdu un griestiem, pēc am atgriezās savā parastajā vietā, bet pēdu nospiedumi ta
gad aizveda akvarija virzienā. Atkal kaut kas noplunkšķēja, un viss apklusa.
Vēlu nakti lija lietus. Tas jautri bungoja pa logu rūtīm, bramanīgi čabinājās biezajā koku lapotne, steidzīgi urdza ūdens- noteku caurulēs. Brīžiem lietus aprima, un tad varēja dzirdēt, kā lielas ūdens lāses lēni un svarīgi krīt mucā, kas atradās pie loga. Pēc tam, it kā saņēmis spēkus, lietus atkal sāka gāzt veselām straumēm.
Šādā lietū ir ļoti patīkami gulēt, tas iežūžina pat tādus cilvēkus, kas mokās ar miega trūkumu, bet Voļka jau nu nekad nav sūdzējies par bezmiegu.
Pret rītu, kad mākoņi jau bija izklīduši un debesis noskaidrojušās, kāds vairākas reizes liegi pieskārās mūsu cieši aizmigušā varoņa plecam. Bet Voļka nepamodās. Tad tas, kas veltīgi bija mēģinājis pamodināt Voļku, bēdīgi nopūtās, kaut ko nomurmināja un, kurpēm švīkādams, devās istabas dziļumā, kur uz augsta postamenta vizēja Voļkas akvarijs ar zelta zivtiņām.
Atskanēja tikko dzirdams šļakstiens, un istabā atkal iestājās iemidzinošs klusums.