Pienāca rīts, brīnišķīgs un saulains.
Pusseptiņos vecmāmiņa klusi atvēra durvis, uz pirkstgaliem piegāja pie loga un atgrūda to līdz galam vaļa. Istabā ieplūda dzestrs, spirdzinošs gaiss. Sākās Maskavas rīts, trokšņains, dzīves prieka un rosmes pilns. Bet Voļka jau nepamostos, ja viņam nebūtu noslīdējusi zemē sega.
Pareizi mēdz teikt, ka rīts gudrāks par vakaru. Mirdzošas saules gaismas pārpilnajā istabā vakardienas pārdzīvojumi Voļkam nemaz vairs nelikās tik briesmīgi. Turklāt viņš atcerējās, ka toreiz, kad Aleksejs Aleksejevičs ziemā bija komandējumā uz Tbilisi, viņš joka pēc atveda no turienes tukšā odekolona pudelītē pulveri «taro».
Ja šo pulveri samaisa putriņā, apziež ar to vaigus, tad pat
visbiezākā bārda nozūd bez vēsts. Tiesa gan, pēc dažām dienām tā atkal izaug, bet Voļkam jau vajadzēja tikai kaut kā izkulties līdz vakaram, kad, kas zina, varbūt arī beigsies Chotabiča nelaimīgā burvestība.
Jā, bet kur tad palicis šis ērmīgais večuks? Vai tikai viņš vakar nebūs apmaldījies milzīgajā Maskavā? Tagad jau Voļka vairs nedusmojās uz viņu …
Dzīvoklī vēl bija pavisam klusu. Tikai vecāmāte, kas vienmēr modās agrāk par visiem, rosījās pie plīts. Drīz piecelsies arī tēvs.
Voļka ar labpatiku izstaipījās, saldi nožāvājās un gāja uz durvīm. Ejot garām akvarijam, viņš uzmeta tam nevērīgu skatienu … un apstulba aiz brīnumiem. Pa nakti šajā nelielajā četrstūrainajā stikla traukā bija notikusi kāda mīklaina pārvērtība, ko nekādi nevarēja izskaidrot no dabaszinātņu viedokļa. Vakar akva- rijā bija četras zivtiņas, bet šodien jau piecas! No jauna bija nākusi klāt vēl viena resna zelta zivs, kas cēli kustināja savas krāšņās, spilgtās spuras. Kad pārsteigtais Voļka piespieda seju
pie akvarija biezā stikla, šķita, ka zivtiņa viņam vairākkārt viltīgi pamirkšķinātu.
— Kādas blēņas! — Volka nomurmināja un iebāza roku ūdenī, lai saķertu dīvaino zivi.
Bet viņa pati, it kā to tik būtu gaidījusi, spēcīgi cirta pa ūdeni ar asti, izlēca no akvarija uz grīdas un pārvērtās par veco Chotabiču.
— Uch! — noteica večuks, nopurinādamies un slaucīdams bārdu nez kur ņemtā greznā dvielī, kura malas bija izrotātas ar zelta un sudraba gailīšiem. — Es visu rītu gaidu, kad man būs izdevība apliecināt tev savu cienu. Bet
iu ncmodies, un es saudzēju tavu miegu. Man bija jāpārnakšņo kopā ar šīm skaistajām zivtiņām, o vislaimīgākais Voļka ibn Aļoša. Jā, ja, vislaimīgākais! — uzsvēra Chotabičs, redzēdams, ka Voļka grib kaut ko iebilst. — Jo, raugi, es esmu izdomājis, ka tevi līdz šim vakaram paglābt no bardas. Es tūdaļ atvedīšu šurp vakarējo bārddzini, un viņš tevi atkal noskūs, paturēdams to kā noslēpumu, ja nevēlēsies atvadīties no dzīves.
To teicis, viņš apgriezās, lai nekavējoties dotos izpildīt savu solījumu.
— Chotabič! — Voļka viņu aizturēja. — Liekas, ka varēs iztikt bez friziera, tikai tad man būs vajadzīga tava palīdzība. Tu taču proti kļūt neredzams?
Večuks briesmīgi apvainojās:
— yai tad es, o visgudrākais un cēlākais no jaunekļiem, esmu devis tev iemeslu šaubīties par savu varenību? Es zinu, tu pašreiz domā par to, ka esmu aizmirsis — atgādinu tev: pagaidām aizmirsis, — kā atburt mazās burvestības, bet visu pārējo .. .
Voļka pasteidzās viņu nomierināt. Viņš izstāstīja Chotabičam, kur drēbju skapī mētājas pudelīte ar «taro», par kuru tēvs jau sen vairs neinteresējās, un palūdza atbērt no tās un atnest vienu pašu ēdamkaroti šā brīnišķīgā pulvera.
Pēc dažām minūtēm Chotabičs pārliecinājās, ka varēs iztikt bez friziera. Bēdīgo parpratumu ar Voļkas bārdu varēja uzskatīt par pilnīgi nokārtotu.
Bet kaut kur tālu pilsētas otrā malā šobrīd beidza sapņot savu trešo sapni vakarējais darba rūķis — frizieris, kurš tā arī nekad nedabūja zināt, no kādas nepatīkamas, bet varbūt pat bīstamas sastapšanās viņu bija paglābusi viena ēdamkarote pelēkā pulvera, kas mīklainā kārtā nozuda no puķu odekolona «Krimas roze» flakona ar stingri pieslīpētu stikla aizbāzni.