Visu nakti Zeņas Bogorada vecāki pavadīja nomodā. Viņi zvanīja pa telefonu visiem saviem paziņām, apbraukāja ar taksi visas milicijas nodaļas, visas slimnīcas, iegriezās milicijas operatīvajā daļā, pat pilsētas morgos, bet viss bez rezultātiem. Zeņa bija kā ūdeni iekritis.
No rīta skolas direktors izsauca pie sevis un personīgi iztaujāja visus Zeņas klases biedrus, tajā skaitā arī Voļku.
Voļka godīgi izstāstīja par vakardienas sastapšanos ar Zeņu Bogoradu kinoteātrī, protams, neka neteikdams par bārdu. Zēns, kas bija sēdējis ar Zeņu vienā solā, atcerējās, ka ap pulksten astoņiem viņš Bogoradu redzējis Puškina ielā. Zeņa esot bijis lieliskā garastāvoklī un steidzies uz kino. To pašu apliecināja vēl daži skolēni, bet neviena no šīm liecībām nepalīdzēja atrast kaut kādu pavedienu turpmākiem meklējumiem.
Bērni jau saka izklīst pa mājām, kad pēkšņi kāds zēns atce- rejās, ka Zeņa bija solījies pēc skolas iet peldēties .. .
Pēc pusstundas visi slīcēju glābšanas biedrības rīcībā esošie spēki tika mobilizēti Zeņas Bogorada ķermeņa meklēšanai. Glab- šanas staciju līdzstrādnieki ar ķekšiem iztaustīja visu upi pilsētas robežās, bet nekā neatrada. Ūdenslīdēji pēc labākās sirdsapziņas apstaigāja visu upes gultni, pārmeklēdami atvarus, bet arī tur nekā neuzgāja.
Aiz upes jau slīga ugunīgā saulrieta siena, no Kultūras parka puses liegs vējiņš atpūta sirēnas zemās skaņas, kas vēstīja, ka vasaras teātrī sācies vakara izrādes otrais cēliens, bet upē joprojām rēgojās glābšanas laivu tumšie silueti. Meklēšana turpinājās.
Šajā dzestrajā un klusajā vakarā Voļka nevarēja nosēdēt mājās. Visbriesmīgākās domas par Zeņas Bogorada likteni nelika viņam mieru. Viņš nolēma aiziet uz skolu — varbūt tur kaut kas jau būs zināms.
Pie parādes durvīm viņam klusu piebiedrojās kā no zemes izaugušais Chotabičs. Večuks redzēja, ka Voļka par kaut ko satraukts, bet aiz smalkjūtības nolēma neuzmākties zēnam ar jautājumiem. Tā viņi gāja klusēdami, katrs savās domās nogrimis, un drīz jau soļoja gar plašo, granitā tērpto Maskavas upes krastmalu.
— Ka's tie par cilvēkiem ar tik dīvainām galvām stāv tur tajās nedrošajās laivelēs? — jautāja večuks, rādīdams uz glab- šanas stacijas laivām.
— Tie ir ūdenslīdēji, — Voļka skumji atbildēja.
— Miers lai ir ar tevi, o cienījamais ūdenslīdēji — Chotabičs majestātiski uzrunāja kādu no ūdenslīdējiem, kas patlaban kāpa no laivas krastā. — Ko gan tu meklē te šas skaistas upes dzīlēs?
— Kāds zēns noslīcis, — atbildēja ūdenslīdējs un pa kāpnītēm aši uzskrēja glābšanas stacijas telpas.
— Man vairāk jautājumu nav, o augsti cienījamais ūdens- lidēj, — Chotabičs sauca viņam nopakaļ.
Tad viņš atgriezās pie Voļkas, zemu paklanījās tam un teica:
— Skūpstu zemi pie tavām kājām, o visucienījamākais no divi simti Četrdesmit piektās zēnu vidusskolas audzēkņiem!
— Ko? — Voļka satrūkās, atraudamies no savām skumjajām domām.
— Vai pareizi esmu sapratis, ko šis ūdenslīdējs teica, ka viņš meklējot jaunekli, kuram piekrīt augstais gods būt tavam draugam?
Voļka klusēdams pamāja ar galvu un smagi smagi nopūtās.
— Vai viņš ir apaļu seju, drukns miesās, strupu degunu, un vai viņa mati tā apgriezti, kā jauneklim neklājas?
— Jā, tāds bija Zeņa. Viņam bija līdz ausīm ataudzināti mati. Viņš bija liels frants, — teica Voļka un atkal bēdīgi nopūtās.
— Vai mēs viņu redzējām kinoteātrī? Vai tas bija viņš, kas tev kaut ko pakliedza, un tu biji sarūgtināts, ka nu viņš visiem izstāstīs par tavu bārdu?
— Jā, pareizi. Bet kā tu zini, ko es toreiz nodomāju?
— Tāpēc, ka tu tā nomurmināji, kad mēģināji slēpt no viņa savu cienījamo un augstākā mērā skaisto seju, — turpināja vecais. — Bet nebaidies par to!
— Meli! — Voļka sašuta. — Tas mani nemaz neskumdina. Gluži otrādi, esmu nobēdājies par to, ka Zeņa ir noslīcis.
Chotabičs uzvaroši pavīpsnāja:
— Viņš nav noslīcis!
Kā, nav noslīcis! Kā tu to zini, ka viņš nav noslicis?
- Es nu to nezināšu! — triumfējoši iesaucās vecais Chota- bičs. — Es vakar uzglūnēju, kad viņš nāca laukā no kino, un pārdevu to verdzība! Lai nu viņš tur stāsta, kam vien grib, par tavu bārdu .. .
XI. Pārrunās par lidojumu
erdzībā — kā tad tā?! Zeņu Bogoradu verdzība? — pārvaicāja pārsteigtais Voļka.
Vecais saprata, ka nu atkal kaut kas būs iznācis greizi, un viņa sejas izteiksme kļuva pavisam skāba.
— Ļoti vienkārši. . . Parasti… Tā kā vienmēr pārdod verdzībā, — viņš nomurmināja, nervozi berzēdams plaukstas un skatīdamies kaut kur sāņus. — Ņēmu un pārdevu verdzībā, lai veltīgi nekulsta mēli, o vispatīkamākais stulbeni pasaulē.
Vecais bija ļoti priecīgs, ka viņš īstā brīdī varēja iemest vārdu, kuru iepriekšējā dienā bija dzirdējis no Voļkas. Bet viņa jaunais glābējs, šausmīgās vēsts satraukts, nemaz īsti labi nesadzirdēja, ka viņu ne par šo, ne par to nosauca par stulbeni.
— Kādas šausmas! — Voļka abām rokām saķēra galvu. — Chotabič, vai tu saproti ar, ko esi nodarījis?
— Hasans Abdurachmans ibn Chotabs vienmēr saprot, ko viņš dara!
— Neko teikt, saproti gan! Vienu otru labu cilvēku tu nez kādēļ taisies pārvērst par zvirbuli, citus pārdod verdzībā! Zeņu vajag aši dabūt atpakaļ!
— Nē! — Chotabičs papurināja galvu. — Neprasi no manis neiespējamo.
— Bet cilvēkus pārdot verdzībā — to tu spēj? Pioniera goda vārds, tu nemaz nevari iedomāties, ko es izdarīšu, ja tu šajā pašā acumirklī neatgādāsi Zeņu atpakaļ!
Atklāti sakot, Voļka jau pats vēl nemaz nezināja, ko viņš tādu varētu darīt, lai izglābtu Bogoradu no bērnu vergu tirgotāju sīkstajām ķetnām. Bet gan jau viņš kaut ko izdomātu. Varbūt ziņotu kaut kādai ministrijai … Bet kādai tad īsti? Un ko lai saka tajā ministrijā? . . .
Šās grāmatas lasītāji jau būs pietiekami labi iepazinušies ar Voļku Kostiļkovu, lai zinātu, ka viņš nav no raudulīgajiem. Bet šoreiz arī Voļka neizturēja. Jā, jā, vīrišķīgais un bezbailīgais Voļka apsēdās uz kāda sola malas un bezspēcīgā niknumā sāka raudāt.
Večuks uztraucās:
— Ko nozīmē šīs raudas, kas tevi pārņēmušas? Atbildi jel, neplosi manu sirdi gabalos, o mans jaunais glābēj!
Bet Voļka nicinošu skatienu tikai spēcīgi ar abām rokām atstūma līdzjūtīgi noliekušos Chotabiču.
Vecais uzmanīgi paskatījās uz Voļku, pačāpstināja ar lūpām un domigi teica, vairāk gan pats sev:
— Es pats par sevi brīnos. Lai ko es arī darītu, nekas tev nav pa pratam … Visiem spēkiem cenšos tev izdabāt, bet visas manas pūles ir veltīgas. Austrumu un Rietumu varenākie valdnieki ne reizi vien lūdza palīdzēt viņiem ar manām burvestībām, un nebija neviena, kurš man vēlāk nepateiktos un necildinātu mani savos vārdos un savās domas. Bet tagad! … Es mēģinu saprast, taču nekādi nevaru nojēgt, kas šeit vainojams. Vai patiešām vecums? E, kļūstu vecs! …
Ko tu, ko tu, Chotabič! Tu vēl izskaties pavisam jauns! — Voļka teica ar asarām acīs.
Patiesi, ar saviem vairāk nekā trīs tūkstoši gadiem večuks bija vēl visai žirgts. Pēc izskata viņam nevarēja dot vairāk par simt — simt desmit gadiem. Jebkurš no mūsu lasītājiem viņa gados būtu izskatījies daudz vecāks.
Runā tavu runājamo — «pavisam jauns»! — Chotabičs pašapmierināti pavīpsnāja un piebilda: — Nē, šajā pašā acumirklī dabūt atpakaļ tavu draugu Zeņu nav man pa spēkam .. .
Voļkas seja sastinga aiz bēdām.
— … bet, — vecais daudznozīmīgi turpināja, — ja tev nav iebildumu, mēs varam pēc viņa aizlidot…
Aizlidot?! Ar ko?
— Kas par jautājumu — ar ko? Ne jau ar putniem, — dzēlīgi noteica Chotabičs. — Protams, ar lidojošo paklāju, o visubrīnišķīgākais stulbeni pasaulē.
Šoreiz jau Voļka bija spējīgs aptvert, ka viņš nosaukts tik neglaimojošā vārdā. Tas viņu ļoti aizvainoja:
— Ko tu nosauci par stulbeni?
Protams, tevi, o Voļka ibn Aļoša, jo, raugi, tu esi gudrāks par saviem gadiem, — atbildēja Chotabičs, būdams ļoti apmierināts, ka viņam jau otru reizi tik veiksmīgi izdevies iespraust sarunā jauno vardu.
Voļka jau gandrīz vai apvainojas, bet vēl laikus atģidās, ka šoreiz gan viņam būtu jāapvainojas pašam uz sevi. Viņš nosarka un, cenzdamies neskatīties vecā vīra godīgajās acīs, lūdza turpmāk viņu nekad vairs nesaukt par stulbeni, jo viņš neesot ši nosaukuma cienīgs.
— Cildinu tavu kautrību, dārgais ibn Aļoša! — Chotabičs teica ar dziļu cieņu.
— Kad varētu izlidot? — apjautājās Voļka, joprojām nespēdams pārvarēt neveikluma sajūtu.
Vecais atbildēja:
— Kaut vai tūlīt!
— Nu, tad nav ko kavēties! — iesaucās Voļka, bet pēkšņi apmulsa. — Es tikai nezinu, kā būs ar vecākiem … Viņi uztrauksies, ja es aizlidošu, tiem nekā nepateicis. Bet, ja pateikšu, — nelaidīs.
— Par to tev nav ko raizēties! — atteica vecais. — Es izdarīšu tā, ka viņi tevi ne reizi nepieminēs mūsu prombūtnes laikā.
— Nu, tu nepazīsti manus vecākus!
— Bet tu nepazīsti Hasanu Abdurachmanu ibn Chotabu! . . .