viena paklāja stūri plūksna nebija visai laba — to droši vien kodes paccntušās apstrādāt. Citādi paklājs bija saglabājies lieliski, un pušķi, kas to rotaja, izskatījās gluži kā jauni. Voļkarn pat šķita, ka viņš jau kaut kur tā kā būtu redzējis šādu paklāju, bet nekādi nevarēja atcerēties, kur īsti: vai nu Zeņas dzīvoklī, vai nu skolotāju istabā.
Lidojošais paklajs startēja dārza, neviena tur nebija klat. Chotabičs saņēma Voļku aiz rokas un atvilka viņu uz paklāja vidu sev blakus. Pēc tam viņš izrāva no savas bārdas trīs matus, uzpūta tiem un sāka kaut ko čukstēt, dziļdomīgi valbīdams acis. Paklājs sāka drebēt, visi četri stūri ar pušķiem cits pēc cita saslējās gaisā, pēc tam izliecās un sacēlās paklāja malas, bet tā vidus, ko spieda abu pasažieru ķermeņa svars, joprojām palika nekustīgs. Drusku paplīvojis, paklājs sastinga mierā.
Večuks apmulsis sāka uztraukties:
— Piedod man, o mīļais Voļka: ir noticis pārpratums. To visu es tūdaļ izlabošu.
Chotabičs brītiņu padomāja, izdarīdams uz pirkstiem nez kādus sarežģītus aprēķinus. Acim redzot šoreiz viņš bija atradis pareizo atrisinājumu, jo viņa seja atplauka. Viņš izrāva vēl sešus matus no savas bārdas, viena mata pusi norāva un aizmeta kā lieku, bet uz pārējiem uzpūta tapai ka pirmajā reizē un, acis valbīdams, sāka burties. Tagad paklājs izstiepās, kļuva gluds un stingrs kā kāpņu telpas laukumiņš un strauji traucās augšup, aizraudams līdzi smaidošo Chotabiču un Voļku, kam reiba galva. Vai nu aiz sajūsmas, vai no augstuma, vai arī no abiem kopā.
Paklājs cēlās pāri visaugstākajiem kokiem, pāri visaugstākajiem namiem, pāri visaugstākajiem rūpnīcu dūmeņiem un slīdēja pār ugunīs mirdzošo pilsētu. No lejas bija dzirdamas attāluma klusinātas cilvēku balsis un automašīnu signāltaures, no upes atskanēja laivinieku dziesmas un tālas pūtēju orķestra skaņas.
Vakara krēsla jau bija apņēmusi pilsētu, bet šeit no augšas vel varēja redzēt purpursarkano saules disku lēni slīdam aiz apvāršņa.
— Interesanti… — Voļka domīgi teica, — interesanti, cik augstu mēs tagad atrodamies?
— Rūs kādi seši septiņi simti olekšu, — atbildēja Chotabičs, turpinādams kaut ko aprēķināt uz pirkstiem.
Pa to laiku paklājs uzņēma kursu, celdamies arvien augstāk un augstāk. Chotabičs cēli apsēdās, sakrustodams zem sevis
kājas un ar roku pieturedams cepuri. Voļka uzmanīgi pieliecās un arī mēģināja apsēsties, sakrustodams zem sevis kājas tāpat, kā to darīja Chotabičs, bet šāds sēdēšanas veids viņam nesa- gadaja nekādu prieku, ne labsajūtu. Tad, aizmiedzis acis, lai pārvarētu pretīgo reiboni, Voļka apsēdās, nolaidis kājas pāri paklāja malai. Ta bija ērtāk, toties vējš nežēlīgi pūta uz kājām un visu laiku lieca tās stipri sāņus. Pārliecinājies, ka ari šāds sēdēšanas veids nav visai ērts, Voļka kaut kā iekārtojās, izstiepjot kājas uz paklāja.
Ap šo laiku paklājs ieslīdēja mākoņu josla. Blīvajā miglā Voļka tikko varēja atšķirt Chotabiča apveidu, kaut gan večuks viņam sēdēja līdzās. Paklajs, paklāja pušķi, Voļkas apģērbs un viss, kas atradās viņa kabatās, bija kļuvis valgs aiz mitruma.
— Man ir priekšlikums, — teica Voļka, zobus klabinādams.
— M-m-m? — Chotabičs jautājoši noņurdēja.
— Ieteicu pacelties augstāk un izkļūt no miglas joslas.
— Ar vislielāko prieku un mīlestību, mīļotais Voļka! Cik apbrīnojami nobriedis ir tavs prāts!
Paklājs, plakšķinādams ar mitrajiem pušķiem, smagi cēlās augstak, un drīz vien virs ceļotājiem bija skaidra, tumši zila, retām zvaigznēm rotāta debess, bet zem viņiem pletās sniegbalta mākoņu jūra ar sastingušiem, ieapaļiem viļņiem.
Tagad mūsu ceļotājus vairs nemocīja mitrums. Tagad viņus mocīja aukstums.
— B-b-būtu 1-la-bi, ja p-pašreiz varētu d-dabūt k-kādu siltu apģērba gabalu! — zobus klabinādams, sapņaini teica Voļka.
— L-l-lūdzu, o svētlaimīgais Voļka ibn Aļoša! — atbildēja Chotabičs un apsedza kamolā sarāvušos Voļku ar nez no kurienes radušos apmetni.
Voļka aizmiga, bet lidojošais paklājs klusu slīdēja pāri kalniem un lejām, pāri laukiem un pļavām, pāri upēm un strautiem. Arvien tālāk un tālāk, arvien tuvāk tai zemei, kur mocījās jaunais vergs Zeņa Bogorads.
Voļka pamodās pēc pāris stundām, kad vēl bija pavisam tumšs. Viņu uzmodināja sals un kādas klusas, melodiskas skaņas, līdzīgas lampu kristālā karuļu skaņām. Skanēja lāstekas Chotabiča bārda un apledojušie paklāja pušķi. Vispār uz visa paklāja bija radusies riebīga, slidena ledus kārta. Ta samazi- naja paklāja lidošanas spējas un pirmām kārtām — lidojuma ātrumu. Bez tam reizē ar šā pasakainā transporta līdzekļa vis.-' niecīgāko svārstīšanos pasažieriem tagad draudēja nāves briesmas nogāzties bezdibenī. Un tad vēl sākās neskaitāmas gaisa bedres. Paklājs krita no briesmīga augstuma, neveikli kuļādamies un riņķodams. Tādās reizēs Voļka un Chotabičs ķērās pie paklāja pušķiem, briesmīgi mocīdamies no gareniskās un šķērsvirziena šūpošanās, no reiboņa, no aukstuma un beidzot nav ko slēpt! — arī no bailēm.
Chotabičs ilgi turējās, bet pēc kadas sevišķi dziļas gaisa bedres viņam saplaka dūša un viņš kautrīgi ieteicās:
— O mēness gabaliņam līdzīgais jaunekli, pavisam vienkārši bija aizsūtīt tavu draugu verdzībā, tur vajadzēja tieši tik daudz laika, cik paiet, skaitot līdz desmit, bet pavisam citādi ir tagad, kad jālido ar paklāju. Redzi, cik ilgi mēs jau lidojam, bet esam nolidojuši tikai vienu desmito daļu 110 visa ceļa. Vai nebūtu labāk griezties atpakaļ, kamēr neesam pārvērtušies ledus gabaliņos?
— … Un atstāt draugu nelaimē? Nu, vai zini, Chotabič, es tevi tiešām nesaprotu!
Pēc kāda brīža Chotabičs, gluži zils nosalis, bet par kaut ko ļoti apmierināts, atkal modināja Voļku.
— Vai tad tiešām nevar ļaut cilvēkam mierīgi pagulēt! Voļka sāka pukoties un apsedza galvu ar apmetni.
Bet vecais norāva viņam apmetni un kliedza:
— Man tev kas iepriecinošs sakāms, o Voļka! Mums nav ko lidot tālāk. Tu vari mani apsveikt: es atkal protu atburt. Saltuma pavadītā bezmiega nakts palīdzēja man atcerēties aizmirsto māku. Liec griezties atpakaļ, o mans jaunais pavēlniek!
— Bet 2eņa?
— Neuztraucies! Viņš atgriezīsies reizē ar mums vai pat mazliet ātrāk.
— Tad man nav iebildumu, — Voļka teica un atkal nolikās snaust…
Un, rau, parsalušie, bet laimīgie lidojošā paklaja pasažieri beidzot nolaidās tajā pašā vietā, no kuras viņi iepriekšējā dienā bija devušies savā nepārtrauktajā lidojumā.
Voļka! — viņi tūdaļ izdzirda no vecas, kuplas ābeles apakšas atskanam zēna balsi.
— 2eņka! Ai Zeņka! . . . Chotabič, tas taču ir Zeņka! — Voļka kliedza un pa kaklu pa galvu aizdrāzās pie sava drauga. — Zeņa, vai tiešam tu?
Es, kas gan cits? Protams, es.
— Atgriezies no verdzības?
- Ka gan citādi?
- Ai Zeņečka, bet ka tu tur nokļuvi?
— Pavisam vienkārši. Iznāku no kinoteatra «Saturas»
un pēkšņi, saproti, vž-ž-ž! Iesvilpās! Nošņācās! Skatos, atrodos ļoti liela bambuskoku šķūni. Tumšs, karsts kā krāsnī. Kas tad tas? Klausos — soļi, durvis atveras, ienāk kaut kadi cilvēki, sagrābj mani aiz rokām un velk ārā pagalmā. Es pretojos, bet šie velk. Es pretojos, bet šie sit mani ar nūjām pa muguru un tik velk, un velk, un velk.. . Izvilka laukā. Bet tur jau stāv pircējs. Saproti, pir-cējs! Atnācis, lai mani nopirktu par vergu! Viņi tur cilvēkus pērk un pārdod! Bet es vis nesabijos. Es saku: «Kas te notiek? Kādēļ jūs mani aiz rokām turat? Kādas jums tiesības kauties? Es esmu brīvs padomju cilvēks.» Tad kāds no viņiem man saka: «Te tev, lempi, nav nekāda Padomju Savienība, un tu neesi vis brīvs cilvēks, bet gan mans vergs. Un es tevi, viņš saka, tūlīt pārdošu, lūk, šim cienījamam kungam, un tev būs jāstrādā viņa tējas plantacijā.» Tad es teicu: «To nu mēs vēl redzēsim. Labāk miršu, nekā kļūšu par vergu. Un vispār, es par jums sūdzēšos.» Bet šie tikai smejas: «Mēģini tik,» šie saka, «sūdzēties. Kam tad,» viņi saka, «tu taisies sūdzēties? Vai varbūt šim telegrāfā stabam? Vai varbūt mūsu gubernatoram? Pamēģini tikai — viņš liks tev uzskaitīt ar bambusa nūjām pa pēdām septiņdesmit piecus sitienus.» Pēkšņi ieraugu — garām iet kāds
virsnieks baltu korķa cepuri galvā. Es viņam uzsaucu: «Redziet taču! Šeit ar cilvēkiem tirgojas! Mani grib pārdot par vergu!» Bet virsnieks, it ka nekas nebūtu noticis, iet tikai tālāk. Pat aci nepamirkšķināja. Bet mans vergu tirgotājs smejas: «Atradis,» viņš saka, «kam sūdzēties — lai viņiem ilgs un laimīgs mūžs! citādi te jau sen vairs nepastāvētu vergu tirdzniecība un es būtu izputējis un nabags kā pēdējais dervišs.» Redzu — slikti būs, jāglābjas, kamēr vēl laiks, izraujos no viņu rokām, izskrienu uz ieliņas! Šie — man nopakaļ. Iešaujos citā ieliņā, no tās — atkal citā. Bet šie skrien man nopakaļ un kliedz: «Turiet viņu, turiet vergu, kas izbēdzis no sava kunga!» Tieši šajā mirklī bifeļi velk garam čīkstošus ratus. Bifeļus dzen kads izdēdējis pilsonis, gandrīz vai pilnīgi kails. Es izrāvu viņam no rokām bambusa nūju, atvēzējos un metos virsū saviem vajātājiem! … Un pēkšņi — man vairs neviens nedzenas pakaļ, es mierīgi stāvu zem šī koka. Bet kas pats svarīgākais? Pats svarīgākais ir tas, ka es vis ne- nobijos, bet uzreiz sāku cīnīties, — re, kas pats svarīgākais!. .. Bet kas vēl svarīgāks, Voļka . .. Voļka, kaut tu tikai būtu redzējis, cik tur izkāmējuši cilvēki — zemnieki, strādnieki! … Un tik daudz ubagu! Pilnas ielas ubagu — pavisam pavisam kaili! Izdēdējuši kā skelets mūsu bioloģijas kabinetā, tikai brūni. Pat skatīties uz viņiem grūti: aizvainojoši! Bet kādēļ gan viņi necīnās? Vai zini, ja es tur būtu palicis par vergu, es katrā ziņā , organizētu sacelšanos, pioniera goda vārds! . .. Tāpat kā Spartaks! . . . Bet tu?
— Skaidrs! Reiz tur ir kapitālistiskā iekārta, vajag cīnīties!
— Bet es, saproti, skrienu, skrienu. .. nupat, nupat noķers! . . . Un pēkšņi — bac! Skatos, atrodos zem šī koka, un te jau arī jūs ar šo vecīti nākat… Jā, paklau: kas ir šis vecītis? Liekas, es viņu kaut kur kaut kad it kā būtu redzējis .. .
— Atzīsties, — Voļka teica. — Vai tu vakar gribēji ar zēniem pamēļot par to, kā es liku eksāmenu ģeogrāfijā?
— Un kas par to?
— Viņš to necieš.
Ko necieš?
To, ka zēni par mani lieki tenkotu.
— Ei-ei!
— Vai redzēji «ei-ei»? Viens-div' — verdzībā prom! Viņam tā nieka lieta!
•— Tūkstoškārt taisnība manam jaunajam draugam Voļkam ibn Aļošam, — bikli apstiprināja Chotabičs, pienācis pa to laiku pie ābeles, zem kuras notika šī saruna. — Man nekas nav par sarežģītu vai grūtu, ja vajag izdarīt viņam pakalpojumu.
Kas ir šis vecais vīrs? — Žeņa vēlreiz čukstot jautāja.
- Ak tā, iepazīstieties, — Voļka oficiālā tonī teica un stadija Chotabičam priekšā savu atgūto draugu.
— Ļoti patīkami, — reizē iesaucās Chotabičs un viņa nesenais upuris.
Tad Chotabičs, mazliet padomājis, pačāpstinaja ar lupām un piebilda:
— Mana laime ir bezgalīga, ka varu iepazīties ar tevi. Mana jaunā pavēlnieka draugi ir arī mani labākie draugi.
— Pavēlnieka? — Žeņa brīnījās.
— Pavēlnieka un glabeja.
— Glābēja?! — 2eņa nenocieties skaļi iespurdzās.
— Velti smejies, — Voļka stingri pavērās viņā, — tur nekā smieklīga nav.
Un viņš īsumā pastāstīja visu, kas mūsu vērīgajiem lasītājiem jau zināms.