Iesim pastaigāties, o manas sirds kristaL, — Chotabičs otrā dienā teica.
Tikai ar vienu noteikumu, — Voļka stingri paziņoja. — Ar noteikumu, ka tu turpmāk no katra autobusa nemetīsies sāņus kā lauku zirgs. Kaut gan es, šķiet, gluži veltīgi apvainoju lauku zirgus: viņi jau sen vairs nebīstas no mašīnām! Un arī tev būtu laiks zināt, ka tie nav nekādi džirdžisi, bet godīgi padomju iekšdedzes motori.
— Dzirdu un paklausu, o Voļka ibn Aļoša, — večuks padevīgi atbildēja.
— Tādā gadījumā atkārto visu, ko es teikšu: es turpmāk nebaidīšos …
— Es turpmāk nebaidīšos … — Chotabičs apņēmīgi atkārtoja.
— … no autobusiem, trolejbusiem, tramvajiem, smagajām automašīnām, lidmašīnām . . .
— … no autobusiem, trolejbusiem, tramvajiem, smagajām automašīnām, lidmašīnām . ..
— … no automobiļiem, prožektoriem, ekskavatoriem, rakstāmmašīnām …
— … no automobiļiem, prožektoriem, ekskavatoriem, rakstāmmašīnām …
— … no patafoniem, radioreproduktoriem, putekļu sūcējiem .. .
— … no patafoniem, radioreproduktoriem, putekļu sūcējiem . ..
— … no elektrības slēdžiem, primusiem, dirižabļiem, ventilatoriem un pīkstošām gumijas rotaļlietām …
— … no elektrības slēdžiem, primusiem, dirižabļiem, ventilatoriem un pīkstošām gumijas rotaļlietām.
— Nu tā, liekas, tas būtu viss, — Voļka teica. Nu tā, liekas, tas būtu viss, — Chotabičs tūdaļ mechaniski
atkārtoja, un viņi abi sāka smieties.
Lai norūdītu vecā vīra nervus, viņi reizes divdesmit gāja kājām pāri visdzīvākajiem pilsētas ielu krustojumiem, brauca ar tramvaju garām daudzām pieturām, līdz beidzot noguruši un apmierināti iekāpa autobusā.
Viņi brauca, svētlaimīgi šūpodamies ādas sēdekļos. Voļka bija iegrimis «Pioņerskajas Pravdas» lasīšanā, bet vecais kaut ko pārdomāja, reizēm vēlīgi pavērdamies savā jaunajā ceļa biedrā. Tad pēkšņi Chotabiča sejā atplaiksnīja apmierināts smaids: viņš droši vien bija izdomājis kaut ko patīkamu.
Autobuss viņus pieveda gandrīz pie pašām mājām. Drīz vien viņi jau bija Voļkas istabā.
Vai zini ko, o visucienījamakais no zēnu vidusskolas audzēkņiem, - Chotabičs iesaka, tiklīdz viņi bija aizvēruši aiz sevis durvis. — Manuprāt, tev vajadzētu būt nepieejamākam un atturīgākam, satiekoties pagalmā ar savas mājas jaunākajiem iemītniekiem. Tici vai netici — sirds vai pušu lūza, kad dzirdēju, ka viņi tevi sagaidīja, kliegdami: «Ei Voļka!», «Sveiks, Voļka!» UN tamlīdzīgiem tevis necienīgiem izsaucieniem. Piedod manu asumu, visucildenākais, bet tu gluži veltīgi esi viņus tā izlaidis. Ar ko gan viņi var līdzināties tev — visbagātākajam no bagātajiem, nerunājot jau nemaz par citiem taviem neskaitāmiem nopelniem!
Ko vēl ne! — Voļka izbrīnījies iebilda. — Viņi ir tieši tadi paši kā es, pie tam viens pat no astotās klases… un visi mēs esam vienādi bagāti …
— Nē, te nu tu kļūdies, o manas sirds vēdekli! — Chotabičs tad uzvaroši iesaucās un pieveda Voļku pie loga. — Raugies un pārliecinies par manu vārdu patiesību!
Voļkas acu priekšā pavērās brīnumains skats.
Vēl pirms dažām minūtēm milzīgā pagalma kreiso pusi bija aizņēmis volejbola laukums, liela, koši dzeltenu smilšu kaudze — šīs mājas vismazāko iemītnieku rotaļām, riņķa šūpoles un parastās šūpoles — spēcīgu pārdzīvojumu cienītājiem, stienis un riņķi tiem, kas aizraujas ar vieglatlētiku, un visiem mājas iedzīvotajiem par prieku — viena gara un divas apaļas dobes ar žilbinošām spilgtām puķēm.
Tagad tai vietā pacēlās trīs milzīgas zaigojošas marmora pilis seno austrumu stilā. To fasades bija bagātīgi izgreznotas kolonām. Uz plakanajiem jumtiem zaļoja ēnaini dārzi, bet puķu dobes pārsteidza ar vēl neredzētiem sārtiem, dzelteniem un ziliem ziediem. Krāšņo strūklaku ūdens lāses mirdzēja saulē kā dārgakmeņi.
Pie katras pils ieejas stāvēja divi milži ar varen lieliem, līkiem zobeniem rokās. Ieraudzījuši Voļku, milži kā pēc komandas krita pie zemes un pērkonīgām balsīm apsveica viņu. To darot, tiem no mutēm izšāvās milzīgas ugunsmēles, un Voļka neviļus nodrebēja.
Lai mans jaunais pavēlnieks nebaidās no šīm būtnēm, Cholabičs viņu mierinaja. — Tie ir miermīlīgi efriti, kurus esmu nolicis pie ieejas, lai tevi vairak pagodinātu.
Milži atkal krita ceļos un, spļaudami liesmas, padevīgi norēca:
— Pavēli mums, o mūsu varenais kungs!
Lūdzami, piecelieties! Es jūs lūdzu tūdaļ piecelties, — Voļka apmulsis iesaucās. — Nu kur tas der — krist ceļos! Gluži kā kādā feodālismā laikmetā! Piecelieties taču beidzot, un tā kā lai vairs neatkārtotos šī verdziskā zemošanās! Kauns!. .. Pioniera goda vārds, kauns!
Efriti izbrīnījušies skatījās cits cita, piecēlās kājās un klusēdami nostājās agrākā sasprindzinātā pozā «godam stāt»!
Kas vēl nebūs! — Voļka teica, joprojām apmulsis.
Iesim, Chotabič, apskatīsim tavas pilis. — Un, lēkdams uzreiz pāri vairākiem pakāpieniem, viņš iegāja pilī.
— Tās nav manas pilis. Tās ir tavas pilis, — godbijīgi iebilda večuks, sekodams Voļkam.
Bet šie Chotabiča vārdi Voļkam paslīdēja gar ausīm.
Pirmā pils visa bija no dārga sārta marmora. Visas astoņas smagās, kokgrebumiem greznotās sandelkoka durvis bija izrotātas ar sudraba naglām, nobārstītas ar sudraba zvaigznēm un koši sarkaniem rubiniem.
Otrā pils bija no gaiši zila marmora. Tai bija desmit durvju 110 reti sastopamā ebenkoka, izrotātas zelta naglām un nobārstītas ar dimantiem, safiriem un smaragdiem.
Šās pils vidū mirguļoja plaša ūdensbaseina spoguļgludā virsma, un tajā plunkšķinajās zelta zivis, katra prāvas stores lielumā.
— Tas tava mazā akvarija vietā, — Chotabičs bikli paskaid roja. — Man šķiet, ka vienīgi šāds akvarijs tev piedienīgs, lai tu nepazemotu savu cieņu.
«Jā, jā,» Voļka pie sevis nodomaja, «pamēģini vien pacelt šādu zelta zivtiņu — bez rokām vari palikt.»
— Bet tagad, — Chotabičs teica, — parādi man godu un uzmet savu vēlīgo skatienu trešajai pilij.
Viņi iegāja trešās pils greznajas telpās, kas zaigoja tādā krāšņumā, ka Voļka aiz pārsteiguma iesaucās:
— Tas taču metro, kas metro! Gluži kā «Kijevas stacija»!
— Tu jau vēl visu neesi redzējis, o cildenais Voļka! — Chotabičs līksmi teica.
Viņš izveda Voļku uz ielas. Milži pacēla zobenus «godam stāt», bet Chotabičs, viņus nemaz nevērodams, radīja zēnam pulētās zelta plāksnes, kas bija novietotas augšā virs katras pils ieejas. Uz tam bija viens un tas pats uzraksts, no kura Voļkam karsts vien pārskrēja pār kauliem:
«Šīs pilis pieder viscildenākajam un visslavenākajam šās pilsētas jauneklim, skaistākajam no skaistajiem, gudrākajam no gudrajiem, ar neskaitāmām cēlām īpašībām un tikumiem apbalvotam, neuzvaramam un nepārspējamam ģeografijas un citu gudrību zinātājam, vislabākajam no nirējiem, visveiklākajam no peldētājiem un volejbolistiem, nepieveicamam čempionam visāda veida istabas biljarda spēlēs — majcstatiskajam jaunajam pionierim Voļkam ibn Aļošam, lai rnužu mūžos slavēts viņa paša un viņa laimīgo vecāku vārds.»
— Ar tavu piekrišanu, — teica Chotabičs, vai pušu plisdams aiz lepnuma un laimes, — es vēlētos, lai tu, apmezdamies uz dzīvi kopā ar saviem vecākiem šajās pilīs, piešķirtu arī man kādu stūrīti, proti, lai tava jaunā dzīves vieta nešķirtu mani 110 tevis un lai man būtu iespēja allažiņ apliecināt tev savu dziļo cieņu un padevību.
— Nu, redzi, — pēc kāda brīža atbildēja Voļka. — Pirmkārt, šajos uzrakstos ir pārāk maz paškritikas .. . Bet tas jau galu galā nav svarīgi. Tas nav svarīgi tādēļ, ka šie uzraksti vispār jāapmaina pret citiem.
— Es saprotu tevi un nedrīkstu sev nepārmest neattapību, vecais apjuka. — Protams, uzrakstus vajadzēja izgatavot no dārgakmeņiem. Tu jau to patiesi esi pelnījis.
Tu, Chotabič, neesi mani pareizi sapratis. Es jau gan vēlētos, lai uz plāksnēm būtu rakstīts, ka šīs pilis ir TIN[1] īpašums.
Redzi, mūsu valstī pilis pieder TINam . .. vai sanatorijām.
— Kādam Tinam! — večuks brīnījās.
Voļka aplam bija izpratis Chotabiča jautājumu.
— Vienalga kādam, — viņš vaļsirdīgi atbildēja, — bet vislabāk gan Padomju rajona TINam. Šaja rajonā es esmu piedzimis, uzaudzis, iemācījies lasīt un rakstīt.
— Es nezinu, kas tas par Tinu, — Chotabičs sarūgtināts atbildēja, — un pilnīgi pielaižu, ka tas ir cienījams cilvēks. Bet vai tad šis Tins mani atbrīvoja no tūkstošgadu ieslodzījuma traukā? Nē, to vis neizdarīja Tins, bet gan tu, brīnum jaukais jaunekli, un tāpēc vienīgi tev un nevienam citam piederēs šīs pilis.
— Bet saproti taču . ..
— Ir negribu saprast! Vai nu tev, vai nevienam!
Voļka vēl nekad nebija redzējis Chotabiču tik saniknotu. Viņa seja kļuva gluži sarkana un acis šķita zibšņus metam. Varēja redzēt, ka vecais tik tikko valdās, lai neizgāztu savas dusmas uz zēnu.
— Tatad tu neesi ar mieru, o manas sirds kristai?
— Protams, ne. Kādēļ man šīs pilis vajadzīgas? Kas tad es esmu, kāds klubs, kāda iestāde vai bērnudārzs?
— I-ech! — Chotabičs tad bēdīgi iesaucās un pamāja ar rokām. — Pamēģināsim ko citu! . ..
Tajā pašā acumirklī piļu apveidi it ka izplūda, salīgojās un izgaisa kā migla vējā. Milži vaimanādami uzšāvās gaisā un nozuda . ..