toties tagad pagalms bija pilns ar smagi apkrautiem ziloņiem, kamieļiem un ēzeļiem. Pa atvērtajiem vārtiem cits aiz cita arvien vēl nāca iekšā jaunas karavanas. Sniegbaltos burnusos[2] tērpušos melnādaino dzinēju kliedzieni saplūda ar ziloņu rēcieniem, ar kamieļu gaudām, ar ēzeļu brēcieniem, ar simtiem kāju dipoņu, ar melodiskajam zvaniņu un zvārgulīšu skaņām.
Mazs, tumši iededzis cilvēks dārgā zīda tērpā nokāpa no sava ziloņa, nostājās pagalma vidū un ar ziloņkaula nūjiņu trīs reizes uzsita pa asfalta bruģi, no kura pēkšņi uzšāvās gaisā spēcīga ūdens strūkla. Dzinēji ar ādas spaiņiem rokās tūdaļ rosīgi sastājas garā rindā, un drīz vien pagalmā bija dzirdama izslāpušo dzīvnieku šņākšana, smakšķināšana un sprauslošana.
- O Voļka, tas viss ir tavs! — iesaucās Chotabičs, cenzdamies pārkliegt troksni pagalma. — Es tevi lūdzu pieņemt ar labvēlību šo manu pazemīgo dāvanu.
—- Kās — viss? — no trokšņa apdullināts, vaicaja Voļka.
Viss. Ziloņi, kamieļi un ēzeļi, tāpat arī viss zelts un dārglietas, ko tic nes, un cilvēki, kas stāv pie šīm nastām un dzīvniekiem. Viss tas ir tavs!
Arvien trakāk! Nupat Voļka gandrīz vai būtu kļuvis par triju greznu, viņam pilnīgi nevajadzīgu piļu valdnieku. Tagad tam pēkšņi pieder neaptverami daudz dārglietu, ziloņu un, ta sakot, uzvijām viņš vēl tiek par vergu īpašnieku.
Vispirms viņam iešāvās prātā palūgt Chotabiču, lai tas aizvāc šīs nekam nevajadzīgās dāvanas, kamēr neviens tās vēl nav pamanījis.
Bet Voļka tūdaļ atcerējās, kas notika ar pilīm. Ja viņš tad būtu prātīgāk ievirzījis sarunu, varbūt varēja izdarīt tā, ka pilis paliktu pilsētā krāšņuma deļ.
Vārdu sakot, vajadzēja iegūt laiku pārdomāšanai un opera- tiva plāna izstrādāšanai.
— Zini ko, Chotabič? — viņš teica, cenzdamies runāt pēc iespējas nepiespiesti. — Vai mēs nevarētu izjāt ar kamieli, kamēr ļaudis te tiks galā ar karavanām?
— Ar vislielāko prieku un labprāt, — paļāvīgi atbildēja večuks.
Pēc mirkļa divkuprainais tuksneša kuģis, celi šūpodamies un augstprātīgi apkārt skatīdamies, izsoļoja uz ielas, nesdams uz savas muguras satraukto Voļku un Chotabiču, kas jutās kā savās mājās un sapņaini vēdinājās ar cepuri.
Kamielis! Kamielis! — priecājās bērni, kas visi reizē lieli barā bija izdrāzušies uz ielas, it kā viņiem tas būtu gluži pa rasts — šajā laikā sagaidīt kamieļus.
Ciešā lokā viņi apstāja gaužam mierīgo dzīvnieku, kas bij; par viņiem tik daudz lielāks cik divstāvu trolejbuss par ratiņiem kuros ved gāzēto ūdeni. Kāds puišelis, lēkādams uz vienas kājas jūsmīgi auroja: Kmnjeļis nāk
Rikšot sāk!
Kamielis nāk,
Rikšot sāk!
Kamielis nonāca pie ielu krustojuma tieši tad, kad iedegās sarkanais gaismas signāls. Neapmācīts ielas satiksmes noteikumos, viņš aukstasinīgi pārkāpa pāri platajai, baltajai svītrai uz ielas bruģa, kaut gan pie tas lieliem burtiem bija rakstīts: «Stop!» Voļka veltīgi nopūlējās apturēt drūmo dzīvnieku šaipus svītras. Tuksneša kuģis, rāmi cilādams kajas, turpinaja iet uz priekšu, tuvodamies milicim, kas jau bija izņēmis no somas kvīšu gramatiņu, lai iekasētu soda naudu.
Pēkšņi atskanēja skaļš signāltaures svilpiens, nošņirkstēja bremze un mierīgi elsojošam kamielim deguna priekšā apstājās gaiši zila automašīna. No tās izlēca šoferis un sāka strostēt ir kamieli, ir abus jātniekus.
Patiesi, vēl viens mirklis — un būtu notikusi neglābjama nelaime.
— Lūdzu, pienāciet tuvāk pie ietves, — milicis pieklājīgi teica, pielikdams roku pie cepures.
Voļkam .tikai ar lielām grūtībām izdevās piespiest kamieli paklausīt šim liktenīgajam rīkojumam.
Apkārt uzreiz saradās pūlis. Sākās runāšana un pārspriešana.
Pirmo reizi redzu: Maskavā — un pēkšņi jāj ar kamieļiem!
Iedomājieties tikai — gandrīz gandrīz būtu notikusi nelaime! …
— Vai tad nu tiešam bērns vairs nedrīkstēs ar kamieli pajā- delēt?
— Nevienam nav atļauts neievērot ielu satiksmes noteikumus . ..'
— Būtu pats pamēģinajis apturēt tik lepnu dzīvnieku. Tā jums, pilsoni, nav mašīna!
— Un kur gan cilvēki Maskavā var ņemt kamieļus, patiešām neaptverami!
— Nebūs citādi kā no zooloģiskā dārza. Tur ir vairaki.
— Šausmas pārņem, iedomājoties vien, kas varēja notikt. Dūšīgs šoferis!
— Milicim pilnīgi taisnība .. .
Voļka juta, ka iekļuvis nepatīkamā situācijā. Viņš paliecās zemāk un sāka neveikli atvainoties:
— Biedri milici, es vairāk tā nedarīšu! Lūdzu, atlaidiet mūs .. . Pienācis laiks kamieli pabarot… Tā taču ir tikai pirmā reize.. .
— Es tur nekā nevaru darīt, — milicis vēsi atbildēja. — Šādos gadījumos visi vienmēr saka, ka pirmā reize.
Voļka turpināja savus veltīgos mēģinājumus iežēlināt bargo milici, kad pēkšņi sajuta, ka Chotabičs parausta viņu aiz piedurknes.
— O mans jaunais pavēlniek… — teica Chotabičs, kas līdz šim bija augstprātīgi klusējis. — O mans jaunais pavēlniek, mani sagrābj skumjas, redzot, kā tu te pazemojies, lai glābtu mani no nepatikšanām. Visi šie ļaudis nav cienīgi skūpstīt tavas kājas. Liec jel viņiem saprast, kāda milzīga plaisa jūs šķir.
Atbildes vietā Voļka tikai īgni atmeta ar roku, bet pēkšņi
juta, ka ar viņu notiek gluži tas pats kas ģeografijas eksāmenā: viņš atkal nevarēja runāt to, ko gribēja.
Viņš gribēja teikt:
«Biedri milici, es ļoti lūdzu jūs — atlaidiet mani! Apsolos līdz savai nāves stundiņai nekad vairs nepārkāpt ielu satiksmes noteikumus.»
Taču šī pazemīgā lūguma vietā viņš pēkšņi sāka kliegt pa visu ielu:
— Ka tu uzdrošinies mani aizturēt! Meties ceļos! Žigli meties ceļos manā priekšā, vai arī es tūdaļ izdarīšu ar tevi kaut ko briesmīgu! . ..
Chotabičs, to dzirdēdams, apmicrinats plati smaidīja un rūpīgi kārtoja ar pirkstiem ūsas. Runājot par milici un apkārtstā- vošo pūli, jāsaka, ka viņi visi aiz pārsteiguma bija ne tik daudz sašutuši, cik apstulbuši no nekaunīgajiem vārdiem.
— Es esmu visizcilākais šās pilsētas jauneklis! — Voļka turpināja kliegt, beigdamies vai nost aiz savas bezspēcības apziņas. — Jūs neesat cienīgi skūpstīt manas kājas! … Es esmu skaistulis! … Es esmu gud-ri-nieks! .. .
- Labi, — milicis īgni noteica, — gan jau nodaļā noskaidros, kāds gudrinieks jūs esat.
«Vai, kādas muļķības es melšu! Tas taču ir īsts huligānisms! . . .» Voļka visu laiku šausminājās, kamēr no viņa mutes lidoja laukā negantie vārdi:
— Vai tev, ka tu uzdrošinājies traucēt manas dvēseles labo noskaņu! Izbeidz savas nekaunīgās runas, iekāms nav par vēlu!
Šajā brīdī kaut kas novērsa Chotabiča uzmanību un viņš pārtrauca čukstēt Voļkam savus augstprātīgos un nejēdzīgos vārdus, un Voļka, uz īsu brīdi atguvis patstāvību, sāka lūdzoši murmināt, zemu noliecies no kamieļa un žēlīgi lūkodamies saviem klausītājiem acīs:
Biedri! .. . Pilsoņi! … Mīļie! … Neklausieties, ko es te runāju . . . Vai tad es to saku? Rau, viņš, šis vecais, man liek tā runāt…
Bet te jau Chotabičs atkal pārņēma runas pavedienu savās rokās un Voļka, elpu neatvilcis, sāka kliegt:
— Drebiet jel un neizvediet mani no pacietības, jo, raugi, es esmu briesmīgs savās dusmās! Ak, cik briesmīgs!
Voļka ļoti labi saprata, ka viņa vārdi nevienu nebiedē, bet rada tikai sašutumu un dažus pat smīdina, taču viņš nekā nevarēja darīt. Tikmēr Voļkas klausītājos sašutumu un apmulsumu nomainīja bažas par viņu. Bija skaidrs, ka normālā stāvoklī neviens padomju zēns tādas muļķības un bezkaunības nerunātu.
Un pēkšņi atskanēja kāda satraukta sievietes balss:
— Pilsoņi! Bērnam ir stipri karstumi! . . . Zēns jau taisni kūp!
— Kas tad tie par tik necienīgiem vārdiem! — Voļka atbildot uzkliedza un ar šausmām juta, ka līdz ar vārdiem viņam no mutes veļas laukā lieli, melni dūmu mutuļi…
Kāds izbijies iekliedzās, cits skrēja uz aptieku, lai izsauktu atro palīdzību, un Voļka, izmantodams radušos apjukumu, pačukstēja Chotabičam:
— Hasan Abdurachman ibn Cliotab! Pavēlu tev nekavējoties pārcelt kamieli līdz ar mums abiem kaut kur tālāk no šās vietas . .. Vislabāk ārpus pilsētas. Citādi mums klāsies plāni … Vai dzirdi? Ne-ka-vē-jo-ties! …
Dzirdu un paklausu, — tāpat čukstot atbildēja vecais.
Un tajā pašā acumirklī kamielis līdz ar saviem jātniekiem pacēlās gaisā un nozuda, atstādams visus pilnīgā apmulsumā.
Pēc brīža kamielis viegli nolaidās zemē pilsētas nomalē, kur vit,ia pasažieri to atstāja uz visiem laikiem. Viņš acīrn redzot vēl šobaltdien ganās kaut kur pilsētas apkārtnē. Ja nu jums gadītos (to redzēt, tad viņu var ļoti viegli pazīt: tā iemaukti nobārstīti ar briljantiem un smaragdiem.