JkC ac ' ar Chotabiču atgriezās mājās, zēnam, neraugoties uz visiem šāsdienas nepatīkamiem pārdzīvojumiem, bija pacilāts garastāvoklis. Beidzot viņš zināja, ko iesākt ar milzīgajām bagātībām, kas viņam bija kā no gaisa nokritušas.
Vispirms Voļka iztaujāja Chotabiču, vai tas varētu visus šos dzinējus ar viņu ziloņiem, kamieļiem, ēzeļiem un nastām padarīt citu acīm neredzamus.
— Pavēli tikai, un acumirklī viss tiks izpildīts, — Chotabičs pakalpīgi atbildēja.
Ļoti labi, — Voļka teica. — Tādā gadījumā padari, lūdzu, tos pagaidam neredzamus, bet paši liksimies gulēt. Rīt mums vajadzēs celties līdz ar saules lēktu.
Dzirdu un paklausu.
Un tā pilsoņi, kas bija sapulcējušies pagalmā, lai apbrīnotu trokšņaino un neparasto karavanu, pēkšņi redzēja, ka pagalms ir pilnīgi tukšs, un pārsteigti izklīda pa mājām.
Voļka, uz ātru roku paēdis, labprāt izģērbās un ielikās gultā, karstuma dēļ apsegdamies tikai ar palagu vien.
Bet Chotabičs, svēti apņēmies ievērot senās džinu paražas, pārvērtās par neredzamu būtni un apgūlās pie paša sliekšņa, lai sargātu sava jaunā glābēja mieru.
Viņš jau bija sagatavojies uzsākt garu un nopietnu sarunu, kad negaidot atvēras durvis un vecāmāte, kā vienmēr nākdama novēlēt mazdēlam labu nakti, paklupa pret neredzamo Chotabiču un nogāzās uz grīdas.
— Vai feini, te kaut kas bija pie sliekšņa! — viņa satrūkusies pavēstīja Aleksejam Aleksejevičam, kas, izdzirdis troksni, atsteidzās pie mātes.
Kur tad bija tas kaut kas? — Aleksejs Aleksejevičs viņai jautāja. — Un, starp citu, kāds tad šis kaut kas izskatījās?
— Nekāds neizskatījās, Aļošiņ, — vecīte atbildēja.
— Kā tad tu tā, māt, vai pret tukšu vietu paklupi? — Voļkas tēvs atviegloti iesmējās, apmierināts, ka vecāmāte krītot nebija sasitusics.
— Tā jau nu iznāk, ka pret tukšu vietu, dēls, — vecāmāte apjukusi atbildēja un savukārt samulsusi iesmējās.
Viņi novēlēja Voļkam labu nakti un aizgāja. Bet Chotabičs saprātīgi pārvācās zem Voļkas gultas. Tur jau nu gan neviens tev nekāps virsū. Un arī pie Voļkas tuvāk.
Kādu brīdi abi mūsu varoņi gulēja klusēdami. Voļka nekādi nevarēja izdomāt, kā uzsākt paredzēto kutelīgo sarunu.
— Labu nakti! — Chotabičs no gultas apakšas vēlīgi teica.
Un Voļka saprata, ka ir laiks sākt.
— Chotabič, — viņš teica, pārkāries pār gultas malu, — man ar tevi mazliet jāparunā.
— Vai tik nebūs par manām šāsdienas veltēm? — Chotabičs bažīgi apjautājās un, saņēmis apstiprinošu atbildi, smagi nopūtās.
— Redzi, mīļais Chotabič, man gribētos zināt, vai man ir tiesības rīkoties ar tavām dāvanām tā, kā man tīk.
— Bez šaubām.
— Un, lai kā es ar tām rīkotos, tu neapvainosies?
— Tad nē jel, o Voļka! Vai tad es maz drīkstu apvainoties uz cilvēku, kas man tik daudz laba darījis!
— Ja tas tevi neapgrūtina, Chotabič, tad, lūdzu, zvēri!
— Zvēru! — Chotabičs zem gultas klusu pateica, nojauzdams, ka tas viss nav bez pamata.
— Nu, .tad labi! — Voļka priecājās. — Tātad tu neapvainosies, ja es teikšu, ka man personīgi šīs dāvanas ir pilnīgi liekas, kaut gan es esmu tev ļoti ļoti pateicīgs.
— Vai man! — Chotabičs iekunkstējās. — Tu atkal atsakies no manām veltēm .. . Bet tās taču vairs nav pilis! Tu redzi, o Voļka! Es jau vairs nedāvinu tev pilis. Saki skaidri: tu noniecini sava vispadevīgākā kalpa veltes.
— Nu, spried pats, Chotabič, tu taču esi ļoti gudrs vecītis: kādēļ man vajadzīgs tāds milzums dārglietu?
— Lai tu būtu bagātākais starp bagātajiem, rau, kādēļ! — Chotabičs ķildīgi paskaidroja. — Vai tik tu neteiksi, ka tu nevēlies kļūt par pirmo bagātnieku savā valsti? No tevis to var sagaidīt, o viskaprizākais un visnesaprotamākais no visiem jaunekļiem, ko esmu sastapis! Nauda — tā ir vara, nauda — tā ir slava, nauda ir draugi, cik vien vēlies! Rau, kas ir nauda!
— Kam tad ir vajadzīgi tādi draugi naudas dēļ vai slava naudas dēļ? Tu mani vienkārši smīdini, Chotabič! Kas tā par slavu, ko var iegūt par naudu, nevis ar godīgu darbu savas dzimtenes labā?
Tu esi piemirsis, ka nauda dod visdrošāko un visstingrāko varu pār cilvēkiem, o jaunais un nelabojamais strīdniek.
— Kaut kādā Amerikā, bet ne pie mums.
Tūlīt tu teiksi, ka jūsu valstī cilvēki negrib kļūt bagātāki. Ila-ha-ha! — Chotabičam šķita, ka viņš izteicis ļoti dzēlīgu domu.
— Kādēļ gan ne, — Voļka rāmi atbildēja. — Cilvēks, kas daudz dara dzimtenes labā, pie mums nopelna daudz vairāk nekā ias, kas dara mazāk. Protams, katrs grib nopelnīt pēc iespējas vairāk, bet tikai ar godīgu darbu.
Pieņemsim, ka tā, — Chotabičs teica. — Es nebūt negribu savam iemīļotajam draugam uzspiest negodīgu peļņu. Ja tev nav vajadzīgas dārglietas, pārvērt tās naudā un aizdod naudu uz augļiem. Atzīsti taču, ka tā ir ļoti cienījama nodarbošanās — aizdot naudu uz augļiem tiem, kam tā ir nepieciešama.
Tu esi prātu zaudējis! — Voļka sašuta. — Tu nemaz nesaproti, ko tu runā! Padomju cilvēks lai kļūtu augļotājs! Kas tad pie viņa ietu, pat ja kaut kur pēkšņi tāds asinssūcējs rastos? Ja kādam mūsu cilvēkam ir vajadzīga nauda, viņš to var saņemt no pašpalīdzības kases vai arī aizņemties no biedra. Augļotājs — tas ,taču ir asinssūcējs, parazits, nekrietns ekspluatators, tas viņš ir! Bet ekspluatatoru mūsu zemē nav un nekad nebūs. Gana! Diezgan ir mūsu asinis sūkuši kapitalistiskajā iekārtā.
— Nu, tad, — mazliet noskumušais Chotabičs nerimās,
sapērc pēc iespējas vairāk preču un atver visās pilsētas malās
savus veikalus. Tu kļūsi par ievērojamu tirgoni, un visi tevi cienīs un godinās.
— Vai tad tu tiešām nesaproti, ka privattirgotājs ir tāds pats ekspluatators? Tirdzniecība pie mums nodota valsts un koope- rativu rokās. Bet pelnīt naudu, tirgojoties personīgā veikalā . ..
— Hm! — Chotabičs rādīja tādu seju, it kā viņš tiešām piekristu. — Pieņemsim, ka tas tiešām tā ir, kā tu saki. Bet ražot dažādas preces — tā, man šķiet, gan būs godīga nodarbošanās?
— Neapšaubāmi! Redzi nu, — Voļka priecājās, — tu jau sāc saprast manu domu!
— Esmu ļoti priecīgs, — Chotabičs sāji pasmaidīja. — Man ir prātā, it kā tu man reiz būtu teicis, ka tavs augsti godājamais tēvs ir meistars rūpnīcā. Vai pareizi saku?
— Mhm!
— Vai viņš ir pats galvenais šajā rūpnīcā?
— Nē, tas nu ne. Tētis ir meistars, bet par viņu augstāks ir cecha priekšnieks, galvenais inženieris un direktors.
— Nu, tad re, — Chotabičs uzvaroši pabeidza savu domu, — par bagātībām, kuras es tev dāvāju, tu vari nopirkt savam brīnišķīgajam tēvam to rūpnīcu, kurā viņš strādā, un vēl daudz citu dažādu rūpnīcu.
— Tā jau tāpat pieder tēvam.
— Bet tu taču pats tikko teici, Voļka ibn Aļoša …
— Viņam, ja gribi zināt, pieder ir tā rūpnīca, kurā viņš strādā, ir visas citas mūsu valsts rūpnīcas un fabrikas, visas šachtas, raktuves, dzelzceļi, zemes, ūdeņi, kalni, veikali, skolas, augstskolas, klubi, pilis, teātri, parki un kinoteātri. Arī man tie pieder un Bogoradam, un viņa vecākiem …
— Tu gribi teikt, ka tavam tēvam ir kompanjoni?
— Jā, jā — kompanjoni! Ap divi simti miljonu līdztiesīgu kompanjonu. Tieši tik daudz, cik daudz iedzīvotāju mūsu zemē!
— Manuprāt, jums ir ļoti dīvaina un neizprotama valsts, Chotabičs pagultē nomurmināja un apklusa .. .
Nākošās dienas rītausmā telefona zvans izcēla no gultas Valsts bankas rajona nodaļas vadītāju. Viņu steidzīgā kārtā izsauca uz kantori. Šada agra zvana satraukts, viņš aizdrāzās uz darba vietu un bankas nodaļas nama pagalmā ieraudzīja ļoti daudz ziloņu, kamieļu un ēzeļu, kas bija apkrauti smagām nastām.
— Te kāds pilsonis grib izdarīt noguldījumu, — apmulsušais dežurants ziņoja.
— Noguldījumu? — vadītājs brīnījās. — Tik agrā rītā? — Kādu noguldījumu?
Atbildes vietā dežurants klusēdams sniedza vadītājam skaidrā bērna rokrakstā aprakstītu skolas burtnīcas lapu. Vadītājs, izlasījis lapiņu, lūdza dežurantu iekniebt viņam rokā. Dežurants
apmulsis izpildīja šo lūgumu. Vadītājs saviebās aiz sāpēm, atkal paskatījās uz lapiņu un noteica:
Neticami! Vienkārši neticami!
Pilsonis, kas vēlējās palikt nezināms, dāvināja Valsts bankai dažādu vajadzību apmierināšanai pēc bankas ieskatiem divi simti četrdesmit sešus saiņus ar zeltu, sudrabu un dārgakmeņiem, kopvērtībā par trīs miljardiem četri simti sešdesmit septiņiem miljoniem simt trīsdesmit pieciem tūkstošiem septiņi simti trim rubļiem un astoņpadsmit kapeikām.
Šī surria būtu par dažiem desmit rubļiem lielākā, bet Voļka bija atstājis sev trīs zelta monētas, lai pasūtītu vecmāmiņas zobiem zelta kronīšus …
Taču vislielākais brīnums notika mirkli vēlāk. Vispirms dzīvnieki, kas uz savām mugurām bija atnesuši dārgumus, tad cilvēki, kas pavadija šos dzīvniekus, un pēc tam visi dārgumi pēkšņi salīgojās, kļuva caurspīdīgi kā tvaiks un kā tvaiks arī izgaisa. Svaigs rīta vējiņš izrāva no pārsteigtā nodaļas vadītāja rokām ziņojuma lapiņu, uzsvieda to gaisā augstu virs nama un aiznesa nezināmā virzienā. Starp citu, drīz vien šī lapiņa ielidoja pa atvērto logu tajā istabā, kur ar mierīgu sirdsapziņu gulēja Voļka Kostiļkovs, ieauga burtnīcā, no kuras nesen bija izplēsta, un kļuva pilnīgi tīra.
Bet arī tas vēl nav viss. Pilnīgi neaptverami, kā tas varēja gadīties, tomēr ne Valsts bankas rajona nodaļas darbinieki, ne Voļkas tuvākie kaimiņi, ne arī pats Voļka pēc tam ne reizi šo notikumu nepieminēja. It kā kāds to būtu pilnīgi izdzēsis no viņu atmiņas.