uzlūkojot Chotabiču, žēlums pārņēma sirdi. Augu dienu viņš uzturējās akvarijā, aizbildinādamies, ka viņu esot sācis mocīt reimatisms. Tas, protams, bija aplams paskaidrojums, jo pavisam muļķīgi būtu ar reimatismu līst ūdenī.
Chotabičs gulēja akvarija dibenā, laiski kustinādams spuras un gurdeni rīdams ūdeni. Kad akvarijam tuvojās Voļka vai Zeņa, vecais aizpeldēja pie attālākās sienas, gaužām nepieklājīgi uzgriezdams viņiem asti. Tiesa gan, kad Voļka izgāja no istabas, Chotabičs izlīda no ūdens, lai mazliet izlocītu kājas.
Bet, tikko viņš izdzirda Voļkas soļus, tas ar klusu šļakstienu metās akvarijā, it kā nemaz nebūtu domājis to atstāt. Viņš acīm redzot izjuta tādu kā rūgtu gandarījumu, ka Voļka ik pēc brīža ņēmās viņu lūgties, lai tas listu laukā no ūdens un mitētos boz- ties. To visu vecais noklausījās, pagriezies pret zēnu ar asti. Taču, tiklīdz viņa jaunais draugs atvēra ģeografijas grāmatu, lai gatavotos pēceksāmenam, Chotabičs tūdaļ līdz pusei izlīda no akva- r i ja un rūgti pārmeta Voļkam bezjūtību. Sak, kā tā varot nodarboties ar dažādiem niekiem, kad vecs cilvēks mokoties ar reimatismu.
Bet, tikko Voļka aizvēra mācību grāmatu, večuks atkal uzgrieza viņam asti. Tā tas turpinājās līdz pašam vakaram. Ap astoņiem viņš strauji savēcināja spuras un izlēca uz grīdas. Izspiezdams ūdeni no bārdas un ūsām, viņš atturīgi teica iepriecinātājām Voļkam:
— Tu mani ļoti apvainoji, atteikdamies no manām niecīgajām dāvanām. Tava un mana laime, ka es apsolījos tev neapvainoties. Citādi gan es būtu izdarījis ar tevi kaut ko tādu, ko pats vēlāk rūgti nožēlotu. Jo, raugi, esmu tevi no visas sirds iemīļojis un augsti vērtēju tavu skaisto, nesavtīgo draudzību.
- Nu, re, cik brīnišķīgi! — iesaucās Voļka. — Mums abiem ar 2eņu ir kāds interesants priekšlikums. Mēs jau sen taisāmies lūgt tevi aiziet ar mums kopā uz cirku.
— Ar vislielāko prieku un no visas sirds, — teica Chotabičs.
Ja vēlies, varam aizjāt turp ar kamieļiem vai ziloņiem.
- Nē, ko tu! Nav vērts pūlēties, — Voļka iebilda aizdomīgā steigā. — Labāk jau, ja tu nebaidies, brauksim ar trolejbusu.
No kā gan lai baidītos? — vecītis apvainojās. — Es jau ceturto dienu bez bailēm raugos uz šiem dzelzs ratiem.
Pēc pusstundas Voļka, Zeņa un Chotabičs jau bija Kulturas un atpūtas parkā pie Šapito cirka ieejas.
Vecais aizskrēja pie kases, lai painteresētos, kādas izskatās biļetes, ar kurām ielaiž cirkā, un drīz vien ir viņam, ir Voļkam, ir Zeņam pašas no sevis radās cietas, iesārtas caurlaides uz brīvajām vietām.
Viņi iegāja neskaitāmu elektrisko spuldžu gaismas apstarotajā cirkā.
Kādā no ložām pie pašas arēnas bija tieši trīs brīvi krēsli, bet Chotabičs noteikti atteicās no šīm vietām.
- Es nevaru piekrist, — viņš teica, — ka kāds cits šajā telpā sēdētu augstāk par mani un maniem ļoti cienījamiem draugiem. Tas pazemotu mūsu cieņu.
Strīdēties ar vecīti bija pilnīgi veltīgi, un zēni ar smagu sirdi apsēdās pašā augšā, amfiteatra pēdējā rindā.
Drīz izskrēja uniformisti1 ar zeltu rotātās aveņkrāsas livrejās un nostājās abās pusēs pie arēnas izejas.
Programas pieteicējs skaļā balsī paziņoja priekšnesumu sākumu, un arcnā parādījās jātniece — viscaur vienos vizuļos, ka eglīšu salavectēvs.
— Nu ko, vai patīk? — Voļka apvaicājās Chotabičam.
— Diezgan interesanti un arī acīm tīkami, — vecais apdomīgi tcica.
Pēc jātnieces nāca akrobati, pēc akrobatiem — klauni, pēc klauniem — dresēti sunīši, kas izpelnījās Chotabiča atturīgu piekrišanu, pēc sunīšiem — žonglieri un lēcēji. Ar lēcējiem nobeidzās pirmā daļa.
Kad pēc zvana visi atkal apsēdās savās vietās, pie Chotabiča piegāja meiča ar koķeti aizsietu baltu priekšautiņu un lielu paplāti rokās.
— Vai nevēlaties eskimo? — viņa jautāja vecītim, un tas savukārt jautājoši paskatījas uz Voļku.
— Paņem, Chotabič, tas ir ļoti garšīgs. Pamēģini!
Chotabičs pamēģināja, un viņam iegaršojās. Viņš pacienāja
zēnus un nopirka sev vēl vienu porciju, tad vēl vienu un beidzot iekārdināts atpirka no pārsteigtās pārdevējas uzreiz visus viņas eskimo — četrdesmit trīs apaļas, ar maigu sarmu pārklātas sal-
1 Par uniformistiem sauc cirka darbiniekus, kas apkalpo manēžu, uzrīko un novāc rekvizītus, tas ir, priekšmetus, ko artisti lieto priekšnesumu laikā.
dējuma vālītes Meiča apsolījās vēlāk pienākt pēc paplātes un gāja lejā, vairakkārt atskatīdamās uz dīvaino pircēju.
— Oho! — 2eņa pamirkšķināja ar acīm draugam. — Vecais ticis pie eskimo.
Kādās piecās minūtēs Chotabičs notiesāja visas četrdesmit trīs porcijas. Viņš ēda eskirno kā gurķus, kozdams uzreiz lielus kumosus un garšīgi kraukšķinādams. Pēdējo kumosu viņš norija tajā brīdī, kad cirkā atkal iedegās visas ugunis.
— Kombinēta . .. pasaules mēroga .. . atrakcija! … Valsts cirku artists Afanasijs Sidorelli!
Visi klātesošie aplaudēja, orķestris sāka spēlēt tušu, un arēnā, smaidīdams un uz visām pusēm klanīdamies, iznāca neliela auguma pusmūža artists ar zelta drakoniem izšūtā zilā zīda cha- latā. Tas nu arī bija slavenais Sidorelli. Kamēr viņa palīgi salika uz maza lakota galdiņa visu, kas bija nepieciešams pirmajam trikam, viņš nepārtraukti klanījās un smaidīja. Smaidot viņam mutē pazibēja zelta zobs.
— Lieliski! — Chotabičs apskauzdams čukstēja.
— Kas tad ir lieliski? - Voļka jautāja, no visa spēka sizdams plaukstas.
— Lieliski, ka cilvēkam aug zelta zobi.
Tu tā domā? — Voļka izklaidīgi pavaicāja, sekodams priekšnesuma sākumam.
Pavisam noteikti, — Chotabičs atbildēja. — Tas izskatās ļoti grezni un skaisti.
Sidorelli pabeidza savu pirmo numuru.
Nu, kā patika? — Voļka vaicāja Zeņam tādā tonī, it kā viņš pats būtu taisījis šo triku.
— Lieliski! — Zeņa jūsmodams atbildēja, un pēkšņi Voļka izbrīnījies iekliedzās: izrādījās, ka Zeņam ir pilna mute ar zelta zobiem.
— Ai Voļka, ko es tev pateikšu! — Zeņa satrūcies čukstēja.
- Tu tikai nesabīsties: visi tavi zobi ir no zelta.
— Tas jau nu laikam būs Chotabiča darbs, — Voļka skumji teica.
Un tiešām, vecais, ieklausījies draugu sarunā, piekrītoši māja ar gaivu un sirsnīgi smaidīja, savukārt atklādams divas vienādu, lielu zelta zobu rindas.
— Pat Suleimanam ibn Daudam — lai miers viņiem abiem! — nebija mutē tāda krāšņuma! — viņš lielīgi teica. — Tikai nepateicieties man. Apgalvoju, jūs esat šī mana nelielā pārsteiguma cienīgi.
— Mēs jau arī nemaz tev nepateicamies! — dusmīgi atcirta Zeņa.
Bet Voļka, baidīdamies, ka vecais nesaskaišas, paraustīja savu draugu aiz rokas.
— Vai zini, Chotabič, — Voļka diplomātiski iesaka, — tas jau nu būs pārāk uzkrītoši, ka mums visiem trim blakus sēdošiem uzreiz radušies zelta zobi. Uz mums skatīsies, un mums būs neērti.
— Man nemaz nebūs neērti, — teica Chotabičs.
— Jā, bet mēs tomēr nejutīsimies īsti labi. Mums izgaisīs viss prieks par cirku.
— Un ko tad?
— Nu, re, mēs tevi lūdzam, lai līdz majas iešanai mums mutē būtu parastie kaula zobi.
— Esmu sajūsmināts par jūsu kautrību, o mani jaunie draugi! — vecais teica, mazliet apvainojies.
Un zēni atviegloti uzelpoja, juzdami, ka viņiem mutē ir ag- rakie dabīgie zobi.
— Bet vai, pārejot mājās, zobi atkal būs no zelta? — žeņa satraukts čukstēja.
Voļka viņam klusu atbildēja:
Gan jau, gan redzēsim . .. Varbūt večuks aizmirsīs par tiem.
Un Voļka sāka aizrautīgi skatīties Afanasija Sidorelli galvu reibinošos trikus un aplaudēja līdz ar citiem skatītājiem, kad šis no pilnīgi tukšas kastes vispirms izņēma balodi, pēc tam vistu un beidzot jautru, baltu pinkainu pūdeli.
Tikai viens cilvēks, neizrādīdams nekādu piekrišanu, nikni vērās burvju māksliniekā. Tas bija Chotabičs.
Viņam apskrējās dūša, ka burvju māksliniekam aplaudēja par visādām nenozīmīgām izdarībām, bet viņš ne reizi nebija dzirdējis ne tikai aplausus, bet pat neviena sirsnīga atzinības vārda, kaut gan kopš atbrīvošanas no ieslodzījuma traukā bija darījis tik daudz brīnumu.
Tāpēc, kad atkal atskanēja aplausi un Sidorelli sāka klanīties uz visām pusēm, Hasans Abdurachmans ibn Chotabs sarūgtināts nokrekšķējās un, neievērojot blakus sēdētāju protestus, līda pāri viņu galvām uz arēnu.
Atzinības pilna šalkoņa pārlidoja cirku, bet kāds solids pilsonis teica savai kaimiņienei:
— Es jau sacīju, ka šis vecis ir klauns. Viņam acīm redzot ir ļoti liela prakse. Palūk, cik viņš komiski izturas. Dažkārt viņi tīšām sēž publikas vidū .. .
Tā bija runātāja laime, ka Chotabičs nekā nedzirdēja, jo ar vislielāko sasprindzinātību vēroja Sidorelli darbību, kurš tieši tobrīd saka savu visapbrīnojamāko triku.
Vispirms slavenais iluzionists aizdedzināja vairākas ļoti garas dažādas krāsas lentas un sabāza tās sev mutē. Pēc tam viņš paņēma rokās lielu, spilgti izkrāsotu bļodu ar kaut kādu ļoti smalkām zāģu skaidām līdzīgu vielu. Līdz pēdējai iespējai piebāzis muti ar šīm skaidām, Sidorelli saka aši vēcināt sev priekšā skaistu, zaļu vēdekli.
Skaidas mutē sāka gruzdēt, tad parādījās viegli dūmi, un beidzot, kad cirkā izdzēsa gaismu, visi redzēja, kā tumsa no slavenā burvju mākslinieka mutes šķīda laukā tūkstošiem dzirksteļu un izšāvās pat neliela liesma.
Tad, dārdošu aplausu vētrā un atskanot saucieniem «bravo», pēkšņi noskanēja vecā Chotabiča sašutuma pilnā balss:
Jūs te apmāna! — viņš kliedza gandrīz vai bez elpas.
Tie nav nekādi brīnumi! Tā ir parasta roku veiklība!
— Tas tik ir klauns! — kāds no publikas jūsmīgi iesaucās. — Lielisks klauns! Bravo, vecais!
Un visi skatītaji, izņemot Voļku un viņa draugu, sāka jūsmīgi aplaudēt Chotabičam.
Vecais nesaprata, kādu klaunu te daudzina. Viņš pacietīgi nogaidīja, kad beigsies ar viņa parādīšanos sākušies aplausi, un dzēlīgi turpināja:
— Vai tad tie kādi brīnumi?! — Ha-ha!
Viņš pastūma apstulbušo artistu sāņus un iesākumam citu pēc citas izšāva no savas mutes piecpadsmit milzīgas dažādas krāsas liesmu mēles, nu tādas, ka visā cirkā uzreiz bija jūtama īsta sēra smaka.
Ar prieku noklausījies aplausos, Chotabičs uzsita knipi, un viena liela Sidorelli vietā pa manēžas zemo barjeru cits aiz cita sāka skriet septiņdesmit divi mazi Sidorelli, tik līdzīgi slavenajam burvju māksliniekam kā divas ūdens lāses. Apskrējuši dažas reizes apkārt, viņi visi saplūda vienā lielā Sidorellī, tāpat kā daudzas mazas dzīvsudraba bumbiņas saplūst vienā lielā.
— Tas vēl nav viss! — Chotabičs ierēcās gluži necilvēciskā, pērkonam līdzīgā balsī un, publikas piekrišanas iekveldinātsr sāka vilkt laukā no savas svārku apakšmalas veselus ganāmpulkus dažādas spalvas zirgu.
Zirgi izbijušies zviedza, cirta ar pakaviem pret zemi un kratīja galvas, plandīdami savas krāšņās, zīdainās krēpes. Tad pec Chotabiča rokas mājiena zirgi nozuda un no svārku apakšas, draudīgi rūkdamas, cita pēc citas izlēca četras milzīgas Berberi- jas lauvas, kas, vairākas reizes apskrējušas apkārt arēnai, izgaisa.
Chotabiča turpmākās izdarības pavadīja nerimstoši aplausi.
Rau, viņš pamāja ar roku, un viss, kas atradās arēnā: Sidorelli, viņa palīgi, viņa dažādie un neskaitāmie rekviziti, krāšņi tērptie, brašie uniformisti — viss tas vienā acumirklī pacēlās gaisā un, it kā atvadām apmetot vairākus lokus virs sajūsminātiem skatītajiem, pēkšņi izgaisa.
Tad uzreiz trīsdesmit trīs orķestranti, jautri klaigādami, saspiedās cieši kopā un ka milzīgs kamols no sava laukumiņa ieripoja manēžā. Šis kamols, veldamies pa barjeru, kļuva arvien mazāks, līdz beidzot saruka zirņa lielumā. Tad Chotabičs to pacēla, ielika sev labajā ausī, un no auss atskanēja stipri klusināta marša skaņas.
Pēc tam Chotabičs, aiz satraukuma tikko turēdamies kājās, kaut kā īpatnēji, ar abu roku pirkstiem reizē, pasita knipjus, un visi skatītāji, cits pēc cita nosvilpdamies, trūkās augšā no savām vietām un nozuda kaut kur zem paša kupola.
Un tā, lūk, beidzot tukšajā cirkā bija palikuši tikai trīs cilvēki — Chotabičs, kas noguris atsēdās uz arēnas barjeras, un Voļka ar savu draugu, kuri kūleņu kūleņiem metās no savam vietām pie večuka.
— Nu, kā patika? — Chotabičs gurdi vaicāja, tikai ar pūlēm mazliet paceldams galvu un vērdamies zēnos dīvainām, nespodram acīm. — Tas vis nav kaut kāds Sidorelli! Vai ne?
— Viņš tev ir tuvu netiek! — Voļka atbildēja, nikni mirkšķinādams Zeņam, kas visu laiku taisījās večukam kaut ko pajautāt.
— Un kā man plaukšķināja! — Chotabičs tīksminādamies atcerējās.
— Kā nu ne! Bet vai tu varētu likt visiem atgriezties savās vietās? Kaut gan tas laikam ir ļoti grūti?
— Nē, nav grūti . . . Tas ir, man, protams, nav grūti, — tikko dzirdami atbildēja Chotabičs.
— Bet man nez kādēļ liekas, ka tev šis brīnums nav pa spēkam, — Voļka viltīgi sacīja.
— Ir gan. Tikai es esmu tāds kā saguris …
— Nu re, tā jau es teicu, ka tev nav pa spēkam.
Atbildes vietā Chotabičs krekšķinādams piecēlās kājās, izrāva no savas bārdas trīspadsmit matus, saplēsa tos sīkos gabaliņos, izkliedza kādu dīvainu, ļoti garu vārdu un bezspeka noslīga uz zāģu skaidām klātās arēnas.
Tūdaļ no kupola apakšas ar svilpienam līdzīgu troksni izdrā- zās lauka bezgala laimīgie skatītāji un atbilstoši pirktajām biļetēm sasēdās savās vietās. Manēžā kā no zemes apakšas izauga Sidorelli ar saviem palīgiem un rekvizitiem un uniformisti ar brašo konferansjē priekšgalā.
Orķestris kā zirnis izvēlās no Chotabiča labās auss, ātri vien izauga par lielu, jautri smejošu cilvēku kamolu, par spīti vispasaules gravitacijas likumam uzripoja augšā uz orķestra laukumiņa, un no kamola izritinājās trīsdesmit trīs cilvēki, kas, apsēdušies savās vietās, uzrāva tušu …
— Atļaujiet, pilsoņi! . .. Lūdzu, palaidiet, — cauri jūsmojošam pūlim, kas bija apstājis Chotabiču, spraucās kalsns cilvēks ar lielām, apaļām raga brillēm. — Esiet tik laipns, biedri, — viņš godbijīgi uzrunāja Chotabiču, — neatsakieties iegriezties direktora kabinetā. Ar jums vēlētos parunāt Valsts cirku pārvaldes priekšnieks sakarā ar jūsu uzstāšanos Maskavas un citu pilsētu cirkos.
— Lieciet nu vecītim mieru! — Voļka īgni teica. — Vai tad jūs neredzat, ka viņš ir slims, viņam ir paaugstināta temperatūra.
Patiešām, Chotabičam bija stipri karstumi.
Vecais bija kārtīgi pārēdies saldējumu.