cilvēks, kam nekad nav gadījies noņemties ar saslimušu džinu, nevar pat iedomāties, cik tas ir nogurdinoši un grūti.
Pirmkārt, jau rodas jautājums: kur viņu novietot? Slimnīcā viņu ielikt nav iespējams un mājās visu acu priekšā arī nevar turēt.
Otrkārt, kā viņu ārstēt? Medicina apkalpo cilvēkus, nevis kādus pasakainus brīnumdarītājus.
Treškārt, vai džinu slimības var pielipt arī cilvēkiem?
Šos visus trīs jautājumus zēni sīki apsprieda, vezdami ar taksi no cirka mājās murgojošo Chotabiču.
Tika nolemts:
1. Chotabiču uz slimnīcu nevest, bet turēt viņu ar visām iespējamām ērtībām Voļkas pagultē, piesardzības dēļ jau iepriekš ieteicot viņam kļūt neredzamam.
2. Ārstēt viņu ta, ka ārstē apsaldējušos cilvēkus. Pirms gulētiešanas dot aspirinu un tēju ar aveņu ievārījumu, lai krietni izsvīstu.
3. Džinu slimības acīm redzot cilvēkiem nepielīp.
Par laimi mājās neviena nebija. Chotabiču izdevās mierīgi nolikt viņa parastajā vietā zem gultas. Zeņa aizskrēja uz aptieku un «Gastronomu» pec aspirina un aveņu ievārījuma, bet Voļka izgāja virtuvē, lai uzvārītu tēju.
— Āre, tēja nu ir gatava! —- viņš jautri teica, ar kūpošu tējkannu rokas atgriezdamies no virtuves. — Vai dzersim tēju, vecīt? Ko? . . .
Atbildes nebija.
— Nomiris! — Voļka satrūkās un pēkšņi juta, ka, neskatoties uz visām nepatikšanām, kādas Chotabičs viņam jau bija paspējis sagādāt, tomēr būtu ļoti žēl, ja vecais nomirtu. — Chotabič, mīlulīt! — viņš sāka murmināt un, nometies uz ceļiem, palīda zem gultas.
Izrādījās, ka večuka zem gultas nebija.
— Eku traks vecis! — Voļka saskaitās, pēkšņi aizmirsis savas maigās jūtas. — Tikko kā bija te un jau nez kur paguvis nozust!
Nav zināms, kādus vēl sašutuma pilnus vārdus Voļka būtu adresējis vecajam, ja tobrīd istabā neiedrāztos Zeņa, ar lielu troksni vilkdams līdzi Chotabiču. Vecais stīvējās pretī un kaut ko nesakarīgu murmināja.
— Tad ir gan savāds cilvēks! . . . Nē, iedomājies tikai, kāds savādnieks! — Zeņa sašutis runāja, palīdzēdams novietot slimnieku zem gultas. — Nāku pa ielu, skatos — uz ielas stūra stāv Chotabičs ar maisā sabērtu zeltu un tā vien manās to iegrūst garāmgājējiem. Es viņam vaicaju: «Ko tu te stāvi ar paaugstinātu temperaturu?» Bet šis man atbild: «Es, sak, jūtu nāvi tuvojamies. Es, sak, tālab gribu izdalīt žēlastības dāvanas.» Bet es viņam saķu: «Tu nu gan esi ērmots cilvēks! Kam tad tu taisies dot žēlastības dāvanas? Kur tu pie mums esi redzējis ubagus?» Tad viņš man saka: «Tādā gadījumā es eju mājās.» Un te nu es viņu atvedu … Guli vien, vecīt, veseļojies! Nomirt vienmēr būs laika gana! . . .
Chotabičam iedeva veselu zirga porciju aspirina, izēdināja viņam ar tēju veselu burku aveņu ievārījuma, sasedza, cik vien varēja labāk,-lai naktī izsvīstu, un nolika gulēt.
Kādu laiku pagulējis mierīgi, vecais pēkšņi sāka uztraukties un taisījās celties, lai dotos pie Suleimana ibn Dauda atvainoties nez par kādām sen nodarītām pārestībām. Pēc tam viņš saka raudāt un lūdza Voļku aizskriet uz Vidusjūru un Indijas okeānu sameklēt tur dzelmē vara trauku, kurā ieslodzīts viņa mīļais brālītis Omārs Jusufs ibn Chotabs, atbrīvot to no ieslodzījuma un atvest šurp.
— Mēs visi tik brīnišķīgi te varētu sākt dzīvot! — viņš murgoja, liedams gaužas asaras.
Pēc pusstundas slimais atguva apziņu un vārgā balsī no pagultes teica:
— O mani jaunie draugi, jūs nemaz nevarat iedomāties, cik es jums esmu pateicīgs par jūsu mīlestību un lielo uzmanību! Es ļoti lūdzu, esiet tik laipni un izdariet man vēl vienu pakalpojumu: sasieniet man pēc iespējas ciešāk rokas, citādi es savos karstumos saburšu kaut ko tādu, ka pēc tam, baidos, diez vai varēšu vairs ko līdzēt.
Veco sasēja, un viņš uzreiz aizmiga kā nosists.
Otrā rītā Chotabičs pamodās pilnīgi vesels.
— Lūk, ko nozīmē laikā sniegta medicīniskā palīdzība! Zeņa Bogorads apmierināts teica un stingri apņēmās pēc skolas beigšanas iestāties medicīnas institūtā.