cildenais Voļka, — pēc brokastīm teica Chotabičs, lieglaimē gozēdamies saulītē, — es visu laiku mēģinu tev sagādāt pēc manas saprašanas jo vērtīgas dāvanas, bet ne reizi tās tev nav bijušas pa prātam. Varbūt mēs varētu vienoties ta: tu pats man pateiksi, kādu dāvanu tu un tavs jaunais draugs vēlētos no manis saņemt, un es uzskatītu par lielu godu un laimi nekavējoties jums to sagādāt.
— Lūdzu, uzdāvini man lielu jūras binokli, — Voļka, daudz negudrodams, atbildēja.
— Ar lielāko prieku un no visas sirds.
— Un man arī binokli. Protams, ja var, — Zeņa kautrīgi piebilda.
— Nav nekā vieglāka.
Viņi visi kopā devās uz komisijas veikalu.
Veikalā, kas atradās pilsētas centrā mazā, trokšņainā ieliņā, bija daudz pircēju.
Mūsu draugi ar lielām grūtībām izspraucās līdz letei, pie kuras pārdeva tik dažādus priekšmetus, ka tos nekādi nevarēja sagrupēt atsevišķās nodaļās, jo tad jau katrai lietai vajadzētu ierīkot savu īpašu leti.
— Parādi man, o mīļais Voļka, kādi tad izskatās tie jūsu kārotie binokļi! — Chotabičs jautri teica, bet pēkšņi kļuva bāls un sāka drebēt.
Viņš bēdīgi pavērās savos jaunajos draugos, sāka raudāt un tādā kā aizkapa balsī pateica viņiem: «Palieciet sveiki, manas sirds dārgumiņi!» — devās klāt kādam sirmam, labi ģērbtam ārzemniekam ar sarkanu seju, ar elkoņiem atstūma malā publiku un nokrita viņa priekšā ceļos.
— Pavēli man, jo es esmu tavs padevīgais un lēnprātīgais vergs! — Chotabičs murmināja, rīdams asaras un traukdamies noskūpstīt viņa svārku stūrus.
— Nelieniet man klāt! — ārzemnieks sāka kliegt lauzītā valodā. — Nelieniet, jeb es jums gāzīš pa fizionomij. Jūs ir viens žuliks! Jūs grib nozagt man nauds mak!
Tu maldies, o mans pavēlniek, — atbildēja vecais, joprojām tupēdams uz ceļiem. — Es gaidu tavus rīkojumus, lai izpildītu tos nekavējoties un bez ierunām.
Kauns, pilsoni, mūsu laikos diedelēt! — pārdevējs aiz le- & tes pārmetoši norāja Chotabiču.
Nu tātad cik daudz man būs maksāt par šo slikt gre- dzen? —ārzemnieks nervozi atsāka Chotabiča dēļ pārtraukto sarunu.
— Tikai desmit rubļu septiņdesmit vienu kapeiku, — pārdevējs atbildēja. — Šī mantiņa, protams, ir pavisam nejauši iegūta.
Gadījuma preču un komisijas veikalu pārdevēji jau labi pa- žina misteru Hariju Vandendalesu, kas nesen bija ieradies no Ņujorkas kā tūrists un veikalnieks. Brīvajā laikā viņš regulāri apbraukāja gadījuma preču un komisiju veikalus, cerēdams par nieka naudu iegūt kādu vērtīgu lietiņu. Pavisam nesen viņam izdevās iegādāties par ļoti mērenu cenu pusduci porcelānā tasīšu, kas ražotas Lomonosova vārdā nosauktajā rūpnīcā, un arī pašreiz, tieši tobrīd, kad viņa priekšā ceļos nometās nenomieri- nāmais Chotabičs, viņš bija apvaicājies par kādu laika skrejā oksidējušos gredzenu, par kuru pārdevējs domāja, ka tas esot sudraba, bet misters Vandcndalcss — ka platina.
Saņēmis savu pirkumu, viņš to noglabāja vestes kabatā un izgāja uz ielas. Viņam nopakaļ steidzīgi sekoja Chotabičs, ar dūri rausdams asaras, kas aumaļām ritēja pa viņa melnīgsnējo, krunkaino seju. Skriedams garām saviem draugiem, viņš tikko paspēja viņiem pateikt:
— Ak vai, šī sirmā svešzemnieka rokās es tikko kā ieraudzīju Suleimana ibn Dauda, lai miers viņiem abiem, burvju gredzenu. Es esmu šā gredzena vergs, un man ir jāseko tam, kam tas pieder. Nu tad sveiki, mani draugi, es vienmēr jūs atcerēšos ar pateicību un mīlestību …
Tikai tagad, kad Chotabičs no zēniem bija šķīries uz neatgriešanos, viņi saprata, cik ļoti tie bija pie viņa pieraduši. Noskumuši un klusi viņi atstāja veikalu, pat nepaskatījušies uz binokļiem, un devās uz upi, kur pēdējā laikā satikās gandrīz ik dienas, lai no sirds parunātos. Viņi ilgi gulēja krastā pret to vietu, kur
Voļka vēl pavisam nesen bija atradis apsubējušo māla trauku ar Chotabiču, pieminēja viņa jocīgos, bet patīkamos paradumus un arvien vairāk pārliecinājās, ka galu galā viņam bija ļoti jauks un labsirdīgs raksturs.
— Teiksim atklāti: mēs nepratām novērtēt Chotabiču, — Žeņa paškritiski atzinās un bēdīgi nopūtas.
Voļka grozījās no viena sāna uz otru, gribēja Zeņam kaut ko atbildēt, taču nepaguva, bet, aši pielecis kājās, metās dārza dziļumā:
— Urā! .. . Chotabičs atgriezies! . . . Urrraaa! …
Patiesi! Ašā, mazliet trauksmainā veca cilvēka gaita zēniem tuvojās Hasans Abdurachmans ibn Chotabs. Pār pleciem garās siksnās viņam karājās divi melni ādas futrāļi ar lieliem jūras binokļiem.